Priekšvēlēšanu aģitācija bibliotēkās aizliegta 

Taču — vēlēšanu kārtību regulējošie likumi priekšvēlēšanu aģitāciju valsts un pašvaldību iestādēs aizliedz. Šobrīd spēkā ir divi likumi, kas regulē aģitāciju — “Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām” un “Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām un Eiropas Parlamenta vēlēšanām“. Abos likumos noteikts, ka valsts un pašvaldību iestādēm aizliegts veikt priekšvēlēšanu aģitāciju, kā arī aizliegts publiski pieejamās vietās izvietot un izplatīt priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus, izņemot Centrālās vēlēšanu komisijas informatīva rakstura materiālus par pašvaldību, Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Bibliotekārs ir dilemmas priekšā: bibliotēka ir informācijas iestāde, kuras uzdevums ir nodrošināt brīvu piekļuvi informācijai. Vai likumā noteiktais aizliegums neierobežo vārda brīvību? Vai aģitācijas aizlieguma vietā bibliotēkās pareizāk nebūtu izvirzīt prasību pēc taisnīguma, sabalansētības un bezpartejiskuma vēlēšanu kandidātu atspoguļojumā? Varbūt likuma ierobežojumi uz bibliotēkām to īpašo funkciju dēļ vispār neattiecas?

Likumos ietverto ierobežojošo normu skaidrojumu sniedza Saeimas Juridiskā biroja juridiskais padomnieks Gatis Melnūdris un Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) juriste Evija Kļaviņa.

 

 

Juristi bija vienisprātis, ka likumos minētie ierobežojumi uz bibliotēkām attiecas tāpat kā uz jebkuru citu valsts vai pašvaldības iestādi. G. Melnūdris skaidroja, ka pirmsvēlēšanu aģitācijas materiālu izplatīšana nav aizbildināma ar sabiedrības informēšanu, jo nav nosakāms, kāda ir tajos rodamā informācijas kvalitāte — bieži vien tā ir neobjektīva un tendencioza, pat maldinoša. Šīs informācijas mērķis ir nevis informēt, bet aģitēt — ietekmēt indivīda uztveri un rīcību. Bibliotēkas pienākums ir izplatīt ticamu un objektīvu informāciju.

Savukārt taisnīguma, sabalansētības un bezpartejiskuma principu vēlēšanu kandidātu atspoguļojumā praksē bibliotēkā nebūt nav tik vienkārši ievērot (piemēram, daži deputātu kandidāti var nezināt par iespēju izvietot savus materiālus bibliotēkā un tos neiesniegt), ne arī kontrolēt (vai materiāli, kas novietoti redzamākā vietā priekšplānā, tur atrodas nejaušības dēļ vai arī tādēļ, ka bibliotēkas vadītājs ir šīs partijas dedzīgs atbalstītājs vai pat biedrs?) Ne vienmēr iespējams arī konstatēt, vai par pakalpojumu nav saņemta atlīdzība.

Citā likumu pantā valstij un pašvaldībām noteikts aizliegums “radīt priekšrocības vai ierobežojumus kādai politiskajai organizācijai, politisko organizāciju apvienībai, vēlētāju apvienībai vai arī kādam deputāta kandidātam priekšvēlēšanu aģitācijas materiālu izvietošanā publiskās vietās.” Vai par šīm atļautajām publiskām vietām var uzskatīt arī, teiksim, bibliotēku vestibilus, ieeju, u.c.? E. Kļaviņa: “Nē, priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus drīkst izvietot tikai tajās publiskajās vietās, kas nav valsts vai pašvaldību iestādēs.” G. Melnūdris: “Ja bibliotēkas ēka pieder valstij vai pašvaldībai, tad arī tās ārpusē esošā publiskā telpa saistās ar šo iestādi, un priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus nedrīkst izvietot ne uz ēkas ārsienām, ne velosipēdu novietnē, ne citur. Ja ēkas īpašnieks nav valsts, pašvaldība vai cita publiskā persona (piemēram, valsts dibināta augstskola), robežzona ir smalkāka — aizliegums attieksies uz bibliotēkas iekšieni, bet ārpusē teorētiski ēkas īpašnieks (privāto tiesību subjekts) var izvērst aģitāciju savā vārdā. Tomēr arī šajā gadījumā nav izslēgts, ka priekšvēlēšanu aģitāciju uzraugošās institūcijas vēlēsies interpretēt, ka attiecīgā bibliotēka ir pārkāpusi likuma normu ierobežojumus. Līdz ar to visefektīvāk īres (nomas) līgumā būtu paredzēt, ka ēkas īpašnieks atturēsies izvietot priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus uz attiecīgās ēkas fasādes.”

 

Likumā minēts arī, ka priekšvēlēšanu aģitācijas aizliegums neattiecas uz gadījumiem, kad valsts un pašvaldības iestādes “piešķir politiskajām organizācijām, politisko organizāciju apvienībām, vēlētāju apvienībām vai atsevišķiem deputātu kandidātiem telpas, kur rīkot tikšanās ar vēlētājiem, bez maksas vai par maksu, kas nepārsniedz šo telpu uzturēšanas faktiskos izdevumus.” G. Melnūdris skaidro, ka šajos gadījumos aģitācija atļauta tādēļ, ka tā notiek norobežotā telpā, turklāt īslaicīgi; skaidri nosakāms pasākuma rīkotājs — kāda konkrēta persona, turklāt cilvēkiem ir iespējama apzināta izvēle — pasākumu apmeklēt vai nē. Šajos pasākumos gandrīz vienmēr tiek izdalīti aģitācijas materiāli. E. Kļaviņa uzskata, ka šajā gadījumā bibliotēka nav par tiem atbildīga, jāraugās vien, lai materiāli tiktu dalīti tikai izīrētajā telpā un pēc pasākuma būtu novākti.

Vai iznomāt telpas, kur rīkot tikšanās ar vēlētājiem, ir obligāta prasība valsts un pašvaldību iestādēm? E. Kļaviņa skaidro, ka likums neuzliek par pienākumu obligāti piešķirt telpas priekšvēlēšanu aģitācijas pasākumiem. Tomēr jāņem vērā, ka likumā noteikts: iznomājot telpas kādam vienam politiskajam spēkam, ar tādiem pašiem noteikumiem dodama iespēja iznomāt šo īpašumu arī citiem politiskajiem spēkiem, kas to vēlas. Tādēļ būtu apsverams, vai tas nebūs ārpus bibliotēkas kapacitātes un iespēju robežām, vai neizjauks ierasto bibliotēkas darba ritmu un netraucēs lasītājiem brīvi un netraucēti meklēt un saņemt.

Bibliotēkai šīs telpas gan nav noteikti jāizīrē lasītāju pieņemšanas laikā. To var darīt arī ārpus bibliotēkas darba laika, netraucējot bibliotēkas tiešo funkciju izpildi.

 

 

Cilvēku uzticība vietējam informācijas darbiniekam ir pietiekami augsta, lai tā varētu ietekmēt sabiedrības viedokli, samazināt vai palielināt kādas partijas popularitāti. Vai bibliotekāru var saukt pie atbildības, ja, veicot amata pienākumus, viņš mutiski aģitē par kādu sev tīkamu kandidātu? G. Melnūdris: “Priekšvēlēšanu aģitācija šā likuma izpratnē ir kādas politiskās organizācijas, politisko organizāciju apvienības, vēlētāju apvienības vai arī kāda deputāta kandidāta reklamēšana masu informācijas līdzekļos vai citādā veidā, ja tā satur tiešu vai netiešu aicinājumu balsot par vai pret kādu politisko organizāciju, politisko organizāciju apvienību, vēlētāju apvienību vai arī deputāta kandidātu. Arī mutiski veikt priekšvēlēšanu aģitāciju valsts un pašvaldības iestādes darbinieks, veicot savus amata pienākumus, nedrīkst. Aizliegums, protams, neattiecas uz darbinieka brīvo laiku vai, piemēram, sarunu ar kolēģi, kas notiek “zem četrām acīm”. (Atsevišķs jautājums gan ir t.s. amata autoritāte, kura turpina pastāvēt arī tad, kad bibliotekārs pēc darba dienas ir aizvēris savas darbvietas durvis, — taču tā ir ētiska nianse.) E. Kļaviņa uzsver vēl kādu aspektu: “Jāņem vērā arī citi normatīvie akti, tai skaitā bibliotēku iekšējie dokumenti. Piemēram, LNB Ētikas kodekss nosaka, ka darbiniekam nav tiesību darba laikā veikt ar bibliotēkas tiešo darbu un interesēm nesaistītus pienākumus. Citur šāds noteikums var būt iekļauts iekšējos darba kārtības noteikumos.”

Ir gadījumi, kad politiķi cenšas organizēt tikšanos ar iedzīvotājiem, izdomājot kādu formālu iemeslu (dāvinājums, u.c.), bet pasākumā izvērš politisko aģitāciju. Ko bibliotekāram darīt šādā gadījumā? G. Melnūdris: “Bibliotekāra pienākums ir mēģināt pārtraukt aģitāciju, informējot par priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežojumiem valsts un pašvaldību iestādēs.” E. Kļaviņa savukārt uzskata, ka pasākumu, kurā notiek aģitācija, kaut arī tā ir bijusi neparedzēta un neplānota, tik un tā var klasificēt kā likumā atļauto telpu īri priekšvēlēšanu aģitācijai, tādēļ vienīgais, ko šādā gadījumā jāievēro — dot tādas pašas iespējas arī citiem politiķiem, kā arī pēc pasākuma novākt aģitācijas materiālus, ja tādi izplatīti.

Nereti rodas grūtības definēt, kas ir un kas nav priekšvēlēšanu aģitācija. Piemēram, ko nozīmē likumā minētais “netiešs aicinājums balsot”? G. Melnūdris: “Šim terminam patiešām nav precīzas definīcijas, tādēļ katrā konkrētā gadījumā par to lems likuma piemērotājs — tiesa. Priekšvēlēšanu aģitācija nav statiska, tā nemitīgi attīstās. Turklāt šī ir joma, kas nav ieliekama stingru definīciju rāmjos — arvien būs daudz robežstāvokļu, “pelēko zonu”, kuras viens eksperts traktēs kā aģitāciju, bet cits — nē. Tādēļ vēl nevienā valstī šī joma nav absolūti sakārtota.” Tātad — atliek vadīties pēc veselā saprāta un cerēt, ka tiesa jūsu darbībās nesaskatīs stingri aizliegtās aģitācijas pazīmes.

 

 

Priekšvēlēšanu aģitācijas periods šo likumu izpratnē ir laika posms no 120.dienas pirms vēlēšanām līdz vēlēšanu dienai. Vai likuma ierobežojumi attiecas tikai uz šo laiku? (Dažādus materiālus bibliotēkās lūdz izvietot arī tad, kad netuvojas vēlēšanas.) G. Melnūdris: “Likums aizliedz priekšvēlēšanu aģitāciju, nevis aģitāciju vispār, tādēļ likuma ierobežojumi patiešām attiecas tikai uz šo priekšvēlēšanu aģitācijas periodu, kā arī vēlēšanu dienā.” G. Melnūdris gan vērš uzmanību uz to, ka, pieņemot izplatīšanai dažādus materiālus citā laikā, bibliotekāram tomēr jābūt lietas kursā par to, ko atļauj un aizliedz konkrētās pašvaldības vai pilsētas domes saistošie noteikumi par reklāmu un citu informatīvu materiālu izvietošanas kārtību. “Tāpat būtu apsverams, vai arī ārpus likumā noteiktā priekšvēlēšanu aģitācijas perioda valsts vai pašvaldību iestādei vajadzētu izvietot aģitācijas materiālus savās telpās, ņemot vērā, ka valsts un pašvaldību iestādes darbojas visas sabiedrības interesēs un ir apolitiskas. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta pirmo daļu, valsts pārvalde savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim”, uzsver jurists.

 

 

Kāda ir paredzētā atbildība par priekšvēlēšanu aģitācijas kārtību regulējošo likumu pārkāpšanu? Kas kontrolē likumu ievērošanu un piemēro sodu? E.Kļaviņa: “LR Administratīvo pārkāpumu kodeksa 204.2 pants (Aģitācijas kārtības un ierobežojumu pārkāpšana) nosaka: “Par likumā noteiktās vēlēšanu aģitācijas kārtības pārkāpšanu — izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz piecdesmit latiem. Par likumā noteikto aģitācijas ierobežojumu pārkāpšanu — uzliek naudas sodu līdz septiņdesmit pieciem latiem.” Pārkāpumu lietas izskata rajonu (pilsētu) tiesu tiesneši.” Likumu ievērošanu kontrolē valsts vai pašvaldības policija (ja pārkāpti pašvaldību saistošie noteikumi).

 

 

Informāciju sagatavoja:
Marlēna Krasovska
Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības institūta Bibliotēku pētniecības un informācijas nodaļas galvenā bibliotekāre, žurnāla  “Bibliotēku Pasaule” redaktore