Likumprojekts noteic, ka atlīdzību par reprogrāfisko reproducēšanu maksā personas, kuru valdījumā ir reprogrāfiskai reproducēšanai paredzētas iekārtas un kuras nodrošina šādas reproducēšanas pieejamību trešajām personām par maksu vai bez tās.
 
Par maksājamās atlīdzības lielumu mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija vienojas ar personu, kuras valdījumā ir minētās iekārtas. No valsts pārvaldes puses par attiecīgās atlīdzības lielumu ar mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju vienojas tiešās pārvaldes iestāde, kuru pilnvarojis Ministru kabinets.
 
Ministru kabinets izveido komisiju, kas pārstāv valsts pārvaldi un vienojas ar mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju par attiecīgās atlīdzības noteikšanas kritērijiem un lielumu. Komisijas sastāvā iekļauj Kultūras ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas, Tieslietu ministrijas un Finanšu ministrijas pārstāvjus. Komisijas panākto vienošanos apstiprina Ministru kabinets.
 
Atlīdzību iekasēs, sadalīs un autoriem un izdevējiem izmaksās viena mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas saņems Kultūras ministrijas atļauju.
 
Iekasēto atlīdzību starp autoriem un izdevējiem sadala, pamatojoties uz Nacionālajā kopkatalogā iekļautiem iespieddarbiem, kas piegādāti Latvijas Nacionālajai bibliotēkai (LNB) saskaņā ar Obligāto eksemplāru likumu. Veicot sadali, ņem vērā Nacionālajā kopkatalogā iekļauto darbu skaitu un LNB apkopoto informāciju par iespiedlokšņu skaitu, bet neņem vērā darbu saturu. Autori un izdevēji vienojas par proporcionālo sadali atsevišķi periodiskajiem un neperiodiskajiem darbiem.
 
Likums arī noteiks, ka pēc vizuālās mākslas oriģināldarba pirmās atsavināšanas, oriģināldarbu publiski pārdodot tālāk (izsolē, ar mākslas darbu galerijas, mākslas salona, veikala, interneta veikala, izsoļu nama un tamlīdzīga uzņēmuma starpniecību), autoram ir tiesība saņemt atlīdzību 5% par tālākpārdošanas cenas daļu līdz 50 000 eiro (35 100 latiem).
 
Kā atlīdzību 3% autors varēs saņemt par tālākpārdošanas cenas daļu no 50 000,01 eiro (35 100 latiem) līdz 200 000 eiro (140 400 latiem), 1% par tālākpārdošanas cenas daļu no 200 000,01 eiro (140 400 latiem) līdz 350 000 eiro (245 700 latiem), 0,5% par tālākpārdošanas cenas daļu no 350 000,01 eiro (245 700 latiem) līdz 500 000 eiro (351 000 latu), 0,25% par tālākpārdošanas cenas daļu, kas pārsniedz 500 000 eiro (351 000 latu).
 
Likums noteiks, ka ikvienai bibliotēkai, arhīvam vai muzejam atļauts bez tieša vai netieša komerciāla nolūka reproducēt to krājumā esošu darbu, lai aizstātu attiecīgās vai citas bibliotēkas, arhīva vai muzeja krājumā esošu darbu un to saglabātu, ar nosacījumu, ka nav iespējams kopiju iegūt citā pieņemamā veidā un reproducēšana tiek atkārtota atsevišķos un savstarpēji nesaistītos gadījumos. Šis nosacījums neattiecas uz komerciālā apritē esošu darbu.
 
Bez autora atļaujas valsts, pašvaldības vai citas atvasinātas publiskas personas bibliotēkai, arhīvam vai muzejam atļauts bez tieša vai netieša komerciāla nolūka to krājumā esošos darbus, kuri nav pieejami komerciālā apritē, pēc pieprasījuma padarīt pieejamus fiziskajām personām, kurām ir autorizēta pieeja attiecīgās bibliotēkas, arhīva vai muzeja telpās īpaši ierīkotiem datoriem. Šo pakalpojumu attiecīgā bibliotēka, arhīvs vai muzejs nodrošina, izmantojot tikai īpaši aizsargātus iekšējos tīklus.
 
Bez autora piekrišanas fiziskajai personai atļauts publicētus darbus, izņemot notis, reprogrāfiski reproducēt personiskai lietošanai bez tieša vai netieša komerciāla nolūka. Darbus reprogrāfiski reproducēt fiziskās personas labā un tās personiskai lietošanai var personas, kuru valdījumā ir reprogrāfiskai reproducēšanai paredzētās iekārtas un kuras nodrošina šādas reproducēšanas pieejamību fiziskajām personām par maksu vai bez tās. Autori un izdevēji ir tiesīgi saņemt taisnīgu atlīdzību par reprogrāfisko reproducēšanu.
 
Atlīdzību par reprogrāfisko reproducēšanu maksā personas, kuru valdījumā ir reprogrāfiskai reproducēšanai paredzētās iekārtas un kuras nodrošina šādas reproducēšanas pieejamību fiziskajām personām par maksu vai bez tās.
 
Likums arī noteiks, ka blakustiesības nav uzskatāmas par pārkāptām, ja bez blakustiesību subjekta piekrišanas un bez atlīdzības samaksas blakustiesību objekts tiek izmantots, kā arī fiksēts nelielos fragmentos, kas iekļauti ziņu raidījumos un aktuālo notikumu aprakstos informatīvajam mērķim atbilstošajā apjomā.
 
Bez blakustiesību subjekta piekrišanas fiziskajai personai atļauts likumīgi iegūtas filmas vai fonogrammas, kā arī blakustiesību objektus, kas iekļauti likumīgi iegūtā filmā vai fonogrammā, reproducēt (tai skaitā ciparu formātā) vienā kopijā personiskai lietošanai bez tieša vai netieša komerciāla nolūka. Šādas kopijas izgatavošanā nedrīkst iesaistīt citas personas.
 
Reprogrāfiskā reproducēšana ir darba faksimileksemplāru izgatavošana ar jebkura līdzekļa palīdzību fotokopējot, izņemot iespiešanu. Par reprogrāfisko reproducēšanu uzskatāma arī skenēšana vai faksimileksemplāru izgatavošana, fotokopējot palielinātā vai samazinātā mērogā.
 
Kultūras ministrijas darba grupas veiktais pētījums liecina, ka visvairāk tiek kopēta mācību literatūra – 31%, kam seko enciklopēdijas, antoloģijas, atlanti – 12%, notis – 9%, zinātniskie darbi – 8%, žurnālu raksti – 8%, avīžu raksti – 8%, proza, dzeja, lugas, scenāriji – 3%, lekcijas, ziņojumi, referāti – 2%, fotogrāfijas – 1%, mākslas darbu reprodukcijas – 1%, kartes, plāni, skices, rasējumi – 1%, citi darbi – 1% gadījumu.
 
Visvairāk jeb 44%-46% gadījumu aizsargātu darbu tiek kopēti bibliotēkās. Tam seko augstskolas, kultūrizglītības iestādes un vidusskolas. Arodskolās materiāli tiek kopēti ļoti maz, bet kultūras namos – gandrīz nemaz jeb līdz 1% no kopskaita.
 
67% gadījumu kopēšanas mērķis ir izglītība, bet 28% – administrācijas vajadzības.
 
 
Emīlija Kozule LETA
Copyright © LETA