2019. gada jūnijā līdz ar Rēzeknes pilsētas Centrālās bibliotēkas (RCB) ilggadējās direktores Marijas Sproģes došanos pelnītā atpūtā tika izsludināts konkurss uz RCB filiāles vadītāja amatu. Tā rezultātā par bibliotēkas direktori tika apstiprināta Ruta Suseja, kura līdz šim pildīja Metodiskās un bibliogrāfiskās nodaļas vadītājas – direktores vietnieces pienākumus. Savukārt direktora vietnieka amatā stājās Andrejs Ančs, kurš līdz šim bija vecākais bibliotekārs Rēzeknes 2. bibliotēkā.

Jāsaka, ka bibliotēka var lepoties ar zinošiem, radošiem un profesionāliem darbiniekiem, kuriem darbs te ir ne tikai “maizes”, bet arī “sirds” darbs. Rutai, kura pēc izglītības ir bibliotekāre, RCB ir pirmā un vienīgā darba vieta jau daudzus gadus.

“Es bibliotēkā strādāju kopš 2001. gada 9. marta. Savu profesionālo pieredzi raksturoju kā pakāpenisku, nepārtrauktu pilnveidošanos un izaugsmi bibliotekārajā jomā. Pirms 18 gadiem, vēl studējot filoloģiju Rēzeknes Augstskolā, sāku strādāt par bibliotekāri Rēzeknes Centrālās bibliotēkas abonementā, jau pēc gada biju vecākā bibliotekāre lasītavā, 2008. gadā kļuvu par vecāko bibliogrāfi novadpētniecības darbā un 2015. gadā (pēc kolēģes pēkšņas aiziešanas mūžībā) uzņēmos Metodiskās un bibliogrāfiskās nodaļas vadītājas un direktores vietnieces pienākumus. Labi pārzinu visus bibliotekārā darba procesus.”

R. Suseja atzīst, ka bibliotēkas attīstība balstās uz stabilitāti jau iestrādātās lietās. “Bibliotēkas prioritāte ir un būs bērnu un jauniešu lasītveicināšana. Tas ir garants tam, ka nākotnē būs izglītoti un zinoši pieaugušie lasītāji. Turpināsies darbs pie reģiona galvenās bibliotēkas funkciju pilnvērtīgas izpildes, sniedzot konsultācijas, organizējot seminārus, praktikumus un veidojot reģiona elektronisko kopkatalogu un novadpētniecības datubāzi. Attīstoties informācijas tehnoloģijām, mainoties tendencēm literatūrā un kultūrā un sabiedrības vajadzībās, bibliotekāram nepārtraukti jāapgūst viss jaunais, tāpēc svarīga ir bibliotēkas darbinieku profesionālā pilnveide. Mūsu mērķis – veidot Rēzeknes bibliotēkas kā sabiedrībai pieejamus kultūras un izglītības centrus, nodrošināt neierobežotu piekļuvi kvalitatīvai un strukturētai informācijai,” saka RCB jaunā direktore Ruta Suseja.

Jaunais direktores vietnieks Andrejs Ančs ir absolvējis Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāti un ieguvis bakalaura grādu bibliotēkzinātnē un informācijā. A. Ančs atzīst, ka vēl studiju gados akadēmiskās intereses tika saistījis ar RCB, ticis izstrādāts pētnieciskais darbs. “Man stāšanās jaunajā amatā ir iespēja padarīt bibliotēku mūsdienīgāku, parādīt, ka bibliotēka ir vieta, kur interesanti pavadīt laiku jebkura vecuma cilvēkiem, kā arī lauzt ierastus stereotipus par bibliotēkas darbiniekiem un bibliotēku kā tādu. Mans mērķis ir ar savu darbību sekmēt ikvienam neierobežotu un ātru piekļuvi kvalitatīvai informācijai, nodrošinot bibliotēkas pilnvērtīgu funkcionēšanu,” dalās domās jaunais rēzeknietis.

***

Bibliotēka vienlaikus ir kultūras, informācijas un izglītības iestāde. Līdzšinējai direktorei Marijai Sproģei RCB bija pirmā un vienīgā darba vieta un nenovērtējams ir viņas nesavtīgais ieguldījums tās darbībā un filiāļu attīstībā. Uzzinot, ka izdevums “Rēzeknes Vēstnesis” gatavo publikāciju par RCB, Marijas kundze bija patiesi priecīga un labprāt atbildēja uz jautājumiem.

Jūs bijāt lieciniece daudzām pārmaiņām sabiedrībā, tehnoloģiju attīstībā utt. Kā Jūsu vadības laikā ir mainījies lasītājs, tā intereses?

– Jā, bibliotēka šo gandrīz 42 gadu laikā ir ļoti mainījusies. No “ideoloģiskās frontes kareivja” tā pārtapusi par atvērtās sabiedrības simbolu ar gandrīz neierobežotām iespējām pasaules garīgā mantojuma un informācijas piekļuvei. Tehnoloģiju attīstība pilnībā mainījusi bibliotekāra darbu. Virspusējas atbildes uz saviem jautājumiem lasītājs, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, bieži vien jau ir atradis pats, bet “iešana dziļumā” ir bibliotekāra uzdevums, un tas nebūt nav viegli un vienkārši.

Vai atminaties izjūtas un pārdzīvojumus, uzsākot darbu bibliotēkā, tas bija uzreiz pēc izglītības iestādes beigšanas?

– Rēzeknes bibliotēkā sāku strādāt uzreiz pēc Latvijas Valsts universitātes absolvēšanas – 1977. gada 1. augustā. Rēzekni par savu turpmāko darba un dzīves vietu izvēlējos apzināti, jo gribēju atgriezties Latgalē un būt iespējami tuvāk savām dzimtajām mājām, kas atrodas tagadējā Dagdas novadā. Pirms tam paralēli mācībām universitātē pusotru gadu tiku strādājusi Latvijas Zinātniski Tehniskajā bibliotēkā, un man jau bija skaidrs priekšstats par to, kas ir darbs bibliotēkā. Rēzeknes bibliotēkā sāku strādāt kā bibliogrāfe. Tas bija ­jauns, bibliotēkā tikko iedibināts amats, kas tika izveidots saistībā ar Latvijā notiekošo publisko bibliotēku tīkla centralizācijas procesu. Mans galvenais uzdevums bija sakārtot, varētu pat teikt, ka lielā mērā izveidot no jauna bibliotēkas uzziņu darba “palīgaparātu” – kartotēku sistēmu. Tas bija ļoti interesants darbs, turklāt viens no retajiem bibliotēkā ar “redzamu rezultātu”. Tās gan bija kartīšu kartotēkas, kuras līdz ar bibliotekārā darba automatizāciju aizgājušas nebūtībā.

Vai var teikt, ka Jūs darījāt savu sapņu darbu? Un ko Jums, pirmkārt, nozīmē grāmata?

– Jā, tā var teikt, jo bibliotēka kā tāda man kopš bērnības šķita kā īpaša un visādā ziņā apbrīnojama pasaule. Esmu ļoti gandarīta, ka man bijusi iespēja ar pilnu atdevi dzīvot un strādāt šajā “īpašajā pasaulē”. Grāmata man, pirmkārt, nozīmē ceļu uz zināšanām – gan par apkārtējo fizisko un garīgo pasauli, gan par sevi pašu.

Galvenā grāmata Jūsu dzīvē?

– Viena no grāmatām, kas, iespējams, visvairāk likusi domāt un izdarīt secinājumus attiecībā uz pašas dzīvē notiekošo, ir bijusi “Jaunā derība”. To esmu izlasījusi jau brieduma gados, bet atklāsmes brīži bijuši patiesi pārsteidzoši.

Vai pa šo laiku ir mainījusies cilvēku attieksme pret grāmatām un kā?

– Lielākoties esmu dzīvojusi laikā, kad grāmata bija “goda lieta”. Gandrīz vai katrā ģimenē (arī manā) tika veidotas mājas bibliotēkas, – bieži vien ne jau tūlītējai lasīšanai, bet ar domu, ka tas būs vērtīgs mantojums nākamajām paaudzēm. Tagad grāmatas, lai gan kļuvušas krietni dārgākas to cenas ziņā, vairs nav “goda lieta”, ko mūsdienu jaunie vecāki vēlētos atstāt mantojumā bērniem un mazbērniem.

Kādai literatūrai dodat priekšroku?

– Man patīk “tradicionālas” uzbūves grāmatas: ar skaidru sižeta līniju, nesamākslotu stāstu par patiesiem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem. Vienu mīļāko grāmatu un autoru gan nevarēšu nosaukt. Autori, kuru daiļradei gribējies sekot līdzi un kuru darbus joprojām ar interesi lasu: Regīna Ezera, Imants Ziedonis, Andra Neiburga, Māra Zālīte, Inga Ābele. Vēl man ļoti patīk “pāršķirstīt” dažāda satura enciklopēdijas, vārdnīcas, piemēram, “Latviešu konversācijas vārdnīcu”, kurā atrodami ļoti daudzi tagad pusaizmirsti un reti lietojami vārdi.

Vai varat nosaukt, cik grāmatu strādājot ir izlasīts?

– Baidos, ka strādājot nav izlasīta neviena grāmata… Tas ir maldīgs priekšstats, ka darbs bibliotēkā nozīmē grāmatu lasīšanu. Jā, tas ir darbs ar grāmatām, bet to lasīšana pilnvērtīgā šī procesa nozīmē notiek tomēr ārpus darba laika, tāpat kā pārējiem grāmatu lasītājiem.

Vai bibliotekāriem nav bažu par to, ka visa informācija tagad tiek elektronizēta, arī grāmatas lasāmas elektroniski?

– Bažas ir, bet par to, ka elektronizētās informācijas vide, kura brīvi pieejama ikvienam lietotājam, ir visnotaļ nedroša, un ļoti svarīgi prast tajā orientēties, tas ir, spēt atšķirt graudus no sēnalām. Saistībā ar to bibliotēkām nācis klāt vēl viens aktuāls “darba lauciņš” – medijpratības veicināšana. Ir svarīgi, ka tieši bibliotēkas spēj piedāvāt drošas un uzticamas tiešsaistes informācijas datu bāzes, kuras, piemēram, ­Googlē nemaz nav atrodamas. Bibliotēka joprojām ir visdemokrātiskākā iestāde, jo visi tās pamatpakalpojumi, kas saistās ar informācijas pieejamību (arī e-vidē), ir bez maksas. Domāju, ka ļoti lielai sabiedrības daļai tas nav mazsvarīgi.

Atgadījums, pasākums vai situācija bibliotēkā, kas spilgti palicis atmiņā?

– Neaizmirstama ir bibliotēkas pārcelšanās no šaurajām telpām toreizējā grāmatu veikala “Liesma” 2. stāvā uz tās tagadējo atrašanās vietu – Atbrīvošanas alejā 81. Jauno telpu atklāšana notika vasarā, un bija neizsakāms prieks un lepnums par bibliotēkas jauno veidolu, tās plašajām un gaišajām telpām. Taču tad nāca ziema, un izrādījās, ka darba apstākļi gan bibliotekāriem, gan apmeklētajiem jaunajās telpās ir vairāk nekā dramatiski… Paldies visiem, kas to ir izturējuši!

Atrodoties pelnīta atpūtā, Jūsu novēlējums lasītajiem, kolēģiem?

– Kolēģiem novēlu nebaidīties no jaunajiem izaicinājumiem, kas nemitīgi “nāk pār mūsu galvām”, bet droši stāties tiem pretī, mainoties laikam līdzi, aizvien pilnveidojot sevi, attīstot savas prasmes un piedāvājot bibliotēkas apmeklētajiem pilnvērtīgu bibliotekāro pakalpojumu spektru.Lasītājiem, savukārt, novēlu neaizmirst, ka bibliotēka patiešām ir “īpaša pasaule”, dažādu brīnumu un iespēju pilna, un tajā sev tīkamo, interesanto un vajadzīgo ikviens var meklēt un atrast visa mūža garumā.

Arita Starovoitova
Rēzeknes Vēstnesis