Pret viņu 1988. gadā sāktā kampaņa, vēl tikai esot telefoniem un faksa aparātiem, bija “ļoti efektīva un ļoti starptautiska”, norādīja rakstnieks.

 

“Būtībā nebija nedz e-pasta, nedz īsziņu, nedz “Facebook”, nedz tvitera, nedz tīmekļa, un tas, protams, uzbrukumu padarīja lēnāku,” preses konferencē Berlīnē, kur viņš ieradies reklamēt jauno grāmatu “Joseph Anton”, sacīja rakstnieks.

 

Viņš arī pauda kritiku “aizvainojamības kultūrai”, norādot – aizstāvēt darbu aizliegšanas ideju tāpēc, ka cilvēki jūtas aizvainoti, ir absurdi, turklāt tas arī apdraud izpausmes brīvību.

 

“Šī ideja, ka mēs kaut kādā veidā varam pieprasīt dzīvot pasaulē, kur mūs nekas neaizvaino, ir absurda,” sacīja 65 gadus vecais Indijā dzimušais rakstnieks.

Rušdi arī pauda pārliecību – tas, ka par viņa nogalināšanu izsludināta fatva, nav nopietni ietekmējis to, kā viņš raksta.

 

“Es sev ļoti apzināti pateicu – neiekrīti baiļu lamatās, un neiekrīti atriebības lamatās, mēģini vien un esi tas rakstnieks, kas tu esi,” norādīja Rušdi.

 

Rušdi izpelnījās musulmaņu naidu astoņdesmitajos gados pēc romāna “Sātaniskās vārsmas” izdošanas. Toreizējais Irānas līderis izdeva fatvu, pieprasot rakstnieku sodīt ar nāvi, jo romāns, pēc viņa domām, zaimo pravieti Muhamedu, Korānu un islāmu.