Aptaujā līdz 31. maijam piedalījās 1364 respondentu no visas Latvijas, līdzvērtīgās proporcijās pārstāvot gan Rīgu, gan citas pilsētas, gan lauku teritorijas (pagastus un ciemus).

Atšķirībā no Latvijas Kultūras akadēmijas 2018. gadā īstenotā pētījuma par Latvijas iedzīvotāju grāmatu lasīšanas paradumiem, kas ar nejaušās izlases metodi tiecās aptaujāt pēc iespējas dažādākus Latvijas iedzīvotājus, LNB organizētā aptauja tika izplatīta digitāli ar sociālo mediju un vēstkopu palīdzību. Likumsakarīgi, ka šajā aptaujā piedalījās galvenokārt Latvijas sabiedrības “grāmatas lasošā” daļa – tās lielākoties (92,7 %) ir sievietes ekonomiski aktīvajā vecumā (no 21 līdz 62 gadiem), kurām ir augstākā izglītība un kuras strādā algotu darbu. Līdz ar to aptaujas rezultāti atspoguļo tās sabiedrības daļas lasīšanas pieredzi, kura jau pirms Covid-19 pandēmijas pieskaitīja sevi drīzāk pie “lasītājiem”, nekā pie “nelasītājiem”: 60 % respondentu pirms ārkārtējās situācijas grāmatas lasīja regulāri, bet 33 % – lasīja, taču neregulāri.

Vai 12. martā valstī ieviestā ārkārtējā darba un sadzīves organizēšanas kārtība iespaidoja lasītāju ieradumus? Atbildēs ir novērojams neliels lasīšanas aktivitātes kritums: regulāru grāmatu lasīšanu ir turpinājuši 57,2 % respondentu, savukārt neregulāru – 29,3 %. Lasāmvielas satura un literatūras žanru izvēle nav būtiski mainījusies: līdz Covid-19 ierobežojumu ieviešanai 92,8% respondentu devuši priekšroku daiļliteratūrai: ārkārtējās situācijas laikā – 90,5 %. Otrs vispatērētākais literatūras veids palikusi nozaru un profesionālā literatūra – attiecīgi pirms 57,7 % un 31,2 % pēc; savukārt trešo un ceturto vietu saglabā t.s. pašpalīdzības (self-help) jeb motivējošā literatūra (19,7 % un 9,6 %) un pavārgrāmatas (12,5 % un 7,3 %).

Karantīnas apstākļi būtiskas izmaiņas nav viesuši arī lasīto grāmatu formātos: gan pirms, gan pēc 12. marta vairāk lasītas iespiestas grāmatas – 97,4 % un 93,3 % lasītāju izvēle; viena procentpunkta ietvaros augusi lasītāju interese par audiogrāmatām – no 8,1 % līdz 8,9 %, bet par elektroniskām grāmatām kritusies par trīs procentpunktiem – no 25,2 % uz 21,4 %. Kopumā varam teikt, ka lasītāju ieradumi izrādījušies pietiekami noturīgi, lai tos būtu iespējams uzturēt arī krīzes apstākļos. To apliecina arī divas dominējošās atbildes uz aptaujas jautājumu “Kā jūs kopumā raksturotu savu lasīšanas pieredzi ārkārtējās situācijas laikā, no 12. marta līdz 12. maijam?”: lielākajai daļai lasīšanas pieredze vai nu nemainījās, vai arī kļuva intensīvāka. Kopējo ainu un lasītāju noskaņojumu raksturojoši atbilžu piemēri: “Ārkārtas situācija nekādi neietekmēja manu lasīšanas pieredzi. Tā ir stabili izveidojusies mūža garumā.”, “Tā kā arī ikdienā lasu ļoti daudz, tad uzskatu, ka nekas īpašs šajā laikā nav mainījies.”, “mana lasīšanas pieredze nav mainījusies, un klasiskā vērtība ir un paliek GRĀMATA”,”“vīruss īstam lasītājam bijis, nebijis!”, “Grāmatas lasīju, lasu un lasīšu.”,”Lasu grāmatas no piecu gadu vecuma regulāri. Ārkārtas situācijā vienkārši lasīju vēl vairāk!”, “Es grāmatas lasu daudz jebkurā laikā, tagad bija vēl vairāk laika lasīt.”, “Ļooooti daaudz lasīju”, “Pozitīvi. Esmu izlasījusi jau 10 grāmatas. Ikdienā pa visu gadu tik daudz nesanāk.”, “Bija daudz vairāk laika un enerģijas lasīt.”

Emocionāls pacēlums un traucējoši apstākļi: lasītāju izjūtas ārkārtējā situācijā

Ārkārtējo apstākļu nestās jaunās lasīšanas tendences, ko neatklāj kvantitatīvie dati, iespējams ievērot, apkopojot brīvā formā sniegtās atbildes par Covid-19 ierobežojumu sākumposma lasīšanas pieredzi. 1180 atbildēs iezīmējas vairākas “normāliem” lasīšanas apstākļiem neraksturīgas tendences. Pirmkārt, lielai daļa lasītāju, aplūkotais laikposms saistās ar emocionāli pacilājošu neierobežotas lasīšanas pieredzi. Atzinumu, ka lasīšanai bijis vairāk laika, nereti papildina pozitīvu emociju paušana: “Man bija daudz vairāk laika lasīšanai nekā parasti, un tas ir viens no retajiem aspektiem, kas šai situācijā priecē.”, “Man bija vairāk laika lasīšanai un tas bija brīnišķīgi! nepiederu pie tiem, kuri pārdzīvoja sociālo distancēšanos!”, “Vnk prieks, ka beidzot varēju atlicināt laiku lasīšanai”,”“Beidzot lasīšanai varēju ziedot vairāk laika.”.

Kā atsevišķa parādība, ko var novērot, ir lasīšanas vēlmes pretstatīšana ierobežojošiem darba pienākumiem: “Beidzot varēju lasīt, cik gribu, nevis, cik darbs atļauj”, “Beidzot bija laiks kārtīgi ielasīties, tā, ka aizmirstas, ka ir guļamlaiks, bija laiks lasīt pa dienu, jo strādāju no mājām. Ļoti labs laiks grāmatu lasīšanai”, “Lasīju krietni vairāk kā iepriekš, arī pa naktīm, jo no rīta nebija jāsteidzas uz darbu”, “Beidzot varēju lasīt, cik ilgi gribu, nebaidoties, ka no rīta nevarēšu piecelties”,”“Brīnišķīgs laiks, kopā pavadīts ar grāmatām un “teātri zip”!!! beidzot varēju no sirds ļauties lasīšanai bez sirdsapziņas pārmetumiem, ka jādara kaut kas cits!”, “Žēl, ka tāda brīvība nav iespējama ilgstoši, un agrāk vai vēlāk nāksies atgriezties pie cīņas par izdzīvošanu, kurai paralēli ir grūti nodarboties ar īstu lasīšanu.”. Iegūtais brīvais laiks nereti ticis izmantots, lai lasītu aizgūtnēm, līdz pat pārsātinājumam: “Šis periods ir bijis visproduktīvākais visā manā “lasīšanas vēsturē”. Lasās tik ātri, kā vēl nekad.”, “Lasīju uzreiz vienu grāmatu pēc otras, parasti ir kādi pārtraukumi, sevišķi pēc īpašām grāmatām.”, “Grāmatas “riju” pa 2–3 nedēļā”, “Iztērēju visu pieejamo grāmatu limitu 3td.lv vietnē”, “Lasīju gan klasiku, gan jaunumus, gan sieviešu žurnālus. Visu pēc kārtas”, “Esmu pārlasījusies. Tuvākajā laikā atdošu grāmatas bibliotēkā un kādu laiku nelasīšu.”, “Varbūt vajadzētu nedaudz “piebremzēt” ar lasīšanu.”.

Neliela, tomēr pamanāma lasītāju daļa, gluži pretēji, atzina, ka Covid-19 konteksts neļāva pilnvērtīgi pievērsties lasīšanai: “Slikti. Negribējās lasīt.”, “[Lasīšana] Vairāk saspringta, nekā pirms tam. Dažkārt grūtāk koncentrēties uz lasāmo tekstu.”, “Lasīšana ir mans galvenais vaļasprieks. Tomēr šajos apstākļos tā nesagādā parasto baudu, jo domas klejo citur.”, “Bija daudz brīva laika lasīšanai, bet bij nogurums, trauksme, kas traucēja”.

Īpaša parādība regulāro lasītāju vidū bijušas pieviltās gaidas, ka ārkārtas situācija sagādās vairāk iespēju lasīt, kas atsevišķos gadījumos rezultējies pat ar pašpārmetumiem: “Varēju izlasīt mazāk nekā gribēju, jo darba bija vairāk nekā cerēju, ka būs..”,”“Lasīt sanāca daudz mazāk, kā cerēju. Darba pienākumi ņēma virsroku”, “Lasīju vairāk, nekā parasti, bet daudz mazāk, nekā vēlētos”, “Krietni mazāk, kā biju domājusi. Šim laikam vajadzēja būt ideālam lasīt visu laiku. Bet tā diemžēl nebija. Tā vietā krietni vairāk tika patērēti digitālie mediji.”, “Būtu gribējies vairāk laika lasīšanai, bet viss bija tik pārmērīgi piesātināts ar interneta vidi un strādāšanu tiešsaistē utt., ka dienas beigās vispār neko negribējās un katru dienu piedzīvoju tādu kā nožēlu par to, kā pavadīta diena, cik daudz nosēdēts pie datora, cik maz nedalīta laika veltīts bērnam. Plauktā stāv grāmatu kaudzīte, ko gribētos izlasīt, bet nav laika un īstā noskaņojuma..”, “Esmu vīlusies, ka par maz laika ir bijis izlasīt kaut daļu no iepriekš iegādātā vai lasīt ieplānotā.. Biju cerējusi, ka būs vairāk laika lasīt, skatīties teātra izrādes internetā u. c. Diemžēl tā tas nebija. Tomēr neregulārā iespēja kaut ko palasīt sev pašai, ne darba vajadzībām uzlādēja un bija ļoti nozīmīga man.”.

Īpaši no ierobežotām iespējām atvēlēt laiku lasīšanai ārkārtējās situācijas laikā ir cietuši skolotāji un mājās skolojamu bērnu vecāki: “Tā kā esmu skolotāja, tad darbs, konsultējot skolēnus, aizņēma pilnu darba dienu, un gatavoties uz priekšu bija laiks tikai vēlu vakaros. Tas iepriekš bija laiks pašai sev – lasīšanai. Šajā periodā izlasīju 3x mazāk grāmatu, nekā to daru normālos apstākļos.”, “Izlasīju mazāk, nekā biju gribējusi, ļoti daudz enerģijas paņēma attālinātais darbs un skološana. Tas radīja stresu, kā rezultātā koncentrēties lasīšanai bija grūti.”, “Lasīju bieži, bet saraustīti, jo vienlaicīgi bija jāpalīdz bērniem ar attālināto mācīšanos, jāveic dažādi saimnieciski darbi mājās, jātiek galā ar savu attālināto darbu.”, “Ārkārtējās situācijas laikā auga darba apjoms un iesaiste bērnu mācību procesā, līdz ar to nebija iespējas lasīt pastiprināti vai izlasīt iekrājušos grāmatu kaudzi.”, “Diemžēl lasīšanai atlika vēl mazāk laika kā iepriekš, jo skolotāja darba apjoms dubultojās.”, “Tā kā strādāju no mājām un savam sešgadniekam sēdēju blakus pie mācībām, tad daudz nemaz nesanāca lasīt, kā biju iedomājusies.”.

Par spīti īpašajiem dzīves ritma un emocionālā fona izaicinājumiem, ar ko ārkārtējās situācijas laikā bija jāsaskaras daļai lasošās sabiedrības, kopumā regulāro lasītāju vidū lasīšanas pieredze ir bijusi visnotaļ pozitīva, un apstākļi lasīšanai labvēlīgāki, nekā līdz šim. Par to liecina arī kāpums līdz galam izlasīto grāmatu rādītājos – no 33 % uz 38,6 %.

Ārkērtējā situācijā lasītais, “Krieva āda”, “Es atzīstos”

Attiecībā uz lasītās daiļliteratūras saturu ārkārtējās situācijas laikā, ir vērojamas divas visnotaļ pretējas tendences. Lielai daļai lasītāju sociālās izolēšanās apstākļos pavadītie mēneši ir bijis labvēlīgs laiks kvalitatīvas, salīdzinoši sarežģītas literatūras lasīšanai un pārdomāšanai: “”Ir laiks apjomīgākai un sarežģītākai literatūrai”, “Sapratu, kāds baudījums ir lasīt nopietnu literatūru. Atmetu malā un aiznesu uz brīvo grāmatu plauktu “sieviešu romānus”, pašpalīdzības grāmatas un citus krāmus.”, “Varēju atļauties lasīt lielākas pēc apjoma grāmatas..”, “Vairāk bija laika iedziļināties izlasītajā un pārdomāt”, “Es sāku lasīt ar lielāku uzmanību. Agrāk biju jutusi paviršību lasīšanā.”, “Pieredze kļuva daudzveidīgāka, vairāk iedziļinājos psiholoģijas un filozofijas jautājumos.”, “Vairāk pievērsos garīgajai literatūrai.”, “Lasīju vairāk un dziļākas, “smagākas” grāmatas kā ikdienā.”. Daudziem, 57,8% respondentu, pieejamais brīvais laiks un dīkstāve ir ļāvuši beidzot pievērsties jau ilgstoši lasīšanai “atliktām” grāmatām: “No darba vairāk brīvā laika, kas ļāva krietni vairāk lasīt, tādēļ pievērsos tā sauktajiem ķieģeļiem (800 – 1000+lpp), kuri citkārt ierobežotāka laika dēļ nostāvējuši plauktos.”, “Beidzot pieķēros klāt veselai kaudzei grāmatām, kas bija noliktas gaidīšanas režīmā!”, “Izlasīju to, kam nekad nepietika laika”, “Galvenais, ka bija nelasīto grāmatu kaudze! Gan papīra, gan elektronisko! Tas padarīja šo laiku skaistāku!”.

Otra tendence ko tikpat pārliecinoši apliecina aptauja, ir vēlēšanās patērēt vieglo žanru literatūru – kā atslodzi sarežģītajā pandēmijas situācijā: “Arī ikdienā lasu daudz, nekas jau nemainījās, tikai vairāk gribējās lasīt par skaistām emocijām, dabu, prieku, grāmatas ar laimīgām beigām. Negribējās lasīt par politiku, sabiedriskajām attiecībām, vispār ļoti nopietnu literatūru.”, “Lasīju vairāk un izvēlējos detektīvus un citu “ievelkošu” literatūru – lai novērstu domas un radītu aizraujošas emocijas”, “Nevarēju palasīt smaga satura grāmatas”, “.. sāku lielos kvantumos lasīt mazkvalitatīvu romantisko literatūru. Tas ir žanrs, kurš lieliski aizņem laiku un neapgrūtina smadzenes.”, “Lasīju romantiskos romānus, lai nav jādomā par situāciju valstī”, “Brīdī, kad cepiens bija liels un domu pārāk daudz, bija grūti koncentrēties un lasīt jebko nopietnāku par iepirkumu sarakstu (lai gan ikdienā lasu daudz, turklāt ļoti dažādu literatūru). Izrādījās, ka šajā brīdī spēju lasīt lubenes. Un tās mani izglāba, ļaujot atslēgties. Vajadzēja apmēram pusotru, pēc tam jau varēju pāriet pie ierastās literatūras.”, “Izvairījos no dramatisku notikumu vēstošas literatūras.”, “Iemācījos nepievērst uzmanību negācijām un vairāk meklēt pozitīvu lasāmvielu ..”.

Ar lasāmvielas izvēli cieši saistīta respondentu atklātā lasīšanas motivācija (neatkarīgi no lasīto tekstu satura), kas vismaz pusē gadījumu saistīta ar emocionāla patvēruma meklējumiem vīrusa izraisītajā draudu un nenoteiktības atmosfērā: “Lasīju vairāk un biežāk nekā parasti.. Lasīšana palīdzēja man atslēgties no negatīvajām ziņām un informācijas sociālajos tīklos, no psiholoģiskā spriedzes, domājot par darbu un nākotni.”, “Grāmatas ir kā cita pasaule – tās man palīdzēja ātrāk ritēt laikam, ļāva pārvarēt garlaicību, trauksmi, depresiju. Kamēr esi iesprostots četrās sienās, grāmatās dzīve kūsā, kas ļauj ar to palīdzību justies par kripatu labāk. Man tiešām grūti pateikt, kā es būtu pārvarējusi šo izolācijas posmu, ja nelasītu.”, “Lasīšana kā eskeipisma stratēģija – lai uz mirkli “atslēgtos” no realitātes.”, “Bija laiks lasīt vairāk, apzināti izvēlējos daiļliteratūru nevis pašizziņas grāmatas, lai atslēgtos no realitātes, ienirtu citā pasaulē un nebūtu jādomā par šā brīža problēmām un izaicinājumiem.”, “Grāmatas bija kā uzmanības novērsējs un veids, kā tikt galā ar saspringumu, kas veidojas no milzīgā informācijas daudzuma par Covid-19”, “Lasīšana ārkārtas situācijā palīdzēja nedomāt par korona vīrusa izplatīšanos visā pasaulē.”, “Tā [lasīšana] noteikti ir vairojusies kvantitātes ziņā. Līdz ar to arī daudz vieglāk bija pārdzīvot negatīvo ziņu plūsmu, kas burtiski kā lavīna vēlās pāri. Vienkārši izvēloties grāmatu lasīšanu (nevis ziņas), bija viegli izvairīties no pašdestrukcijas un bezcerības.”.

Aptaujā nosauktās īpašās, nozīmīgās grāmatas, ar ko lasītājiem saistās ārkārtējā situācija, pārstāv visas iepriekšminētās literatūras kategorijas un žanrus un veido daudzveidīgu un sīki sazarotu autoru un nosaukumu ainu. Tomēr ir divi darbi, kas pieminēti visbiežāk un saņēmuši līdzvērtīgu balsu skaitu (15): Daces Rukšānes “Krieva āda” un Žaumes Kabrē “Es atzīstos”. Lasītāju komentāri par abām grāmatām vēlreiz apliecina literatūras nozīmīgo lomu Covid-19 izraisītās spriedzes mazināšanā. Par romānu “Krieva āda”: “Aizrāva sižets, patika valoda”, “Rakstnieces valoda ir raita un sižets saistošs, kas ļāva labi atslēgties no ikdienas.”, “Raita, tēlaina valoda. Saprotamas un paša izjustas problēmas.”, “.. grāmatā aprakstītais laiks izaicinājumiem daudz bagātāks, nekā šā brīža krīze, ko mēs piedzīvojam.”. Par romānu “Es atzīstos”: “Daudzslāņains, aizraujošs, neparasts darbs. Paņem savā varā.”, “Ārkārtīgi spēcīgs vēstījums aizraujošā formātā.”, “personības veidošanās ceļa līkloči, saistoša, intriģējoša valoda, dažādu vēstures slāņu savijums, cilvēku likteņperipētijas, mūzikas skaistums – tas viss ierāva kā atvarā, viennozīmīgi grāmata – ļoti pozitīvs piedzīvojums.”, “1) Tik biezu grāmatu citā laikā nebūtu bijis laika izlasīt. 2) Tā savdabīgi saattiecināja šo laiku ar visiem laikiem un deva zināmu mierinājumu, lai arī bez ilūzijām.”. Gan konkrēti nenosaucot lasītos darbus, gan vienam autoram nosaucot vairākus, aptaujātie visbiežāk minējuši autorus: Māris Bērziņš, Nora Ikstena, Dace Judina.

Palasi man priekšā! Lasīšana kā socializēšanās

Vairākumam respondentu ārkārtējās situācijas laikā ir bijusi kāda īpaša, paša lasīta grāmata, kas saistās ar pozitīvām emocijām. Tomēr atbildes par īpašu lasīšanas pieredzi, kas ārkārtējās situācijas laikā palīdzēja pārdzīvot sociālo distancēšanos, priekšplānā izceļ lasīšanu kā sociālu pieredzi. Daudzkārt minēti piemēri no Jaunā Rīgas teātra īstenotā projekta “JRT lasa grāmatas mājās”, kas bija skatāmi sociālajā medijā Facebook un ir daļēji pieejami Vimeo: “JRT aktieru lasījumi. Īpaši B. Brokas lasītā “Ardievu, Atlantīda””, “Jaunais Rīgas teātris ar saviem lasījumiem. Nekad nedomāju, ka man patiks klausīties grāmatas”, “Klausījos aktiera Viļa Daudziņa lasītās pasakas! Klausījos arī citu aktieru lasīto, bet Viļa Daudziņa balss man likās ļoti mīļa un nomierinoša. Viņa pasaku izvēle arī bija oriģināla. Nebiju tādas nemaz lasījusi.”, “Bija ļoti patīkami klausīties G. Āboliņa un V. Daudziņa lasītos darbus – ne tikai dēļ izteiksmīgā lasījuma, bet arī dēļ tā, ka cauri ekrānam varēja just cilvēcīgumu un vēlmi palīdzēt visiem kopīgi īsināt vakarus un dažādot ikdienu.”. Visbiežāk izcelti tieši aktiera Gundara Āboliņa Džovanni Bokačo “Dekamerona” lasījumi: “Ar milzu interesi klausījos Gundara Āboliņa lasīto Bokāčo “DEKAMERONU”. Agrāk nekad nebiju audio grāmatas klausījies.”, “Darot rokdarbus, klausos Gundara Āboliņa “Dekamerona” lasījumus”, “Katru vakaru klausījos Gundara Āboliņa “Dekameronu””.

Lielākā daļa (65,4 %) aptaujas dalībnieku gan pauda, ka bija pamanījuši grāmatu priekšā lasīšanas akcijas, taču nav tās klausījušies, tomēr 19,9 % atzina sevi par aktīviem to klausītājiem un kā piemērus visbiežāk minēja jau izceltos JRT un Gundara Āboliņa lasījumus. Iespējams, lasītāja klātbūtne, kaut tiešsaistes vidē, bija iemesls tieši šāda formāta lasījumu popularitātes pārākumam, salīdzinot ar klasiskām audiogrāmatām, kam pievērsās 8,9 % lasītāju. Sava veida priekšā lasīšanas akcijas lasītāji/klausītāji veica arī paši: 16,4 % respondentu ārkārtas situācijā lasīja priekšā ģimenes locekļiem (galvenokārt bērniem, bet arī dzīvesbiedri viens otram), draugiem un pat mājdzīvniekam (“Lasīju savam sunim priekšā Beovulfu un Volsungu sāgu.”) – gan klātienē, gan telefoniski, gan tiešsaistē, gan atsevišķos gadījumos veicot lasījumu ierakstus. Reizēm priekšā lasīšanu papildinājušas īpaši plānotas tiešsaistes diskusijas par izlasīto.

Ziņas vai grāmatas?

Apskatot ārkārtējās situācijas laikā apgūtos informācijas veidus plašāk, atklājas savdabīga grāmatu un ziņu sacensība par lasītāja uzmanību un noskaņojumu. 63,3 % aptaujas dalībnieku atzina, ka ārkārtējās situācijas pirmajā posmā vairāk nekā iepriekš lasīja ziņas, jo īpaši par Covid-19: “Lasot grāmatas, izmaiņu nebija. Vairāk nekā agrāk lasīju ziņas.”, “Grāmatas lasīju daudz maz kā līdz šim, digitālo informāciju patērēju vairāk, par tēmām, kas saistītas ar covid-19”, “Lasīju, bet nedaudz mazāk kā parasti, jo veltīju laiku arī ziņu raidījumu vērošanai.”, “Vairāk sanāca lasīt sociālajos tīklos un tīmekļa vietnēs (uzticamās lapās) par covid – kas tas ir, kā pareizi rīkoties, lai pasargātu sevi un citus.”, “Lasīju vairāk kā parasti ziņas latviešu un ārzemju portālos.”, “Neraksturīgi liela (varbūt pat “drudžaina”) sekošana masu medijos rakstītajam.”.

Galvenie ziņu iegūšanas avoti par aktualitātēm šajā laikā bija interneta portāli (86,7 %), televīzija (67,7 %), sociālie tīkli (66,9 %), radio (41,6 %) un drukātā prese (30,9 %). 26,5 % un 37,6 % lasītāju atzina, ka ārkārtējās situācijas laikā tiešsaistē pieejamos resursus patērējuši attiecīgi “vairāk” vai “drīzāk vairāk”, un aptuveni tikpat respondentu – 25,9 % un 30 % – šajā laika posmā “izjutuši” vai “drīzāk izjutuši” digitālo nogurumu (fizisku un psiholoģisku diskomfortu no pārmērīgas digitālā satura patērēšanas). Tas visbiežāk pārvarēts, dodoties pastaigāties, sportot vai strādāt svaigā gaisā, otrajā vietā atstājot drukātu grāmatu lasīšanu. Grāmatas kalpoja ne vien kā fiziska atslodze digitālajam pārsātinājumam, bet arī, kā minēts iepriekš, emocionāls patvērums no ziņās dominējošā, satraucošā satura.

Atpakaļ uz bibliotēku: vai pēc ārkārtējā stāvokļa lasīsim pa vecam?

Šobrīd grūti spriest, vai ārkārtējā situācijā novērotās jaunās parādības – pastiprināta interese par pasaules un vietējām aktualitātēm, lasīšanas intensitātes pieaugums blakus atsevišķu sabiedrības grupu sastaptajām lasīšanas grūtībām un šķēršļiem, tiešsaistes lasījumu popularitāte, lasīšana kā iespēja socializēties distancēšanās laikā – atstās paliekošas sekas Latvijas lasošās sabiedrības ieradumos. Par vienu nepārprotamu vēlmi pēc atgriešanās pie “normālas lasīšanas prakses” gan šaubu nav – lasītājiem ir nepieciešama piekļuve bibliotēkām: “Ja būtu brīvi pieejamas publiskās bibliotēkas, noteikti lasītu vairāk.”, “Sagribējās lasīt daiļliteratūru kādā brīdī, bet plānus sabojāja ārkārtas stāvokļa dēļ slēgtā bibliotēka”, “Pietrūka bibliotēkas apmeklēšana klātienē”, “Slikti, ka nebija pieeja bibliotēkām. Ļoti pietrūka bibliotēkas apmeklējums gan man, gan bērniem.”, “Man pietrūka bibliotēku apmeklējuma, iespējas šķirstīt un izvēlēties grāmatas.”, “.. gaidījām, kad atvērsies bibliotēkas!!!”.

 

Informāciju par aptauju apkopoja:
Inga Surgunte
Pastāvīgā ekspozīcija “Grāmata Latvijā”
Latvijas Nacionālā bibliotēka
E-pasts: inga.surgunte@lnb.lv