Mūsu laika vēstījums nākotnei ir pati Bibliotēka. Šim nākotnes izplatījumā sūtāmajam ceļiniekam vairs nav jāpievieno citas liecības par to, ka latviešu tauta pastāv – mēs sūtām nākotnē sevi visu, savas kultūras enerģiju, savas zināšanas, vēsturi un šodienu, jo tas viss ietverts Latvijas Nacionālās bibliotēkas saturā un veidolā. Mēs esam nākotnei izlasāmi.
 
Ne mazāk svarīgi ir tas, ka ceļot Latvijas Nacionālo bibliotēku, nācija izplata Eiropas un visas pasaules kultūras Visumā savu vēsti par to, ka Latvijā dzīvo saprātīgas būtnes. Jaunā bibliotēka – tā ir mūsu pārliecība par latviešu kultūras unikalitāti un vērtību, nacionālās valsts pastāvēšanas jēgu un nācijas dzīvotgribu. Jaunā bibliotēka ir rīcība. Pirmo reizi kopš valsts dibināšanas tiek kopīgi pārvarēta smilšu graudiņu sīkā ritējuma inerce un dzimst kas tāds, kas ir lielāks par mums pašiem. Ir pārvarēta ļaušanās aizplūst smiltīs, neatstājot aiz sevis neko paliekošu. Un ne pirmo reizi vēsturē var sacīt – šīs ēkas pretinieki varbūt nebūtu to pelnījuši, taču tā dos labumu arī viņiem. Latvija, ceļot bibliotēku, stiprina savu spēju sadarboties un sacensties ar citām Eiropas valstīm, kuras modernu bibliotēku sniegtās iespējas izmanto jau šobrīd.
 
Latvija, ceļot šo ēku, ir izvēlējusies spilgtu un skaidru savas nacionālās valsts simbolu: Gaismaspili. Tas ir mūsdienīgas valsts simbols, jo tā saturs ir zināšanas. Tas ir vēsturiski precīzs simbols, jo latviešu kultūras vērtība pasaules kontekstā ir spēja saglabāt seno, Dainu skapja dziļumā pasargāt no cilvēces kolektīvā atmiņas zuduma vissenākos indoeiropeiskos arhetipus. Tas ir unikāls simbols, jo cieši sakņots tieši latviešu folklorā un literatūrā.
 
Gaismaspils ir metafora, kas iespējama tikai Latvijā. Tā nav importēta vai adaptēta, tā ir īsta. Gunāra Birkerta radītā izcilā arhitektūras forma izaugusi no Latvijas vides, no Latvijas ainavas un Latvijas kultūras. Tā ir tā pati Burtnieka dzīlēs paslēptā Gaismaspils, kurā Lāčplēša fiziskajam spēkam tiek pievienota zināšanu vērtība. Tā ir tā pati Gaismaspils, kuru ik reizi, par spīti jebkuriem vēsturiskiem spaidiem, augšā ceļ Dziesmusvētki. Šajā formā ietverti vēl divi stipri latviešu kultūras tēli – Stikla kalns, kurā var uzjāt tikai Zelta zirgā, tikai nesavtīgas idejas vārdā, un klēts – paaudžu krātā mantojuma un savām rokām sastrādātās bagātības glabātāja. Gaismaspils un Vecrīgas savstarpējā atspoguļošanās vienai otrā un Daugavas ūdeņos rāda nācijas vēsturiskās pagātnes pārtapšanu nākotnē, vienlaikus saglabājot un uzdrošinoties radīt.
 
Jaunā bibliotēkas ēka ir paaudzes spēka sajūta. Šodienas vidējā paaudze tomēr ir spējusi īstenot vairāku paaudžu sapni, un tagad bibliotēka būs arī neaizmirstams nesen notikušās cīņas par brīvību un demokrātiju simbols. Tā noslēdz Otrā pasaules kara sašķeltās tautas atkalapvienošanos, jo literatūrai, mūzikai un zinātnei beidzot pievienojas arī arhitektūra, kas var dzimtenē atgriezties tikai ar uzceltu ēku. Tā ir arī veltījums vairākām bibliotekāru paaudzēm, kas strādāja, cerēja un tomēr nesagaidīja jauno bibliotēku, kurā bibliotekāram beidzot ir iespēja un pienākums būt intelektuāli erudītam ceļvedim informācijas galaktikā – tiklab Gūtenberga, kā elektroniskajā.
 
Tehnoloģijas nāk un aiziet, paliek cilvēka spēja domāt. Ir pienācis laiks, kad fonētiskā alfabēta veidotā lineārā domāšana, kas kopš antīkās pasaules laikiem kļuvusi par Rietumu izplatītās kultūras dominanti, meklē jaunu savienību ar audiovizuālu, neverbālu domāšanu, un tās nesējs vairs nav cilts maģija, bet elektroniskie mediji. Moderna bibliotēka ir vieta, kur grāmata un dators netiek pretstatīti, bet kopīgi kalpo domāšanai. Tā ir vide, kas rosina intelektuālu aktivitāti.
 
Mēs ceļam bibliotēku saviem bērniem, dodot viņiem pašu svarīgāko: iespēju. Bibliotēka ir iespēja. Mēs dodam iespēju visai Latvijai izmantot šos vārtus uz informāciju, iespēju jebkurā brīdī jebkurā Latvijas vietā saņemt informāciju no mūsu valsts bibliotēku bagātajiem krājumiem. Mēs padarām informāciju pieejamu ikvienam cilvēkam, neatkarīgi no viņa dzīvesvietas, sociālā stāvokļa, vecuma vai citiem kritērijiem. Mēs dodam iespēju aizvien lielākam cilvēku skaitam Latvijā šķērsot robežu starp labklājību un nabadzību, jo šī robeža ir izglītība. Mēs dodam iespēju ikvienam, neatkarīgi no materiālā stāvokļa, turpināt apgūt zināšanas jebkurā vecumā un radikāli mainīt savu dzīvi. Mēs pretojamies šaurības radītajam piespiedu elitārismam un beidzot ļaujam bibliotēkai īstenot savu demokrātisko būtību.
 
Bibliotēkā mēs paši lasām savu nākotni.
 
 
Kultūras ministre Helēna Demakova
Arhitekts Gunars Birkerts
Arhitekts Modris Ģelzis
Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks
Aģentūras "Jaunie "Trīs brāļi"" direktors Zigurds Magone
"Nacionālās būvkompāniju apvienības" vārdā – Ainārs Pauniņš
 
 
 
 
Vēstījums pārpublicēts no www.km.gov.lv.