Sarunāties, sadarboties un nenogurstoši strādāt
Intervija ar Rīgas Centrālās bibliotēkas direktori un Latvijas Bibliotēku padomes priekšsēdētāju Dzidru Šmitu.
Publiskās bibliotēkas pakalpojumus ikvienam interesentam galvaspilsētā piedāvā Rīgas Centrālā bibliotēka (RCB), kas ir ne tikai tās galvenā ēka pilsētas centrā, t. s. “Rīgas Modēs”, bet arī 26 filiālbibliotēkas, ieskaitot nupat jaunatklāto Torņkalna bibliotēku, un specializētā bibliotēka – Pedagoģiskās literatūras nodaļa. Darbojas arī trīs ārējie apkalpošanas punkti: Pludmales lasītava Lucavsalas atpūtas parkā un apkalpošanas punkti Rīgas patversmes dienas centrā un Rīgas centrālcietumā.
Jau ilggadēji RCB direktore ir Dzidra Šmita, kura šopavasar tika apstiprināta Latvijas Bibliotēku padomes priekšsēdētājas amatā un ir Nacionālās kultūras padomes locekle, kā arī Bibliotēku akreditācijas komisijas priekšsēdētāja. Curriculum Vitae jeb dzīves ceļš gan ritinās krietni garāks par uzskaitīto un ir ļāvis Dzidrai Šmitai bibliotēku nozari raudzīt no daudziem un dažādiem skatupunktiem.
RCB aktīvi piedalās Latvijas Nacionālās bibliotēkas apjomīgā piecu gadu notikumu cikla “Latviešu grāmatai 500” pasākumos.
Latvijas Bibliotēku portāls pateicas par iespēju tikties un sarunāties ar tik zinošu, pieredzes bagātu, erudītu un tālredzīgu bibliotēku vides pārstāvi, kura nozari pārzina kā labs skroderis drēbi. Piedāvājam mūsu lasītājiem sarunu ar Dzidru Šmitu, kas notika vasarīgā maija pēcpusdienā RCB sestajā stāvā. Kalendāros aicinām atzīmēt 6. un 20. jūniju, kad RCB rīkos leģendārajam grāmatizdevējam Helmaram Rudzītim veltītu konferenci un sarunu pēcpusdienu. Vairāk par to intervijā.
Šopavasar apstiprināts jaunais Bibliotēku padomes sasaukums, un jau trešo reizi jums ir tas gods būt padomes priekšsēdētājai. Kā vērtējat iepriekšējo periodu, kas izdevies labi un ko varbūt neizdevās īstenot? Kādi ir galvenie plāni un izaicinājumi jaunajam sasaukuma periodam – nākamajiem trim gadiem?
Būtiski ir tas, ka esmu pirmā no publisko bibliotēku sektora, kura ievēlēta par Bibliotēku padomes priekšsēdētāju. Pirms tam ir bijuši pārstāvji no akadēmiskām u. c. jomu bibliotēkām. Domāju, ka tas ir arī viegli izskaidrojams, jo pēdējos gados visā Latvijā tika īstenota administratīvi teritoriālā reforma, kas, paldies Dievam, radikāli neietekmēja bibliotēku tīklu, jo Bibliotēku likums nosaka piramīdas sistēmu: vispirms ir valsts nozīmes bibliotēkas, reģionu galvenās bibliotēkas un tad vietējas nozīmes bibliotēkas. Un, lai arī vairākkārt ir mainījušās dažādas administratīvās vienības, šī piramīdas struktūra pamatos – ar zināmām izmaiņām – tika saglabāta. Acīmredzot kolēģi, kurus kultūras ministrs aicināja kļūt par Bibliotēku padomes locekļiem, saskatīja to, ka administratīvi teritoriālā reforma tomēr ļoti lielā mērā skar publiskās bibliotēkas, un tāpēc man šis gods tika uzticēts. Vismaz tā es to saredzu.
Runājot par veiksmēm, manuprāt, ļoti būtiski ir tas, ka ir izstrādāta bibliotēku nozares stratēģija – pamatdokuments, uz kuru var atsaukties ļoti daudz citu dokumentu, un kas galu galā pasaka, kādā virzienā attīstās bibliotēku sistēma. Ļoti svarīgi ir arī tas, ka tika izstrādāta jaunā koncepcija Latvijas Neredzīgo bibliotēkas tālākai darbībai. Arī tas lielā mērā skar publiskās bibliotēkas, jo, kā mēs zinām, Neredzīgo bibliotēkas filiāles tika integrētas publisko bibliotēku tīklā. Un, protams, jāpiemin arī amatu un algu katalogs, pie kā strādāja arī Bibliotēku padomes darba grupas. Redzējām arī pirmos rezultātus – daudzās publiskajās bibliotēkās tika mainītas algas. Tas tika īstenots, Bibliotēku padomei sadarbojoties ar Latvijas Nacionālo bibliotēku un Latvijas Bibliotekāru biedrību un rakstot vēstules, kā arī runājot ar pašvaldību pārstāvjiem. Te jāpiemin, cik vērtīgi ir tas, ka Bibliotēku padomē ir arī pašvaldību deleģēta pārstāve Vita Pāvulāne, kas raugās uz situāciju no sava redzes leņķa. Domāju, ka viņa ļoti labi izprot bibliotēku darbu, un šī sadarbība ir ļoti veiksmīga.
Par neveiksmēm – Jūrmalas pilsētas Bulduru bibliotēkas zaudēšana. Kā Bibliotēku padomes pārvēlēšanas sanāksmes uzrunā teica kultūras ministrs Nauris Puntulis, šajā cīņā mēs zaudējām. Taču tas nenozīmē, ka mēs neturpināsim pie šīs lietas strādāt. Jūrmalas gadījumā ir diezgan skaidrs, ka mērķis nebija sakārtot Jūrmalas bibliotēku sistēmu. Mērķi, iespējams, bija pilnīgi citi. Un tāpēc netika uzklausīti nozares eksperti – ne Latvijas Nacionālās bibliotēkas speciālisti, ne Bibliotēku padome. Jo citkārt situācijās, kur pašvaldībām ir bijuši kādi jautājumi vai neskaidrības, mēs, Bibliotēku padomes locekļi, esam daudzkārt runājuši ar pašvaldību cilvēkiem, esam braukuši uz vietas, uz konkrētām bibliotēkām, centušies saprast situāciju, un vairumā gadījumu samilzušie jautājumi tomēr tiek atrisināti tā, lai nebūtu zaudētāju. Protams, ir jāsaprot tas, ka tāpat kā nevar pastāvēt skolas, kur skolotāju ir vairāk nekā skolēnu, tā nevar palikt atvērtas bibliotēkas, kur bibliotekāru ir vairāk nekā lasītāju. Bet galvenais ir tas, ka mēs vienmēr cenšamies pārliecināt pašvaldības par to, ka tām ir jānodrošina bibliotekārais pakalpojums. Jā, likums nosaka, ka katrā pagastā ir jābūt vismaz vienai bibliotēkai, un vairumā gadījumu tas tieši tā arī ir. Bet realitātē uz to var skatīties ļoti dažādi un ir jālūkojas pragmatiski. Piemēram, Pierīgas pilsētā, kurā dzīvoju es, ir 10 tūkstoši iedzīvotāju, bet tikai viena bibliotēka. Arī Rīgā nav tā, ka ik pēc kilometra būtu bibliotēka. Vienlaikus starptautiski atzīts standarts nosaka, ka iedzīvotājiem jābūt iespējai 15 minūšu laikā ar sabiedrisko transportu aizsniegt sev tuvāko bibliotēku. Jebkurā gadījumā uzskatu, ka mums ir jāturpina nopietni strādāt pie tīkla sakārtošanas un personāla atbalsta. Neaizmirstot, cik atkarīgi mēs esam no pašvaldību lēmumiem, jo publisko bibliotēku vadītāji un bibliotekāri ir pašvaldību darbinieki. Tā tas ir. Problemsituācijās talkā nāk Latvijas Nacionālā bibliotēka, Bibliotēku padome un Bibliotekāru biedrība.
Par nākamo sasaukuma periodu runājot, nekādus milzīgus izaicinājumus neiezīmēšu. Mēs turpināsim darīt iesākto. Pats darba plāns vēl ir izstrādes procesā. Katrā ziņā Bibliotēku padome, pirmkārt, centīsies reaģēt uz to, kas bibliotēku nozarē notiek, otrkārt, strādāt ne tikai ugunsdzēsības režīmā, bet arī prognozēt problēmas un a priori risināt jautājumus, kādi nozarē parādās.
Jums ir bijusi iespēja nozarē strādāt dažādos amatos un pārraudzīt nozares “drēbi” no atšķirīgiem skatpunktiem: esat strādājusi gan par Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku dienesta vadītāja, Rīgas Domē vadījusi Kultūras pārvaldi un šobrīd vadāt Rīgas Centrālo bibliotēku. Kā jūs jutāties katrā lomā un kādu skatījumu uz bibliotēku nozari katra loma jums ir sniegusi?
Jā, es tiešām “bez piecām minūtēm” 20 gadus esmu nostrādājusi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un pēdējos no tiem biju Bibliotēku dienesta (tagadējais Bibliotēku attīstības centrs) vadītāja. Mums bija tāds jauks lokālais joks, ka jebkurā Latvijas ciemā varam dabūt naktsmājas un aizņemties piecus latus. Jo tolaik mēs jutāmies ļoti tuvi Latvijas bibliotēkām. Toreiz bija gan cita ekonomiskā situācija, gan citi saziņas līdzekļi – nebija ne WhatsApp, ne mobilo telefonu, pat faksu nebija. Un tā kārtība bija šāda: katram Bibliotēku dienesta darbiniekam reizi trijos mēnešos nedēļa bija jāpavada kādā Latvijas rajonā. Piemēram, nedēļu jūs aizbraucat un dzīvojat Madonas rajonā, apbraukājat iespēju robežās gandrīz visas turienes bibliotēkas. Tā arī tas teiciens par naktsmājām un pieciem latiem radās. Šāda prakse radīja ļoti lielu uzticēšanos un abpusēji cieņpilnu attieksmi. Tā deva mums visiem pārliecību, spēku un uzdrošināšanos kaut ko mācīt, kaut ko ieteikt, aizrādīt, arī kontrolēt – nebaidos šī vārda, jo kvalitātes kontrole ir mūsdienu termins. Mēs tiešām reāli zinājām, kā strādā reģionu galvenās bibliotēkas un pagastu bibliotēkas. Tā bija ļoti cieša saikne, kas deva praktisku un pietuvinātu izpratni par to, kas notiek Latvijas bibliotēkās.
Strādājot Kultūras pārvaldē, es guvu pilnīgu izpratni par to, kā strādā pašvaldība: kas ir lēmējvara, kas ir izpildvara, kādas kuram ir tiesības un pienākumi, kādas ir iespējas, par ko ir vai nav jābrīnās. Otra lieta, kas, manuprāt, ir ļoti svarīga un ko ļoti augstu novērtēju – visu pašvaldības iestāžu (ne tikai kultūras iestāžu) sadarbība. Ja kaut kas tiek rīkots – vai tie ir Pilsētas svētki vai cikls “Latviešu grāmatai 500”, vai tamlīdzīgi – pozitīvi ir, ka visi dara kopā. Jo sevišķi svarīgi tas ir mazās pašvaldībās. Protams, lielākās pašvaldībās ir izteiktāka funkciju nodalīšana, bet vienalga – šī sadarbība ir iespējama un pat nepieciešama.
Rīgas Centrālajā bibliotēkā man ir bijuši divi darba cēlieni – pirms darba Kultūras pārvaldē un pēc tā. Mani aicināja strādāt par Kultūras pārvaldes vadītāju krīzes situācijā, un ar RCB mums bija vienošanās – kad krīze tiks atrisināta, es atgriezīšos bibliotēkā. Jāsaka, arī man personiski tas bija ļoti vajadzīgi, jo četrus gadus biju ārpus bibliotēkas un atgriezos jau ar citu, svaigāku, skatījumu.
RCB vadītājas amatā man ir bijusi iespēja kopā ar kolēģiem pārveidot klasisko padomju masu bibliotēku par mūsdienu demokrātiskās sabiedrības publisko bibliotēku ar mūsdienu bibliotēkas raksturīgajām funkcijām. Es ļoti spilgti atceros mūsu pirmo ārzemju semināru. Kā suvenīru jeb talismanu joprojām glabāju tā programmu. Kad 1992. gadā mūs Zviedrijā uzaicināja uz piecu dienu semināru, man bija tāda sajūta, ka pa tām piecām dienām esmu otru universitāti beigusi. Lūk, te ir tā programma. Saturs – visi pamatu pamati: bibliotēku organizācija un struktūra; krājums; sadarbība; jau toreiz – pakalpojumi imigrantiem un minoritātēm; personāls. Šajā seminārā es guvu pārliecību – ja viss ir labi organizēts, ļoti īsā laikā var iegūt pamatīgas un apjomīgas zināšanas. Seminārā piedalījās pieci pārstāvji no katras Baltijas valsts. Mēs apguvām ne tikai saturu, ko mums mācīja, bet arī to, kā organizēt šādus seminārus. Man šī pieredze ļoti palīdzēja, kad organizēju seminārus ukraiņu un baltkrievu kolēģiem. Šajos semināros sniedzām viņiem pieredzi un zināšanas par to, kā mēs pārgājām no padomju bibliotēku koncepcijas uz demokrātiskas valsts bibliotēku koncepciju. Angļu valoda nav viņu stiprā puse, tālab nodevām informāciju kolēģiem saprotamā valodā. Tas nebija viegli, un darījām to ar ļoti lielu misijas apziņu, bija redzami arī rezultāti. Tāpēc man ir ārkārtīgi žēl, ka zināmu iemeslu dēļ šī sadarbība patlaban ir pārtrūkusi.
Kā jūsu profesionālās darbības laikā ir mainījusies bibliotēku nozare? Kādas ir bijušas raksturīgākās aktualitātes? Un kuras ir tās nemainīgās problēmas, kas pastāvējušas cauri laikiem?
Galvenā problēma vienmēr ir bijusi un būs personāls. Personāla zināšanas un prasmes, personāla atlase un attīstība ir jautājumus numur viens visos laikos un arī visās iestādēs – gan privātās, gan valsts un pašvaldību iestādēs, gan Latvijā, gan Amerikā, gan pie lielām algām, gan pie mazām algām – vienmēr un visur. Atšķiras tikai tas, kas kurā brīdī personālam ir vajadzīgs. Vadītājam ir visu laiku jāredz, kā trūkst un kas ir nepieciešams.
Otra problēma ir aprīkojums, kas, mainoties laikiem, mainās līdzi. Savulaik, kā jau minēju, pat faksa aparātu nebija, un, lai sazinātos ar 33 reģionu galveno bibliotēku direktoriem, man bija jāveic 33 telefona zvani. Katrā periodā ir jāgādā un jārūpējas par nepieciešamo aprīkojumu.
Trešā problēmu grupa ir infrastruktūra. Tā ir ļoti būtiska lieta, taču vienlaikus ir tā dēvētais Pļavnieku bibliotēkas fenomens. Pļavnieku bibliotēka ir viena no divām mūsu Rīgas filiāļu bibliotēkām, kas nav piedzīvojusi renovāciju, tomēr tur vienmēr ir ļoti daudz cilvēku, Šī bibliotēka ir ļoti pieprasīta. Mūsu sistēmā ir uzstādījums, ka pakalpojumiem ir jābūt vienādā kvalitātē, vienalga, vai tu esi būdiņā vai pilī.
Tātad personāls, aprīkojums, infrastruktūra un pēdējais – kas ir karalis? Karalis ir saturs. Grāmatu un citu mediju komplektēšana un datubāzes. Krājuma komplektēšanā nav nekāda voluntārisma un nejaušību, mēs ļoti nopietni sekojam tam, lai krājums būtu daudzpusīgs – gan izglītojošs, gan izklaidējošs, lai tas apmierinātu dažādas intereses. Ar saturu un satura atklāsmi ir ļoti nopietni jāstrādā. Man jāteic, ka literatūras popularizēšana ļoti lielā mērā ir atstāta uz bibliotekāru pleciem. Pat sabiedriskajā televīzijā vairs nav nopietnu, analizējošu literatūras raidījumu. Bibliotekāriem ir jācenšas to darīt, pat ja tas nav vienkārši.
Runājot par bibliotēku nozares nākotni: par ko, jūsuprāt, bibliotekāriem jau šodien būtu jāsāk aktīvi domāt, lai nozare būtu stipra arī turpmāk?
Atkal jāsaka – personāls un aprīkojums. Jādomā, kā nepazaudēt bibliotekāra profesiju. Uzdosim sev jautājumu: vai mēs kādreiz spējām iedomāties, ka paši būsim sev baņķieri? Ja pajautā cilvēkam, kad viņš pēdējo reizi bijis bankā, iespējams, ka atbilde būs – pirms vairākiem gadiem, kamēr internetbankas pakalpojumus viņš izmanto katru dienu. Līdzīgi ir ar bibliotēkām. Ja pajautāsiet kādam, kad viņš pēdējo reizi bija bibliotēkā, atbilde, iespējams, būs, ka nemaz neatceras, taču bibliotēkas pakalpojumus, izrādās, izmanto katru dienu. Mūsdienās mēs paši sev rezervējam lidojuma biļetes un viesnīcas, paši sev lielveikalā pārdodam preces – agrāk to nevarējām pat iztēloties. Savā ziņā ir izzudusi arī tāda fundamentāla iestāde kā pasts. Agrāk pasaulē attālumu starp pilsētām mērīja no viena pasta kantora līdz otram – pasts bija būtisks atskaites punkts.
Tas, ko vēlos teikt – mums jābūt ļoti uzmanīgiem, lai progresa vārdā nepazaudētu bibliotekārus. Ir ļoti viegli nonākt pie situācijas, kad bibliotēkas būs bez bibliotekāriem. Tādas jau ir. Nesen, gatavojoties IFLA kongresam, paskatījos Roterdamas bibliotēkas mājaslapu, un tur rāda, ka bibliotēkas atvērtības stundas ir ļoti garas, kamēr bibliotekārs ir pieejams tikai ļoti īsu laiku. Tātad kontakts ar bibliotekāru kļūst par ekskluzīvu pakalpojumu. Un bibliotekāram līdz ar to ir jābūt pēc iespējas gudrākam, izglītotākam, zinošākam. Kā es saku kolēģiem, – ja tu meklēsi tieši tādā pašā veidā kā lasītājs pats meklē katalogā, tad tu viņam neesi vajadzīgs. Ko bibliotekārs var dot? Uzskatu, ka bibliotekāram ir jābūt apveltītam ar izcilām zināšanām par literatūru. Ir kaut kāds zināšanu kopums, kam ir jābūt katra bibliotekāra galvā. Lai vislabākajā veidā sniegtu nepieciešamo palīdzību, inteliģences, izglītības un zināšanu līmenim katrā iestādē, kur tiek sniegts bibliotekārais pakalpojums, ir jābūt augstākā līmenī nekā cilvēkiem, kuri nāk pēc pakalpojuma.
Esat ilggadēja Bibliotēku akreditācijas eksperte, arī komisijas priekšsēdētāja. Kas ir mainījies kopš pirmajām akreditācijas vizītēm? Ko, jūsuprāt, vajadzētu mainīt vai papildināt akreditācijas procesā?
Kad akreditācija sākās, bija ļoti daudz bibliotēku, kas to uzvēra ar lielām bažām –tagad brauks un svērs, un mērīs. Protams, tiešām bija daudz problēmzonu, uz kurām bija jānorāda, ne velti atkārtotā akreditācijā mēs skatāmies, kā ir pildīti iepriekšējās akreditācijas ieteikumi un atzinumi. Taču laika gaitā gan bibliotēkas, gan pašvaldības ir sapratušas, ka akreditācijas process dod tikai pozitīvu pievienoto vērtību. Kā jebkura pārbaude un jebkura kontrole – tā vispirmām kārtām dod iespēju pārbaudīt pašiem sevi. Ir lietas, ko var sakārtot ļoti īsā laikā, un ir tādas, kur ir nepieciešams laiks un ieguldījumi, politiskā griba un pašvaldības atbalsts. Vairumā gadījumu akreditācijas procesa neatņemama sastāvdaļa ir sarunas ar pašvaldības pārstāvi. Ir patīkami redzēt, ka pašvaldības arvien vairāk novērtē bibliotēkas ne tikai kā vietas, kur var lasīt grāmatas vai presi, bet arī, piemēram, izmantot datorus ar internetu. Jā, šodien bibliotēkās jau ir mazāk datoru nekā bija agrāk, jo daudziem dators ir “kabatā”, tomēr visi šie datori – vismaz mūsu bibliotēkā – lielākoties ir aizņemti un tiek izmantoti. Viesojoties arī daudz bagātākās valstīs nekā Latvija, bibliotēkās ir redzams, ka publiskie datori vienmēr ir aizņemti. Jāatceras arī, ka daudzviet bibliotēka ir vienīgā publiski pieejamā iestāde, kur tu vari ieiet, neņemot rokā naudas maku. Un daudzkur ir vērojams, ka tiek aizvērts vienīgais kultūras nams, skolu tīklu sakārtošanā tiek aizvērtas skolas, un, iespējams, bibliotēka tiešām ir palikusi vienīgā vieta apkaimē, kur cilvēks ārpus savām mājām var satikt citus cilvēkus un iepazīties ar to, kas notiek pasaulē. Bibliotēku nozīme nekādā veidā nesamazinās, un pašvaldības to vairumā gadījumu pamana un novērtē.
Runājot par akreditācijas procesa pilnveidi, tas varbūt šķiet tāds sīkums, bet mēs ļoti daudz esam strādājuši pie tā, lai uzlabotu vērtēšanas veidlapas, lai būtu skaidrāki kritēriji un aizpildīšana būtu vienkāršāka. Daudzko ietekmēja pandēmija. Tas, kas bija aktuāls 2019. gadā, šodien jau ir būtiski mainījies, un līdz ar to ir vairāki novērojumi, kurus tagad grūti salīdzināt. Protams, pats process vienmēr parāda, kas ir jāmaina un jāpilnveido.
Jau ilggadēji esat RCB direktore. Kurus veiksmes stāstus jūs vēlētos izcelt, runājot par pēdējos gados bibliotēkā paveikto?
Mūsu attīstība ir konsekventa un soli pa solim. Ja mums būtu tikai viena bibliotēka, tad es varētu izcelt, ko nu esmu šajā ēkā īstenojusi. Bet mums ir tīkls. Un svarīgākais, ko darām, ir personāla, krājuma un infrastrutūras attīstība. Jāpiebilst, ka pašvaldības un politiskie spēki ir nemitīgi mainījušies, bet nav bijusi neviena pašvaldība, kas būtu bijusi noraidoša pret publiskajām bibliotēkām. Pilnīgi visas savu iespēju robežās ir bibliotēkas atbalstījušas. Pagājušajā gadā, sagaidot Bibliotēku nedēļu, atklājām jauno Āgenskalna bibliotēku, šogad – jauno Torņkalna bibliotēku un nākamgad atklāsim jauno Bolderājas bibliotēku. Protams, visas šīs bibliotēkas ir renovētās telpās, tās nav no jauna uzceltas, bet domāju, ka minētie piemēri rāda to, ka pašvaldība bibliotēkas redz un atbalsta.
Ir ļoti labas indikācijas arī par to, ka ir interese renovēt šo ēku, kurā atrodas RCB, jo remonts te bija 2003. gadā un arī mēs jūtam, ka laiks ir pagājis un šeit daudzkas ir nepieciešams. Ir pazīmes, ka pašvaldība par to domā un redz, ka šajā ēkā varētu notikt fundamentāla pārbūve, lai lielāko daļa no tās aizņemtu RCB.
Tas, protams, ir nenogurstošs skaidrošanas darbs, kas tiek veikts ar pašvaldību. Kā mēs, visi bibliotēku direktori, labi zinām, ik pa četriem gadiem ir jāsāk atkal no jauna un visiem atkal jāstāsta, kas ir bibliotēkas un kādēļ tās ir nepieciešamas. Tas ir sarežģīti, jā, bet es uzskatu, ka darbs ar pašvaldībām ir viens no būtiskākajiem direktoru pienākumiem. Tā ir direktoru atbildība. Nevar sēdēt un gaidīt, kad pie tevis atnāks. Bet gadījumos, kad izdodas pašvaldību pārliecināt par to, ka bibliotēkas ir jāattīsta un tajās ir jāinvestē, ir liels gandarījums.
Jūnijā gaidāma ievērojamā grāmatizdevēja Helmara Rudzīša 120. dzimšanas dienas atzīmēšana gan ar sarunu pēcpusdienu, gan ar vērienīgu konferenci. Ja ir kāds, kas šo personību nav iepazinis, kāda būtu Helmara Rudzīša vizītkarte, ko jūs noteikti vēlētos pateikt, uzsvērt un izcelt?
Es domāju, ka ikvienam būtu jāsāk ar Helmara Rudzīša darbu “Manas dzīves dēkas”. Tas ir autobiogrāfisks darbs, kuru gribētos saukt par romānu, jo, kad es to izlasīju pirmoreiz, man likās, ka tas ir ārkārtīgi interesants un aizraujošs romāns. Turklāt tā ir gan plaša perioda Latvijas kultūrvēsture, gan arī biznesa vēsture, jo Helmars Rudzītis bija arī ļoti veiksmīgs biznesa cilvēks. Grāmatā ir aprakstīts, kā viņam tas izdevās un kāds viņš bija absolūtais novators grāmatu pasaulē. Jāsaka arī, ka, tieši pateicoties Helmaram Rudzītim, mēs sākumā ieguvām ļoti augstvērtīgus tulkojumus. Pēc tam jau tika izdoti latviešu oriģināldarbi. Jāpiemin arī, cik ilgstoši un veiksmīgi Helmars Rudzītis turpināja uzturēt apgādu “Grāmatu draugs” trimdā.
Konferenci rīkosim 6. jūnijā, būs iespēja dzirdēt nozīmīgus referātus. Ar pilnu konferences programmu iespējams iepazīties mājaslapā “Latviešu grāmatai 500”. Ne mazāk interesanta, manuprāt, būs 20. jūnijā – Helmara Rudzīša dzimšanas dienā – gaidāmā sarunu pēcpusdiena “Helmara Rudzīša dzīves dēkas”, kur, mēs ceram, būs klātesoši gan Helmara Rudzīša ģimenes pārstāvji, gan tie, kuri pēta viņa daiļradi.
Es ļoti augstu vērtēju arī to, ka vēl padomju laikos Andris Vilks bija uzrakstījis pirmo publikāciju par Helmaru Rudzīti, kas tolaik nebūt vēl nebija pats par sevi saprotams. Vienlaikus jāpiebilst, ka šogad man bija iespēja būt Kultūras koledžā par kvalifikācijas darbu komisijas priekšsēdētāju un viena no studentēm par darba tematu bija izvēlējusies Helmara Rudzīša grāmatu apgādu. Un atbilstoši kvalifikācijas darba prasībām autore bija veikusi aptauju. Man par lielu prieku un pārsteigumu 52 procenti no aptaujātajiem zināja, kas ir Helmars Rudzītis un “Grāmatu draugs”. Priecē, ka šis vārds mūsdienās tomēr nav svešs, un Helmars Rudzītis ir devis tik lielu ieguldījumu latviešu kultūrā un grāmatniecībā, ka viņu aizmirst būtu nepiedodami.
Lasīšana ir neatņemama bibliotekāru un ne tikai bibliotekāru ikdienas daļa. Kuri ir jūsu mīļākie autori? Kuras no nesen lasītajām grāmatām jūs vēlētos ieteikt izlasīt arī citiem?
No pēdējā laikā lasītajām es noteikti ieteiktu grāmatu par Anšlavu Eglīti – Ievas Strukas monogrāfiju “Par skaisto un aplamo dzīvi”. Tā patiks visiem, kurus interesē Anšlavs Eglītis. Viņa daiļrade ir ārkārtīgi interesanta. Dažkārt ar smaidu atceros, ka man savā laikā ļoti mīļš autors bija Zigmunds Skujiņš. Kad atklāju sev Anšlavu Eglīti, man likās – viņš taču raksta tieši tāpat kā Zigmunds Skujiņš! Lai gan patiesībā bija otrādi. Jāteic gan, ka pēdējā laikā man vairāk iznāk lasīt nozaru literatūru. Mani ļoti interesē literatūras vēsture un literatūras teorija.
Būtiska ir arī bibliotēku nozares profesionālās literatūras, tostarp Latvijas Bibliotēku portāla lasīšana. Gadu gaitā portāls ir audzis un mainījies. Kāds būtu jūsu komentārs – vai portālu lasāt bieži, kas jūs uzrunā un ko jūs no savas puses ieteiktu pilnveidot?
Portāla pastāvēšanas laiks ir jau 15 gadu, tas nav maz! Kā mēs labi zinām, vienalga, vai runa ir par žurnālu, portālu, raidījumu vai monogrāfiju, viss ir atkarīgs no tā, kurš to veido. Lai cik objektīvi mēs vēlētos būt, katrs redaktors tomēr ienes savu personisko skatījumu. Un portāls arvien mainās. Nevēlos ne izcelt, ne kritizēt, bet vēlētos ieraudzīt plašāku skatījumu uz nozari. Arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidotajā Preses apskatā var novērot to, ka par mazas bibliotēkas notikumiem vietējā pagasta avīze uzreiz uzrakstīs un publikācija parādīsies arī Preses apskatā, kā arī, iespējams, Bibliotēku portālā. Tikmēr lielāku pilsētu bibliotēkās, kur notikumu ir daudz, neviena avīze, protāls vai žurnāls par to īsti nerakstīs, tāpēc ka lielākās pilsētās gan rakstnieku vizītes, gan citi notikumi ir ikdiena. Rezultātā no malas var izskatīties, ka mazajās bibliotēkās notiek daudzkas, kamēr lielākajās – nekas. Rodas nelīdzsvarots skatījums. Ir jāspēj uztaustīt līdzsvaru, vienlīdz parādot gan lielāku, gan mazāku bibliotēku notikumus. Protams, tas ne vienmēr ir viegls uzdevums, taču, ja runājam par portāla nākotni, es ieteiktu censties ievērot šo proporciju.
Vēl man Latvijā kopumā pietrūkst veselīgas kritikas, spējas atklāti paust viedokli, vērtēt. Tā ir mazas valsts problēma, kur nozarē strādājošie cits citu pazīst un ir tā vai citādi savstarpēji saistīti. Bet nav pareizi, ka, piemēram, ar faktu vien, ka ir uzcelta jauna bibliotēka, pietiek, lai visi būtu priecīgi un apmierināti. Ir jābūt iespējai arī publiski izvērtēt un, ja nepieciešams, kritizēt, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs ir projekts. Mums nozarē ir ļoti nepieciešams gan šis neatkarīgais viedoklis, gan spēja nebaidīties to paust, gan, no otras puses, – spēja neapvainoties.
Kam veltāt savu brīvo laiku?
Man būs ļoti tradicionāla atbilde – ģimenei. Paldies Dievam, mums ģimenē sakrīt intereses. Nav kā visiem labi zināmajā kinofilmā: “Mūs galīgi nekas nesaista, ne tu interesējies par hokeju, ne par rokasbumbu.” Gan ar vīru, gan bērniem un pat jau ar mazmeitām man ir ļoti daudz par ko runāt, ko apspriest un kopīgi darīt. Vīrs mani ļoti atbalsta manā darbā, tāpat kā es viņu. Tāpēc ārpus darba gan mani hobiji, gan miers un nemiers – ir mana ģimene.
Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Bibliotēku portāla redaktore
LNB Bibliotēku attīstības centrs
portals@lnb.lv