Videokonferencēm ir vairākas priekšrocības: tās ir rentablas un jūs varat sasniegt cilvēkus tālu ārpus jūsu apkalpošanas zonas – arī tos, kuriem nav viegli apmeklēt bibliotēku personīgi,piemēram, mazu bērnu vecākus vai cilvēkus ar invaliditāti.

Bet pastāv arī riski, – piemēram, “zoombombing”, kas rodas, kad nevēlami cilvēki ienāk un izjauc jūsu tiešsaistes notikumu. Tā var būt gan vienkārša palaidnība, gan diemžēl arī kaut kas nopietnāks, piemēram, naida kurināšana.

Virdžīnijas Tehniskās universitātes bibliotēkas arhivārs un koordinators Entonijs Raits de Hernandess (Anthony Wright de Hernandez, community collections archivist and inclusion and diversity coordinator at the Virginia Tech University Libraries) to piedzīvoja, kad nesen tiešsaistē veica plānoto klātienes lekciju sēriju. Piedāvājam Amerikas Bibliotēku asociācijas Publisko pakalpojumu biroja pārstāves Sāras Osmenas (Sarah Ostman, ALA Public Programs Office) sarunu ar viņu.

Nesen Virdžīnijas Tehniskās universitātes bibliotēka organizēja ceļojošu izstādi un lekciju sēriju par holokaustu. Kas notika?

Pēc manas pieredzes notikumu plānošanas nemainīgā būtība ir tāda, ka kaut kas vienmēr notiek nepareizi. Viena no plānošanas procesa sastāvdaļām ir potenciālo problēmu paredzēšana un plāna sagatavošana, kā uz tām reaģēt. Tomēr es nekad netiku apsvēris globālās pandēmijas potenciālu.

Mūsu bibliotēkā no 16. marta līdz 29. aprīlim bija paredzēts rīkot ceļojošo izstādi par holokaustu no ALA un ASV Holokausta memoriālā muzeja krājumiem. Mēs bijām ieplānojuši vairākas aktivitātes: izstādes atklāšanas pasākumu, kolektīvu grāmatu lasīšanu, filmu seansus, vidusskolas mācību ekskursiju un vēl citas aktivitātes. Kad ziņu virsrakstos sāka parādīties “Covid-19”, mēs bijām aktīvi iesaistījušies izstādes sagatavošanas darbos – popularizējām savus pasākumus bibliotēkas, universitātes un citos kalendāros, izveidojām izstādes un programmu novērtēšanas plānus, rezervējām ceļojumu biļetes un viesnīcu numurus lektoriem, pasūtījām tradicionālo ebreju uzkodu piegādi pasākumiem.

Mēs sākām izstādes izveidi 9. martā, nedēļu ātrāk nekā iepriekš domājām, jo studentiem bija pavasara brīvlaiks un tādēļ izstādes uzstādīšana bija vienkāršāka. Atbalstot aizvien pieaugošo sabiedrisko spriedzi ap “Covid-19”, mēs netālu no izstādes skārienekrāna kioskiem izvietojām roku dezinfekcijas ierīces. Kamēr mēs iekārtojāmies, viens no lektoriem man nosūtīja e-pastu ar jautājumu, vai mēs joprojām plānojam viņus uzņemt, un es viņu pārliecināju, ka nekas nav mainījies.

Tad lietas sāka notikt ātri. Virdžīnijas Universitāte 11. martā paziņoja, ka pavasara brīvlaiks tiek pagarināts par nedēļu un ka nodarbības tad, kad tās atsāksies, notiks tiešsaistē. 12. martā es nolēmu atcelt mūsu izstādes atklāšanas pieņemšanu un pārcelt ielūgto lektoru uzstāšanos un grāmatu publiskās lasīšanas pasākumus tiešsaistē. Ekskursijas un filmu seansi tika atcelti. Pēc nedēļas mūsu bibliotēkā tika ieviesti ierobežojumi, apkalpojot tikai mācībspēkus, darbiniekus un studentus, un 31.martā pēc valdības pavēles bibliotēka tika slēgta.

Kā jums ienāca prātā pārvietot pasākumus tiešsaistē?

Man jau bija pieredze ar tiešsaistes lekcijām un sanāksmju rīkiem. Tāpēc es izveidoju “Zoom” sanāksmes mūsu lektoru un grāmatu lasīšanas pasākumiem, atjaunināju informāciju par mūsu izstādi “LibGuide” un tiešsaistes kalendāros. Es centos izdomāt, kā ievietot filmu seansus tiešsaistē, bet loģistikas un juridiskie apsvērumi saistībā ar filmu straumēšanu tiešsaistē bija pārāk sarežģīti. Abi mūsu uzaicinātie lektori bija gatavi piedalīties sarunās tiešsaistē. Mums nācās atcelt vienu no grāmatu lasīšanas pasākumiem, otra lasīšanas sesija bija jāmaina. Sākotnēji bija domāts, ka grāmatu fragmenti tiks lasīti skaļi, kam sekos atklāta diskusija, taču tiešsaistes formātā mūsu moderators neplānoti kļuva par ekspertu, kas lasījumu laikā atbildēja uz jautājumiem.

Lielākais izaicinājums, pārveidojot šos pasākumus, bija pārliecināšanās, ka mums būs auditorija. Tā kā lekcijas bija atdalītas no izstādes, nācās pārdomāt, kā piesaistīt apmeklētājus. Lai palielinātu apmeklētību, es uzaicināju pievienoties citas rīkotājvietas, kur bija paredzēti izstādes pasākumi. Tas palīdzēja mums sapulcināt 20 līdz 35 apmeklētājus katrā pasākumā.

Vai jums bija iepriekšēja pieredze “Zoom” pasākumu vadīšanā?

“Zoom” platforma man bija nepazīstama, taču to bija viegli izmantot. Es savus trīs pasākumus izveidoju kā tikšanos “Zoom”. Ja es būtu zinājis vairāk par šo platformu, es būtu pieprasījis piekļuvi, lai izveidotu tīmekļseminārus (funkcija, par kuru jāmaksā papildus). Balstoties uz savu pieredzi ar tiešsaistes konferencēm, es noorganizēju, lai mūsu bibliotēkas mācību atbalsta palīgs pievienotos pasākumiem. Viņš uzraudzīja tērzēšanu, palīdzēja tehniskos jautājumos un risināja problēmas. Viņš bija nenovērtējams, kad mūsu otrais pasākums kļuva par kaut kādas graujošas uzvedības mērķi.

Šī “graujošā izturēšanās” ir pazīstama arī kā “zoombombing”, vai ne? Pastāstiet mums, kas notika.

Mūsu pirmais pasākums notika agrīnajā pandēmijas laikā; cilvēki bija jau sākuši vairāk izmantot “Zoom”, bet par “zoombombing” bijām tikai kaut ko mazliet dzirdējuši. Pasākuma dalībniekiem mēs uzlikām ļoti maz ierobežojumu. Mēģinājām pasākumā iekļaut dažas jautājumu un atbilžu aptaujas (“Zoom” tīmekļsemināros tas izdodas labāk nekā “Zoom” sanāksmēs). Mēs piedāvājām cilvēkiem iespēju mutiski uzdot jautājumus vai ievietot tos tērzēšanas sadaļā. Lielākā daļa dalībnieku izvēlējās uzdot jautājumus rakstiski, tāpēc es tos skaļi lasīju, lai mūsu runātājs atbildētu. Kopumā sesija noritēja labi, un atsauksmes par to bija pozitīvas.

Sākotnēji bija paredzēts, ka mūsu otrais pasākums sakritīs ar seksuālo minoritāšu nedēļu mūsu pilsētiņā, tāpēc lektors runāja par gejiem un lesbietēm nacistiskajā Vācijā. Sabiedrības informētība par “zoombombing” šajā brīdī bija daudz lielāka, un es paredzēju, ka, ņemot vērā tematu, mēs varētu būt mērķis. Viss sākās gludi, bet apmēram 20 minūtes pēc sākuma tas notika. Septiņdesmit septiņi konti dažu minūšu laikā pievienojās un sāka izteikt graujošus komentārus un tērzēšanas sadaļā rakstīt lamuvārdus.

Oho! Tam noteikti bija jābūt satraucoši. Kā jūs to uzņēmāt?

Kad tas sākās, es pirmajā brīdī nesapratu, kas notiek. Nodomāju, ka tikko kāds nejauši ir ieslēdzis sev mikrofonu. Tāpēc es viņu apklusināju. Tad sāka pieslēgties citi, un kļuva skaidrs, ka tā ir apzināta darbība. Sākot sanāksmi, mēs bijām atspējojuši uzgaidāmo telpu (waiting room) – tā bija kļūda. Nekavējoties to atjaunojām. Bibliotēkas mācību atbalsta palīgs atrada iestatījumu, kas neļāva cilvēkiem ieslēgt skaņu. Mēs sākām atslēgt agresīvos komentētājus no sapulces. Par laimi, mēs paspējām atjaunot uzgaidāmo telpu, pirms vairums no jaunpienācējiem tajā iekļuva, tāpēc vajadzēja atvienot tikai apmēram 15 cilvēku, kas izraisīja traucējumus. Pārējie 50 konti vairs netika garām uzgaidāmajai telpai.

Kā reaģēja lektors?

Pasākumā radās dažu minūšu ilgs pārtraukums, kurš tika aizpildīts ar nenobriedušiem un vulgāriem komentāriem, taču gan runātājs, gan klausītāji reaģēja ar cieņu un pacietīgi gaidīja, līdz atrisinājām situāciju. Mēs spējām kontrolēt notikušo un turpināt darbu, bet es pēc notikušā tiku uzzinājis daudz vairāk par “Zoom” lietošanas prasmēm. Svarīgākais, ko sapratu, bija tas, ka publiski pasākumi platformā jāveic, izmantojot tīmekļsemināra iestatījumus, nevis sapulces formātā. Diemžēl pēc šo ierobežojumu uzlikšanas mēs nevienu nevarējām uzņemt pasākumā, ja vien kāds no pasākuma organizētājiem viņu personīgi nepazina. Tāpēc es nezinu, cik daudz nokavējušos interesentu varētu nebūt jaudājuši pievienoties. Tā kā pasākumam tika veikts ieraksts, un līdz ar to arī šis negadījums ir ieraksta sastāvdaļa, citi tam var būt liecinieki un no tā mācīties.

Vai jūs uzzinājāt, kas bija šīs situācijas ierosinātāji?

Pēc sesijas es pētīju, kas bija iesaistīts traucējumu izraisīšanā. Pārskatot sesijas žurnālus, pievienotajos kontos bija iekļauti vidusskolu un koledžu konti no Floridas, Ziemeļkarolīnas un Apvienotajiem Arābu Emirātiem, kā arī dažādi būtībā anonīmi konti. Nevienu no viņiem nevarēja identificēt kā mūsu augstskolas studentu, un es neturpināju meklējumus.

Vai šī pieredze ir ietekmējusi jūsu turpmāko darbu?

Neskatoties uz otrajā pasākumā piedzīvoto starpgadījumu, mūsu pēdējais tiešsaistes notikums notika kā “Zoom” sanāksme, nevis tīmekļseminārs. Saite jau bija plaši izplatīta, un nebija iespējams to izmainīt. Taču es ieviesu vairākus ierobežojumus. Dalībniekiem tika atteikta iespēja kopīgot savus ekrānus, rādīt video, ieslēgt skaņu vai nosūtīt vispārīgus tērzēšanas ziņojumus. Vienīgais veids, kā dalībnieki varēja komentēt vai uzdot jautājumus, bija tieša ziņapmaiņa ar vienu no tērzētavas viesiem. Tas gan mūsu pasākuma viesim radīja daudz stresa. Sākotnēji bija paredzēts, ka tiks lasīti grāmatu fragmenti, kam sekos atklāta diskusija. Tā vietā moderators bija kļuvis par galveno runātāju. Viņš teica ievadvārdus, tad mēs lasījām grāmatu fragmentus un lūdzām klātesošos iesniegt jautājumus sapulces vadītājiem. Mēs lasījām jautājumus un runātājs atbildēja uz tiem. Atsauksmes par sesiju bija labas, taču tās bija daudz atturīgākas, nekā es būtu gribējis.

Atskatoties atpakaļ, kādi ir jūsu galvenie secinājumi pēc notikušā? Vai jūs to darītu vēlreiz?

Mans galvenais secinājums ir tas, ka es netiku pietiekami apsvēris tiešsaistes pasākumu riska faktorus. Ja es būtu pielicis lielākas pūles tiešsaistes pasākumu plānošanā, es būtu labāk sagatavojies.
Ar tagadējo pieredzi es savus pasākumus veidotu kā tīmekļseminārus, nevis sanāksmes. “Zoom” tīmekļsemināru rīks ir paredzēts, lai imitētu auditoriju, zāli vai citu tamlīdzīgu telpu. Tas ietver labākas jautājumu un atbilžu iespējas, vienlaikus ierobežojot dalībnieku iespējas traucēt sesiju. Es pārbaudītu pasākuma drošības iestatījumus, lai nodrošinātu, ka dalībnieki nevar kopīgot ekrānu, dalīties ar video vai ieslēgt skaņu. Es arī sagatavotu runātāju tam, kā mēs reaģēsim uz traucējumiem. Visbeidzot, es noorganizētu pasākuma apmeklētāju iepriekšēju pieteikšanos, lai padarītu notikumu pieejamāku un atvieglotu tā ierakstīšanu.
Pat pēc notikušā es to visu darītu vēlreiz. Es strādāju universitātē, kurā ir augsti attīstīta pakalpojumu kultūra. Mūsu devīze ir “Ut Prosim” (kā es varētu kalpot). Ceļojošās izstādes organizēšana ir viens no veidiem, kā es varu darboties mūsu kopienas labā. Ievietojot mūsu pasākumus tiešsaistē, mēs sasniedzām daudz plašāku auditoriju. Es apzinos, ka mūsu darbs bija tā vērts, un klausītāju pozitīvās atsauksmes to apliecina.

 

Raksts:
From A to Z(oombombings): Risks and Rewards of Online Lectures. By Sarah Ostman, ALA Public Programs Office. April 20, 2020. Pieejams: https://programminglibrarian.org/articles/zoombombings-risks-and-rewards-online-lectures

 

Informāciju latviešu valodā sagatavoja:
Elita Vīksna
Latvijas Nacionālās bibliotēkas
Bibliotēku attīstības centra nozaru informācijas eksperte