Ne visiem zināms, kā norit darba ikdiena skolas bibliotēkā. Ir skolu bibliotēkas, kuras atvērtas tikai pāris stundas dienā, ir skolu bibliotēkas, kurās paralēli mācību grāmatu izsniegšanai un nodošanai notiek dažādas aktivitātes, savukārt citas tiek izmantotas tikai tāpēc, lai skolotāji un skolēni varētu izmantot printēšanas un kopēšanas pakalpojumus.

Lai gūtu priekšstatu, kā strādā skolu bibliotēkas citur pasaulē, tika izlasīta grāmata “Effective School Librarianship: Successful Profesional Practices from Librarians Around the World”. Izdevumā sarunu veidā tiek intervēti skolu bibliotekāri no visas pasaules. Jautājumi respondentiem ir diezgan līdzīgi, tādēļ var ļoti labi salīdzināt dažādu valstu pieredzi. Grāmatas mērķis – parādīt, kā strādā bibliotekāri dažādās izglītības sistēmās, kā viņi sadarbojas ar skolas personālu un cik viņi ir nozīmīgi skolā. Pavisam tika intervēti 36 skolotāji. Izlases kārtībā tika atlasītas 20 intervijas ar skolu bibliotekāriem. Tāpat kā pirmajā raksta daļā, arī otrajā daļā atspoguļoti 5 interviju kopsavilkumi.

Raksta mērķis ir parādīt, kā savu profesiju un nokļūšanu līdz tai raksturo paši skolas bibliotekāri – kas viņiem patīk savā darbā, kas sagādā grūtības, kāda ir sadarbība ar skolotājiem. Bieži vien liekas, ka citā valstī ir labāki apstākļi, taču šajās intervijās atklāsies dažādi fakti, par to, cik viegli vai grūti ir strādāt konkrētajā valstī par skolas bibliotekāru.

Skolas bibliotekāre Zviedrijā

Christina Nord absolvējusi augstskolu ar specialitāti angļu valodas studijās, otru izglītību ieguvusi bibliotēkzinātnē. Uzreiz pēc studiju beigšanas sākusi strādāt skolas bibliotēkā. Lai strādātu skolas bibliotēkā, Zviedrijā, nepieciešama atbilstoša izglītība. Christina kopā ar vēl vienu pilnas slodzes skolas bibliotekāri dala pienākumus trīs pozīcijās – darbs bibliotēkā, mācību stundu vadīšana un darbs kabinetā. Uz maiņām katra atrodas savā darba zonā. Visas aktivitātes, kuras notiek bibliotēkā, ir saskaņotas ar skolotājiem. Skolas bibliotēkai ir savs “Instagram” konts. Kā vienu no veiksmīgākajiem projektiem bibliotekāre min FUSK i åk 1 (“CHEAT in grade 10”). Projekta mērķis bija parādīt skolēniem kā izvairīties no nepareizas informācijas sniegšanas ikdienā. Bibliotekāre sadarbībā ar skolotājiem iemācīja 10. klases skolēniem kvalitatīvi rakstīt dažādus pieteikumus stipendijām, kursiem, projektiem, iemācīja kritiski domāt un izvērtēt situāciju. Projekts guva lielu atsaucību, taču laika trūkuma un resursu dēļ to nācās pārtraukt. Kā atzina Christina, dažas projekta idejas joprojām tiek īstenotas, bet krietni mazākā apjomā. Kopš 2010. gada likums (Education Act of 2010) paredz, ka katram skolēnam Zviedrijā ir jābūt piekļuvei skolas bibliotēkai. Kā pozitīvu faktoru viņa min iespēju doties uz starptautiskām konferencēm, prezentēt savu darbu un aktīvi runāt par skolas bibliotekāra nozīmīgumu.

Serbijā nav valsts atbalsta skolu bibliotēkām

Slavica Juric ir skolas bibliotekāre Serbijā. Kad pati mācījās skolā, skolas bibliotekāra un bibliotēkas skolā nebija. Skolotāji paši gāja uz kabinetu, kur atradās grāmatas un tās izdalīja skolēniem. Laikam ejot, radās pieprasījums pēc bibliotēkas un tagad skolā ir bibliotēka ar divām krātuvēm, 12 datoriem un divām telpām, kur darboties. Kad Slavica studēja augstskolā (ieguva maģistra grādu valsts valodā un literatūrā), viņa apguva kursus, kura ietvaros bija praktiski jādarbojas bibliotēkā. Viņai tas ļoti patika, taču viņa nekad nebija domājusi, ka kādreiz strādās par bibliotekāri. Pēc izglītības iegūšanas Slavica, strādāja skolā par valodas skolotāju. Tikai tad, kad skolā parādījās vakance uz skolas bibliotekāra vietu, viņa tai pieteicās. Skolā, kuras bibliotēkā viņa strādā, mācās 700 skolēni, mācības notiek divās maiņās. Slavica ir vienīgā darbiniece skolas bibliotēkā, un strādā tur jau 15 gadus. Serbijā skolas bibliotekāriem ir ieteicams pašiem veidot mācību programmas. Ja skolas bibliotekārs to dara, tad viss ir kārtībā, ja nē, tad skolas bibliotēka pilda tikai grāmatu izsniegšanas un saņemšanas funkciju. Serbijā bibliotekāriem ir 6 stundu darba diena, taču bieži Slavica paliek darbā ilgāk, jo nav paspējusi visu izdarīt. Ikdienā viņa pārvalda arī skolas tīmekļa vietni un “Facebook” lapu. Skolotāji bibliotēkā iegriežas tad, kad nav jāpasniedz mācību stundas, kā arī lai reizi nedēļā novadītu stundu bibliotēkā. Skolas bibliotēka visvairāk ir noslogota pēcpusdienās, jo tad notiek dažādas aktivitātes, pulciņi, individuālās tikšanās skolēniem ar skolotājiem. Slavica pauž nožēlu par to, ka valstij skolu bibliotēkas nav svarīgas. Valsts amatpersonas iesaka skolu bibliotēkām būt par informācijas centriem skolās, kur attīstīt informācijpratību un mācīties.

Visatbilstošākā joma – bibliotēkzinātne

Melis Roberts dzīvo Turcijā. Vidusskolas laikā skolēnam ir jāuzraksta eksāmens, pēc kura tiek noteikts, kura būtu visatbilstošākā joma turpmākajām studijām. Melis tā bija bibliotēkzinātne, un viņa nolēma to studēt augstskolā. Lai strādātu bibliotēkā, ir nepieciešams studēt augstskolā bibliotēkzinātni. Visu savu dzīvi Melis ir strādājusi bibliotēkās un šobrīd strādā privātskolas bibliotēkā. Darba apstākļi ir labi, taču situācija valstī ir gaužām skumja, piemēram, lauku teritoriju skolās bibliotēkai ir atvēlēta viena maza telpa, kurā tiek uzglabātas grāmatas. Skolas bibliotekāre ir nobažījusies par sadarbību ar skolotājiem, jo skolotāji neuzskata, ka sadarbība ar bibliotekāru veicinātu skolēnos labāku mācīšanos. Vienīgais veids, kāpēc skolotājs apmeklē bibliotēku – lai paņemtu grāmatas darba vajadzībām. Melis ir jāmeklē iespējas, kā skolēnus iepazīstināt ar bibliotēku un tās pakalpojumiem. Visus 17 gadus, kopš viņa strādā bibliotēkā, Melis cīnās par to, lai skolotājiem pastāstītu, cik nozīmīga ir skolas bibliotēka. Diemžēl, rezultāti nav iepriecinoši, jo bibliotekārei ir ļoti grūti tikt galā ar skolotāju noraidošo attieksmi. Skolas bibliotekārs, salīdzinot ar skolotāju, ir zemāka ranga darbinieks, jo viņam nav iespējas kāpt pa karjeras kāpnēm, kamēr skolotājam tādas iespējas ir. Melis rod spēku turpināt iesākto darbu tikai tāpēc, ka viņai patīk darbs ar skolēniem un ka viņi labprāt apmeklē bibliotēku un pavada tur savu brīvo laiku.

Ja skolēni neapmeklē skolu Bosnijā un Hercegovinā, vecāki maksā soda naudu

Arijana Alispahic ir ieguvusi maģistra grādu bibliotēkzinātnē. Pēc studiju beigšanas strādājusi 3 gadus pamatskolas bibliotēkā, šobrīd strādā speciālās skolas bibliotēkā un ir vienīgā tās darbiniece. Kopumā šajā jomā strādā vairāk nekā 10 gadus. Viņa uzskata, ka šajā profesijā visu laiku ir sevi jāpilnveido, tāpēc joprojām turpina izglītoties. Bosnijā un Hercegovinā pamatskolas apmeklēšana ir obligāta, ja skolēns bez pamatota iemesla neapmeklē skolu, vecākiem ir jāmaksā sods 250 eiro mēnesī. Ja vecāki šo sodu nemaksā, skolēns tiek no skolas izslēgts. Katrā Bosnijas un Hercegovinas skolā ir skolas bibliotēkā, taču nav noteikts, ka tur jābūt skolas bibliotekāram. Daudziem skolotājiem ir nepietiekams darba apjoms, tāpēc viņi strādā skolas bibliotēkā bez atbilstošas izglītības. Ja ir vēlme iegūt bibliotekāra kvalifikāciju, var nokārtot eksāmenu un strādāt skolā par bibliotekāru. Bosnijā un Hercegovinā skolas bibliotekārs ir arī mācību asistents un ietilpst skolas mācībspēku sastāvā – pasniedz lasīšanas stundas, māca skolēnus darboties ar informāciju utt. Arijana ir priecīga, ka viņai ir izveidojusies laba sadarbība ar skolotājiem. Strādājot ar bērniem, kuriem ir īpašās vajadzības, ļoti svarīga ir visu pušu – vecāku, pedagogu, bērnu un bibliotekāru – sadarbība, kas veicina arī bērnu prieku doties uz skolu. Arijana min, ka grūtākais ir tikt galā ar jauno paaudzi, kas uzskata, ka visu zina un nevēlas mācīties. Skolas bibliotekārei darbs ar skolēniem ļoti patīk un viņa uzskata, ka skolas bibliotēka ir skolas sirds, kas pukst, un mēs visi zinām, kas notiek ar sirdi, ja tā pārstāj pukstēt.

Jau 15 gadu vecumā zināja, ka vēlas strādāt bibliotēkā

Joke Boonstra strādā CSG Augustinus koledžas bibliotēkā, kurā ir ap 1200 studentu vecumā no 12 līdz 18 gadiem. Joke 15 gadu vecumā zināja, ka vēlas kļūt par bibliotekāri, un tādēļ devās uz publisko bibliotēku, lai pieteiktos uz pusslodzes darbu. Pēc vidusskolas beigšanas, paralēli darbam publiskajā bibliotēkā, Joke studēja bibliotēkzinātni. Viņa ļoti vēlējās atvērt savu grāmatveikalu, bet tad uzzināja, ka CSG Augustinus augstskola meklē bibliotekāri, un nolēma pieteikties šai vakancei. Toreiz viņa deva sev laiku pārdomām – palikt skolas bibliotēkā vai tomēr vērt vaļā savu grāmatveikalu, taču nu jau 17 gadus strādā augstskolas bibliotēkā. Joke ir vienīgā darbiniece bibliotēkā, taču viņai palīdz brīvprātīgie. Nīderlandē nav noteikts, ka katrā skolā obligāti jābūt skolas bibliotēkai, jo pamatskolas sadarbojas ar publiskajām bibliotēkām, tādā veidā aizstājot skolas bibliotēku. Arī vidusskolas var izvērtēt, cik nepieciešama ir skolas bibliotēka. Skolas bibliotekāres pienākumos ietilpst uzdevums mācību gada sākumā doties pie pirmo kursu studentiem, lai pastāstītu par bibliotēku un tās piedāvātajiem pakalpojumiem. Pirms dažiem gadiem skolas bibliotekārs nedrīkstēja pasniegt mācību stundas, ja nebija ieguvis atbilstošu kvalifikāciju, tāpēc sākotnēji bija grūti vienoties ar skolotājiem par to, kā pareizāk organizēt mācību darbu un vienoties, ko pasniedz bibliotekāre un ko skolotāji. Šobrīd situācija ir nedaudz mainījusies, jo Joke ir izgājusi kursus un arī veicinājusi šo sadarbību starp skolotājiem un bibliotekāru. Darba procesā Joke ir novērojusi, ka bieži vien bibliotekāra un skolotāja mācīšanās stils atšķiras. Skolotāji vēl aizvien turas pie “vecās” sistēmas (testi, eksāmeni utt.), kamēr bibliotekārs cenšas ieviest pašvadītu mācīšanos.

Secinājumi

Arī šajā rakstā var izlasīt un iepazīt dažādu valstu pieredzi – kādam pietrūkst laika paveikt visus ikdienas darbus, citam jāpierāda skolas bibliotēkas nozīme, vēl citu uztrauc tas, ka bibliotekāra profesija netiek novērtēta.

Taču ir viena lieta, kas saista visus šos stāstus – tā ir mīlestība pret savu darbu, prieks strādāt ar bērniem un jauniešiem, vēlme palīdzēt skolēniem apgūt visu jauno. Šo sarakstu varētu turpināt un turpināt, jo – ja cilvēks ir īstajā vietā un īstajā laikā, tad viņš savu darbu darīs kvalitatīvi, un citi to noteikti pamanīs.

Iepazīstoties ar dažādu valstu pieredzi, var secināt, ka skolu bibliotekāri cenšas sadarboties ar skolotājiem, paši labprāt izglītojas un turpina būt ciešā kontaktā ar skolēniem – piedāvājot bibliotēkas pakalpojumus, attīstot informācijpratību un esot klātesoši.

Pasakiet paldies saviem kolēģiem par darbu, ko viņi dara! Tiekamies nākamajās rakstu sērijās, kur iepazīsim Āzijas, Āfrikas un Austrālijas skolu bibliotekāru darba pieredzi.

 

Rakstu sagatavoja:
Madara Freivalde
Latvijas Nacionālās bibliotēkas
Bibliotēku attīstības centra galvenā bibliotekāre
E-pasts: madara.freivalde@lnb.lv