Kā atzina diskusijas vadītāja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības institūta Bibliotēku konsultatīvā centra projektu vadītāja Liega Piešiņa: kad bija jāizvēlas tautas tradīciju sadaļas diskusijas norises vieta, nebija nekādu šaubu, ka tie būs Balvi. Jo tā kā par tautas tradīcijām rūpējas Balvos, nerūpējas gandrīz nekur citur Latvijā!

Latvijas kultūras kanons izveidots 2008. gadā un ir izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā. To veido 99 vērtības septiņās kultūras jomās: arhitektūra un dizains, kino, literatūra, mūzika, skatuves māksla, tautas tradīcijas un vizuālā māksla. Tautas tradīciju sadaļā rodamas 13 vērtības:

  • Latvju dainas;
  • Dziesmu teikšana vilcēju daudzbalsībā;
  • Kokles un koklēšana;
  • Jāņi;
  • Dziesmu svētki;
  • Maija dziedājumi pie krusta un mirušo ofīcijs Latgalē un Augšzemē;
  • Kapu kopšanas tradīcijas;
  • Latgales podniecība;
  • Lielvārdes josta;
  • Tautastērps;
  • Rudzu Maize;
  • Lībiešu tradicionālā kultūra;
  • Suitu kultūras telpa.

Diemžēl 2009. gada sākumā izvērstajai kanona izziņošanai plašsaziņas līdzekļos un tīmekļa vietnes izveidei nesekoja nekāda tālākattīstība. Pēctecības trūkums daļēji skaidrojams ar ekonomiskās krīzes iestāšanos un dramatisku finansējuma samazinājumu kultūrai, taču lielākais vaininieks laikam tomēr būs cilvēku kūtrums. Kultūras kanona galvenais mērķis bija sabiedrības kultūrizglītība. Ideāli, ja šim nolūkam tiek atvēlēti papildu finanšu līdzekļi, taču reizēm vairāk par naudu vajadzīga vēlme zināt un pilnveidoties, darbīgums un aizrautība, jo informācijas resursi par kanona vērtībām pieejami visos Latvijas muzejos un bibliotēkās. Vēstures un kultūras zināšanu līmeņa kritums vērojams arī citur pasaulē, šis apstāklis bija par iemeslu, piemēram, Nīderlandes vēstures un kultūras kanona izveidei 2005.–2007. gadā. Bez Latvijas un Nīderlandes kultūras kanons ir vēl arī Dānijā, pārējās Eiropas Savienības valstis pagaidām izlēmušas kultūras kanonu neveidot.

Jautājums par to, ir vai nav vajadzīgs kultūras kanons tika uzdots arī balveniešiem. Visaktīvāk diskusijā iesaistījās jaunieši, īpaši tie, kas bija piedalījušies Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotajā konkursā „Jaunais kultūras kanons (1991–2013)”. Balvu jaunieši atbalsta kanonu, jo tas veic vērtību izsijāšanas funkciju, kalpo par populārā un kvalitatīvā samēra uzturētāju. Kā piemērs tika minēta grupa „Prāta vētra”, ko vairums jauniešu ierosina iekļaut kultūras kanonā. Taču ne vienmēr tas, kas ir populārs, ir arī vērtīgs. Bez populārās mūzikas ir vēl citi mūzikas žanri, kur rodamas ievērojamākas un izcilākas vērtības.

Diskusijā par tautas tradīciju kanonu galvenās runātājas un ekspertes bija Balvu Centrālās bibliotēkas direktore Ruta Cibule un Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja direktora vietniece Una Sedleniece. Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs ar tautas tradīciju vērtībām strādā katru dienu. Arī mūsu ikdienā tās ir gandrīz ik uz soļa sastopamas. Novērots, ka tautas tradīcijas no visām kanona sadaļām sabiedrība pārzina vislabāk. Protams, vislabāk cilvēks pārvalda to, ar ko saskaras ikdienā. Līdz ar to apgalvojumam, ka tautas tradīciju sadaļa ir nedzīva, nav pamata. Kā piemēru U. Sedleniece minēja oficiālo Igaunijas Republikas neatkarības dienas piemiņas pasākumu 24. februārī Rīgā, uz kuru daudzas amatpersonas bija ieradušās tautastērpos. Lietišķajā protokolā tautastērps aizvieto vakartērpu. Vēl viens piemērs ir dizaina suvenīru ražotāja „Nice place” produkcija, kura sortimentā rodami arī suvenīri ar Lielvārdes jostas motīviem. Visspilgtākais pierādījums tautas tradīciju dzīvībai laikam gan bija Baltinavas Mūzikas un mākslas skolas kapelas uzstāšanās, kā arī tas, ka uz jautājumu „cik no jums auž?” rokas pacēla visi pirmajā rindā sēdošie jaunieši.

Tautas tradīcijas ir dzīvas, taču arvien vairāk aktualizējas jautājums, kā tās nosargāt vispārējas globalizācijas un multikulturālisma apstākļos. R. Cibule uzskata, ka tradīcijas un vērtības nevar uzturēt mākslīgi, tam jānotiek dabiski. Piemēram, reti kuram, kas jaunāks par 40 gadiem, interesē ofīcijs, un tas ir normāli. Agrāk vai vēlāk cilvēks par to sāks interesēties, jo ar nāvi neizbēgami jāsaskaras visiem. Nav viegli atbildams arī jautājums par to, kā pārliecināt, ka kaut kas ir vērtība. R. Cibule uzskata, ka šim procesam jānorit demokrātiski. Nevis uzspiest, bet ļaut saprast, jo uzspiešana var radīt pretreakciju, uzver R. Cibule. Savukārt U. Sedleniece aicina mazāk pievērsties kanona popularizēšanai, bet vairāk – izglītošanai un izzināšanai. Kā Latvijas iedzīvotāju kultūranalfabētisma piemēru viņa minēja gadījumu, kad kāds žurnālists cītaru bija nosaucis par koka sintezatoru.

Lieliska iespēja ir reģionālo kanonu veidošana, kā tas notiek Nīderlandē. Savu kultūras kanonu var veidot gan reģions (Latgale, Ziemeļlatgale, Balvi, Rugāji utt.), gan dažādas sociālās un vecumgrupas (bērni, jaunieši, seniori u. c.). R. Cibule izteica ideju, ka minētās aktivitātes varētu arī apvienot – reģionālais kanons sastāvētu no bērnu, jauniešu u. c. apakškanoniem. Paraugam noderēs gan Nīderlandes reģionālie kanoni, gan Lībiešu kultūras centra izdevums „Lībieši 44 atbildēs” (Rīga: Latviešu valodas aģentūra, 2011).

Paralēli diskusijai Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības institūta Bibliotēku konsultatīvā centra speciālistes rīkoja radošo darbnīcu „KiKK jeb Kas ir Kultūras kanons?” bērnu auditorijai, kuras laikā mazie balvenieši krāsoja, līmēja un šuva kanona vērtības, kā arī veidoja jaunās Gaismas pils maketu.

Tā kā pasākuma laika ietvars bija ierobežots, neizdevās aktīvāk iesaistīt diskusijā auditoriju. Cerams, ka šo „mazuma piegaršu” kompensēs cerība, ka vismaz daļa pasākuma apmeklētāju aizdomājās par savām kultūras vērtībām un to sastatījumu ar reģiona un valsts vērtībām. Kurš cits, ja ne mēs paši, lai daudzina savas vērtības?

Balvu diskusija bija pirmā Latvijas Nacionālās bibliotēkas rīkotajā pasākumu ciklā „Latvijas kultūras kanona zīmē”.

Nākamās diskusijas par Latvijas kultūras kanonu notiks:

  • 4. martā Cēsu Centrālajā bibliotēkā – kino vērtības (piedalās kinokritiķe Kristīne Matīsa un Daira Āboliņa);
  • 18. martā Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā – mūzikas vērtības (piedalās mūzikas žurnālists Orests Silabriedis un Liepājas simfoniskā orķestra vadītājs Uldis Lipskis);
  • 27. martā Latgales Centrālajā bibliotēkā – skatuves mākslas vērtības (piedalās režisors Oļegs Šapošņikovs un teātra kritiķe Līga Ulberte);
  • 4. aprīlī Madonas novada bibliotēkā – literatūras vērtības (piedalās grāmatu redaktore Gundega Blumberga un rakstniece Nora Ikstena);
  • 16. aprīlī Mežotnes pagasta Mežotnes bibliotēkā – arhitektūras un dizaina vērtības (piedalās arhitekte Ieva Zībārte un mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis);
  • 24. aprīlī Jēkabpils Galvenajā bibliotēkā – vizuālās mākslas vērtības (piedalās mākslas zinātniece Laima Slava un mākslinieks Aivars Vīlipsons).

Pasākumu cikls ir projekta „Latvijas kultūras kanona vērtību popularizēšana Latvijas publiskajās bibliotēkās” sastāvdaļa. Projekta mērķis – veicināt Latvijas kultūras kanona atpazīstamību un rosināt diskusijas par kultūras vērtībām. Projektu finansiāli atbalsta Latvijas Republikas Kultūras ministrija.

Pasākuma fotogalerija.