Simboliskās bibliotēkas daiļliteratūrā 

Strādājot praktisku bibliotekāro darbu 34 gadu garumā, vienmēr licies interesanti, kādēļ viena sabiedrības daļa labprāt apmeklē bibliotēku, bet cita – izmanto to reti vai vispār neapmeklē. Vai bibliotēka cilvēkus biedē?

Un tā, vēloties saprast šo attieksmi, nonācu pie reader’s advisory service jeb lasītāju konsultēšanas koncepta. Varbūt lasītājs jūtas apmaldījies un nesaprot bibliotēkas vidi kopumā vai neorientējas literatūras un citu materiālu klāstā, tādēļ izvairās no saskares ar šo vidi, un viņam ir vajadzīga palīdzība un iejūtīga vadība? Varbūt lasītājam dažādu iemeslu dēļ – gan no paša lasītāja, gan no darbinieka īpašībām atkarīgu – ne vienmēr ir viegli lūgt šo palīdzību bibliotēkas darbiniekiem?

Pierādījumus, ka tā patiešām arī varētu būt, atradu Kanādas Rietumu Ontārio Universitātes Informācijas un mediju studiju fakultātes profesores un vēlāk dekānes Katrinas Šeldrikas Rosas (Catherine Sheldrick Ross) 1991. gadā publicētajā rakstā “Reader’s Advisory Service: New Directions”, kas balstīts uz apjomīgiem un rūpīgiem lasītāju uzvedības un viedokļu pētījumiem. Tie ir veikti 20. gadsimta 80. gados, bet secinājumi un ieteikumi ir aktuāli arī tagad.

Šajā rakstā autore izceļ trīs galvenos konceptus: grāmata un lasītājs ir svarīgākie aktori lasītāju konsultēšanā; lasītājs ir kā ceļotājs – lai viņu vadītu un lai viņam palīdzētu, jāzina, kāds viņš ir, uz kurieni un pēc kādas pieredzes dodas; un trešā autores atziņa – lasītājam/apmeklētājam bibliotēkas ir riska zonas, kas prasa noteiktu uzvedību un prasmes, lai iegūtu vēlamo, neizjūtot diskomfortu. Kā riska zonu raksturojošus kritērijus autore izceļ:

• lasītājam “pietrūkst” šajā vidē uzticama ceļveža;
• izvēlēties no kopuma – tas ir gan risks izvēlēties, gan brīvība/ iespēja izvēlēties, un abas šīs pozīcijas ir ar iekšēju psiholoģisku spriegumu;
• lasītājam/ apmeklētājam (un cilvēkiem vispār) nepatīk noteikumi un ierobežojumi;
• nepieļaujama ir lasītāja izvēles apstrīdēšana, un to šie cilvēki nevēlas piedzīvot;
• krājums un bibliotēkas iekārtojums šķiet biedējošs (ne-pārvaldāma stihija).  (Ross, 1991)

Uz bibliotēkas vidi attiecinātus atslēgvārdus šajā rakstā izceļot “biedējošs, nepārvaldāms, stihija”, nākamais solis bija iepazīšanās ar Library anxiety theory jeb teoriju par bailēm no bibliotēkas. Tas ir psiholoģisks sindroms, kas pazīstams kā bailes no bibliotēkas, bibliotekāriem un vajadzīgās informācijas meklēšanas procesa. To pirmo reizi 1986. gadā formulēja Konstance Melona (Constance Mellon), ASV bibliotēku zinātnes profesore no Ziemeļkarolīnas. 1992. gadā Šarona Bostika (Sharon L. Bostick) izstrādāja 43 vienību piecu punktu Likerta tipa skalu, lai mērītu šo baiļu raksturu un intensitāti. Šajā skalā ir tādi faktori kā: barjeras saskarsmē ar personālu; afektīvie šķēršļi; diskomforts bibliotēkas vidē; nespēja orientēties un citi. Vēlāk šī skala un arī pati teorija tiek attīstīta aizvien plašāk un kļūst tikai aizvien aktuālāka. Tā, piemēram, 2004. gadā ASV Santleo universitātes (Saint Leo University) sistēmbibliotekāre Dorisa van Kampena (Doris J. Van Kampen) pielāgo un papildina šo metodi, radot multidimensionālo bibliotēku trauksmes mērīšanas skalu (Multidimensional Library Anxiety Scale (MLAS)).

Labs piemērs tam, ka pasaules bibliotekārajā sabiedrībā šī teorija (un šī reālā situācija) tiek uztverta nopietni, ir atrodams Vašingtonas universitātes bibliotēkas mājas lapā. Tur esošajiem un potenciālajiem apmeklētājiem ir izskaidrota šīs baiļu teorijas būtība, pazīmes, pēc kurām atpazīt šīs bailes un padomu komplekts to pārvarēšanai.

Pazīmju vidū ir arī tādas, kā:

• biedē bibliotēkas lielums;
• biedē zināšanu trūkums par to, kur viss atrodas;
• ir bailes gan no bibliotēkas telpas, ko var uzskatīt par nepārvaramu un mulsinošu, gan no bibliotēkas izmantošanas procesa un bibliotekāra uzrunāšanas;
• un… var būt biedējoši pat ieiet pa ārdurvīm (un daiļliteratūras tekstu analīze, kam pievērsīšos mazliet vēlāk, apstiprina, ka visas šīs pazīmes ir vērojamas daiļliteratūras sacerējumos par bibliotēkām). Bibliotēkas mājas lapā ir arī tāds citāts: “Bibliotekāri plašsaziņas līdzekļos bieži parādās kā stingri, bargi, tēli bez humora, kas sargā informāciju bibliotēkās. Ņemot vērā arvien pieaugošo nozīmi spējai orientēties arvien pieaugošajā informācijas jūrā, (..) šādi pasniegti bibliotekāru tēli sniedz patiesu lāča pakalpojumu.” (t.i. – kino, literatūra, mediji biedē sabiedrību ar stereotipiem par bibliotēku un bibliotekāriem – aut. piez.). (Whasington State University)

Senās Grieķijas filozofam un stoicisma pārstāvim Epiktētam piedēvē šādus vārdus: “Tas, kas traucē cilvēkam un viņu satrauc, nav lietas, bet viedoklis un fantāzijas par lietām”. Un cilvēka prāts tā ir iekārtots, ka viņa fantāzijas un asociācijas atraisa vārds. Mēs dzīvojam valodas pasaulē. Par to runājuši daudzi filozofi, arī pazīstamās latviešu filozofes Maijas Kūles sacītajā atradu trāpīgu citātu. Viņa saka: “Valoda rada mūsu dzīves pasauli, kuru mēs ieraugām tikai tādu, kādu to mums parāda valoda. Mēs spējam ieraudzīt tikai to, uz ko mūs virza vārds.” (Kūle, 2004)

Literatūra kā vārda māksla balstās uz autoru apziņā un zemapziņā tapušajām simboliskajām vidēm, līdz ar to literatūrā nevar izvairīties no autoru personīgajiem apziņas fenomeniem, kas veido viņu pasaules redzējumu, un tas neizbēgami izpaužas sižetos un valodas lietojumā šo autoru darbos, nosaucot reālās pasaules lietas vārdā un apveltot tās ar īpašībām. Runājot par tulkotiem darbiem, šajā valodas ornamentā jāiekļauj arī tulkotāju apziņas fenomeni, jo tieši viņi ir tie, kas piešķir tulkotiem daiļliteratūras tekstiem pēdējo slīpējumu kādā valodā – šajā gadījumā tā ir latviešu valoda. Mēs dzīvojam valodas pasaulē, kur vārds ir mūsu apziņas pavēlnieks. Tādēļ ir svarīgi – kas, kad un kāpēc sabiedrībai kaut ko stāsta. Bet vēl svarīgāk – kā stāsta.

Filozofs Ernsts Kasīrers nodēvē cilvēku par animal symbolicum, jo cilvēks redz pasauli caur simbolu prizmu. Kad pieredzes fenomens ir nostiprinājies apziņā, tas nostiprinās arī valodā un kādā brīdī sasniedz sabiedrībā noteiktu “kritisko masu”, un tad var teikt, ka šis fenomens jeb parādība simbolizējas (vai tiek simbolizēts). Tēzaurā atrastais skaidrojums – kas ir simbolizācija – sakrīt ar to, ko vēlējos ieraudzīt daiļdarbu analīzē: kā bibliotēka un tai piederošie rekvizīti tiek apzīmēti, kādi epiteti tiek piešķirti, kā abstrakti fenomeni iegūst veidolus un/vai tiek izteikti ar simboliem, bet pats pārsteidzošākais – psiholoģijā simbolizācija tiek uzlūkota kā “baiļu atvairīšanas mehānisms”. (Tēzaurs)

Varbūt tāpat kā bērni klausās baisas pasakas un norūda savu baiļu mehānismu, arī rakstnieki mums stāsta par dīvainām un baisām bibliotēkām, lai šīs bailes padarītu par dekorāciju un parādītu, ka tās nevienu nespēj nopietni apdraudēt. Bet varbūt šādu stāstu radīšana un izplatīšana sabiedrībai izdara kārtējo “lāča pakalpojumu”?

Nolēmu izpētīt dažu daiļliteratūras darbu tekstus kā fantāzijas inkubatorus un kā vārda mākslas rezultātu. Savā nelielajā pētījumā, kā daiļliteratūra veido latviešu lasītāja priekšstatu par bibliotēku, veicu analīzi pieciem ārzemju daiļliteratūras tulkojumiem, lai mēģinātu saprast,  kā vārdi zīmē bibliotēkas – reālajā dzīvē neesošas, bet tik stereotipiski simboliskas, ka katrs no mums tās jau instinktīvi pazīst: “..brīnišķigi uzburta fantāzija par pasauli, kas ir tik pazīstama  un vienlaikus tik sveša..”(Hokinss, 5.lpp.)

Esmu izvēlējusies piecus daiļdarbus, kuru nosaukumā vārds bibliotēka ir nominatīva formā. Šie darbi ir tapuši dažādos laikos, taču nav seni. Šie darbi tapuši dažādās valstīs, to autori pārstāv dažādas tautības un, var teikt, pat kultūras. Šie darbi pārstāv arī dažādus prozas žanrus. Apskatīti tika gan psiholoģisks, daļēji pat biblioterapeitisks romāns, gan filozofiska fantāzija, gan fantāzijas trilleris un literārā pasaka, gan kriptoromāns. Taču tajos attēlotās bibliotēkas satur līdzīgus simbolus un īpašības.

Analizētie darbi ir (pirmais gadaskaitlis iekavās norāda oriģinālizdevuma, otrais – latviešu tulkojuma iznākšanas laiku):

• Horhe Luiss Borhess “Bābeles bibliotēka” (1941; 2002);
• Haruki Murakami “Savādā bibliotēka” (1983; 2017);
• Glens Kūpers “Mirušo bibliotēka: Septītā dēla noslēpums” (2009; 2009);
• Skots Hokinss “Ogļu kalna bibliotēka” (2015; 2017)
• Mets Heigs “Pusnakts bibliotēka” (2020; 2021).

Uzmanīgi lasot tekstus, izkristalizējās vairākas informācijas kategorijas, kas atkārtojās šajos daiļdarbos: bibliotēka kā simbols; sakralitāte, vara; ēka; telpa, iekārtojums; bibliotekārs; grāmatas; lasītājs; noskaņa, sajūtas. Visvairāk materiāla tika iegūts par aprakstīto bibliotēku iekštelpām, iekārtojumu, grāmatām un bibliotekāru.

Daiļdarbos tika pamanīti četri galvenie simboli, ar ko bija salīdzināta pati bibliotēka: labirints (“Mirušo bibliotēka”, “Savādā bibliotēka”, pastarpināti – “Pusnakts bibliotēkā” un “Bābeles bibliotēkā”), Visums (“Bābeles bibliotēka”, “Ogļu kalna bibliotēka”), cietums (“Savādā bibliotēka”) un katedrāle (“Pusnakts bibliotēka”, “Mirušo bibliotēka”). Glena Kūpera Mirušo bibliotēka tiek saukta arī par Velvi. Tātad bibliotēka analizētajos daiļdarbos parādās kā sakrāla, pārpasaulīga, taču draudīgi noslēgta, neizprotama vide. Turklāt Haruki Murakami pasakā bibliotēkas cietumā nonāk bērns (“Bet kā lai no šejienes izbēg? Pie kājas man ir smaga dzelzs bumba, durvis aizslēgtas..” (Murakami, 46.lpp.)), un šeit var saņemt arī miesas sodu.

Sakralitātes un varas kategorija bija visneviendabīgākā, tādēļ tika iekļautas arī apakškategorijas: svētums; īpaša labvēlība, lai iekļūtu Bibliotēkā; noslēpuma sargāšana; īpašs statuss, nepieciešamība saglabāt; patvērums, nošķirtība (“Bibliotēka bija mazs patvērums no civilizācijas” (Heigs, 12.lpp.); “(..) viņas vienīgā pasaule bija Bibliotēka” (Hokinss, 86.lpp.)); dzīvības un nāves jautājums (“Starp dzīvi un nāvi atrodas bibliotēka, – viņa teica.” (Heigs, 41.lpp.)).

Svētumu raksturoja ne tikai mums jau paredzami tiešie epiteti, bet arī netiešas norādes, piemēram: “..un [viņš] nokrita ceļos pie plaukta, kas bija piebāzts ar ādas vākos iesietām grāmatām.”(Kūpers, 288. lpp.) vai, piemēram: “Esmu devies svētceļojumā, lai atrastu grāmatu, kas varētu būt visu katalogu katalogs..” (Borhess, 66.lpp.).

Nepieejamība un vajadzība sargāt bibliotēkā esošo informāciju ilustrēta arī ar ieroču palīdzību: “Abpus tērauda durvīm stāvēja Vērotāji ar šaujamieročiem, pūloties izskatīties pēc iespējas draudīgāk.” (Kūpers, 28.lpp.). Iekļūt bibliotēkās var tikai tie, kam ir īpašas spējas, kodi un atļaujas, ar speciālu liftu vai izejot labirintu pagrabstāvā. Īpašā statusa un saglabāšanas dēļ autoru stāstos tiek izlietas asinis, vērptas intrigas un dibināti slepeni svētie ordeņi.

Eksistenciālais jautājums par dzīvību un nāvi ietverts divu daiļdarbu sižeta pamatā – Glena Kūpera “Mirušo bibliotēka” un Meta Heiga “Pusnakts bibliotēka”, pastarpināti arī Skota Hokinsa “Ogļu kalna bibliotēka” un Haruki Murakami “Savādā bibliotēka”. Šajos darbos bibliotēkas varā ir izglābt jūsu dzīvību, bet jūs varat arī nomirt, jo tā ir riska zona, un ne katram ir pa spēkam to pārvarēt.

“Mirušo bibliotēkā” ir zīmīgs citāts: “Uzzinot par Bibliotēku, daudzus pārņem dusmas, jo tās pastāvēšana tiecas apgāzt mums zināmos priekšstatus par pasauli.”(Kūpers, 250.lpp.). Šī frāze ir teikta par konkrēto bibliotēku, bet viegli padodas vispārināšanai.

Bibliotēkas ēka ārēji var tikt attēlota kā grandioza būve (“Viņš palūdz šoferi uzgaidīt pie Centrālās bibliotēkas, baltas art deco pils..”) (Kūpers, 253.lpp)), pat kā piramīda (“Jā. Mēs esam piramīdā. Neredzi?” (Hokinss, 325.lpp.)), bet vismānīgākā no tām ir Skota Hokinsa “Ogļu kalna bibliotēkas” mazā ķieģeļu būdele (pati šī vārda izvēle latviešu valodā jau rada specifisku tēlu/fenomenu, un šī vārda izvēle ir visnotaļ tulkotāja pārziņā), jo tajā atrodas cita, milzīga bibliotēka, kurā ir kāpnes uz Visumu.

Visos daiļdarbos īpaši tika uzsvērti telpas mērogi, lietojot tādus epitetus kā: milzīga, stadiona izmēra, plašuma varenība un krāšņums, ne gala – ne malas, viens vienīgs bezgalīgs plašums, neizmērojama, tāda, kas pārsniedz iztēles robežas. Turpretim par spīti telpu varenajiem plašumiem ejas starp plauktiem visbiežāk raksturotas kā šauras, klaustrofobiskas.

Vairākos analizētajos darbos bibliotēku telpas ir novietotas pagrabstāvā, tās raksturotas arī ar tumšu gaiteņu labirintiem, kur bibliotekāres stumj ar grāmatām pārpildītus ratiņus, lasītājam, iespējams,  radot asociācijas ar filmās redzētu darbu ogļu raktuvēs.

No iekštelpu elementiem visbiežāk bija minēti plaukti un grāmatas. Digitālie teksti acīmredzot vēl nav paguvuši nobriest sabiedrības apziņā kā fenomens, bet līdz simbolam tiem ir vēl tāls ceļš ejams, un pagaidām tandēms “grāmata – bibliotēka” turpina dzīvot savu dzīvi.

Plauktu raksturojums atkārtojas samērā līdzīgs visos analizētajos daiļdarbos: tie ir – gari, augsti, vienīgā krāsa bija “metāliski pelēks”, dažviet minēti koka plaukti, bet ir pāris zīmīgu darbības vārdu, kas tos vieno vairākos darbos – plaukti “stiepjas” (“Plaukti šķita stiepjamies nepārredzamā tālumā; taisni un gari tie tiecās pretī tāltālam apvārsnim kā līnijas, kas norāda vienpunkta perspektīvu skolas zīmēšanas stundu projektā..”(Heigs, 37.lpp.)) un ir “piebāzti” ar grāmatām (“Pa kreisi .. atradās plats koka grāmatplaukts, piebāzts ar milzīgiem, ādas vākos iešūtiem sējumiem. Pa labi bija tāds pats..”(Kūpers, 265.lpp.)).

Interesants aprakstīto bibliotēku elements bija durvis, kas pats par sevi ir simbols: dzelzs durvis, aizslēgtas durvis, ārdurvis, durvju skaņa. Bieži tika pieminētas tieši dzelzs durvis. Savādajā bibliotēkā ir durvis, kas noteikti jāaizslēdz, jo tādi ir noteikumi. Tekstos minēts, ka durvis rada biedējošas vai trauksmi raisošas skaņas, piemēram, “Durvis vērās vaļā, spalgi kliegdamas.” (Murakami, 18.lpp.) vai “Pieklauvēju pie pagalam biezām durvīm, bet tad pēkšņi šī skaņa atbalsojās tā, it kā es būtu klauvējis pie pašiem elles vārtiem. Man uzreiz sagribējās pagriezties atpakaļ un bēgt.” (Murakami, 3.lpp.).  Īpaši raksturotas ir Ogļu kalna bibliotēkas ārdurvis: “Kaut kāda nozīme bija tikai ārdurvīm. Tas ir viens no punktiem, kur Bibliotēka un parastā telpa pārklājas.” (Hokinss, 330.lpp.).

Grīda vairākos darbos bija pieminēta dažās epizodēs: akmens plāksnes, nefrīts, koks. Tā salīdzināta ar savecējušu papīru vai asociēta  ar slīdceliņu. Šāda grīda kopā ar DNS spirālei līdzīgām kāpnēm, kas bez atbalsta karājas gaisā, un plauktiem, kas stiepjas bezgalībā, izraisa gan lasītājā, gan literārajā varonī bezsvara un viegla reiboņa sajūtu, ko pastiprina vēl šādi izteikumi: „Piemiedzis acis, viņš redzēja arī nelielus dīvānus un rakstāmgaldus, kuri, šķiet, ignorēja gravitāciju.” (Hokinss, 331.lpp.) vai “Sajūta bija kā skatoties lejup pa iluminatoru brīdī, kad lidmašīna gatavojas piezemēties.” (Hokinss, 331.lpp.).

Īpašs stāsts ir par apgaismojumu, kas tiek pieminēts bieži. Pārsvarā attēlotās bibliotēkas ir krēslainas vai pat pavisam tumšas (“Aiz durvīm pavērās melna tumsa, kā caurums kosmosā.”(Murakami, 18.lpp.)). Bet ir minētas dienas gaismas lampas, kas apspīd pagrabstāvu, mirdzoši lodveida augļi vai gaismas lodes, kailas spuldzes, kas nedroši karājas vienā matā vai vadā virs galvenā varoņa galvas. Gaisma pārsvarā raksturota kā vēsa, zilgana, tikai vienā darbā ir minēts epitets “zeltaina”. Interesanti, ka šajos daiļdarbos praktiski nevienai bibliotēkai nav logu vai arī tie tekstā ir iespējami neuzkrītoši aprakstīti, izņemot iepriekšminēto būdeli, kurai ir “četri stabi un pāris logu” (Hokinss, 325.lpp.).

Bibliotēkas iekštelpu iekārtojumā Bābeles bibliotēkā autors iekļāvis “bibliotekāru klozetkambarīšus” (Borhess, 67.lpp.), kur nokārtot dabiskās vajadzības, un viņi guļ stāvus mazos būcenīšos, tādējādi dodot mājienu, ka bibliotekārs nav sastopams ārpus bibliotēkas un ir tās neatņemama sastāvdaļa. Šādas norādes ir arī citos darbos, piemēram, bibliotekāre saka galvenajai varonei: “Es nevaru atstāt bibliotēku. Kad pazudīs bibliotēka, pazudīšu arī es.” (Heigs, 278.lpp.).

Neatņemamo trīsvienību “grāmatas, bibliotekārs, lasītājs” sastopam dažādās proporcijās visos šajos darbos. Šī tēma ir pasaulē daudz pētīta, interesenti var atrast internetā daudzas publikācijas par to, tādēļ padalīšos tikai savos interesantākajos atklājumos.

Daiļdarbos bibliotekāri ir gan vecs, neglīts, īgns vīrs, gan nopietnas, ieturēti ģērbtas, dzīvesgudras sievietes ap 60 gadiem, gan pusaudži, saukti par pelapiem jeb mācekļiem, bet vismaz trijās no piecām apskatītajām grāmatām pašu bibliotekāru mēs īsti nesastopam, tikai nojaušam viņa novērotāja klātbūtni. Ogļu kalna bibliotēkā galvenais saimnieks ir saukts par Tēvu, viņš ir klātneesošs, bet pēc viņa ilgojas un vienlaikus no viņa baidās.

Ir vairākas norādes par bibliotekāru kā Dievu, piemēram, Meta Heiga grāmatas nodaļas virsraksts “Dievs un citi bibliotekāri” vai Horhes Luisa Borhesa teiktais, ka kāds ģeniāls bibliotekārs ir izlasījis visas grāmatas saturošo grāmatu un kļuvis par Dieva iemiesojumu. Bibliotekārs var cīnīties pret pretdabisko un ļauno ar to vien, ka ir piederīgs bibliotēkai, piemēram, “Jebkura pretdabiska būtne saostu viņas Bibliotēkas smaku un nobītos.”(Hokinss, 392.lpp.).

Mets Heigs “Pusnakts bibliotēkā” mums pierasto bibliotēkas simbolu pasaulē ieved arī mūsdienu informācijas tehnoloģijas, bibliotekāru salīdzinot ar meklētājprogrammu (“Bibliotekāriem ir zināšanas. Viņi norāda pareizās grāmatas. Pareizās pasaules. Viņi atrod labākās vietas. Kā meklētājprogrammas, kas apveltītas ar dvēseli.” (Heigs, 96.lpp.)), bet lasītāju ar serveri (”.. pamatcēlonis serverī pagaidām esot novērsts. Un pamatcēlonis esi tu. Serveris esi tu..” (Heigs, 128.lpp.)). M.Heiga darbā lasītājam un bibliotekāram ir piešķirtas nopietnas filozofiskas un eksistenciālas lomas, piemēram, “Bibliotekāre ir tikai garīgas metaforas paveids.”(Heigs, 160.lpp.), un lasītājam tiek norādīts: “Visa šī vieta eksistē tevis dēļ. Tu esi spēka avots. Kad šis spēka avots piedzīvo nopietnu satricinājumu, bibliotēka ir apdraudēta.” (Heigs, 199.lpp.).

Mirušo bibliotēkā parādās viltus bibliotekārs, kāds nekaitīgs trakais, kas ar patiesu prieku iesaka apmeklētājam grāmatas. Ogļu kalna bibliotēkā ir arī apkopēji un citi darbinieki, un tie tiek saukti par Mirušajiem.

Grāmatas kā redzamākais bibliotēkas elements saglabā visas simboliskās pazīmes, kas reālajā dzīvē reti kur vairs vērojamas: tās attēlotas kā smagas, biezas, milzīgas, neatrodamas, nesatveramas, turklāt gandrīz visos gadījumos ir vecas, nobružātas vai pat aplipušas ar netīrumiem un ož pēc veca papīra vai pelējuma. Tajā pašā laikā tās attēlotas kā milzīga vērtība, kas jāsaudzē un kurās meklējama pasaules jēgas atslēga. Par Mirušo bibliotēkas grāmatām teikts: “Pirms datoru laikmeta grāmatas bija ārkārtīgi vērtīgas, turpretim šaislaikos to nozīme ir drīzāk ceremoniāla.” (Kūpers, 340.lpp.), bet arī šī frāze ir viegli vispārināma.

Visos darbos grāmatas pārsvarā ir iesietas ādas vākos – gan briežādas raibumā, gan violetos, gan arteriālo asiņu krāsā, gan plūst gar acīm kā zaļa vienlaidus straume. Tās sevi neatklāj, tās mulsina lasītāju, piemēram, “Burtu zīmes ir arī uz grāmatu muguriņām, taču tās nebūt neļauj spriest, par ko stāstīs lappuses.” (Borhess, 66.lpp.), taču “.. tur, kur bija grāmatas, vienmēr bija arī vilinājums tās atvērt.”(Heigs, 276.lpp.).

Mets Heigs izceļ grāmatu nozīmi – kā līdzšinējo, tā tagadējo – cilvēku dzīvē, sakot: “Kamēr plauktos joprojām ir grāmatas, tu nevari būt slazdā. Katra grāmata ir izlaušanās iespēja. [..] Kam vajadzīgas durvis, ja tev ir grāmata?” (Heigs, 276., 278.lpp.).

Sajūtas un atmosfēra rakstnieku izsapņotajās bibliotēkās bija tipiski simboliskas: pirmkārt, ir uzsvērts klusums, kas tajās valda (“Visapkārt tāds klusums kā pusnaktī kapsētā.”(Murakami, 18.lpp.)), un nepieciešamība to ievērot (“Katedrālē tu ievēro klusumu tāpēc, ka atrodies katedrālē, nevis tāpēc, ka tur ir vēl citi cilvēki. Bibliotēkā ir tieši tāpat.” (Heigs, 198.lpp.)). Tika minētas skaņas, kas piederas bibliotēkas videi – kāss un troksnis, krēslu kājām skrāpējot grīdu. Blakus pastāv gan mazvērtības sajūta, gan varas sajūta, ko tās iedveš cilvēkam (“Dažiem milzīgais plašums uzdzina mazvērtības uzplūdus, turpretim Freizers te smēlās spēku un varas izjūtu.”(Kūpers, 302.lpp.)). Gandrīz visos darbos bibliotēkās bija vēss vai pat auksts (“ – Te ir ļoti auksti,  – es teicu. – Nekas, drīz apradīsi.”(Murakami, 33.lpp.)). Atrašanās bibliotēkā literārajos varoņos izraisa gan hipnotisku miegainību, gan vēlmi bēgt, gan atvērt grāmatas.

Viena no literārā varoņa izjūtām, atrodoties bibliotēkā, ir bezpalīdzības un apmaldīšanās sajūta, norāžu trūkums, ko tekstā pavada apstākļa vārdi “bezcerīgi” un “nenormāli”, piemēram, “Viņa .. juta, ka ir apmaldījusies. Viņa sāka meklēt izeju, taču neredzēja nevienu norādi. Tad viņa mēģināja iet atpakaļ durvju virzienā, taču tas bija bezcerīgi. (..) – Tas ir nenormāli, – viņa teica pati sev, cerēdama rast mierinājumu savas balss skaņā. – Pilnīgi nenormāli!” (Heigs, 37.lpp.)

Bija arī interesanti atradumi ārpus izveidotajām kategorijām, to bija visai daudz, tādēļ padalīšos tikai ar dažiem. Pirmkārt, citāti ar iesaistītām pragmatiskām lietām, piemēram, “Pilsētas bibliotēkai nekad nepietika budžeta..”(Murakami, 17.lpp.) vai dialogs ” – Bibliotēku vari uztvert kā Big Mac iepakojumu. – Labi. Un kas tad ir burgers? – Visums.” (Hokinss, 334.lpp.).

Otrkārt, visos apskatītajos daiļdarbos dažādos veidos tika risinātas cilvēka, bibliotēkas un zināšanu attiecības, un ideālā gadījumā tās tika pasniegtas kā ekstrēma zināšanu apjoma ieguve, piemēram, “Ja būsi visu saturu iekalis, tad tiksi no šejienes ārā.” (Murakami, 28.lpp.). Ogļu kalna bibliotēkas pelapiem bija kategoriski aizliegts mācīties citas zināšanas ārpus sava kodeksa, par to draudēja īpaši nežēlīgi sodi. Taču vispārsteidzošākais bija dialogs Savādajā bibliotēkā starp tur ieslodzīto bērnu un Aituvīru: “Tad tāpēc man veselu mēnesi jāpiebāž smadzenes ar zināšanām, lai viņš [bibliotekārs – aut.piez.] pēc tam tās izsūktu? (..) Bet vai tas nav briesmīgi? (..) – Nujā, bet tā jau notiek visās bibliotēkās, vairāk vai mazāk. (..) Vai tad bibliotēkas varētu pastāvēt no tā vien, ka tikai izsniegtu zināšanas?” (Murakami, 37.lpp.).

Treškārt, visos aplūkotajos daiļdarbos tieši vai nosacīti tiek meklēta atbilde uz jautājumu – bibliotēka ir sistēma (“Bibliotēkām ir vajadzīga sistēma.”(Heigs, 100.lpp.)) vai haoss (“Bezdievji apgalvo, ka Bibliotēkas normālais stāvoklis ir haoss..”(Borhess, 71.lpp.))? Jebkurā autoru izdomātajā bibliotēkā var saskatīt abus – katra no tām sakārtota kaut kādā noteiktā sistēmā, bet galu galā literārais varonis nezina šos noteikumus un nonāk haotisku izjūtu varā. Kārtību un nekārtību Bābeles bibliotēkā var sastapt vienā teikumā: “Bibliotēka ir bezgalīga un periodiska. Ja mūžīgs ceļinieks to šķērsotu jebkurā virzienā (..), viņš pārliecinātos, ka vieni un tie paši sējumi ir atrodami vienā un tajā pašā nekārtībā (kas atkārtodamās top par Kārtību).” (Borhess, 73.lpp.).

Šie nebūt nav visi citāti, kas tika analīzes gaitā iegūti un šajā rakstā nav pateikts viss, interesentus aicinu izlasīt minētos daiļdarbus pašiem. Taču šis vieglais pārskrējiens liecina, ka šajos daiļdarbos galvenā varone ir bibliotēka, un ka tai piedēvētas visas lasītājus/apmeklētājus biedējošās īpašības, kas minētas bibliotēku zinātnes speciālistu darbos gan par vajadzību aktualizēt lasītāju konsultēšanas aktivitātes, gan par bailēm no bibliotēkas. Kādēļ autori bibliotēkas attēlo tieši šādas, kādas pieredzes rezultātā tās viņu iztēlē ir izveidojušās – tas šī raksta kontekstā ir mazāk svarīgi. Svarīgāk ir, pirmkārt, spēt izmantot mākslas darbu simbolisko un filozofisko jēgu reālās dzīves dziļākai izpratnei, otrkārt – atcerēties, ka “Rakstītam un lasītam vārdam ir milzīga, varētu pat sacīt – dievišķa vara. Rakstnieks var sarakstīt zilus brīnumus. Iesākumā tie ir tikai burti, vārdi un teikumi. Taču tikai katra lasītāja apziņā tie pārvēršas par īstenību – katram savu, individuālu, dažādās nokrāsās ietonētu, iztēles rosinātu.” (Bankovskis, 2019).

Kādēļ tieši bibliotēka tik viegli simbolizējama? Kādā līdzīgas ievirzes un tematikas rakstā teikts ļoti trāpīgi: “Bibliotēka ir arī laboratorija, kurā veic eksperimentus ar visvienkāršākajām un instinktīvākajām cilvēka emocijām. [..] Bibliotēkā glabājas pagātnes paliekas, tagadnes zīmes un prognozes par nenoteiktu nākotnes civilizāciju.” (Picos, 2011).

Izmantoto avotu saraksts:

1. Bankovskis, Pauls. (2019). Neredzamā bibliotēka. Grāmatu ceļi un likteņi. 02.09.2019.
2. Borhess, Horhe Luiss. (2002). Stāsti; tulk. no spāņu val. Valdis Ābols, Uldis Bērziņš u.c. Rīga: Jumava.
3. Heigs, Mets. (2021). Pusnakts bibliotēka: romāns; no angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga. Rīga: Zvaigzne ABC.
4. Hokinss, Skots. (2017). Ogļu kalna bibliotēka: [romāns]; no angļu val. tulk. Vilis Kasims. Rīga: Prometejs.
5. Kūle, Maija. (2004). Referāts Valsts valodas komisijas rīkotajā starptautiskajā konferencē “Valoda un identitāte”. 24.09.2004.
6. Kūpers, Glens. (2009). Mirušo bibliotēka: Septītā dēla noslēpums: [romāns]; no angļu val. tulk. Uldis Šēns. Rīga: Kontinents.
7. Murakami, Haruki. (2017) Savādā bibliotēka; no japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere. Rīga: Zvaigzne ABC.
8. Picos, Teresa Vilarino. (2011). The library and the librarian as a theme in literature.
9. Ross, Catherine Sheldrick. (1991) Reader’s Advisory Service: New Directions. DOI:10.2307/25828877
10. Simbolizācija. Tēzaurs.
11. Washington State University. Libraries. Library Anxiety – How to Beat It.

Rakstu sagatavoja:
Sandra Cīrule
LU SZF Informācijas un bibliotēku studiju nodaļa
www.szf.lu.lv