Velobrauciens par bibliotēkām 2012 – Baltijā
Ir pagājis jau vairāk kā mēnesis kopš Latvijā notika starptautiskais velobrauciens par bibliotēkām.
Vēlos piedāvāt jums apskatu par notikumu, impresijas no ārzemju kolēģiem un izteikt vissirsnīgāko pateicību visiem, visiem mūsu atbalstītājiem un viesmīlīgajiem bibliotekāriem, kuri uzņēma šo lielo vairāk nekā simts velobibliotekāru grupu savās bibliotēkās un pilsētās. Tas bija liels organizatoriskais darbs, par ko vēlos izteikt vislielāko pateicību ikvienam, kas palīdzēja!
“Ko mēs paveicām? Tā bija mobilā bibliotēku konference, notikums, kas būtiski atšķiras no citiem bibliotekāru organizētajiem pasākumiem pasaulē un varbūt ne tikai bibliotekāru. Precīzāk to var nodēvēt par “ne-konferenci” vai uz dalībniekiem orientētu sanāksmi bez tradicionālās konferences formas. Šī konkrētā ne-konference saucās Velobrauciens par bibliotēkām, un tā nojauca robežas pat šai jau pazīstamai netradicionālai metodei. Jau otro gadu bibliotekāri un bibliotēkmīļi no visas pasaules sapulcējas starptautiskam velobraucienam. Kopā veiktais attālums, kopā ieturētās ēdienreizes, kopējas naktsmājas, kopēja sadzīve, pa ceļam vietējo bibliotēku apmeklējums, un, pats galvenais, bezgalīgas iespējas diskutēt par bibliotēku jautājumiem” – tā vienā nelielā rindkopā rezumē Rebeka Alsopa (Rebecca Allsopp) no ASV, kura pašlaik uzturas Vācijā un pasniedz angļu valodu, taču vēlas atgriezties bibliotēkas darbā, nepazaudēt ar šo nozari saikni, tādēļ bija laimīga piedalīties mūsu neparastajā braucienā. Viņa ir publicējusi lielisku rakstu “Bibliotēku žurnālā” (“Library journal“) ASV, viņas interviju fragmentus izmantošu sekojošajā velobrauciena par bibliotēkām apskatā. Rebekas rakstu pilnībā var izlasīt vietnē http://lj.libraryjournal.com/2012/08/shows-events/cycling-for-libraries-2012-librarians-take-to-the-baltics-by-bicycle/
Pirmais Velobrauciens par bibliotēkām notika 2011 .gada maijā un jūnijā. Vairāk nekā 80 bibliotekāri deviņu dienu laikā veica 650 kilometrus garo ceļu no Kopenhāgenas līdz Berlīnei, ierodoties Vācijas galvaspilsētā uz 100. Bibliotekāru dienas konferenci. Arī es piedalījos šajā ekstrēmajā pasākumā un tūlīt arī “saslimu” ar šo ideju. Šogad brauciena vieta bija Baltijas valstis, Lietuva, Latvija un Igaunija. Velobibliotekāru skaits bija mainīgs, no 80 – 120, jo vietējie bibliotekāri pievienojās braucienam atsevišķās distancēs. Pieteikumus bija atsūtījuši 24 valstu bibliotekāri, taču ne visi varēja ierasties, tās bija vīzas, pārāk lielais attālums, kas diemžēl traucēja visiem gribētājiem iesaistīties. Tādēļ var uzskatīt, ka 18 valstis tika pārstāvētas kopējā braucienā, kas sākās Viļņā 28. jūlijā un noslēdzās Tallinā divpadsmit dienas vēlāk. Spilgti dzeltenās drošības vestēs tērptie braucēji sekoja Somijas organizatoru komandai, kas atšķirības dēļ bija ģērbti oranžā. Mēs veicām vairāk nekā 600 kilometrus uz mūsu velosipēdiem, apmeklējām bibliotēkas galvaspilsētās, mazpilsētās un ciematos. Mēs braucām pa bedrainiem zemes ceļiem un citkārt vienā garā līnijā automaģistrāļu maliņā, dažkārt pa gleznainiem, mierīgiem asfalta segumiem un speciāli aprīkotiem veloceliņiem; lielo pilsētu policijas eskorti bija mūsu pavadoņi un pievērsa mums lielāku vietējo iedzīvotāju uzmanību ar savām sirēnām, vairāk nekā mēs būtu spējuši ar neskaitāmām preses ziņām un TV intervijām, kuru arī netrūka. Kur vien mēs apstājāmies, mūs sagaidīja vietējie iedzīvotāji, pilsētu pašvaldību un kultūras nozares vadītāji un bibliotekāri.
Pirmajam ideja par bibliotekāru velobraucienu pirms desmit gadiem radās organizatoram Jukam Pennanen (Jukka Pennanen), viņš ir sistēmanalītiķis Somijas Nacionālajā bibliotēkā. Bet tajā laikā viņš nespēja radīt pietiekami lielu interesi, lai pasākumu īstenotu dzīvē. Viņš atgriezās pie šīs idejas 2010. gadā, kad čatā sazinājās ar kolēģi, kurš plānoja individuālu velobraucienu no Kopenhāgenas līdz Berlīnei. Juka nolēma piebiedroties, taču vēlāk mainīja savus plānus un nolēma pārvērst braucienu par bibliotēku mārketinga pasākumu, kurā iesaistīt savus draugus. Viņš iepazīstināja citus Somijas bibliotekārus ar savu ideju. Uzreiz atsaucās Mase Ojala (Mace Ojala) no Helsinku pilsētas bibliotēkas un tūlīt kļuva par aktīvu līdzorganizatoru.
Kopenhāgenas – Berlīnes maršruts tika uzdrukāts uz vecām katalogu kartītēm, tās tika laminētas un izplatītas 2010 IFLA konferencē Gēteborgā, Zviedrijā, kur kādā stendā to paņēmu arī es. Nospriedu “traka ideja, bet interesanta”, ieslidināju maisiņā un vēlāk pastāstīju par to Latvijas bibliotekāriem. LBB Jauno speciālistu sekcija uztvēra to kā savu uzdevumu un sāka aktīvi rīkoties. 2011. gada velobraucienā piedalījās piecas bibliotekāres no mūsu valsts, mēs bijām vienīgās no Baltijas.
“Ideja izplatījās ļoti ātri,” teica Mase Ojala, “viens cilvēks pastāstīja par to otram un tā ziņa aizripoja kā sniega bumba. Es domāju, ka intuitīvi bijām trāpījuši, ieintriģējuši.”
Lai gan sākotnēji uztverts kā mārketinga pasākums, velobrauciens par bibliotēkām cenšas apvienot daudzas lietas: diskusijas ar problēmu risināšanu, būt vienlīdz publicitātei un bibliotēku aizstāvības pasākumam, veicināt starptautisko sadarbību un atbalstīt bibliotekāru fizisko un garīgo veselību.
Mase Ojala uzsvaru liek uz bibliotekāru attīstību un izaugsmi: “Es neesmu tik ļoti noraizējies par bibliotēku lietotājiem. Es domāju, ka es varu palīdzēt, un es vēlos palīdzēt bibliotekāriem,” viņš saka. Viņš uzskata ne-konferences modeli kā labāko un funkcionāli atbilstošāko bibliotekāriem, lai izveidotos labs kontakts ar otru cilvēku. “Bibliotekāri ir cilvēciskas būtnes un mēs varam tos apvienot kopībā,” viņš saka, “ja esam istabiņas biedri un, ja palīdzam viens otram aizlāpīt riepai caurumus, palīdzam tikt galā ar sociālām atšķirībām. Tas ir kā dzīvē. Turklāt jūs piedzīvojat daudz dzīves desmit dienu laikā.”
Ksenija Timofejeva, kas strādā Kaļiņingradas Centrālās bibliotēkas Svešvalodu nodaļā, atbalsta šo filozofiju, sakot: “Mēs esam kā liela ģimene, kas dzīvo kopā un pārvar izaicinājumus”. Viņas kolēģe Taņa Tupota pilnībā pievienojas: “Neformālā situācija liek cilvēkiem būt godīgākiem un runāt atklāti”.
Ojala norāda, ka grupas dinamiskumu rada kopīgas intereses, “te ir bibliotekāri no visas pasaules, kurus interesē velosipēdu ceļojums. Šī ir viena cita pamata lieta, kas mums kopīga.”
Kārena Holta (Karen Holt), komunikāciju bibliotekāre no Ostinas universitātes Teksasā, izteic to citiem vārdiem, “Es domāju, ka mēs visi esam mazliet traki, lai kaut ko tādu darītu.”
Timofejeva un Tupota arī piemin zināmu neprātu kā raksturojošu iezīmi brauciena dalībniekiem. “Mūsu kolēģi domāja, mēs esam sajukušas,” teica Timofejeva. “Jā,” Tupota piebilda, “viņi teica: Mums bija aizdomas, ka jūs esat trakas, bet tagad mēs esam par 100 procentiem pārliecināti.”
Kamēr Ojala uzsver bibliotekāru izaugsmi, Jukam Pennanen svarīgāks ir bibliotēku aizstāvības komponents, tādēļ Pennanens uzsver, ka bibliotēkas un bibliotekāri kļūst tādā veidā redzamāki. Šajā gadījumā, “mēs nākam no aizplauktiem un liekam cilvēkiem uzzināt, ka eksistējam.” Viņš piebilst, “kad mēs krustojumā bloķējam satiksmi, tas pozitīvi ietekmē mūsu garīgo veselību, jo citkārt mēs klusinām citus un vēlamies būt neredzami. Tas ir labi būt skaļiem, lai kļūtu pamanāmi. Kad mēs braucam cauri pilsētai ar policijas eskortu pie sarkanās gaismas, mēs iegūstam šo uzmanību. Cilvēki mums māj un aplaudē. Mēs varam būt zvaigznes uz brīdi. Mums vajadzētu domāt par to mūsu profesijas sakarā, lai spilgtas personības būtu priekšgalā, ne tikai formālas un profesionālas. Būt drosmīgākiem, vairāk lepoties.”
Lai gan katram no organizatoriem ir sava personīgā interese dažādos pasākuma misijas aspektos, atklāta diskusija par mērķiem un problēmu risināšana ir svarīga abiem. Tas ir iemesls, kāpēc mēs saņēmām mājasdarbu uzdevumus pirms pasākuma. Papildus riteņbraukšanai vismaz 150 km divu dienu laikā, katrs dalībnieks tika lūgts iesniegt problēmas aprakstu, kas skar viņa bibliotēku vai bibliotekāra profesiju kopumā. Šie mājasdarbi un tajos aprakstītās problēmas kalpoja kā sākumpunkts daudzām diskusijām pāros un nelielās grupās, kad mēs braucām cauri ziemeļu priežu mežiem un plašajām lauksaimniecības zemēm. Kamēr kājas mina pedāļus un velosipēdi veda mūs tuvāk mūsu galamērķim, es piedalījos vai dzirdēju sarunas par brīvas piekļuves e-žurnāliem, institucionālajiem reģistriem, bibliotēku izdevējdarbību, par saistītajiem datiem, par bērnu literatūru un lasīšanas veicināšanu, bibliotekāru izglītību Vācijā, publisko bibliotēku ietekmi, pakalpojumiem pensionāriem, un vēl daudz ko citu. Šīs diskusijas apstājās tikai tad, kad mums bija jāpārkārtojas braucienam vienā rindā uz mašīnu pilniem ceļiem vai kad mēs aizelsušies kāpām izaicinošos pauguros. Kad saruna pārtrūka, par to nebija jāuztraucas. Mēs zinājām, mums būs daudz dienas priekšā, un varēsim atsākt sarunas no punkta, kur tās pārtraucām.
Gan brauciena ilgums un problēmas saistībā ar garajām distancēm, bija tie biežāk minētie nosacījumi, kas noteikti velobraucienu par bibliotēkām atšķir no citiem profesionāliem pasākumiem. Sandija Roe (Sandy Roe), kura vada Normālas pilsētas Valsts universitātes Ilinoisā kataloģizēšanas un metadatu pakalpojumu nodaļu, kā arī ir izdevuma Cataloging and Classification Quarterly redaktore teica: “Man patīk šī iespēja sarunāties ar cilvēkiem daudzas dienas pēc kārtas, lai gan dažreiz viņi brauc ātrāk nekā es un to paciest ir grūti. Tas ir izaicinājums fiziski un konceptuāli”. Viņa piebilda, ka “laiks ārpus telpām var dot mums daudz vairāk radošuma. Tas var dot jums iespēju atkāpties soli atpakaļ un paskatīties uz lietām savādāk” Viņa arī apstiprina Jukas Pennanen viedokli par vērtību pabūt ārpus parastās darba vietas: “Es kā kataloģizētāja, kura ikdienā ir daudz vairāk distancēta no lietotājiem, uzskatu jebkuru iziešanu ārpus bibliotēkas kopā ar citiem bibliotekāriem kā ļoti noderīgu”.
Atšķirībā no vairuma profesionālo bibliotekāru konferenču Velotūres par bibliotēkām iezīme ir tā, ka tajā bibliotēku lietotāji satiekas ar bibliotekāriem. Šogad apmēram pieci procenti no ne-konferences dalībniekiem bija bibliotēku mīļi. Daži no šiem ne-bibliotekāriem bija dzīvesbiedri un draugi, kuri pievienojās, lai atbalstītu un būtu kopā piedzīvojumos. Citi bija vienkārši cilvēki, kuri ir gan bibliotēku, gan riteņbraukšanas entuziasti. Kad Palašam Sarkaram (Palash Sarkar) no Indijas, kurš pašlaik ir inženierzinātņu students Aalto universitātē Espo pilsētā Somijā, tika vaicāts, kāds viņam labums no šīs velotūres, viņš atbildēja, ka viņam tagad ir plašākas zināšanas par bibliotēkām un viņš zinās vairāk, kā tās izmantot. Palašs arī atzīmēja, ka, būdams pētnieks, viņš var būt aizstāvis bibliotēkām un tagad labāk izprot attiecības starp bibliotēku un akadēmiskajām aprindām.
Ir daudz simboliskuma iestrādāts Velobrauciena par bibliotēkām koncepcijā. “Riteņbraukšana atspoguļo nepieciešamību mainīt, lai virzītos uz priekšu,” sacīja Juka Pennanen, un “robežu šķērsošana ir simboliski svarīga. Mēs nedomājam par pilsonību. Mums visiem ir līdzīgas problēmas.”
Starptautiskā sadarbība un ideju apmaiņa ir ne tikai simboliska. “Es domāju, ka mums ir tik daudz kopīga, pat starptautiskā mērogā. Mēs dažreiz to aizmirstam,” teica Sandija Roe.
Timofejeva un Tupota, dalībnieces no Kaļiņingradas, piedalās braucienā ar mērķi nodibināt starptautiskus kontaktus un attīstīt sadarbības projektus pāri robežām. “Baltijas valstis ir daļa no bijušās PSRS,” norādīja Timofejeva. “Ir interesanti uzzināt, kur viņi savā attīstībā ir. Pirms kāda laika mēs bijām viena valsts, tādēļ ir interesanti salīdzināt. Latvija varbūt ir nedaudz priekšā mums.”
Tupota sniedz piemēru. “Valmieras integrētā bibliotēka ir jau gājusi cauri pārmaiņām, renovācijai, un bija interesanti runāt ar bibliotekāriem par to, kā viņi to darīja, kā viņi strādāja ar arhitektu un atrada kopīgu valodu. Viņiem jau ir bijusi pieredze, kas mums drīz būs vajadzīga, tādēļ mēs varam mācīties no viņiem.”
No organizatoriskā viedokļa šis projekts ir sadarbības projekts starp Somiju un valstīm, kur velobrauciens notiek. Puse no finansējuma nāk no Somijas Izglītības un kultūras ministrijas, otra daļa – dalības maksas. Juka Pennanes un Mase Ojala kopā ar astoņu cilvēku komandu ir Somijas puses organizatori. Viņi strādāja cieši kopā ar vietējiem organizatoriem katrā no trim Baltijas valstīm, plānojot maršrutu, savukārt vietējās darba grupas strādāja ar bibliotekāriem, bibliotēku vadītājiem un ierēdņiem, plānojot bibliotēku apmeklējumus, ēdināšanu, izmitināšanu un kultūras programmu.
Man kā Latvijas organizatoru grupas vadītājai ar pirmā starptautiskā velobrauciena par bibliotēkām pieredzi nebija grūti saprast, kas būtu tas ievērības cienīgākais Latvijas maršrutā. Protams, mēs nevarējām iekļaut Ventspils, Liepājas un citu Kurzemes, Zemgales un Latgales bibliotēku – veiksmes stāstu iepazīšanu, jo mūsu ceļš veda cauri Vidzemei, taču arī tad bija svarīgi nepārspīlēt un neiekļaut katru bibliotēku, kas ir mūsu ceļā, jo laiks bija ierobežots. Mēs gribējām uzsvērt inovācijas, un tas mums arī ļoti labi izdevās. Piemēram, Allažu bibliotēka – īstens vietējās kopienas centrs ar spožu personību bibliotekāri Dainuvīti Bērziņu vadībā. Valmieras integrētā bibliotēka, kur kopā vienā ēkā veiksmīgi strādā publiskā un Vidzemes augstskolas bibliotēka vai bibliotēka – saieta nams Jaunklidzis, absolūti ekoloģiska ēka, nodrošināta ar zemes enerģiju, aprīkota ar mobiliem plauktiem, ko pārvietojot, var atbrīvot vietu teātra izrādei vai koncertam; kur notiek iknedēļas vizītes pie ārsta un iespējams apmeklēt frizieri. Bibliotēka, kas kalpo cilvēkiem šī vārda patiesākajā nozīmē! Vietējās pašvaldības 200 iedzīvotāji var būt lepni par šādu pakalpojumu. Nekur, nevienā valstī, ko pārstāvēja mūsu velobibliotekāri, šādā nelielā apdzīvotā vietā bibliotēku pakalpojumi stacionārā bibliotēkā netiek nodrošināti, taču šis modelis absolūti viņus pārliecināja. Mums bija svarīgi apstāties pilsētās un ciemos, kur bibliotēkas tiek rekonstruētas vai remonts kavējas, lai Velobrauciena par bibliotēkām dalībnieku klātbūtne un interešu aizstāvības misija palīdzētu pašvaldību vadītājiem labāk saprast, ka bibliotēkas ir pašvaldības spēks, kas jāattīsta vietējās sabiedrības kopējam labumam. Ceru, ka mums izdevās palīdzēt iedvesmot un ietekmēt vietējos politiķus gan Cēsīs, gan Valkā, lai darbi bibliotēku labiekārtošanai ritētu straujāk. Vietējās vēstures un kultūrvides hepenings Cēsu pils parkā ar Mases Ojala iecelšanu bruņinieka kārtā un Lustūža pūtēju orķestris Lejas Līgatnē ar iespēju dejot turpat uz ielas, kā arī Valkas organizatoru brīnišķīgi piemeklētais muzikālais fons un garšīgie atspirdzinājumi Lugažu laukumā papildināti ar vietējo iedzīvotāju sirsnību kā spilgti atmiņu brīži ceļo interneta dienasgrāmatās un fotogrāfiju, filmu un ierakstu kopās no valsts uz valsti.
Siguldā, Allažos, Līgatnē – sirsnīgā uzņemšana ar mūziku, augļiem un ogām no pašu dārziem, iepriecināja ikvienu nogurušo braucēju. Vietējie bibliotekāri aicināja pašvaldību darbiniekus, organizēja policijas eskortu, lai veiksmīgāk izbrauktu rosīgās satiksmes pilnās ielas. Tā viņiem bija laba pieredze un ļāva uzskatāmi parādīt iedzīvotājiem, ka bibliotekāru profesija nav saistīta tikai ar grāmatām. Mūsu velobraucēju grupa bija tik liela un pamanāma, ka tā patiešām pārsteidza ikvienu.
Viens no aktīvākajiem brauciena individuālās hronikas veidotājiem bija Deivids Makdonalds (David McDonald) no Kataras, kur viņš pašlaik strādā par bibliotēkas vadītāju. Vislielāko sajūsmu Deivida un daudzu citu velobibliotekāru izpelnījās Allažu pagasta bibliotēkas organizētā programma:
“Pusdienas mums bija Allažos, kur vietējā bibliotēkā mūs cienāja ar brīnišķīgu mājās gatavotu vistas zupu. Mūs sagaidīja vietējie bērni, kuriem mugurā bija T-krekliņi ar uzrakstu “Follow Me”, viņi mums parādīja bibliotēku un palīdzēja orientēties telpās. Vēlāk Allažu nomalē mūs pavadīja vietējā policija. Es nespēju vien noticēt, ka šajā mazajā apdzīvotajā vietā mēs saņemam šādu siltu attieksmi. Bet tas nebija ne puse no tā, ko mēs piedzīvojām. Pēc pusdienām un vietējās bibliotēkas apmeklējuma, mēs devāmies tālāk uz vietējo luterāņu baznīcu Stīveros. Kad ieradāmies baznīcā, mūs sagaidīja skaista kora mūzika eņģeļu balsīs. Es biju pārsteigts, kad uzzināju, ka muzicētāji bija tikai piecas sievietes un ērģelnieks. Viņi bija mūs gaidījuši gandrīz piecas stundas, jo mēs ieradāmies ar lielu kavēšanos. Dziedāšana bija tik valdzinoša! Šī apaļā baznīca kaut kur Latvijas mežos, kas tikusi atjaunota pēc padomju laika pašu iedzīvotāju spēkiem, man šķita nedaudz sirreāla.”
Daudziem velobraucējiem 31. jūlijs kļuva par vislielāko izturības pārbaudījumu, jo 102 kilometrus vienas dienas laikā daudzi nekad nebija mērojuši. Taču vietējo bibliotekāru sirsnīgā attieksme un rūpes par ceļiniekiem palīdzēja izturēt grūtības:
“No Stīveriem mēs devāmies uz Siguldu, kur publiskajā bibliotēkā mums tika piedāvāts īss apskats par bibliotēkas darbību un ceļojums pa ēku, atsvaidzinošs bija upeņu, jāņogu un ērkšķogu cienasts. Pirms tam mēs bijām īsā ekskursijā Siguldas pilī. Lejas Līgatne mūs sagaidīja ar pūtēju orķestra spēlētām serenādēm, kas atskanēja no gleznainas kraujas ar skatu uz upi.”
Plānojot braucienu, izlēmām lielāku slodzi paredzēt pirmajai Latvijas dienai braucienā uz Lejas Līgatni, jo bibliotekāri jau bija iesildījušies; veikuši vairāk nekā 30 km no Viļņas līdz Trāķiem, ap 40 km kopumā tika mēroti līkumojot pa Rīgu. Iemesls šādam plānam bija pavisam vienkāršs, mēs gribējām parādīt to skaisto Latvijas ainavu, kas atklājas Gaujas Nacionālajā parkā, taču 9% – 12% akmeņainie pauguri prasīja daudz vairāk laika “baltos ceļus” nepieredzējušiem braucējiem. Lai gan tika piekodināts izvēlēties kalnu velosipēdus, informācija nebija sasniegusi visus dalībniekus. Deivids Makdonalds bija viens no šauro riepu velosipēda īpašniekiem, viņa izjūtas var viegli iztēloties, lasot viņa dienasgrāmatu:
“Drīz mēs atkal saskārāmies ar smilšu ceļiem, un mana velosipēda ātrums strauji samazinājās. Es nevarēju pietiekami ātri atāķēties no pedāļiem, tādēļ iekritu zālē. Tas krietni iedragāja manu ego. Izbraukums smiltīs ar 22 mm riepām ir liels izaicinājums. Pārējo dienu es nolēmu, ka mīšos ar vienu kāju, kad ceļa reljefs būs tik raupjš.
Mūsu šīsdienas pirmā pietura bija Cēsīs, kas īstenībā bija tikai 25 kilometri no starta Lejas Līgatnē. Mūs atkal pavadīja policijas eskorts, bet šoreiz ne uz bibliotēku, bet uz pils parku, kur mūs sagaidīja bibliotēkas darbinieki, uzrunāja pilsētas pārstāvji un galvenā bibliotekāre. Bibliotēka Cēsīs pašlaik tiek rekonstruēta, tāpēc mēs nevarējām to apmeklēt. Viens no mūsu grupas vadītājiem tika izraudzīts un simboliski iecelts bruņinieka kārtā.”
Cēsinieki bija realizējuši īstu vēstures restaurācijas priekšnesumu, stāstījums par pilsētas pirmsākumiem, Mases Ojalas ieģērbšana bruņu kreklā un ar bruņinieka zobenu apzīmētā godināšana patika visiem. Vēlāk tika izrādīts Kopenhāgenas varenā spēkavīra bibliotekāra Rasmusa Fangela Vertergārda (Rasmus Fandel Vestergaard) visu braucienu uzcītīgi vadītais kravas velosipēds – bibliotēka, kas ikdienā braukā pa Kopenhāgenas ielām un patiešām veic mūsdienīgus publiskās bibliotēkas pakalpojumus – elektronisko grāmatu izsniegšanu un pieņemšanu, interneta pakalpojumus, kā arī savdabīgu bibliotēkas publicitātes funkciju. Igauņiem bija iespēja lepoties ar savu bibliobusu Katarina Jee, kas pavadīja mūs visu brauciena laiku. Tomēr tas bija tikai tās dienas pusceļš. Tālāk no Deivida Makdonalda dienasgrāmatas:
“No Cēsīm mēs devāmies uz mūsu galamērķi Valmierā. Pēc dušas kopmītnēs mūs aizveda uz vietējo muzeju vakariņās. Tur mēs tikām tuvāk iepazīstināti ar latviešu tradīcijām. Vakariņas bija ļoti garšīgas. Kad mēs ieradāmies, mums tika pasniegts latviešu tradicionālais Melnais balzāms – sava veida liķieris no 22 garšaugiem uz degvīna bāzes. Tas bija diezgan stiprs! Pēc tam tikām cienāti ar tradicionālo latviešu biezputru, dažāda veda garšīgu maizi un sieru, kartupeļu pankūkām, zemeņu saldo ēdienu un daudz alus. Pēc vakariņām mēs apguvām kādu latviešu tautas deju. Bija vesela izrāde, kas atklāja, cik svarīgi un simboliski ir iekurt uguni, metot tajā graudus, sāli un ielejot ūdeni. Kopumā tas bija ļoti labs vakars un ļoti laba diena!”
Daudziem braucējiem Valmieras integrētā bibliotēka kļuva par lielāko profesionālo pārsteigumu. Pretrunīgi vērtētais, bet nenoliedzami unikālais apvienotais augstskolas un publiskās bibliotēkas modelis, arī Latvijā nav ikdienišķa parādība. Gan velobrauciena dalībnieku intervijās, gan e-pasta sarakstes komentāros Valmiera ir bieži atzīmēta, kā pieredzes modelis bibliotēku tālākai attīstībai. Par šo bibliotēku raksta arī mūsu brauciena “hronists” Deivids Makdonalds:
“No rīta mūsu pirmā pietura bija Valmieras integrētā publiskā un augstskolas bibliotēka. Man šī koncepcija šķita ļoti interesanta, taču es joprojām brīnos, kā tas iespējams, veiksmīgi strādāt kopā, jo akadēmiskās un publiskās bibliotēkas funkcijas tik ļoti atšķiras. Bibliotēkā kāds parādīja, ka esmu nokļuvis Latvijas avīzes pirmajā lapā. No visiem 100 dalībniekiem, tieši es, Patriks no Bostonas, Drjū no Pensilvānijas un Eiprila no Teksasas, bijām nokļuvuši pirmajā lapā. Tā gan bija tikai sakritība, ka ikviens, kas tur bija redzams, bija no Ziemeļamerikas.”
Pārdomājot bibliotēku situāciju Baltijā, mūsu ārzemju kolēģi secināja vairākas būtiskas lietas:
1) bibliotēkas ir patiesa vērtība vietējā sabiedrībā;
2) ēkas ir novatoriskas – ja atceramies apvienoto akadēmisko/ publisko bibliotēku vai bibliotēku Jaunklidzī, ar zemes enerģijas apkuri, vietējam cilvēkam noderīgu universālu pakalpojumu no grāmatu lasīšanas līdz matu griešanai, ārsta apmeklējumam un laulību ceremonijai;
3) baltieši ir elastīguma paraugs. Neskatoties 50 gadu apspiestību, ar dziļu cenzūru un kultūras represijām, šīs iestādes (bibliotēkas) ir uzplaukušas. Viņi dokumentē vēsturi, saglabā kultūru. Tie ir īsti transportlīdzekļi nākotnē un tie palīdz padarīt izglītību pieejamu ikvienam. Bibliotēkas palīdz samazināt digitālo plaisu un izglītības atšķirības. Ceļojums uz Baltiju bija ļoti interesants un pamācošs.
Brauciena laikā bieži runājām par izaicinājumiem – izaicinājumiem bibliotekāriem, mūsu bibliotēkām, mūsu lietotājiem, mūsu valstīm. Velobraucienam par bibliotēkām arī ir savas iekšējās problēmas, kā sabalansēt fizisko slodzi ar profesionālām diskusijām. Pagājušā gada dalībnieki atzīmēja, pirmajā velotūrē bija vairāk laika grupas diskusijām, bija pasludināta “dienas problēma”, kas ļāva vairāk koncentrēties konkrētas tēmas apspriešanai. Taču pagājušogad nebija Baltijas grants ceļu un bīstamo šoseju, kur, uzmanoties no kravas furgonu radītā vēja un koncentrējoties uz ceļu, braucām cits aiz cita zosu gājienā. Dānija ir lieliski piemērota velotūrismam, arī lielākā daļa Vācijas, kurām cauri vijās Velobrauciena par bibliotēkām 2011 maršruts.
Latvijai ir daudz darba priekšā drošas un komfortablas infrastruktūras radīšanā velobraucējiem.
Šogad vairāk laika tika veltīts publicitātei, un publicitātes bija daudz. Kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes pievienošanās velobraucēju goda aplim ap jauno Nacionālās bibliotēkas ēku Rīgā, ir ieguvusi plašu starptautisku rezonansi. 78. Starptautiskājā bibliotēku asociāciju un institūciju federācijas (IFLA) ģenerālkonferencē “Bibliotēkas tagad: iedvesmojošas, pārsteidzošas un iedrošinošas!”, kas šogad notika Helsinkos no 11. līdz 17. augustam, IFLA prezidente Ingrīda Parenta (Kanāda) konferences atklāšanā četriem tūkstošiem bibliotekāru no visas pasaules, nosauca to par lielisku pozitīvas un aktīvas attieksmes piemēru. Vairākus desmitus interviju laikrakstiem un televīzijas ziņu kanāliem, informatīvus notikuma apskatus portālos un mājas lapās var dēvēt par publicitātes “veiksmes stāstu”.
Anneli Sepp no Tartu Universitātes bibliotēkas, kas pievienojās mums pēdējo divu dienu braucienā no Tartu līdz Tallinai, izteicās, ka “ideja ir ļoti laba, bet es cerēju, ka būs vairāk iespējas runāt par bibliotēkām Igaunijā, konkrēti par politisko situāciju, piemēram, skolu bibliotēku slēgšanu un jauno likumu, kas nosaka, ka valsts nauda var tikt izmantota publiskajās bibliotēkās, iegādājoties tikai tās grāmatas, ko apstiprinājis kultūras ministrs īpašā sarakstā.”
Runājot par nākotni, vai riteņbraukšana notiks arī nākamgad, nedz Mase Ojala, nedz Juka Pennanen nevarēja vēl pateikt neko konkrētu. Lai gan oficiālā atbilde vēl ir tikai ierakstīta zvaigznēs, somu organizatori jau meklē ierosinājumus no dalībniekiem un potenciālajiem partneriem. Jokojoties kāds bija ieteicis Āfrikas kontinentu, taču „trakai” idejai, kāda pamatos ir velotūre par bibliotēkām, kontinentu robežu pārvarēšana nav šķērslis. Interesanta šķita arī Apvienotās Karalistes apmeklējuma iespēja. Tāpēc skatieties tīmeklī www.cyclingforlibraries.org, sekojiet velobibliotekāru iecerēm un pievienojieties braucienam nākošgad!
Informācija par velobraucienu Latvijas informatīvajā vidē:
LTV Panorāma
http://www.youtube.com/watch?v=o36LKRs3rOY&feature=plcp
LNT Dienas ziņas – 00:11:34
http://www.lnt.lv/lv/video/?video=23219
TV3 ziņas – 23:46
http://www.tv3play.lv/play/277895/?autostart=true
http://lnb.lv/lv/visparigi/aktualitates/26-07-2012-cycling-for-libraries
http://sauldien.blogspot.com/p/velobrauciens-par-bibliotekam.html
http://www.rcb.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=725&Itemid=41&lang=lv_LV
http://www.rcb.lv/UserFiles/Image/2012_D/velobrauciens_12/index.html
http://www.rcb.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=710&Itemid=41&lang=lv_LV
http://www.bauskasbiblioteka.lv/jaunumi-bibl/items/velobrauciens-par-bibliotekam-2012.html
http://www.lcb.lv/?lang=lv&nod=jaunumi&page=2&cid=1193&title=Bibliotekaru_velobrauciens
http://parkulturu.lv/raksti/starptautiskais-velobrauciens-par-bibliotekam-2012
http://siguldaspagastabiblioteka.blogspot.com/2012/08/velobrauciens-par-bibliotekam-2012.html
http://blogi.rsu.lv/bibliotekapvo/2012/08/16/cycling-for-libraries-iedvesmojosa-pieredze/
https://lbbjss.wordpress.com/tag/velo-bibliotekari/
http://www.biblioteka.cesis.lv/news_ccb.php
http://www.draugiem.lv/biblioteka.cesis.lv/gallery/?pid=269285643
http://www.biblioteka.valmiera.lv/lat/jaunumi/Arh%C4%ABvs/1501
http://www.svetkulaiks.lv/lv/articles/view/82/5257
http://old.leta.lv/foto/sources/leta/album/1EF597AF-8177-4B89-844C-695FCDF2EAB9/
http://www.divritenis.lv/?ct=velosports&fu=read&id=1611
http://foto.delfi.lv/user_album/110732/?page=1
http://bnn.lv/riga-notiek-velobrauciens-par-bibliotekam-77739
http://www.turiba.lv/?object_id=31764
http://www.sigulda.lv/public/lat/jaunumi/5929/
u.c. materiāli, meklējot pēc atslēgas vārdiem “Velobrauciens par bibliotēkām 2012”