Laikā, kad jau teju gadu pasaules uzmanības centrā nonācis Covid-19, kas ieviesis virkni ierobežojumu, t. sk. fiziskas pulcēšanās liegumu, šāda tikšanās ir vienreizēja iespēja dalīties savā veikumā un uzklausīt citus. Šie pasākumi bija daļa no plašāka Latvijas Nacionālās bibliotēkas iniciēta projekta “Zenit stāsti”, kas norisinājās no 2020. gada septembra līdz šī gada janvārim, – kopā ar Jelgavas pilsētas bibliotēku, Latgales Centrālo bibliotēku un Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku projektā iesaistījās 169 skolēni un 12 skolotājas no 14 skolām, t. sk. no 11 mazākumtautību izglītības iestādēm. Pat ja iesaistīto skolēnu vecuma diapazons bija gana plašs (no 4. klases līdz 12. klasei), tad viņu veikums bija vienlīdz kvalitatīvs, jo savu artavu deva gan skolotāji, gan ģimenes locekļi. Jaunieši tika aicināti papildināt savas zināšanas par dzīvi 20. gadsimta 60.–80. gados, par pamatu ņemot ģimenes albumos pieejamās fotogrāfijas. Vairākums devās arī pie saviem radiniekiem un fiksēja šos stāstus daļēji strukturētās intervijās, lai vēlāk tos pārrunātu skolā un ģimenes lokā, kā arī sagatavotu rakstiskus atstāstus. Darbs rezultējās ar 146 digitalizētām fotogrāfijām vietnē www.zudusilatvija.lv, 53 rakstiskiem stāstiem un sešiem tiešsaistes stāstu vakariem. Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka iepriecināja dalībniekus arī ar virtuālu izstādi “Zenit stāstu mēmie liecinieki”, kurā bija redzami dažādi sadzīves objekti, piemēram, plates, žurnāli, trauki no pagājušā gadsimta otrās puses.

Uzsākot projektu, vaicājām jauniešiem viņu priekšstatus par minēto laika posmu dzimtajā pilsētā. Apkopojot aptuveni 60 iesniegtās atbildes, jaunieši norāda, ka Daugavpilī notikuši vērienīgi celtniecības darbi, pilsēta bijusi pavisam citāda, tomēr skaista un sakopta. Dažiem gan tā nešķitusi ļoti moderna vai glīta, jo tajā laikā nav bijusi tik blīva satiksme, braukuši arī pajūgos, bijis vairāk koka ēku un zemes ceļu, mazāk – lielveikalu, kā arī tirgošanās notikusi uz ielas. Citējot vienu no atbildēm: “Daugavpils bija tipiska padomju pilsēta ar saviem kultūras objektiem un pieminekļiem.” Nenoliedzami, pilsētas izaugsmi ietekmēja laikmeta vadlīnijas, kas ļoti labi parādās iesniegtajās fotogrāfijās. Tas ir laiks, kad pilsētas iedzīvotāji piedalījās vērienīgas infrastruktūras izveidē – top rūpnīcas, dzīvojamie rajoni, izklaides vietas, parki, klubi… Tiek veidotas ģimenes un draudzība. Vaicājot par to, ko ģimenē apsprieduši par šo laika posmu, Daugavpils jauniešu atbildes atklāj tādas tēmas kā bērnība, studiju gadi, darba dzīve un mode, kā arī svētku svinēšana vai aizliegums iet uz baznīcu. Dažkārt tiek minēts arī konteksts, kurā tiek apspriestas šīs tēmas, piemēram: “Ģimenes svētkos vecāki un vecvecāki stāsta par šo laika posmu. Stāsta par to, kā atbrauca uz Daugavpili, kā svinēja svētkus, kā auga mana tante un piedzima mana mamma. Mamma bieži rāda savas bērnības fotogrāfijas no albuma – piemājas teritoriju, mammu kopā ar māsu. Interesanti skatīties, kādus apģērbus valkāja, kā pavadīja laiku.” Vaicājām arī, ko 2020. gadā skolu jaunatne vēlas uzzināt par 20. gadsimta 60.–80. gadiem? Viņu interešu lokā ir tādas tēmas kā izglītība un darbs, ģimene un brīvais laiks, patēriņš un valsts, kā arī atbildēs iezīmējas teju fenomenoloģisks slānis, piemēram: “Es gribu kaut uz vienu dienu “aiziet” uz 60.–80. gadiem. Es gribu sajust to atmosfēru.” Un sajust šo atmosfēru vislabāk var tieši caur cilvēkiem, kuri tajā laikā dzīvoja – viņu stāsti un fotoattēli arī ir “Zenit stāstu” pamatā.

Tā kā projekta dalībnieki ir skolēni, stāstos lielu lomu ieņem skolas laiks, kurš sākas ar Zinību dienu 1. septembrī. Kāda 10. klases skolniece raksta: “Mamma savus skolas laikus atceras ar smaidu, tāpēc, kad es gāju 1. klasē, arī man mamma uztaisīja īstus svētkus, lai es būtu tikpat laimīga, kā viņa kādreiz.” Skolēni arī uzzināja par tā laika reālijām, piemēram, skolas formu, pionieru organizāciju un tās rīkotajām nometnēm, līdzi ņemto ēdienu uz skolu, kad netika nodrošinātas ēdienreizes. Tas viss tika papildināts ar emocijām: kā smagais gladiolu pušķis teju nokritis zemē vai izslēgšana no oktobrēniem par sliktu uzvedību. Cita 8. klases skolniece secina: “Kaut arī padomju laikos skolas dzīve stipri atšķīrās no mūsdienām, neviens nevarētu pateikt, ka tajos laikos skolēniem būtu bijis daudz sliktāk nekā tagad. Visi tāpat mācījās, starpbrīžos apsprieda jaunumus un vienkārši baudīja skolas laiku.”

1. attēls. Kalkūnu astoņgadīgā skola, [195-]. No 1940. līdz 1980. gadam Kalkūnu (Nīderkūnu) 1. astoņgadīgā skola atradās Kudraševu divstāvu akmens mājā Sliežu ielā 44. Savukārt laika posmā no 1980. līdz 1990. gadam ēkā atradās Jauno dabas pētnieku klubs.
Avots: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/51609

Stāstos par bērnību tiek uzsvērts, kā brīvība mijās ar atbildību – jā, no vienas puses bērni esot daudz vairāk laika pavadījuši spēlējoties ārpus mājas, bet tajā pašā laikā viņiem nācās arī piedalīties dažādos saimniecības darbos, t. sk. kolektīvajās talkās. Ne vienmēr radinieku atmiņas saistās ar Daugavpili – vieniem senči atceļojuši no citām tā laika padomju republikām (Krievija, Baltkrievija) vai Latvijas pilsētām (Dagda, Līvāni, Ilūkste), kā arī mazāk apdzīvotām vietām, taču tas nemainīja cilvēku ikdienu: “Manam tētim kaimiņos dzīvoja sieviete gados, un viņa bieži lūdza tēti palīdzēt aiziet uz veikalu vai arī vienkārši parunāt. Tajos laikos dzīve nebija tik vienkārša, tāpēc veikalā, it īpaši mazās pilsētās vai laukos, bija jāstāv rindā, lai nopirktu maizi, pienu un citus produktus, piemēram, banānus tirgoja tikai pirms Jaunā gada. Tētis bieži stāstīja, ka maize tajos laikos bija ļoti garšīga, un, kamēr aizgāja līdz mājām, maize tika apēsta.” Kādai 12. klases skolniecei licies saistoši izzināt savas vecmammas profesijas izvēli: “Man bija liela vēlēšanās izprast, kā cilvēkiem nācās izvēlēties profesiju, kādas bija viņu iespējas un kā viņi tās īstenoja.”

2. attēls. Sovhozs “Daugava”, 1970. Saimniecība izveidota 1958. gadā Sventē. Ciems izaudzis, pateicoties saimniecībai “Daugava”, kur arī atradās ciema centrs. Ietilpis Ilūkstes rajonā līdz 1962. gadam (vēlāk – Daugavpils rajons).
Avots: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/51675

Lielākais īpatsvars digitalizēto fotogrāfiju saista ar pilsētas skatiem – tā laika centrālās darba vietu devējas – rūpnīcas – un ap tām izveidotā infrastruktūra, mikrorajoni, piemēram, Ķīmiskās šķiedras rūpnīca un Ķīmiķu rajons, skvēri un pieminekļi. Skolēnu uzrunātie radinieki strādājuši šajās rūpnīcās vai tām pakārtotajās iestādēs, piemēram, ēdnīcās, kuru esot bijis ļoti daudz, salīdzinājumā ar mūsdienām: “Vispār mani pārsteidza, ka pilsētā bija daudz ēdnīcu. Katrā rūpnīcā esot bijusi ēdnīca, un visi strādnieki gāja ēst pusdienas, jo bija garšīgi un lēti. Vecmamma cenas īpaši neatceras, bet par 1 kapeiku varēja nopirkt 2 gabaliņus maizes.” Darba dzīves aprakstos dominē skaidrība un vienkāršība – valsts darbu vienmēr ir papildinājis saimnieciskais darbs: vai tas būtu remontējot savu tehniku, vai marinējot pašaudzētos dārzeņus. Kādā no stāstiem izcelts arī priežu čiekuru ievārījums, kura recepte atceļojusi no vectēva dzimtenes – Sibīrijas. Vairāki skolēni atstāstījuši, kā tajā laikā jaunie pāri un strādnieki tikuši pie savām mājvietām, un emocijas, ko šis fakts izraisījis: “Pēc vecmāmiņas atmiņām, viņi ar brāli ieskrēja dzīvoklī un pateica, ka citus nemaz neies skatīties, jo šeit esot ļoti jauki, daudz vietas un gaismas.” Vai: “1970. gadā mans vectēvs pievienojās Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcai un saņēma darbinieku priekšrocības – kooperatīvo dzīvokli 18. novembra ielā 43.” Tieši pie pilsētvides fotogrāfijām pievienotajos aprakstos arī atklājas ielu, laukumu un ēku nosaukumu dinamika. Piemēram, par kādu 19. gadsimtā izveidotu skvēru: “Tam ir bijuši vairāki nosaukumi: Aleksandra Ņevska dārzs, Vecais bulvāris, Baznīcas bulvāris, Vienības bulvāris, Aleksandra Puškina skvērs un tagadējais nosaukums Andreja Pumpura skvērs, ko parks ieguva 1988. gadā.” Kā nejauši un nu zuduši laikmeta liecinieki kādas fotogrāfijas fonā pavīd 1969. gadā uzspridzinātā Aleksandra Ņevska Pareizticīgo katedrāle, bet citā – 1990. gadu vidū noņemtais piemineklis “Jauniete un Jaunietis” Ķīmiķu mikrorajonā.

3. attēls. Piemineklis “Jauniete un Jaunietis” Ķīmiķu mikrorajonā, [197-]. Skulptūra sākotnēji atradusies pie Ķīmiskās šķiedras rūpnīcas, vēlāk pārcelta uz parku netālu no rūpnīcas, kura izveide sākās 1970. gados. Skulptūras devīze ir “Strādāt un izpildīt plānu!”. Skulptūra noņemta 20. gadsimta 90. gadu vidū. Avots: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/51676

Mainīgie nosaukumi, apbūve, laikmets un apstākļi tomēr nav ietekmējuši vienu – vēlmi atrast veidu, kā pilnvērtīgi izdzīvot dzīvi. Iespējams, ar šādām pārdomām saskārās kāda 12. klases skolniece: “Mana vecmamma bieži savās atmiņās sūrojās par nemierīgiem laikiem, viņas ģimene dzīvoja ļoti nabadzīgi – tās bija kara sekas. Kad sāku iepazīties ar tā laika fotogrāfijām, secināju, ka tajā redzamie cilvēki izskatās dzīvespriecīgi, smaidīgi un pilnīgi laimīgi…” Atgriežoties pie jauniešu anketām, vaicāti par jautājumiem, kurus viņi sev uzdod par dzīvi pirms 50 gadiem, nereti atkārtojās neizpratne par to, kā cilvēki dzīvoja bez mūsdienu tehnoloģijām, bez mūsdienu komforta? Kādu skolnieku tieši visvairāk esot pārsteidzis tas, ka “mans vectēvs spēja bez datora un interneta palīdzības rasēt vilcienu loģistiku”.

Tas ir stāsts par to, kā katrā laikā un telpā cilvēki raduši veidu, kā izveidot un nodzīvot sev pieņemamu dzīvi, un šo ziņu viņi noteikti arī nodotu nākamajām paaudzēm – jums atliek vien iet un šo ceļu uzmeklēt! Lūdzām arī jauniešiem aizdomāties par to, ko viņi varētu pastāstīt par laiku, kurā šobrīd dzīvo – atbildes lielākoties skāra pandēmijas ieviestās pārmaiņas un skolas laiku: “Stāstīšu par mācībām attālināti, par draugiem, par pirmo mīlestību!”

Projekta noslēgumā jaunieši norādīja, ka paralēli stāstu vakariem viņiem paticis arī pats process, it īpaši iejušanās intervētāju lomā. Un pat ja ne visas tēmas viņu radinieki ir vēlējušies apspriest, piemēram, politiku vai sūros pēckara gadus, tad pāri visam bijusi iespēja atklāt to, ka šie stāsti un tajos izstāstītā dzīve ir neatņemama visas Latvijas vēstures daļa: “Man negaidītākais bija tas, ka vecmāmiņa piedalījās 2. skolēnu dziesmu un deju svētkos, jo man šķiet, ka tas ir nozīmīgs notikums, un es saprotu, ka vecmamma ir vēsturiski iesaistīta šajos notikumos!”

 

Sagatavojusi antropoloģe Anna Elizabete Griķe (Latvijas Universitāte)