Publiskā bibliotēka ir sabiedrības spogulis: Intervija ar arhitektūras zinātņu doktori Zani Ramiņu
Bibliotēkas zina teju visi. Kādam tās ir klusas, noslēpumainas un putekļainiem labirintiem līdzīgas vietas no grāmatu stāstiem vai kinofilmām, citiem – plašas un gaišas sabiedriskās telpas, kurās kūsā dzīvība. Kādam bibliotēka nozīmē grāmatas, citam – iespēju satikties, piedalīties, līdzdarboties. Studenti bibliotēkās pilda mājasdarbus, vecāki – atved bērnus parotaļāties. Vēl kāds varbūt ienāk sasildīties. Ikvienā no šīm versijām liela loma ir arhitektūrai un arhitektiem, kuri rada un īsteno vīzijas par to, kādai bibliotēkai ir jābūt.
Latvijas Bibliotēku portāls uz sarunu aicināja Dr. arch. Zani Ramiņu – sertificētu, praktizējošu arhitekti, Rīgas Centrālās bibliotēkas (RCB) Bibliotēku dienesta galveno speciālisti bibliotēku jomā, kā arī SIA “Arhitekta L. Šmita darbnīca” vadošo arhitekti un valdes locekli. Vēlējāmies uzzināt vairāk par bibliotēku arhitektūras situāciju Latvijā un tendencēm pasaulē. Jautājām arī par redzēto vai lasīto, kas iedvesmo.
Dr. arch. Zane Ramiņa ir Latvijas Universitātes bibliotēkas, Valmieras integrētās bibliotēkas, Latgales Centrālās bibliotēkas, Preiļu galvenās bibliotēkas būvprojektu, funkcionālo plānojumu un interjeru līdzautore, daudzu Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālbibliotēku funkcionālo plānojumu interjeru un mēbeļu dizaina autore. Arī vairāku desmitu sabiedriski nozīmīgu būvju būvprojektu un restaurācijas projektu līdzautore, to skaitā Jāņa Čakstes kapa pieminekļa ansambļa Rīgas Meža kapos, Rīgas Svētā Franciska Romas katoļu baznīcas un Siguldas Jaunās pils restaurācijas projekti, Alūksnes kultūras centra būvprojekts un Alūksne muižas parka restaurācijas projekts, Ainažu bērnu psihoneiroloģiskās slimnīcas, Iecavas vidusskolas pārbūves un citi. Būtisks ir Zanes Ramiņas ieguldījums kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanā, izpētē un restaurācijā. Viņas vadībā ir izstrādātas Rīgas Svētā Franciska Romas katoļu baznīcas, Siguldas Jaunās pils, Daugavpils cietokšņa dārza un vairāku cietokšņa ēku, Burtnieku luterāņu baznīcas, Krāslavas evaņģēliski luteriskās baznīcas, Palsmanes luterāņu un Strazdes baznīcas un daudzu valsts un vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļu kultūrvēsturiskās izpētes un arhitektoniski–mākslinieciskās inventarizācijas.
Šobrīd RCB aktuālie darbi ir tikko atklātās RCB Torņakalna filiālbibliotēkas funkcionālais plānojums un mēbeļu dizains, norisinās darbs pie topošās RCB Bolderājas filiālbibliotēkas funkcionālā plānojuma izstrādes un Helmara Rudzīša 120. dzimšanas dienai veltītās konferences, kas notiks 6. jūnijā, grāmatu izstādes iekārtošanas. Nupat maijā Zane Ramiņa saņēma Rīgas pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta departamenta gada balvu “Baltais zvirbulis” kā atzinību par kvalitatīva kultūras procesa nodrošināšanu galvaspilsētā. Balva tika piešķirta par divu Rīgas kalnu bibliotēku – RCB Āgenskalna (2022) un Torņakalna filiālbibliotēkas telpu funkcionālo plānu izstrādi un darbu šo bibliotēku iekārtošanā.
Bibliotēku portāls izsaka pateicību Zanei Ramiņai par atvēlēto laiku intervijai, kā arī aicina interesentus iepazīties ar viņas promocijas darbu “Publisko bibliotēku arhitektūra Latvijā”, kā arī citu ar bibliotēku arhitektūru saistītu profesionālo literatūru LNB Bibliotēkzinātnes lasītavā 8. stāvā, iepriekš piesakoties.
Pastāstiet, kā nonācāt bibliotēku arhitektūras laukā, kālab šī joma jūs aizrauj?
Bibliotēku arhitektūras laukā nonācu visai strauji, jo laikā, kad 2001. gadā atgriezos no studijām Erasmus studentu apmaiņas programmā Lundas Tehniskajā skolā Zviedrijā un pievienojos sava tēva, arhitekta Laimoņa Šmita, darbnīcas arhitektu komandai, uzņēmums strādāja pie Vidzemes augstskolas un Valmieras centrālās bibliotēkas rekonstrukcijas un piebūves tehniskā būvprojekta. Iespēja strādāt kopā ar tēvu, kā arī ar būvinženieri Imantu Krustu un citiem zinošiem būvinženieriem pie bibliotēkas būvprojekta bija liels ieguvums profesionālās izaugsmes ziņā. Kā arhitektūru studējošai jaunietei tā bija necerēti lieliska prakses iespēja pie apjomīga, funkcionāli daudzpusīga un tehniski sarežģīta būvprojekta.
Mani aizrāva bibliotēkas funkcija – no apmeklētāja puses tā ir brīva, viegli uztverama, ērti lietojama telpa, kas rada drošības sajūtu – šķiet, ka viss notiek organiski un nepiespiesti, bet no bibliotēkas personāla puses tas ir sarežģīts mehānisms, kurā ir svarīga precizitāte un visu lietu kārtība.
Jau studiju laikā Zviedrijā apmeklēju ļoti daudzas publiskās bibliotēkas. Man patika gaisotne, kāda valdīja bibliotēkās, patika sabiedrības attieksme pret bibliotēku, piemēram, studenti bieži norunāja satikties bibliotēkā, kas Latvijā 2000. gadu sākumā vēl nebija ierasta prakse.
Pirms 15 gadiem jūs aizstāvējāt promocijas darbu “Publisko bibliotēku arhitektūra Latvijā”. Paraugoties toreiz un tagad: kas bibliotēku arhitektūrā Latvijā ir mainījies visbūtiskāk? Un kādas ir problēmzonas?
Tāpat kā ģimenēs, kurās vairākās paaudzēs cilvēki apgūst un strādā vienā profesijā, piemēram, ārsti, aktieri, inženieri, mūziķi, arī man ir privilēģija izzināt publisko bibliotēku arhitektūras jomu no saviem vecākiem – profesionālas bibliotekāro funkciju pārzinātājas puses un profesionāla arhitekta. Pirms izvēlējos promocijas darba tēmu, strādājot kopā ar savu tēvu viņa arhitektu darbnīcā, biju ieguvusi arhitekta prakses pieredzi gan publisko un akadēmisko bibliotēku projektēšanas jomā, gan citu funkciju ēku projektēšanā. Manī nostiprinājās interese par lasītprasmes nozīmi indivīda attīstībā un izaugsmē, izglītībā un mūžizglītībā, kā arī rakstu valodā formulēto viedokļu ietekmi uz aktuāliem procesiem sabiedrībā. Ceļojot vienmēr apmeklēju dažādas bibliotēkas – publiskās, akadēmiskās, nacionālās un citas, mana māte, tajā laikā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku dienesta vadītāja, pildot profesionālos pienākumus, apmeklēja ārvalstu bibliotēkas, un mēs bieži pārrunājām ārvalstīs pieredzēto, pārspriedām redzēto un runājām par Latvijas publisko bibliotēku attīstības perspektīvi. Es saskatīju būtiskas atšķirības starp Latvijas un ārvalstu publiskajām bibliotēkām. Jau savu maģistra darbu rakstīju par Latvijas publiskajām bibliotēkām. Maģistra darba vadītājs profesors Ivars Strautmanis mūsu sarunās darba izstrādes laikā novērtēja izvēlētās tēmas nozīmīgumu un mudināja mani aktualizēt un turpināt pētīt publisko bibliotēku arhitektūru, attīstības iespējas un virzienus.
Laikā, kad strādāju pie sava promocijas darba, 2000. gadu sākumā, ļoti strauji mainījās Latvijas publisko bibliotēku funkcionalitāte – veids, kā tiek sniegts pakalpojums un tradicionālās bibliotēkas funkcijas tika strauji papildinātas ar kultūras jomai radniecīgām funkcijām, kas pieprasīja jaunai publisko bibliotēku funkcijai piemērotu telpu izveidi, esošu telpu pārplānošanu vai jaunu ēku būvniecību.
Šobrīd publisko bibliotēku arhitektūrā Latvijā vērojama tendence radīt pilsētvidē pamanāmu, augstvērtīgu arhitektūru, ko vērtēju ļoti atzinīgi, tomēr aizraujoties ar izcilības meklējumiem un pārvērtējot finansiālās iespējas, tiek riskēts ar pilsētas iedzīvotājiem nepieciešama objekta neīstenošanu. Mūsdienās, arī publiskās bibliotēkas vizuālajā tēlā vēlas redzēt kaut ko unikālu, uzmanību piesaistošu, pārsteidzošu. Dažviet ir redzēti mēģinājumi papildināt bibliotēkas pamatfunkciju ar bibliotēkas funkcijai svešām, varbūt pārlieku atšķirīga rakstura aktivitātēm, kas, iespējams, pat aizēno bibliotēkas pamatfunkciju – lasīšanu, lasīšanas veicināšanu, intelektuālo attīstību, cilvēku kontaktēšanās iespēju nekomerciālā, kulturālā vidē.
Kā problemātiku es saskatu automatizētās apkalpošanas pakalpojumu pārprastu nozīmi publisko bibliotēku funkcijā un neatbilstošu šo iekārtu pielietojumu bibliotēku darba laikā. Ir nācies redzēt kuriozus piemērus, kur vidēja lieluma publiskā bibliotēkā, kurā apmeklētāji nedrūzmējas un nenīkst garās rindās, tieši pretī lasītāju apkalpošanas letei, ir novietots pašapkalpošanās grāmatu izsniegšanas automāts, kas neveicina lasītāja un bibliotekāra saskarsmi. Un tas nav vienīgais piemērs. Vēlos akcentēt, ka automatizēto procesu klātbūtne publiskās bibliotēkas darbības atvieglošanā ir vēlama, tomēr nevajadzētu ar to aizstāt bibliotēkas apmeklētāja un bibliotekāra tiešo saskarsmi, tādejādi veicinot atsvešināšanos.
Kādas ir dažas galvenās mūsdienu tendences bibliotēku arhitektūrā pasaulē, kuras jūs noteikti vēlētos izcelt?
Jau kopš 20. gadsimta otrās desmitgades aizvien aktuālāka kļuva esošo resursu racionāla izmantošana visās jomās, kas ir aizsācis jaunu tendenci – iepriekšējo funkciju zaudējušu ēku pielāgošanu publiskas bibliotēkas funkcijai, proti – jaunas bibliotēkas vecās ēkās. Latvijā esošu telpu pielāgošana publiskas bibliotēkas funkcijai izsenis ir bijusi pašsaprotama, tomēr Latvijas publiskās bibliotēkas ar to saskārās citu iemeslu vadītas – galvenokārt valsts un pašvaldību finansiālā stāvokļa dēļ, turpretim kopš gadsimtu mijas pasaulē aktuāla ir kļuvusi esošu, bijušo rūpniecības ēku, pasta ēku, kultūrvēsturiski nozīmīgu ēku (baznīcu, muižu, transporta sistēmas mezglu ēku un citu lielu ēku) pārbūve publisko bibliotēku vajadzībām.
Nereti esošu ēku pārbūvi publisko bibliotēku funkcijai paģēr pilsētas attīstība, iedzīvotāju skaita palielinājums un prasības par publisko būvju funkcionālu un racionālu novietojumu pilsētvidē, kuru īstenošanai vēlamajā vietā trūkst no apbūves brīvi zemesgabali. Tā pašvaldībām ir papildus motivācija pārskatīt esošo būvju pārbūves iespējas. Pasaulē ir apskatāmi piemēri, kurus ir vērts iepazīt. Es varu minēt dažus, piemēram, Vindzoras publiskās bibliotēkas John Muir filiālbilbiotēka, Kanādā. Bibliotēka tika atklāta 2019. gadā. Publiskās bibliotēkas vajadzībām tika pārbūvētā pamesta 1921. gadā būvēta ugunsdzēsēju ēku un 19. gadsimta vidū būvēts stallis. Cits interesants piemērs, ir Les Corts apkaimes publikā bibliotēka Barselonā, kas 2018. gadā tika atklāta pārbūvētā 1924. gādā uzbūvētajā tekstilapstrādes rūpnīcā un 1930. gados būvētās Gentes centrālā pasta ēkas pārbūve publiskās bibliotēkas funkcijai, kas tika atklāta 2020. gadā.
Pasaulē publisko bibliotēku arhitektūrā nav viennozīmīgas izceļamas tendences. Ir bibliotēkas, kurās dominē neuzbāzīgs interjers ar bibliotēku galvenajā lomā, bet ir bibliotēkas, kurās arhitektūra un interjers konkurē ar bibliotēkas funkciju – dažreiz tas ir interesanti, pat izcili, bibliotēkas apmeklējumu pārvēršot par piedzīvojumam līdzīgu notikumu, bet dažreiz interjera pārāk intensīvā līdzdalība apgrūtina telpas uztveri un bibliotēkas funkcionalitāti.
Bieži vien kā labais piemērs un iedvesmas avots tiek minētas Skandināvijas bibliotēkas. Kas, jūsuprāt, ir viņu veiksmes fenomens?
Manuprāt, Skandināvu bibliotēku veiksmes fenomens ir ģimenes, sabiedrības un valsts augstās prasības pret izglītību un mūžizglītību, kurā lielu lomu spēlē bibliotēka klasiskā izpratnē. Skandināvu attieksme pret kulturālas vides nozīmi indivīda izaugsmē, sabiedrības izglītošanā un demokrātisku vērtību stiprināšanā, kā arī racionāla publisko līdzekļu novirzīšana publisko bibliotēku projektēšanai, būvniecībai, atjaunošanai, iekārtošanai un uzturēšanai. Skandināvu ģimenēs publiskās bibliotēkas apmeklējums un lasīšana ir tik pat ierasta lieta, kā iešana uz darbu vai skolu – tā ir neatņemama daļa no daudzveidīgi piepildītas ikdienas, līdz ar to sabiedrībai ir augstas prasības pret bibliotēkas arhitektūru, telpām un funkcionālo nodrošinājumu.
Kāda loma mūsdienās ir bibliotēkai kā telpai?
Publiskā bibliotēka ir kā sabiedrības spogulis. Tajā raugoties, var noteikt, kādi procesi norisinās pilsētā, valstī, kaimiņzemēs, kādi notikumi satrauc vai iepriecina cilvēkus, kādi kultūras vai sporta pasākumi ir aktuāli, kāds ir pašvaldības finansiālais stāvoklis, vai skolās un augstskolās ir eksāmenu laiks vai brīvlaiks, un citi aktuāli procesi. Nevar noliegt arī publiskās bibliotēkas kā patvēruma lomu sabiedrības dzīvē – patvērumu no steigas, no maksāšanas par katru kustību, no komerciālās vides un reklāmas. Mūsdienās Latvijas publisko bibliotēku telpu arhitektoniskais koptēls ir uzlabojies, radot vidi, kurā cilvēks labprātāk vēlas pavadīt laiku.
20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā publisko bibliotēku arhitektūrā dominēja koncepcija – bibliotēka kā pilsētas viesistaba, kas bibliotēku telpās ienesa atpūtas, miera un brīvas atmosfēras noskaņu, ziņojot pilsētas iedzīvotājiem un viesiem – “skat, te ir laba vieta, kur būt, te var nākt ikviens, uzkavēties un atrast sev ko interesantu”. Šī tendence ietekmēja publisko bibliotēku telpu un funkcionālo plānojumu attīstību, jo cilvēki publisko bibliotēku Latvijā sāka lietot atšķirīgi no padomju laiku paradumiem. Bibliotēka vairs nebija tikai grāmatu krātuve ar grāmatu apmaiņas iespējām. Tā bija vieta, kur uzkavēties, izglītoties, izklaidēties, satikt citus cilvēkus un labi pavadīt brīvo laiku.
Mūsdienās publiskās bibliotēkas telpa Latvijā ir nostiprinājusi savu pilsētas “viesistabas” statusu un lieliski kalpo par vietu, kur cilvēki var saturīgi pavadīt brīvo laiku, ir ievērojami uzlabojusies pašvaldību attieksme pret publisko bibliotēku ēku un telpu uzturēšanas vajadzībām. Piemēram, Rīgas pašvaldībā ir zināmi vairāki izcili piemēri, kur publiskā bibliotēkā un tās apkārtnē notiek regulāras apkārtējās kopienas aktivitātes, piemēram, Rīgas Centrālās bibliotēkas Čiekurkalna filiālbibliotēkā, Daugavas filiālbibliotēkā, Bolderājas filiālbibliotēkā un citās, kur līdzcilvēku iepazīšana un kopienas saišu veidošana notiek bibliotēkas telpās un tās organizētajos pasākumos un apkārtnē.
Publiskās bibliotēkas arhitektūru ietekmē tas, kādu cilvēki vēlas to redzēt un kā to lietot. Publiskās bibliotēkas apmeklētāji, lasītāji ir tie, kas iezīmē tendences, bet arhitektiem ar viņu pārvaldītajām zināšanām lasītāju vajadzības ir jāīsteno funkcionālā telpā, lietojot racionālus, energoefektīvus un vides pieejamību garantējošus, loģiskā un funkcionālā arhitektūrā balstītus risinājumus.
Katrs no mums ikdienā ir vismaz divās vietās – mājās un darbā/skolā/universitātē. Šobrīd aktuāls ir jautājums, kas ir trešā vieta, kurā cilvēks atrodas, kur labprāt uzturas, pavada laiku, ar kādiem cilvēkiem kontaktējas un kāda vide ietekmē indivīda intelektuālo attīstību? Katram ir kāda trešā vieta, kuru regulāri apmeklē. Kādam tas ir peldbaseins, kāda biedrība, sabiedriska organizācija, muzejs, kino, bet daudziem diemžēl tas ir lielveikals. Vai esam aizdomājušies, kas ir mūsu ikdienā apmeklētā “trešā vieta”? Kādā vidē veidojas mūsu un mūsu bērna personības? Skandināvijā un Nīdelandē esmu novērojusi, ka publisko bibliotēku arhitektūru ietekmē aktuālā bibliotēkas lietošanas tendence – tā ir cilvēku trešā ikdienas vieta. Bibliotēkas telpa ir vieta, kur laiku pavada ne tikai kaislīgi grāmatu lasītāji, bet cilvēki, kuri vēlas nekomerciālā vidē, bez reklāmām un nelūgtas ietekmēšanas satikt draugus, iepazīt savas apkaimes cilvēkus, līdzīgi un atšķirīgi domājošos.
Runājot par arhitektūru plašākā kontekstā, vai, jūsuprāt, ikonisku celtņu laiks tuvākā nākotnē – kas jau iezīmējas kā dažādu krīžu laikmets – būs pagājis?
Manuprāt, bibliotēka ir ļoti pateicīga funkcija ikoniskas arhitektūras radīšanai. Bibliotēka kā sabiedrībai nepieciešama funkcija ir pārdzīvojusi dažādas politiskās iekārtas, finansiālos stāvokļus un krīzes. Ikonisku publisko, akadēmisko un nacionālo bibliotēku laiks nav pagājis, jo par ikoniskām var kļūt ne tikai ēkas, kas radītas ar milzīgu materiālo ieguldījumu, bet par tādām var kļūt sabiedrības novērtējuma rezultātā.
Vai ir kāda bibliotēka, kuru jūs noteikti vēlētos izcelt kā atmiņā paliekošu veiksmīgas arhitektūras piemēru?
Nav vienas konkrētas bibliotēkas, kuru varētu kā īpaši izcelt, tomēr ir bibliotēkas, kurās esot, aizraujas elpa un pārņem īpašā bibliotēkas atmosfēra. Tādu sajūtu esmu piedzīvojusi Kopenhāgenas Universitātes bibliotēkā, kas ir dibināta 1482. gadā un ir Dānijas vecākā bibliotēka.
Vai ir kāda bibliotēka, kas jums ir sirdij vistuvākā un kādēļ?
Esmu bijusi dažādu pasaules valstu publiskajās bibliotēkās un vairākas no tām arhitektoniskā ziņā mani ir pārsteigušas, piemēram Sietlas publiskā bibliotēka, Helsinku publiskā bibliotēka, Malmes pilsētas bibliotēka, Jaume Fuster bibliotēka Barselonā, bet sirdij vistuvākā man ir par lielu nožēlu slēgtā Bulduru bibliotēka, kurā manas meitas kā bērni, kam lasīšana ir aizraujoša ikdienas nodarbe, atklāja bibliotēkas burvību.
Ja jums būtu burvju nūjiņa, ko pirmo jūs Latvijas bibliotēku arhitektūras jomā izmainītu?
Ja man būtu burvju nūjiņa, tad Latvijas bibliotēku arhitektūras jomā radītu kompetentu, autoritatīvu speciālistu grupu, kas izvērtētu publisko bibliotēku būvprojektus, jo jāatzīst, ka tuvu ne visas publiskās bibliotēkas ir apmierinošas, vērtējot tās no bibliotēkas funkcionalitātes viedokļa, elementāru arhitektonisko risinājumu, vides pieejamības un racionāla publisko līdzekļu ieguldījuma viedokļa. Kā nu kurš pašvaldības “sasaukums” ir uzskatījis par pareizu, tā arī bibliotēka tiek organizēta, dažkārt neiedziļinoties publiskās bibliotēkas funkcijās un niansēs. Reizēm ir jūtams, ka bibliotekārs vai pašvaldības darbinieks jūtas spējīgs būt par arhitektu, neapzinoties nianses, kuru pārveidošana kritiski ietekmēs funkcionalitāti, telpu dabīgo izgaismojumu un mākslīgo apgaismojumu, nemaz nerunājot par vides pieejamību un telpu interjeru. Jāatzīst, ka glancētie praktisko padomu žurnāli, kas iedveš cilvēkos pārliecību, ka viņi ir spējīgi teju uz visu, dažkārt ir izdarījuši lāča pakalpojumu un radījuši pārlieku lielu pašpārliecinātību arī publisku telpu arhitektūras jautājumos.
Vai ir kādas grāmatas vai arhitekti, pie kā jūs atkal un atkal atgriežaties, lai smeltos iedvesmu?
Mani interesē vēsturiski nozīmīgu personību dzīvesstāsti. Tie atklāj vēsturiskus notikumus no tajos iesaistīto personu puses. Ar interesi lasu grāmatas par vēsturi. Kā arhitekte es atkal un atkal pārlasu Paula Kundziņa grāmatu “Latvju sēta”, kurā ir aprakstītas mūsu tautas būvniecības tradīcijas, paņēmieni un paražas. Tradicionālās būvniecības pamatprincipus ievērojot tiek radītas cilvēkam piemērotas ēkas bez pārmērībām un iracionalitātes. Mani saista funkcionālisms. Laikmetīgajā arhitektūrā es redzu lielu potenciālu funkcionālismam klasiskā izpratnē, jo pēc izaicinošu pārmērību arhitektūras sabiedrība atgriezīsies pie racionālām funkcionālisma vērtībām, tāpēc Lekorbizjē un Alvars Alto ir paliekošas vērtības.
Kurp jūs ikvienu aicinātu šovasar Latvijā aizbraukt?
Es jūs visus aicinu kopā ar saviem vecākiem un vecvecākiem aizbraukt uz Ērgļu pagasta mājām “Braki”, kur reiz dzīvojis latviešu klasiķis Rūdolfs Blaumanis, bet kopš 20. gadsimta vidus ir ierīkots rakstnieka un dramaturga memoriālais muzejs!
Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Bibliotēku portāla redaktore
LNB Bibliotēku attīstības centrs
portals@lnb.lv