Izstāde būs skatāma līdz sezonas beigām – 31.oktobrim.

 

Andreja Upīša memoriālmāja Skrīveros saviem apmeklētājiem durvis ver jau sešdesmito sezonu. Mājas vēsture gan ir krietni senāka.

 

Līdz 1908. gadam vietā, kur atrodas rakstnieka māja, bija vecs egļu mežs, ko sauca par “stacijas eglēm”. Skrīveru muižas īpašnieks Maksis fon Zīverss par 500 rubļiem Upīša sievastēvam Jānim Tīrumniekam pārdeva vienu pūrvietu zemes pašā meža dienvidu galā.

 

Nocērtot mežu, tika iegūti būvmateriāli dzīvojamai mājai un kūtiņai ar malkas šķūnīti. Par pirmo māju Upīts atmiņās raksta: “Māju uzcēla mans draugs Berkholcu Mārtiņš pēc mana plāna un zīmējumiem, tā bij stipri glītāka kā šī – ar lokiem abos galos un balkona jumtā, ar dēļu apšuvumu zaļganpelēkā krāsā.” 1908. un1909. gadā tika ierīkoti apstādījumi, no kuriem daudzi koki saglabājušies vēl līdz šodienai.

 

Pirmā pasaules kara laikā māju un dārzu nopostīja, un 1921. gadā uz pirmās mājas pamatiem Upīts sāka būvēt šo māju. Logu slēģu un parādes durvju skices atkal zīmēja rakstnieks pats. Būvniecības darbos piedalījās Upīts, viņa tēvs un brālis. Mājas un saimniecības ēkas atjaunošana prasīja trīs četrus gadus. 1928.gadā pie sievas Olgas mantotās pūrvietas Upīts piepirka vēl nepilnu hektāru zemes, uz kuras 30. gados uzbūvēja “veļas mājiņu”.

 

Otrā pasaules kara laikā Upīša māja netika nopostīta, taču pēc vācu karaspēka ienākšanas Skrīveros no mājas izveda labākās mēbeles un tūlīt pēc tam šeit iekārtoja vietējo policijas nodaļu (Rīgas apriņķa 4. policijas iecirknis). Visas atlikušās mēbeles policisti sanumurēja un ierakstīja inventāra grāmatā.

 

Upīša uzbūvētajā veļas mājiņā iekārtoja cietumu. Policijas iecirknis mājā atradās līdz 1944. gada septembrim. Visu notikušo rakstnieks uztvēra ļoti sāpīgi, un pēc kara paša celtā māja viņam vairs nelikās tik tuva kā agrāk.

 

1952. gadā viņš māju uzdāvināja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai, kuras pakļautībā bija Raiņa Valsts literatūras muzejs. Mājā tika iekārtots rakstnieka muzejs.

 

Muzeja jubilejai veltītajā izstādē fotogrāfijās redzami dažādi notikumi mājas un dārza vēsturē, kā arī apskatāmas divas pirms 60 gadiem paša Upīša veidotas planšetes muzeja pirmajai ekspozīcijai.

 

50. un 60. gados Upīts kopā ar dzīvesbiedri Olgu un mājsaimnieci Alīdu Stepu pavasaros un rudeņos devās uz Skrīveriem. Nereti kopā ar Upīti uz Skrīveriem brauca arī viņa draugi rakstnieki un skatuves mākslinieki. 1962.gada 30.septembrī muzeja dārzā talcinieki stādīja ābelītes. Arī pats rakstnieks piedalījās stādīšanas darbos.

 

Ierodoties Skrīveros, Upīts parasti parakstījās muzeja viesu grāmatā. 1966. gada 29. septembrī notika pēdējā rakstnieka ciemošanās savā mājā un dārzā.

 

70. un 80. gados muzejā notika daudz dažādu pasākumu: tikšanās ar teātra māksliniekiem, ar literātiem – Upīša prēmijas laureātiem. Upīša māju šajos gados lielas pārmaiņas netika skārušas, vairāk mainījās dārzs, kura “jaunsaimniecības” daļā tika iestādītas baltegles, liepas, ābeles un citi koki. Pa liepai, te viesodamies, iestādījuši Pauls Putniņš un Pēteris Jurciņš, savas ābelītes te aug aktieriem Zanei Jančevskai, Rolandam Zagorskim, Gundaram Āboliņam.

Upīša simtgadē ābelītes stādīja skolēni. Tēlniece Lea Davidova-Medene visā parka teritorijā izvietoja akmeņus, kas vesti no tām vietām Skrīveros, kur Upīts savulaik dzīvojis.

 

Arī pēdējie 20 gadi bijuši notikumiem bagāti. 1995. gada vasarā muzeja darbinieki piedalījās ekspedīcijā “Mutvārdu vēsture Skrīveros”, 1998.gadā izsludinātā akcija “Laimes Lācis – katram savs” noslēdzās ar izstādi, kuras centrālais eksponāts bija Ausmas Kantānes lielais lācis vārdā Andrejs Upīts.

 

Ir iedibinātas jaunas tradīcijas – Muzeju nakts pasākumu rīkošana, Daugavas svētki, Jāņu ielīgošana.

 

Vislielākās pārmaiņas šajos gados skārušas māju. 1995.gadā tika atjaunots jau krietni aplupušais fasādes krāsojums. 1998. gadā nācās nozāģēt nokaltušās papeles pie vārtiņiem. 1909. gadā Upīts tās bija pircis Vāgnera dārzniecībā. Daudzus gadus papeles bija Upīša lepnums – viņa dižās vārtsardzes, kas bija saskatāmas jau pa lielu gabalu.

 

2001. gadā tika nomainīts 1945. gadā uzliktais un savu laiku nokalpojušais šīfera jumts, pārmūrētas skursteņu spices, nomainīta koka sēta gar Daugavas ielu. 2004.gadā izbūvēts stāvlaukums un nomainīta sēta gar Andreja Upīša ielu.

 

Vairāku gadu garumā pamazām veikts iekštelpu kosmētiskais remonts un krāšņu pārmūrēšana. Veicot jebkurus darbus, allaž tiek domāts par to, lai viss pēc iespējas tiktu saglabāts autentisks, jo gan šī māja, gan dārzs ir daļa no Upīša radošā darba. Arī pats rakstnieks atzinis: “Bez kaut kāda reāla ienākuma šai mājai un zemes gabalam tomēr ir bijusi ļoti liela loma manā dzīvē un darbā.”