Pirms septembrī gaidāmās Andra Vilka došanās pelnītā atpūtā vēlējāmies mūsu ilggadējo kolēģi satikt un dzirdēt viņa domas par Nacionālās bibliotēkas unikālo lomu Latvijas bibliotēku tīkla kontekstā, par bibliotekāra profesijas daudzšķautņainību, uzdevumiem, kas LNB nākotnē būtu jāpaveic, un Nacionālās bibliotēkas direktora amata izaicinājumiem.

Jaunajam direktoram, kurš vai kura ienāks ar savu redzējumu – tāpat kā 1989. gadā vadības grožus pārņēma Andris Vilks, būs jāspēj noturēt un attīstīt LNB statuss gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī, reaģējot uz mūsdienu riskiem, paredzot nākotnes vajadzības, arvien attīstot pakalpojumus un – pats galvenais – rūpējoties par Latvijas atmiņas glabāšanu un sargāšanu: Saglabāt un mainīties. “95% cilvēku baidās no pārmaiņām, jo īpaši tām, kas skar viņus pašus. Tomēr galvenā spēja mūsdienās ir prioritizēt svarīgāko,” intervijā sacīs Vilks.

Atbilstoši laikam mainās arī nozares attīstības nospraustie kartes punkti. Pērn pieņemtajā Bibliotēku nozares stratēģijā 2023–2027 iezīmēti četri stratēģiskie virzieni, kuru īstenošanā būtiska loma ir arī LNB: veicināt bibliotēku nozares ilgtspēju; veicināt bibliotēku speciālistu ataudzi un profesionālo izaugsmi; nodrošināt kultūras, izglītības un pētniecības resursu un pakalpojumu pieejamību; sekmēt sabiedrības līdzdalību kultūras, izglītības, pētniecības un citos kopienu attīstības procesos. Savukārt šogad pieņemtajā LNB attīstības un darbības stratēģijā 2024–2028 kā centrālās vērtības izceltas trīs: cilvēks, zinātkāre un profesionalitāte. LNB vīzija ir kļūt par paradumu, atbalstu un vērtību ikviena Latvijas iedzīvotāja dzīvē.

LNB paspārnē veidotā Bibliotēku portāla redakcija saka Andrim Vilkam lielu paldies par sarunu.

Kāda ir Nacionālās bibliotēkas loma?

Pirms nonākam pie lomas, ir jāsāk ar funkcijām. Nacionālā bibliotēka pēc nosaukuma vien reizēm tiek interpretēta līdzīgi kā Nacionālā opera vai Nacionālā banka, tomēr Nacionālajai bibliotēkai ir starptautiskā definīcijā balstīta un skaidri definēta funkcija, pie kuras cieši turamies: pilnīgi visu publikāciju (arī digitāli radīto) vākšana un glabāšana, ja tas ir saistīts ar attiecīgās valsts teritoriju, iedzīvotājiem vai valodu. Tādā ziņā esam līdzīgi jebkurai citai Nacionālajai bibliotēkai pasaulē.

Tajā pašā laikā katras Nacionālās bibliotēkas darbība ir šīs definīcijas interpretācija. Man, piemēram, ļoti svarīgs dokuments ir ISO standarts (Informācija un dokumentācija. Kvalitātes novērtējums nacionālajām bibliotēkām (ISO 21248:2019) u.c.), kuru gan precīzi ievērojam, gan – radoši interpretējam. Jāņem vērā, ka katrai Nacionālajai bibliotēkai ir sava konkrētā vide, kurā tā darbojas, un standartā noteiktais dabiski “apaug”. Tādā ziņā Nacionālās bibliotēkas savstarpēji arī atšķiras.

Valstī ir daudz dažādu bibliotēku, un Nacionālajai ir jāiekļaujas ar savu specifisko – tradicionālo vai vēsturisko – konstelāciju. Lomu nosaka tas, kādu vietu kopējā valsts bibliotēku infrastruktūrā Nacionālā bibliotēka ieņem. Laiku pa laikam dzirdu, ka LNB esot galvenā vai lielākā bibliotēka. Izvairos no tādiem apzīmējumiem. Svarīgākais, ka Nacionālā bibliotēka papildina kopējo sistēmu un ar LNB Bibliotēku attīstības centru sniedz arī konsultatīvu atbalstu publisko bibliotēku tīklam.

Var minēt arī neformālu pieeju: Nacionālā bibliotēka dara to, ko nedara neviena cita bibliotēka. Ja kāda funkcija valstī netiek realizēta, to dara LNB. Konkrēts piemērs ir Bērnu literatūras centrs (BLC). Kad pirms 35–40 gadiem veidojās bērnu literatūras sektors, citur Padomju Savienībā tika dibinātas Centrālās Bērnu bibliotēkas, kas Latvijā kaut kādu iemeslu dēļ nebija noticis, un valsts mērogā neviens nebija uzņēmies Centrālās Bērnu (un jauniešu) bibliotēkas funkcijas. Situācija sakrita ar to, ka LNB ienāca kolēģes, tostarp Silvija Tretjakova, BLC vadītāja arī šodien, kuru šis lauks interesēja. Soli pa solim, nākot klāt tādiem virzieniem kā bērnu literatūra, tās tulkošana, grāmatniecība, t. sk. bērnu grāmatu māksla, lasīšana, no mazas sēkliņas izauga Bērnu literatūras centrs. Rezultātā esam viena no tikai dažām Nacionālajām bibliotēkām pasaulē, kas aktīvi strādā ar šo auditoriju: aptuveni 10% mūsu apmeklētāju ir bērni un jaunieši. Nacionālās bibliotēkas loma tiek arvien attīstīta un precizēta. Ir ļoti svarīgi just apkārt notiekošo un pēc nepieciešamības reaģēt.

Arī tas, cik publiska ir LNB, ir vēsturiski veidojusies situācija, jo savulaik mēs atradāmies Rīgas centrā, un daļa lasītāju devās uz Rīgas Centrālo bibliotēku, bet daļa – nāca uz LNB un izmantoja to kā sava veida publisko bibliotēku. Kad pārcēlāmies uz Pārdaugavu, daļu šo lasītāju pazaudējām, jo viņiem izšķiroša bija LNB atrašanās vieta, bet vienlaikus esam kļuvuši par Pārdaugavas lasītāju bibliotēku. Arī pasaulē tā ir nenovēršama tendence, ka Nacionālās bibliotēkas kļūst arvien publiskākas.

Paralēli tam daļēji pildām arī akadēmiskās bibliotēkas lomu. Padomju gados mums praktiski nebija nekādas komunikācijas ar augstskolu bibliotēkām, un šis vēsturiskais mantojums joprojām ir jūtams. Bet, kopš ienākšanas jaunajās LNB telpās, arvien vairāk akcentējam pētniecisko darbu un akadēmisko ievirzi, LNB likumā ir noteikts, ka esam zinātniski pētnieciska institūcija. Daļēji to ietekmē arī tuvumā esošais Latvijas Universitātes (LU) kampuss, kas pamazām attīstās, un ar ko attiecības varētu veidoties konceptuālāk, jo liela daļa mūsu lasītāju ir studenti.

Līdz ar to par LNB lomu var teikt: esam nacionāla, bet kaut kādā mērā arī publiska un akadēmiska bibliotēka, jo to ir noteikusi vēsture un vide.

Vēlos pieminēt LNB attiecības ar humanitārajām un eksaktajām zinātnēm. Ja neskaita Lielbritāniju un vēl dažas valstis, Nacionālās bibliotēkas prioritāri orientējas uz humanitārajām un sociālajām zinātnēm un mazāk uz tehniskajām, jo paralēli ir daudz spēcīgu tehnoloģisko un medicīnas bibliotēku. Arī mēs bijām izteikti orientēti šādā virzienā. Kad pārnācām uz jauno ēku un atjaunojām Tehnoloģiju un dabaszinātņu lasītavu, kas sarežģīto telpu un dažādu citu iemeslu dēļ Kr. Baronā ielā 14 savulaik tika likvidēta, izrādījās, ka tā ir ļoti pieprasīta un vajadzīga, un šāds lēmums praksē ir attaisnojies.

Tāpat arī “Gaismas pils” telpas un pakalpojumi ir pielāgoti cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām, Uzziņu un informācijas centrā pieejamas lasīšanas palīgierīces cilvēkiem ar redzes traucējumiem – pat ja tas nav Nacionālās bibliotēkas pamatuzdevums, un konferenču centra daļa un Meditācijas telpa ir aprīkotas ar akustisko cilpu, kas ļauj cilvēkiem, kuri lieto dzirdes aparātu, dzirdēt skaņu tieši no mikrofona bez fona trokšņiem.

Jāizceļ arī nozares apmācības un profesionālā tālākizglītība, ko dara LNB Kompetenču attīstības centrs. Tas, ka mums ir izdevies LNB akreditēt kā izglītības iestādi, ir viens no lielajiem mērķiem, kuru esam sasnieguši un kas nebija iespējams vēl vecajās telpās. Mācīties nāk ne tikai bibliotekāri, bet arī skolotāji, arhīvu un muzeju darbinieki.

Pārdomāta un profesionāli īstenota joma LNB ir izstādes. Ļoti ceru, ka arī šo lomu LNB turpinās īstenot. Gan LNB izdevumi, gan izstādes ir plaši pamanītas un bieži godalgotas. Projektējot “Gaismas pili”, mums nācās to pat izcīnīt, ka mums ir izstāžu un norišu, konferenču zāles, jo Valsts kontrole, vērtējot projektu, uzskatīja, ka bibliotēkā nav jānotiek izstādēm, ka tā ir naudas izšķērdēšana. Šodien to, protams, ir grūti iztēloties.

Kādu saredzat LNB attīstību nākotnē?

Viens no būtiskiem virzieniem, ko mums ir izdevies īstenot, ne tikai hipotētiski apspriest, ir visu Latvijas kultūras institūciju informācijas resursu vienota agregatora izstrāde, t.i., Digitālā bibliotēka. Iespēja vienlaikus un uz vienādiem noteikumiem ikvienam piekļūt nacionālajiem informācijas jeb zināšanu un mantojuma resursiem. Vairs nav nozīmes, vai meklētais atrodas Nacionālās bibliotēkas vai kādas citas kultūras institūcijas krājumā, aptverot visu mediju formātus: teksts, skaņa, attēls. Tā ir iespēja ikvienam lasītājam atrast meklēto par jebkuru nozari un tēmu, ja vien šādi dokumenti krājumos pastāv.

Gribu piebilst, ka vienmēr saku “lasītājs” un neizmantoju nozares terminoloģijā apstiprināto apzīmējumu “lietotājs”, jo arī uz ekrāna mēs tomēr lasām. Mēs, latvieši, vienmēr esam bijuši lasītāji: lasījuši sēnes, ogas, domas, lasām grāmatas. Mums lasīšana ir semantiski ārkārtīgi svarīga – asociācija ar jēdzienu “vākt”, un citās valodās tas tā nav. Runājot par nozares terminoloģiju, arī angļu valodā tiek meklētas iespējas atteikties no user (lietotājs). Atkal parādās reader (lasītājs) vai, piemēram, plaši tiek izmantots client (klients).

Digitālās bibliotēkas uzstādījums ir vienkāršs: cilvēkiem jau nav svarīgi, kur dokuments glabājas, svarīga ir piekļuve. Līdz ar to viens no jaunajiem LNB funkcionālajiem uzdevumiem nākotnē ir pilnveidot standartizētu vidi tam, lai šī informācija tiktu standartizēti un automatizēti apstrādāta (domāju, ka vistuvākajā laikā arī ar mākslīgā intelekta palīdzību) un izmantota.

Vārds “izmantota” ir gandrīz vai svarīgākais, jo varam brīnišķīgi visu apstrādāt un dot iespēju izgūt, bet – ko cilvēks ar to visu iesāk? Ko viņš vai viņa var sasniegt, izgūstot šo informāciju, un kā var to iekļaut savos mērķos un vajadzībās? Saredzu to kā Nacionālās bibliotēkas virsuzdevumu – nodrošināt, lai radītais agregators darbojas labi un – pats galvenais – sabiedrības labā. Tas ir saprotams un skaidrs nākotnes virziens.

Vēl viens no uzdevumiem, kas jaunajam LNB direktoram būs jāīsteno nākotnē – jānomaina bibliotēku informācijas sistēma un jānodrošina pāreja no vecās sistēmas uz jauno. Arī šis jautājums ir saistīts ar jauno agregatoru un tā pilnveidi nākotnē.

Kur Eiropas kontekstā Jūs saredzat LNB? Kur mums vēl jāaug, bet kur esam jau apsteiguši citus?

LNB ir dažas priekšrocības, kas izriet no tā, ka esam maza bibliotēka nelielā valstī. Pateicoties mūsu salīdzinoši niecīgajai informācijas pasaulei, mums ir bijusi iespēja ne vien to vienkārši apstrādāt, bet arī izveidot analītiskos datus. Jāpiemin latviešu nacionālās periodiskās preses analītiskās bibliogrāfijas pamatlicējs Augusts Ģinters, kurš izveidoja bibliogrāfiskos rādītājus “Latviešu zinātne un literatūra”. Šodien mums ir reģistrēti ne tikai praktiski visi nacionālie izdevumi – grāmatas u.c. veida publikācijas, bet arī šo publikāciju analītiskās daļas, piemēram, avīžu un žurnālu raksti. Tas būtu pilnīgi neiespējami Vācijā, Francijā vai Lielbritānijā. Lai gan tagad ar mākslīgā intelekta palīdzību, domāju, tiks radīti nepieciešamie instrumenti, lai aptvertu arī tādu apjomu.

Otra LNB priekšrocība: procents, ko esam jau digitalizējuši, iepretim tam, kas vēl jādigitalizē, ir daudz augstāks nekā lielajās valstīs. Neraugoties uz ierobežotajiem resursiem, esam daudz paveikuši. Jautājums, protams, vai visu vajag digitalizēt, jo digitalizētā materiāla pēcapstrāde prasa lielu ieguldījumu. Te parādās radošās interpretācijas iespēja, kur katrai valstij ir skaidri jānodefinē, kas tai ir svarīgākais.

Mums kā mazai nācijai ļoti svarīgs digitalizācijas virziens ir fiksēt to, ko par Latviju saka citās valodās ārpus valsts robežām – to veic LNB Letonikas un Baltijas centrs. Vēl Latvijai raksturīgi, ka iztrūkst monogrāfiskās literatūras, un tādēļ svarīgi ir žurnālu un avīžu raksti. Daudz zināšanu tā arī paliek periodikas līmenī. Atšķirībā no lielākām valstīm, viena un tā pati grāmata, piemēram, par arhitektūru, var pildīt gan monogrāfijas, gan populārzinātniskās literatūras, gan mācību grāmatas funkcijas. Tomēr bieži mums nav pat grāmatas par kādu tēmu, bet ir tikai raksts. Tāpēc LNB savā darbībā lielu akcentu liek uz periodiku. Pirmkārt, periodika ir trausla un ātri aiziet bojā, oriģināls ir grūti saglabājams, un, otrkārt, nereti tikai periodikā rodamas mums vajadzīgās zināšanas.

Ko nozīmē būt Nacionālās bibliotēkas direktoram?

Kad kļuvu par direktoru, man bija jāveic liels iekšējais lauziens. Pirms tam strādāju retumos un biju retrospektīvas ievirzes cilvēks, man bija svarīga vēsture, pagātne, jau radušās vērtības. Pēkšņi man vajadzēja pārorientēties un domāt par nākotni, par rītdienu, par to, kā vēl nav, bet kas būtu jārada. Nacionālās bibliotēkas direktoram neizbēgami jāspēj savienot pagātni ar nākotni, kas nav viegls uzdevums. Ir direktori, kas izvēlas tikai vienu virzienu: vai nu strādā ar mantojumu, ignorējot nākotni, vai arī – visu veco atmet pilnībā. Rīcība mēdz būt tiešām radikāla. Ir Nacionālās bibliotēkas, kas ir pārtraukušas abonēt zinātniskos žurnālus, laikrakstus, jo uzskata, ka viss ir pieejams digitāli, tāpēc papīra formāts vairs nav nepieciešams. Tas ir bīstami.

Manā izpratnē labas Nacionālās bibliotēkas ir pratušas virzīties pa t.s. hibrīdlīniju. Nevis vienkārši “gan – gan”, proti, paturēt veco un attīstīt jauno, bet – sintezēt. Tas gan arī ir grūtākais. Labs piemērs, manuprāt, ir LNB patlaban skatāmā Rīgas pirmā iespiedēja Nikolausa Mollīna izstāde “Teksts mūs neinteresē”, kurā lieliski izdevies atrisināt gan vēsturisko kontekstu un retrospekciju, parādīt cieņu 16. gadsimta vērtībām, un vienlaikus interpretācijā ir iekļautas arī mūsdienas un nākotnes vīzija.

Uzskatu, ka nevar tā vienkārši atmest veco. Zinu pat tik radikālus soļus kā fotogrāfiju digitalizēšanu un oriģinālu izmešanu, kā notika kādā Lielbritānijas muzejā. Mums krājumā šobrīd ir vismaz viens miljons oriģinālu, autentisku materiālu, kuriem nav dublikātu: kartes, plakāti, notis, gravīras u.c. Piekrītu, viss ir pēc iespējas jādigitalizē, tomēr liela nozīmē jāpievērš arī oriģināliem – to saglabāšanai, restaurācijai. Tie ir unikāli artefakti, kam visbiežāk nav kopiju.

Šodien dzīvojam kara apstākļos, kādā brīdī var notikt nelabojams kiberuzbrukums, tiešām nezinām, kas var gadīties. Tāpēc atgriešanās pie autentiskiem oriģināliem ir jēgpilna ne tikai no vērtību aspekta, bet arī tāpēc, ka mūsdienu satraucošā pasaule ir nopietns iemesls oriģinālu saglabāšanai. Var pat izrādīties, ka papīrs ir nesalīdzināmi izturīgāks par digitālo kopiju. Ir jāsaglabā līdzsvars. Vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka digitalizācija nodrošina labu izmantojamību, bet nenodrošina saglabāšanu. Tā ir ilūzija, ka digitalizācija ir saglabāšanas instruments.

Tātad Nacionālās bibliotēkas direktoram būtu jāsaprot, cik svarīga ir saglabāšana ilgtermiņā. Publiskajās, speciālajās, akadēmiskajās bibliotēkās ir citādāk. Ja ir vēlme, krājuma aspektā var arī saglabāt tikai elektronisko formātu, attīstīt jaunus produktus un pakalpojumus. Ja nemaldos, Sanfrancisko Universitātes bibliotēka pieņēma lēmumu pāriet tikai uz elektroniskajiem resursiem. Oriģinālu glabāšana ir svarīgs Nacionālās bibliotēkas jautājums. Mans liels draugs un labs kolēģis, savulaik Dānijas Karaliskās bibliotēkas direktors Erlands Nīlsens (Erland Kolding Nielsen) ir publicējis nozīmīgu rakstu “Nacionālā bibliotēka kā muzejs”, kurā uzsver, ka tieši lielais autentisko materiālu īpatsvars liek citādāk pieiet Nacionālās bibliotēkas krājumam. Domāju, ka Nacionālās bibliotēkas direktoram ir ļoti svarīgi to saprast. Pastāv risks, ka cilvēks, kas līdz šim nav strādājis bibliotēkās vai Nacionālajā bibliotēkā, var nenoorientēties tik izšķirošā problēmā, un tam būtu sekas.

Protams, var runāt arī par vēl daudz ko citu. Sekojot līdzi jau pieminētajiem ISO standartiem, parādās virkne Nacionālās bibliotēkas funkciju, kas ir jāizprot. Nacionālā bibliotēka ir komplekss veselums. Ir jāizprot ne tikai pieminētais retro un futūristiskais virziens, bet arī tas, cik daudzveidīgas ir Nacionālās bibliotēkas. Man patīk Morisa Laina (Maurice Line), agrākā Britu bibliotēkas direktora, salīdzinājums, ka Nacionālās bibliotēkas ir kā suņi. Visas ir suņi, tātad – līdzīgas, bet katrai ir sava šķirne – rotveileri, kurti, čau-čau, aristokrātiskās šķirnes, lauku suņi, kranči u.c. Bet visas aizvien ir suņi.

Uzskatu, ka katra Nacionālā bibliotēka, neizejot no standartos noteiktajiem rāmjiem, var vienlaikus nodarboties ar ļoti daudzām un dažādām lietām. Piemēram, LNB vienmēr ir bijusi aktuāla vārda brīvība, ko šobrīd īpaši akutalizējam ar medijpratības virzienu. Kad 1989. gadā, 32 gadu vecumā, piekritu strādāt par Nacionālās bibliotēkas direktoru, mana pirmā vēlme bija “atraut vaļā” specfondus. Toreiz jau vēl pat īsti nedomājām par jauno ēku, nebija vēl skaidrs, cik tas ir reāli. Bet pirmais svarīgais uzdevums bija visas grāmatas padarīt cilvēkiem pieejamas, kas ir vārda brīvības jautājums.

Tikpat svarīga Nacionālās bibliotēkas direktoram ir starptautiskā dimensija: prast sadarboties ar pasaules bibliotēku vidi un multikulturālu sabiedrību. LNB nedrīkst palikt iekapsulēta tikai Latvijas teritorijā. Būtisks ir Baltijas mērogs, Ziemeļvalstu mērogs, arī Polija, Čehija u.c. kaimiņi. Mūsu kultūrvēsture, Vācijas fenomens – Latvijas kultūrvēsturiskā saikne ar to.

Veidojot bibliotēkas krājumu, ir nosacījums apkopot nacionāli svarīgu informāciju no visas pasaules. Lai to izdarītu, jāspēj orientēties ģeopolitiskajā situācijā un starptautiskajā informācijas laukā visdažādākajās jomās – gan zinātniskajā, gan izglītības un praktiskajā līmenī par tēmām, kas skar Latviju, piemēram, lauksaimniecībā, ekonomikā u.c. Nacionālās bibliotēkas direktoram ir jāspēj redzēt kopainu: kā LNB var Latvijas sabiedrību bagātināt ar pasaulē pieejamo informāciju?

Tikpat dinamiska un mainīga ir vēl kāda nozīmīga dimensija: attieksme pret latviešu sabiedrību ārpus Latvijas. Trimda, diasporas, arī virtuāli digitālās attiecības, jo daudzi latvieši fiziski atrodas Latvijā, bet strādā, piemēram, Silikona ielejā. Cik labi izprotam viņu vajadzības un ko ar to iesākam? Arī šādi jautājumi ir svarīgi, plānojot Nacionālās bibliotēkas darbu.

Sākot strādāt par direktoru, kā arī vēlāk, noteikti nozīmīgs ir profesionāļu atbalsts. Kādi cilvēki jūs ir ietekmējuši un atbalstījuši?

Tādu cilvēku ir simtiem, visus nebūtu iespējams uzskaitīt, un dažādos posmos – citas personības, kas “pieliek roku” īstajā brīdī. Tāds kā krustēvs man bija kādreizējais Helsinku Universitātes bibliotēkas direktors Esko Hekli (Esko Häkli). Kad es kā “zaļš gurķis” sāku strādāt par direktoru, Esko bija liels atbalsts un virzītājs. Bez viņa es nebūtu tik viegli iekļuvis Eiropas direktoru kompānijā. 90. gadu sākumā bija svarīgi kļūt par starptautiski profesionālās sabiedrības organisku daļu. Svarīgs bija arī jau pieminētais Erlands Nīlsens no Dānijas, Klauss Dīters Lēmanss (Klaus-Dieter Lehmann), Vācijas Nacionālās bibliotēkas direktors – tā, starp citu, bija pirmā bibliotēka, kas uzņēmās ekspertīzi par “Gaismas pils” projektu, kad sāka parādīties pirmie meti. Ir virkne citvalstu pārstāvju, kuri bijuši svarīgi, nemaz nerunājot par tiem, kas ir tepat Latvijā no dažādām jomām (kultūra, politika, informācijas tehnoloģijas, juridiskā nozare). Par daudziem man būtu ko pateikt, par Bruni Rubesu, Sandru Kalnieti, Daini Īvānu, kuri izdarījuši ārkārtīgi daudz, lai “Gaismas pils” koncepciju attīstītu un palīdzētu īstenot. Reizēm pat noderīgāki par jūsmu ir bijuši kritiski padomi. Tieši tāpēc tika izveidota LNB Atbalsta biedrība, kas pulcina LNB draugus un atbalstītājus.

Bibliotēkas nav iedomājamas bez bibliotekāriem. Kā Jūs raksturotu bibliotekāra profesiju šodien? Kas ir bibliotekārs?

LNB tikai mazliet vairāk nekā pusei bibliotekāru ir bibliotekārā izglītība. Tas ir normāli, tā tam jābūt. Spektrs ir plašs: ļoti dažādas apgūtās izglītības, profesijas, ievirzes, pieredzes. Ir vērtīgi, ka cilvēki ienāk ar atšķirīgām perspektīvēm. Kas attiecas uz bibliotekāra funkcijām un to maiņu, mums ir vairāk vai mazāk jāturas pie definīcijas un ISO standarta. Bet problēma parādās, kad turpinām darīt to, kas patiesībā vairs nav jādara, un neprotam ātri mainīties. To, kas jāatmet, es saucu par “beigtiem zirgiem”. Bieži vien bibliotekāri ir pieraduši strādāt noteiktā veidā, labi pārzina savu jomu un zināmā mērā baidās no jaunā. Kas arī ir normāli, 95% cilvēku baidās no pārmaiņām, jo īpaši tām, kas skar viņus pašus. Tomēr galvenā spēja mūsdienās ir prioritizēt svarīgāko un atmest lieko, nenēsāt līdzi “beigtos zirgus”. 

Nekad gan neesmu spējis attiecībā uz darbiniekiem ieviest radikālas pārmaiņas, esmu katru cilvēku uztvēris kā vērtību un ļāvis procesiem ritēt dabisku gaitu: arvien vairāk ienāk jaunie, pamazām pensionējas vecie un paņem līdzi arī to, kā bija ieraduši strādāt. Tas ir attieksmes jautājums: kā mēs uztveram darbiniekus? Vai kā tādus, kurus var komandēt, pārbīdīt, ieslēgt un izslēgt? Vai tomēr uztveram katru kā personību un dodam šo garīgo telpu, kurā sevi īstenot? Jau pieminētais Moriss Lains, kas ir spilgta personība pati par sevi, izbijis kara lidotājs un vēlāk Britu bibliotēkas direktors, ir sarakstījis aforismu grāmatu, kurā viena no atziņām ir, ka jāļauj cilvēkiem pašiem vadīt procesus – “Cilvēkiem ir nepieciešama garīga telpa “elpošanai””, kam es pilnībā pievienojos. Darbinieki jūt attieksmi, un bibliotēkas direktoram ir svarīgi to apzināties.

Ilgus gadus esat bijis arī lektors LU. Kā vērtējat Bibliotēkzinātnes un informācijas studiju programmu?

No kolēģiem profesionāļiem bieži dzirdu pārmetumus, ka LU nesagatavo konkrētai darba vietai, konkrētam amatam. Šāda koncepcija man liekas pilnīgi nepieņemama. Uzskatu, ka LU līmenī ir jāsniedz zināšanas, kamēr prasmes ir jāapgūst institūcijā, kurā ir izlemts strādāt. Izglītībai tātad jābalstās zināšanās, bet ir jābūt sakabei ar attiecīgo bibliotēku, uz kuru absolvents pēc tam dodas strādāt un saņem pretim konkrētu programmu, kā tiks apmācīts. Laikā, kad es studēju, prakse bija vienu gadu, un konkrētajā darba vietā katram studentam tika piesaistīts t.s. mentors, kura uzdevums bija prakses laikā, piemēram, mani apmācīt apstrādāt rokrakstus, strādāt ar grāmatniecības muzeju, vadīt ekskursijas, veidot izstādes utt. Tas bija mentora, nevis augstskolas uzdevums. Nav iespējams studiju programmā katru sagatavot tik atšķirīgiem virzieniem kā, piemēram, bērnu bibliotekārs, mūzikas bibliotekārs u.c. Specializācija ir jāapgūst darbā.

Problēma, ko saskatu nozares izglītības programmā: nav precīzi un skaidri nošķirta bakalaura līmeņa izglītība no maģistra līmeņa izglītības. Iemesls meklējams pagātnē, kad neatkarīgās Latvijas laikā notika pāreja uz jauna veida sistēmu, un bibliotekāri, kas bija studējuši padomju gados, gribēja pārmācīties, saņemt maģistra grādus, bet līdz ar to programmā tika iekļauti arī pamati, kas būtu jāapgūst bakalaura programmā.

Otra problēma: ir grūti sagatavot speciālistus informācijas tehnoloģiju (IT) jomā, jo ir gandrīz neiespējami atrast labus pasniedzējus. IT nozarē neviens neraujas pasniegt, jo par labāku atalgojumu var strādāt citos amatos. Tas nenāk par labu izglītības kvalitātei, jo nozarē ir daudz pārmaiņu, un ir jābūt lietas kursā, bet mācībspēki to lielākoties nav spējīgi nodrošināt.

Trešā problēma: iepretim dinamiskajai nozares attīstībai mācību programmas ir tik nofiksētas un izmaiņas – tik lēnām un grūti ieviešamas, ka paiet, šķiet, kādi seši gadi, kamēr tiek pārkreditētas programmas, un pa šo laiku informācijas tehnoloģiju joma var jau būt diametrāli mainījusies. Formālās izglītības programmas ir neelastīgas.

Man personīgi pietrūkst programmas satura daudzveidības. Mums mācīja ne tikai literatūru un vēsturi, bet arī dabaszinātņu, tehnoloģiju, ķīmijas, fizikas u.c. nozaru pamatproblēmas, sniedzot vispusīgu izglītību, kas bibliotekāram, lai orientētos, zinātu autoritātes un atslēgvārdus, ir ārkārtīgi svarīgi. Tomēr jānovērtē un jāizmanto tas, ka Latvijā bibliotekāru izglītības programma ir saistīta ar LU, kamēr daudzās citās valstīs tās ir vien specializētas skolas, kam nav saiknes ar vispusīgu akadēmisko izglītību. Būtu jāizmanto tas, ka programma ir daļa no Latvijas Universitātes.

Andris Vilks. Foto: Kristians Luhaers

Vai Jums bērnībā bija sava mīļākā bibliotēka?

Priekšstats par bibliotēkām man radās no skolas bibliotēkas. Tolaik skolu bibliotēkām bija divi virzieni – viens bija mācību grāmatu komplekta nodrošināšana, ko skolēni saņēma, uzsākot mācību gadu, un otrs – ko bibliotekārs pats komplektēja. Tas ir mans pirmais labais priekšstats par bibliotēku. Otrs – mājas bibliotēka. Paskatoties apkārt, redzat, ka mums visas istabas ir pilnas grāmatu. Te ir gan sievas mantotās grāmatas no viņas ģimenes (esam mācījušies kopā, arī viņa ir bibliotekāre) un arī no manas ģimenes mantojuma: vecāsmammas māsai bija iespaidīgs mājas bibliotēkas krājums. Šodien praktiski vairs nerakstām un nerunājam par mājas bibliotēkām, bet tā ir ļoti interesanta tēma. Kad aiziešu pensijā, mēģināšu celt mājas bibliotēku prestižu.

Ko Jūs gribētu novēlēt nākamajam LNB direktoram vai direktorei?

Sarunas sākumā jau ieskicēju svarīgāko, bet varu padalīties, ko man nācās ātri vien apgūt, kad pats kļuvu par direktoru. Vienmēr ir jāuzklausa arī otra puse. Pirmajos gados mēdzu kļūdīties, kā vadītājs iepazīstot tikai vienu konflikta pusi. Vēl atceros mācības, ko saņēmu no iepriekšējā direktora, mana priekšgājēja Andreja Ķeizara. Kad nācu viņa vietā, mums bija saruna, un vienmēr ievēroju teikto, ka nevajag noliegt visu, kas ir bijis pirms. Kritizēt ir viegli, bet radīt ko jaunu vietā tik viegli vairs nav. Pēc trim, sešiem mēnešiem katrs var pavaicāt: “Ko tu pats esi paveicis bibliotēkas labā?” Visu, kas bija maināms, mēs mainījām, bet nekad neesmu kritizējis iepriekš paveikto. Otrs, ko man ieteica – prast runāt tā, lai no sejas nevarētu nolasīt, ko patiesībā domā. To gan nolēmu neievērot, tādas lietas man nepatīk: nekādas “akmens sejas” netaisu, esmu emocionāls cilvēks, un man ir svarīgi, ka citi tomēr redz, kāda ir mana attieksme un kā es reaģēju.

Kura suņu šķirne ir Latvijas Nacionālā bibliotēka?

Noteikti tāds suns, kurš mīl bērnus. Varbūt labradors?

Paldies par sarunu!

 

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Latvijas Bibliotēku portāla redaktore
Bibliotēku attīstības centrs
Attīstības departaments
Latvijas Nacionālā bibliotēka
anna.iltnere@lnb.lv