Dagnija Baltiņa ir starptautiski atzīta kultūras mantojuma eksperte ar ilggadēju pieredzi UNESCO Latvijas Nacionālajā komisijā no 2008. līdz 2016. gadam. No 2009. līdz 2011. gadam pārstāvējusi Latviju UNESCO Izpildpadomē, esot tās viceprezidente, UNESCO normatīvo instrumentu un kultūras mantojuma politikas eksperte, īpaši Pasaules mantojuma saglabāšanas un aizsardzības, un dokumentārā mantojuma jautājumos. Profesionālās intereses fokusētas uz bibliotēku lomu sabiedrības plānošanā, labklājībā un attīstībā.

Dagnija Baltiņa absolvējusi Hārvarda Universitāti, iegūstot maģistra grādu sabiedrības vadībā un Brandenburgas Tehnisko universitāti, iegūstot maģistra grādu pasaules mantojuma studijās un stažējoties arī Dīkinas universitātē Austrālijā. Šobrīd doktores grāda pretendente vēstures zinātnē Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē (iepriekš – Vēstures un filozofijas fakultāte).

LNB Speciālo krājumu departamentu vadījusi no 2018. gada, attīstot LNB zinātniski pētniecisko darbību un speciālo krājumu sakārtošanu un pārvaldību. Dagnijas Baltiņas vadībā izstrādāta bibliotēkas pētniecības stratēģija, kas izceļ pētniecības un interpretācijas vietu un nozīmi bibliotēkas darbā, vadīti lielākie pētniecības projekti un granti, par kuriem iegūts augsts gan nacionāla līmeņa, gan starptautisks novērtējums. Nodrošināta krājuma saglabāšanas veicināšana, uzsākta riska gatavības un ārkārtas rīcības plānu izstrāde, pilnveidotas prasības speciālo krājumu drošībai, eksponēšanai un izsniegšanai. Arī starptautiski nodrošināta pārstāvniecība UNESCO, CERL, LIBER, Europeana, sadarbība ar citām pasaules bibliotēkām, vadīts LNB notikumu cikls “Latviešu grāmatai 500”.

Nevar nepieminēt cilvēciskās kvalitātes, kādas Dagnijai Baltiņai piemīt līdzās iegūtajiem grādiem un nopietnajai darba pieredzei. Dagnija ir harizmātiska, vienmēr smaidīga, silta un sievišķīga personība un kolēģe, kas ne vien prot uzklausīt citus un argumentēt savus pieņemtos lēmumus, bet arī nebaidās uzdot vienkāršus jautājumus vai atzīt, ka ne uz visiem jautājumiem zina atbildes, tā atbruņojot sarunu biedrus un iedvesmojot būt lepniem par nozari.

Bibliotēku portāla redakcija izsaka lielu paldies Dagnijai Baltiņai par saspringtajā darba ikdienā veltīto laiku nesteidzīgai sarunai un novēl degsmi un izdošanos arī turpmākajās darba dienās.

LNB direktore Dagnija Baltiņa. Foto: Kristians Luhaers

12. decembrī tev apritēja pirmās 100 dienas kā LNB direktorei. Kā jūties?

Pavisam īsi sakot, esmu vietā un jūtos labi.

Kāds šo 100 dienu laikā ir bijis lielākais izaicinājums un pārsteigums?

Izaicinājums ir ārkārtīgi intensīvā darba dienas plūsma un vēlme paspēt visu, ko esmu iecerējusi izdarīt, tai skaitā, vēl ar vien neesmu līdz galam paguvusi tikties ar visiem darbiniekiem, izpētīt visu ēku, tas vēl ir procesā. Bet esmu guvusi labu ieskatu, kas ir aktuāls un būtisks, kas ir steidzams un mazāk steidzams LNB.

Mani ir pārsteigušas reģionālās bibliotēku vizītes – pacilājošas, interesantas, iepriekš nebiju tādās bijusi, un visur, kur viesojos, mani ir patīkami uzrunājis publisko bibliotēku darbs. Vizītēs sajutu divpusējo plūsmu: no mums, ko mēs kā LNB varam dot, un – cik ļoti daudz publiskās bibliotēkas var dot mums. Tā, lai arī mēs savā darbā ieraudzītu, ko šeit, šajā ēkā, varam uzlabot un kā padarīt LNB siltāku un ērtāku lasītājiem, kas daudzām bibliotēkām jau ir izdevies. Un ko mēs varam dot kā sarunu partneri, kā prāta vētru dalībnieki publisko bibliotēku aktualitātēs un, protams, kā profesionālā atbalsta centrs, ko mēs jau lieliski darām. Un ko mēs varam dot kopumā kā bibliotēku nozares aizstāvji un virzītāji.

Kāda ir Nacionālās bibliotēkas loma mūsdienās?

Pa šīm 100 dienām esmu spēcīgi sajutusi, ka Nacionālās bibliotēkas loma un funkcija ir būt jaudīgai institūcijai un atbalstam, lai attīstītu, saglabātu un pilnveidotu nacionālo kultūru. Tikpat svarīgi ir iestāties par bibliotēkas kā tādas jēgu Latvijas sabiedrības izaugsmē, palīdzēt ieraudzīt, kāda ir izziņas un zināšanu vieta valsts attīstībā, un ierakstīt to daudzās citās dienaskārtībās, kur varbūt citkārt tas ir mazāk pamanīts. Manuprāt, tā ir galvenā šī brīža loma – stāvēt par nacionālo valsti un demokrātiju Latvijā.

Kādas galvenās prioritātes esi izvirzījusi LNB izaugsmei un attīstībai?

Viena no pašmāju prioritātēm ir “iekurbulēt” LNB kā vietu, kur cilvēki kā magnēts grib pievilkties, nākt uz šejieni; lai bibliotēka būtu silta, atsaucīga un atvērta un palīdzētu ikvienam cilvēkam pakāpties augstāk. Tā, manuprāt, ir viena no mūsu nozīmīgākajām valūtām – būt tam spēlētājam, kas pasniedz roku gan jaunajiem zinātniekiem, gan jebkuram citam interesentam, iedrošinot, ka ir iespējams sasniegt vēl augstākas virsotnes. Tā ir reta, mums dota iespēja, kas virknei citu institūciju nav. Mēs varam būt tie, kas ar savu attieksmi, ieinteresētību un rūpēm par apmeklētāju paceļ to jaunās virsotnēs.

Otra svarīga prioritāte, kurai gribu aktīvi pievērsties, ir izcelt bibliotēku lomu, piepildīt bibliotēku funkcijas ar saturu, atrast un bibliotēku aizstāvībā iesaistīt maksimāli daudz jaunu partneru un atbalstītāju ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Tas, protams, ir saistīts arī ar grāmatu un lasīšanas aizstāvību. Domāt, kā varam veidot šo grāmatīgo, lasošo sabiedrību, kas grib savā apkārtnē grāmatas, kas grib par tām sarunāties un dzirdēt otra domas; kā veidot sabiedrību, kurai rūp, ko mēs jaunu paši par sevi esam uzrakstījuši un ko esam iztulkojuši.

Trešā un viena no augstākajām prioritātēm ir drošības jautājumi gan attiecībā uz mūsu krājumu – gan digitālo, gan analogo –, gan drošība no tāda aspekta, ka mums jākļūst vēl gatavākiem ārkārtas situācijām: daudz apzinātākiem un apzinīgākiem tajā, kas mums ir jāpaveic kā mājasdarbs prevencijā, un kas ir tās lietas, par kurām mēs jau tagad varam padomāt, rēķinoties, ka var notikt visdažādākās ārkārtas situācijas – gan dabas, gan ģeopolitikas izraisītas. Mums ir jābūt pietiekami reāliem un pragmatiskiem.

Turklāt drošības prioritāte sasaista arī abus iepriekšējos punktus: gan par LNB kā silto vietu, kas stiprina sabiedrību, gan par bibliotēku un lasīšanu kā paradumu, kas veicina sabiedrības noturību. Un visbeidzot gatavība, kas ir kā “muskulis”, lai īstenotu valsts neatkarības aizstāvību.

Kā veicināt lasītprieku?

Tas ir jautājums par paradumiem un ieradumiem, kādus sabiedrībā veicinām. Un tas nav tikai ieradums fiziski paņemt rokās grāmatu un lasīt, bet arī ieradums vēlēties izprast lietas, vēlēties zināt ko vairāk. Sākotnēji ir teju mehāniski jāveicina vajadzība lasīt – tās var būt noteiktas obligātās lasīšanas minūtes katru dienu katrā skolā un klasē, un es nekautrējos lietot vārdu “obligāts”, jo uzskatu, ka tas ir ļoti labs ceļš ejams. Tā tiktu veicināta ne tikai lasītprasme, bet arī iekšējā interese pašiem par sevi, jo svarīgi ir lasīt ne tikai grāmatas, bet arī vietējo, reģionālo presi. Tā mēs audzētu zinātkāri un vēlmi izprast sevi kā sabiedrību.

Vēl, manuprāt, ir svarīgi iestāties par to, lai tiktu paplašinātas jau esošās lasīšanas veicināšanas programmas. Protams, ka mēs varētu vēlēties daudz ko jaunu, bet ir daudz vērtīgāk izmantot spēcīgās saknes, kas jau ir “dzītas”: “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija”, “Skaļā lasīšana”, “Grāmatu starts” u.c. Būtu svarīgi stiprināt un paplašināt jau šīs iniciatīvas, nevis izdomāt kaut ko jaunu. Izmantot to, ka daudzas no minētajām programmām ir kļuvušas jau par tradīciju.

Tāpat mums ir arvien skaļāk jārunā par skolu bibliotēkām. Tieši tās ir galvenais lauks, kur mums ir jāpanāk, ka paradums lasīt iedzīvinās. Skolu bibliotēkas nav tikai grāmatu izsniegšanas un saņemšanas punkti, bet tās ir mentori vēlmei vairāk zināt un izprast pasauli. Skolu bibliotēkas ir lasīšanas ligzdas, kur nevajag tikai krāsainus spilvenus, bet gan izcilu bibliotekāru, kuram jaunieši rūp. Bibliotēku trumpis kopumā ir tas, ka tām rūp cilvēki. Vislielākais apdraudējums šobrīd Latvijā ir savstarpējs kūtrums un ļoti laipna vienaldzība. Mums ir jāpanāk, lai arī skolu bibliotēkas kļūtu par autentisku atbalsta mehānismu ikviena skolēna izaugsmē caur lasīšanas paradumiem.

Kādas, tavuprāt, ir Latvijas bibliotēku tīkla stiprās un vājās puses?

Pašvaldības ir bibliotēku tīkla stiprā puse un mūsu atbalsta spēlētāji. Pašvaldības lielākoties ir ieinteresētas un ir gatavas runāt, iestāties, atbalstīt, uzklausīt, aizbraukt, iedziļināties. Protams, to nevar teikt par visiem reģioniem.

Kopienas ir bibliotēku tīkla stiprā puse, un lielākoties tās ir lasošas un ieinteresētas bibliotēku sniegtajos pakalpojumos.

Bibliotēku nozare Latvijā ir unikāla ar to, ka tai ir ļoti spēcīga, vienota identitāte, kas, manuprāt, citām nozarēm nav tik raksturīgi. Bibliotēku tīklam ir skaidra struktūra, ir zināms, kur vērsties, kādi ir atbalsta mehānismi, kādas ir iespējas, un daļēji tas noteikti ir LNB nopelns. Mēs laika gaitā esam to veicinājuši, ja ne pat radījuši.

Vājā puse nozarei kopumā ir tas, ka, mēs komunikācijas tīklos cenšamies noķert nepareizo auditoriju. Mēs ieguldām ļoti daudz laika un enerģijas, sociālajos medijos izšaujot visu salūtu, bet neaizsniedzot tos, kas būtu izcili mūsu lietotāji, piemēram, tie studējošie jaunieši un aktīvie, inteliģentie seniori, kuri sociālos tīklus, iespējams, nelieto vispār, bet kuriem bibliotēku pakalpojumi būtu interesanti un noderīgi. Kā aizsniegt viņus? Un kā aizsniegt visdažādākās sociālās grupas, tai skaitā cilvēkus ar invaliditāti, skaidri nododot vēstījumu, ka viņi ir gaidīti? Kā sadalīt mūsu ieguldīto enerģiju, lai tam būtu atdeve? Man ir aizdomas, ka bibliotēkas, tostarp LNB, ir iestrēgušas kaut kādā komunikācijas burbulī, no kura jāiemācās tikt laukā.

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Nacionālajām bibliotēkām ir jauni direktori. Vai tas varētu nozīmēt jaunu lappusi Baltijas valstu Nacionālo bibliotēku vēsturē? Vai šīs trīs bibliotēkas cieši sadarbosies arī turpmāk?

Man Baltijas sadarbība ir ļoti svarīga. Mentāli mēs esam ļoti līdzīgi un ar kopīgu vēsturisko atmiņu. Mums ir savstarpēji svarīgi turēties kopā. Šovasar Siguldā rīkojām LILAEST – Baltijas valstu nacionālo bibliotēku seminārnometni, kurā piedalījās šo bibliotēku direktori un darbinieki, un tā ir būtiska ilggadēja tradīcija, kuru ir svarīgi turpināt. Tas, ko es jūtu, ir, ka Baltijas Nacionālo bibliotēku sadarbība pamatā būs atkarīga no Latvijas vilcējspēka, un LNB būs jāuzņemas vadošā loma, kuru mēs labprāt arī uzņemsimies. Domāju, ka ne tikai vadības, bet arī pārējo kolēģu līmenī varu apgalvot, ka esam ieinteresēti, ka mums ir, ko teikt, un mums ir, ar ko pievilināt gan Lietuvas, gan Igaunijas kolēģus, un mēs esam tie, kas lielākoties iniciē mūsu kopīgo jautājumu loku un organizē kopā sanākšanas vai piesakās vizītēs. Sadarbība noteikti turpināsies.

Kur Eiropas kontekstā tu saredzi LNB? Kur mums vēl jāaug, bet kur esam jau apsteiguši citus?

Pirmkārt, LNB noteikti ir priekšā ar savu zinātnisko darbību. Daudzas Nacionālās bibliotēkas tikai šobrīd sāk attapties, ka viņas pašas ir spēks, ne tikai pakalpojumu sniedzējas. Ar to mēs esam kādus 15 gadus priekšā virknei citu Nacionālo bibliotēku Eiropā.

Otrkārt, LNB ir viedokļu līderi, mūs uzklausa un ņem vērā daudzos ar sabiedrības attīstību un labklājību saistītos jautājumos. Te jāsaka liels paldies iepriekšējām LNB direktoram Andrim Vilkam. Viņa iestrādes un ieliktie pamati ir iemesls, kāpēc mūs aicina pie ļoti daudziem sarunu galdiem, jo mēs varam būt tas fundamentālais sabiedrības interešu aizstāvis.

Treškārt, mēs noteikti esam priekšā citām Eiropas Nacionālajām bibliotēkām ar to, ka esam spējuši vadīt digitalizācijas procesus valstī un izveidot visām kultūras institūcijām vienotu digitālā mantojuma platformu – Digitālo bibliotēku, ka esam spējuši noturēt saturīgu sarunu, gan uzklausot partnerus, gan virzot digitālā kultūras mantojuma pieejamību sabiedrībā, pastāvot uz to, ka tā ir viena platforma, nevis katrai kultūras mantojuma institūcijai sava.

Kā piemēru, no kā mums vēl pamācīties, varu minēt Britu bibliotēku, un tieši viņu atvērtību un vieglumu attiecībā pret lasītājiem. Kamēr starptautiskajā sadarbībā, izstāžu un zinātniskajā darbībā, kā arī citās jomās esam līdzvērtīgi, varam vēl augt priekā par lasītājiem. Sākot ar pamanāmu uzrakstu pie ieejas “Laipni lūgti bibliotēkā” un sasveicināšanos, pat ja esi apsargs, un beidzot ar vietām bibliotēkā, kurās vienkārši vari būt bez reģistrācijas vai somu pārbaudes. Mums ir jākļūst tādiem, kas spēj vairāk, aicinošāk, siltāk un priecīgāk piedāvāt. Un tā nav uzbāzība.

LNB arī iepriekš bija tava darbavieta. Vai atceries dienu, kad sāki te strādāt?

Es atceros savu pirmo darbadienu 2016. gadā, bet vēl spēcīgāk man atmiņā palikusi diena 2014. gada vasarā, īsi pirms Gaismas pils atklāšanas, kad Andris Vilks man un manai mazajai Gunai izrādīja jauno bibliotēku. Tas bija ļoti skaisti. Toreiz biju UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre, un ekskursija bija vērtīga un interesanta. Individuālā pieeja, satikšanās ir tas, ko es īstenībā no Andra Vilka šobrīd ļoti mācos, bet kas ir grūti, jo man liekas, ka man nekad nepietiek laika. Veltīt laiku cilvēkiem un sarunām aci pret aci – tas ļoti strādā un arī sev gūtā atgriezeniskā saite ir tik noderīga. To spēt, esot vadošā amatā, man liekas ļoti skaisti.

Hārvarda Universitātē tu ieguvi maģistra grādu sabiedrības vadībā. Kādas galvenās atziņas tev noder tieši šobrīd? Kādam būtu jābūt mūsdienīgam vadītājam vienai no nozīmīgākajām nacionālās nozīmes kultūras institūcijām?

Ļoti svarīgas ir stratēģiskās un analītiskās spējas. Svarīgi ir nebaidīties no “vārīšanās” savā komandā, jo vērtīgas idejas un tālāka kustība rodas, visu vienkārši izrunājot. Ir ļoti daudz jautājumu, kas ir atklāti jāizrunā, lai tos risinātu. Un, protams, svarīgas ir arī cilvēciskās kvalitātes. Atslēga, šķiet, ir spēja rast balansu starp stratēģisko, analītisko un vizionāro lomu un – cilvēcisko. Labam vadītājam ir arī jāvirza jēgpilnas sistēmiskas struktūras, kur neviena atskaite nav pašsaprotama rutīna vai kontroles mehānisms, bet, ka tai ir kaut kāda jēga, kā arī jāspēj mainīt jau esošās struktūras, lai jēgpilnāk izmantotu laiku un enerģiju. Tas, kas mani mulsina, ir mūsdienu tendence, ka vadītājam ir jābūt ļoti klātesošam it visur. Man vēl nav atbildes, kā to var izdarīt institūcijā, kurā ir vairāki simti darbinieku. Man gribētos būt daudz klātesošākai, bet es vēl nesaprotu, kā to īstenot. Bet ir pagājušas tikai pirmās 100 dienas, noteikti par to vēl domāšu un izmantošu kādus labākus mehānismus.

Sākot strādāt par direktori, nozīmīgs ir profesionāļu atbalsts. Kādi cilvēki tevi ir ietekmējuši un atbalstījuši šajā pirmajā cēlienā? Kam vēlies pateikt paldies?

Es ļoti gribu pateikt paldies Andrim Vilkam. Mūsu profesionālo attiecību posmi ir bijuši dažādi, arī diezgan asi, bet, manuprāt, tas, ka mēs vienmēr esam spējuši saglabāt to skatu, ka, neraugoties uz visu, esam viens otram milzīgs atbalsts, tā ir bijusi vērtīga sajūta un mācība. Proti, ne visi, kas tev saka kaut ko pretī, ir pret tevi, un cilvēki, kas ar tevi strīdas, iespējams, ir tavi lielākie atbalstītāji. Kritika nav tevis noliegšana. Man ir bijis svarīgi to aptvert un par to esmu pateicīga Vilkam. Pēc gadiem atcerēties un saprast, ko viņš ar šo vai to bija domājis, ieraudzīt aspektu, ko toreiz neredzēju, bet viņš jau tad saprata, sniedz lielu gandarījumu.

Vēlos pateikties arī ļoti daudziem kolēģiem, kuri atbalstīja manu kandidatūru, un, manuprāt, tas bija izšķiroši, ka es LNB nesastapos ar “aukstiem pleciem”, kas teiktu – ko tu te esi atnākusi. Man ir dota iespēja, un tagad mans uzdevums ir doto uzticību piepildīt.

Jebkuram darbiniekam, arī direktoram, svarīgs ir līdzsvars starp darbu un brīvo laiku. Kas ir tavi hobiji, kaislības, aizraušanās? Kā tu vislabāk atgūsti spēkus?

Liels pārsteigums man šogad bija tas, ka es līdz oktobra beigām vēl peldējos. Es neesmu “ronis”, man nepatīk aukstums, bet septembrī uzsāktais darbs sakrita ar negaidīto piepildījumu un enerģiju, ko sniedza aukstuma peldes. Tas mani ļoti pārsteidza.

Man ļoti patīk vienai pašai lasīt. Man ļoti patīk klasiskā mūzika, koncerti spēj aizkustināt līdz asarām. Klasiska instrumentālā mūzika mani piepilda un paceļ. Esmu diezgan introverts cilvēks, bet man ir tie daži pavisam tuvie draugi, kas mani notur un iedvesmo. Un, protams, mani bērni, meita un dēls, ir kaut kas fantastisks. Šobrīd ir tā, ka ikvienu minūti, ko es nestrādāju, es veltu nevis lasīšanai vai klasiskajai mūzikai, bet saviem bērniem.

Vai tici, ka bibliotēkas var mainīt dzīvi?

Jā. Bibliotēkas var mainīt ne tikai dzīvi, bet arī likteņus, un dzēst stigmas. Mēs par zemu novērtējam gan bibliotēku simbolisko, gan reālo spēku.

Paldies!

www.lnb.lv

Aicinām lasīt:
Sintezēt pagātni ar nākotni: Intervija ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas ilggadējo direktoru Andri Vilku
Nozare pārmaiņu epicentrā: Intervija ar Igaunijas Nacionālās bibliotēkas direktoru Martinu Ēvelu
Nacionālajai bibliotēkai ir jābūt līderei un inovatorei: Intervija ar Lietuvas Nacionālās Martina Mažvīda bibliotēkas ģenerāldirektori Aušrini Žilinskieni

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Bibliotēku portāla redaktore
LNB Bibliotēku attīstības centrs
portals@lnb.lv