Akcijas mērķis bija atgādināt autovadītājiem un informēt redzes invalīdus par Ceļu satiksmes noteikumu (CSN) 161. punktu, kas nosaka, ka „Jebkurā gadījumā (arī ārpus gājēju pārejām) transportlīdzekļa vadītājam jāpalaiž garām neredzīgi gājēji, kas rāda signālu ar balto spieķi”. Šis noteikums attiecas uz visiem autovadītājiem — gan uz tiem, kuri tiesības kārtojuši pirms 50 gadiem, gan uz tiem, kuri to darījuši šogad.

Lai pastiprinātu akcijas nozīmību un informācija nonāktu līdz lielākam cilvēku skaitam, tās laikā, netālu no bibliotēkas, zālē bija izvietoti lieli balti burti, kas veidoja uzrakstu “CSN 161. p.”. Kā citus gadus, arī šogad akcija norisinājās sadarbībā ar Ceļu policiju. Šogad mūsu partneri bija Rīgas Pašvaldības policijas Ceļu policijas pārvaldes darbinieki, kuri ikvienu nedisciplinēto autovadītāju apstādināja un informēja viņus par CSN pārkāpumu.

Bez šaubām, lielākā daļa no apturētajiem vadītājiem atklāti atbildēja, ka par šāda noteikuma esamību nav zinājuši, jo tiesības likuši pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad tāds punkts vēl nebija iekļauts. No vienas puses it kā varētu saprast, taču no otras — nē. Šo gadījumu uzskatāmi varētu salīdzināt ar grāmatvedību, kas ir tiešā saistībā ar dažādiem likumiem, normatīvajiem aktiem, noteikumiem. Tie nepārtraukti mainās atbilstoši valstī notiekošajam. Iedomājieties, kas notiktu ar uzņēmumu (vai ar jums kā darbinieku tajā), ja grāmatvede nesekotu līdzi visām likuma izmaiņām? Visas aprēķinātās algas, nodokļi būtu nepareizi, aizpildītie dokumenti nederīgi, kā rezultātā darbinieki zaudētu darbu, bet uzņēmums iestigtu (labākajā gadījumā) soda sankciju parādos u.tml. Autovadītājs, kurš vada automašīnu atbilstoši pirms 50 gadiem rakstītiem CSN, ir bīstams ceļu satiksmes dalībnieks. Šobrīd nerunāju par apdzīšanas vai nogriešanās aizlieguma pārkāpumu, es runāju par cilvēku dzīvībām, kuras viņš pakļauj briesmām arī uz gājēju pārejām.

Viena lieta ir nezināšana, bet pavisam cita ir apzināta ignorēšana, negatīva attieksme pret neredzīgu gājēju kā satiksmes dalībnieku un pat nicinājums. Īsi pirms akcijas kāds šoferītis mūsu (akcijas rīkotāju) centienus informēt sabiedrību nodēvēja par stulbu un nevajadzīgu. Viņš uzskatīja, ka neredzīgam gājējam nav vajadzības staigāt apkārt pa ielām un, ja vajagot šķērsot ielu, tad lai dara to pie gājēju pārejas. Viņš uzskatīja 161. punkta iekļaušanu CSN par nevajadzīgu un ārā ņemamu. Paskatīsimies uz šo argumentu plašāk.

Kas tad īsti ir “Signāls ar Balto spieķi”? Ja redzīgs gājējs vēlas šķērsot brauktuvi, tad viņa pienākums ir to darīt, izmantojot regulējamu vai neregulējamu gājēju pāreju. Pie regulējamās pārejas gājējs sagaida zaļo gaismu un šķērso brauktuvi, bet neregulējamā — gājējs pieiet pie gājēju pārejas, nostājas pie brauktuves malas, tādā veidā dodot zīmi, ka vēlas šķērsot brauktuvi. CSN 159. punkts šajā gadījumā paredz, ka “transportlīdzekļa vadītājam, tuvojoties neregulējamai gājēju pārejai, jāsamazina braukšanas ātrums vai jāaptur transportlīdzeklis pirms gājēju pārejas, lai dotu ceļu gājējiem, kas šķērso brauktuvi pa gājēju pāreju vai iziet uz tās, ja tie varētu tikt traucēti vai apdraudēti”.

Ņemot vērā divus būtiskus faktus, ka ne visi regulējamie krustojumi ir aprīkoti ar skaņas signāliem, bet neregulējamiem tādi netiek uzstādīti vispār, tad jautājums ir – kā neredzīgs gājējs var šķērsot brauktuvi? Atbilde ir: rādot signālu ar Balto spieķi. Šajā gadījumā Baltais spieķis kalpo kā “mobilā pāreja”. Pieejot pie brauktuves malas (vēlams vienu soli no tās) un parādot zīmi ar Balto spieķi, t.i., paceļot to uz augšu 45o leņķī no galvas, neredzīgais gājējs dod signālu autovadītājam “es neredzu gājēju pāreju, bet vēlos šķērsot brauktuvi”.

Un tagad atgriezīsimies pie šoferīša izteikumiem par 161. punkta nepieciešamību izņemt no CSN. Tikpat labi tas nozīmē, ka no Noteikumiem būtu jāsvītro arī 159. punkts, kurš nosaka tieši tos pašus brauktuves šķērsošanas noteikumus.

Bez šaubām, šis jautājums ir risināms uz abām ceļu satiksmes dalībnieku pusēm. Akcijas sākumā, kuru rīkoja bibliotēka, notika redzes invalīdu informēšana par Baltā spieķa signālu.

Pirmkārt, akcijas dalībniekus iepazīstināja gan ar CSN 161. punktu, gan arī ar paša gājēja atbildību. Pats signāls ar Balto spieķi nedod priekšroku, bet tikai brīdina. Tas nozīmē, ka pirmais solis uz brauktuves var tikt izdarīts tikai tad, kad dzird, ka automašīna patiešām apstājusies. Brauktuves šķērsošana nedrīkst būt steidzīga, ne arī pārāk lēna. Kustībai jābūt noteiktai. Būtiski ir apzināties riskus, kādus gājējs uzņemas šķērsojot brauktuvi. Tie ir tie paši riski, ko uzņemas ikviens gājējs šķērsojot neregulējamu pāreju – CSN nosaka gājēju palaist, bet ne mazums gadījumi, kad gājējs tomēr tiek notriekt. Bieži vien šie gadījumi saistīti ar gājēju pārejām uz vairākām braukšanas joslām vienā virzienā. Šis jautājums satrauca arī mūsu akcijas dalībniekus, jo tādos gadījumos pirmajā joslā esošā automašīna palaiž gājēju, bet otrajā joslā ne. Arī šie gadījumi ir noteikti CSN 160. punktā, kur teikts: “Ja pirms neregulējamas gājēju pārejas apturēts transportlīdzeklis vai citi transportlīdzekļi, tuvojoties neregulējamai gājēju pārejai, samazina braukšanas ātrumu, transportlīdzekļa vadītājs var turpināt braukt tikai tad, kad ir pārliecinājies, ka transportlīdzekļa priekšā neatrodas gājēji”. Tas attiecas arī uz jebkuru situāciju uz ceļa, kad bez iemesla blakus joslā automašīna pēkšņi sāk bremzēt. Lai samazinātu risku, ir jāapzinās automašīnas bremzēšanas ceļa garumu. Šis garums ir atkarīgs no daudziem faktoriem, taču viens no būtiskākajiem ir automašīnas ātrums. Šī iemesla dēļ, brauktuvi šķērsot, izmantojot Balto spieķi, nedrīkst ceļa posmos ar lielu braukšanas ātrumu un intensitāti, t.i., uz maģistrālēm, kā arī uz ceļiem ar trim un vairāk braukšanas joslām katrā virzienā. Neiesakām šķērsot brauktuvi laikapstākļos, kad dzirdamība ir traucēta, piem., lietus, slapjš sniegs u.c.

Otrkārt, dalībnieki izgāja praktiskas nodarbības, kurās iemācījās pareizi rādīt signālu un vēlāk šķērsot brauktuvi akcijas vadītājas uzraudzībā.

Akcijas noslēgumā šim nolūkam piesaistītie brīvprātīgie Dina un Marians kopā ar Ceļu policiju izsniedza apturētajiem autovadītājiem improvizētas soda kvītis. Tajās varēja lasīt citātu no CSN 161. punkta, kā arī no Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksa, kurš paredz naudas sodu velosipēda un motocikla vadītājiem no 5 līdz 20 latiem, bet vieglajām automašīnām un autobusiem no 10 līdz 50 Ls lielu naudas sodu. Apmēram 20 minūšu laikā tika izdalītas ap 40 soda kvītīm. Turklāt akcija tika rīkota ceļa posmā, kas apzīmēta ar 836. papildzīmi “Neredzīgi gājēji”.

Akcijas rīkotāji necenšas mainīt pasauli, jo to izdarīt nav mūsu spēkos. Mēs cenšamies informēt pēc iespējas plašāku sabiedrības daļu par 161. punkta esamību un svarīgumu. Skumji ir redzēt autovadītāju kulakus, dzirdēt lamas un izsaukumus, piem., „nav ko viņiem vazāties pa ielām”, bet vēl skumjāk ir dzirdēt to no pašiem redzes invalīdiem. Jāteic gan, ka lielākie šī CSN pretinieki ir neredzīgi cilvēki, kuri paši patstāvīgi lielus ceļa gabalus neveic, vai kuri staigā tikai vienu viņiem zināmu maršrutu, aizmirstot, ka ir arī citi redzes invalīdi, kuri katru dienu piedalās ceļu satiksmē un tāpēc viņiem ir svarīga brauktuves šķērsošana. Domāju, ka nav vairs tie laiki, kad redzes invalīds ir piesaistīts tikai un vienīgi vienai vietai. Visa plašā pasaule viņam ir atvērta.

Es ticu, ka kopīgiem spēkiem mēs tomēr varam pasauli padarīt labāku, tikai vispirms jāpanāk vienprātība un līdzcietība pašu mājās. Bieži vien saka: ja gribi zināt kā es jūtos, tad iekāp manās kurpēs! Es nevienam nenovēlu kļūt neredzīgam, lai izprastu jautājuma svarīgumu, taču es novēlu izlauzties no savas čaulas, ieraudzīt arī citus cilvēkus un respektēt viņu mijiedarbību ar Dzīvi. Mēs visi esam Pasaules bērni, kuri nezina, kas ar mums notiks rīt, taču mums pieder šodiena, lai padarītu labāku rītdienu.