Uldis Zariņš ir ieguvis maģistra grādu bibliotēkzinātnē un informācijā LU un līdz šim strādāja Kultūras ministrijā, ieņemot valsts sekretāra vietnieka kultūrpolitikas jautājumos amatu. Pirms tam Zariņš ilgstoši strādājis Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB), vadot digitalizācijas un bibliotēku attīstības procesus. Viņam ir ievērojama pieredze starptautiskajā sadarbībā, tostarp vadot Eiropas Bibliotēkas (The European Library) projektu un pārstāvot Latviju kultūras mantojuma nozares organizāciju EBLIDA un Europeana valdēs un ES ekspertu darba grupās. Bijis arī pasniedzējs Rīgas Stradiņa universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā, zinātniskais asistents LU un ir autors publikācijām par kultūras mantojuma digitalizācijas jautājumiem.

Nedēļas izskaņā apritēs seši mēneši kopš Ulda Zariņa stāšanās amatā, tāpēc Latvijas Bibliotēku portāls aicināja jauno LU bibliotēkas direktoru uz sarunu. Uldis Zariņš ir nosvērts un atsaucīgs nozares kolēģis, vienmēr ieklausās, iedziļinās nozares jautājumos un problēmās, meklē risinājumus un atbildes, paskatoties no cita skatupunkta – lielisks sarunu partneris. Portāla redakcija izsaka lielu paldies par intervijai veltīto laiku.

2. martā tev apritēs pusgads kā LU bibliotēkas direktoram. Kā jūties?

Paldies, jūtos lieliski!

Kāds šo 6 mēnešu laikā ir bijis tavs lielākais izaicinājums, kāds lielākais pārsteigums vai atklājums?

Lielākais izaicinājums noteikti ir kolektīva saliedēšana. Mans pirmais darba uzdevums bija īstenot LU Bibliotēkas apvienošanu ar LU Akadēmisko bibliotēku, kas formāli, protams, ir izdarīts. Taču lai mēs tiešām kļūtu par vienu bibliotēku, ir jāspēj izveidot vienotu organizācijas kultūru. Man ir nācies uzrakstīt ne vienu vien stratēģiju, taču es 100% piekrītu teicienam, ka organizācijas kultūra ēd stratēģiju brokastīs. Jebkuras organizācijas lielākais kapitāls ir tās cilvēki, un, lai organizācija spētu attīstīties un sasniegt tās mērķus, ir būtiski, lai tajā strādājošie būtu īsti organizācijas patrioti, saliedēti un vienoti organizācijas vērtībās. Bibliotēkā ir lieliski darbinieki, taču kļūšana par vienotu kolektīvu prasīs zināmu laiku.

Vai un kā šodien mainās augstskolu bibliotēkas?

Protams, jo mainās gan augstākā izglītība, gan informatīvā vide, un augstskolu bibliotēkām ir jāreaģē uz šīm izmaiņām. Nav noslēpums, ka augstskolu bibliotēkās jau šobrīd gan lielāko daļu budžeta izdevumu, gan izsnieguma veido digitālie informācijas resursi, e-grāmatas un tiešsaistes datu bāzes. Attīstoties izglītības un zinātnes digitalizācijas procesiem, tostarp arī augstskolās ienākot mākslīgajam intelektam, aizvien vairāk mainās izpratne par bibliotēkas krājumu un pakalpojumiem. Ikvienas bibliotēkas eksistences pamatā ir spēja apmierināt tās kopienas vajadzības, un augstskolu bibliotēku gadījumā tas nozīmē, ka mums ir jāspēj sniegt to, ko no mums sagaida mūsu lietotāji – studenti, pasniedzēji un pētnieki. Mums aizvien biežāk būs jāspēj atrast atbildes uz jautājumiem – kur un kā atrast nepieciešamo informāciju, kā strādāt ar iegūto informāciju, un kā tās rezultātā tapušo informāciju padarīt pieejamu sabiedrībai. Domāju, ka tas nozīmēs aizvien lielāku attālināšanos no koncepta par bibliotēku kā informācijas resursu pārvaldītāju un bibliotēku transformāciju par augstas pievienotās vērtības informācijas pakalpojumu sniedzējām.

Kādas, tavuprāt, ir Latvijas augstskolu bibliotēku stiprās un vājās puses?

Latvijas augstskolu bibliotēkas ir gana jaudīgas, taču, manuprāt, vēl joprojām pienācīgi nenovērtētas – lai gan tas droši vien attiecas uz bibliotēkām kopumā, pie tam ne tikai Latvijā. Nesen skatījos video, kurā Hārvardas universitātes bibliotēkas pārstāve cita starpā min, ka universitātes pētnieki atzīst – mēs pat nenojautām, ka bibliotēka var piedāvāt mums nepieciešamo atbalstu, piemēram, īstenojot digitālo humanitāro zinātņu pētījumus, ka bibliotēka var būtu mūsu partneris. Tas acīmredzot liecina, ka nemākam būt pietiekami aktīvi, skaļi un pārliecinoši, stāstot par to bibliotēkas piedāvātajām iespējām.

Kādas galvenās prioritātes esi izvirzījis LU bibliotēkas izaugsmei un attīstībai?

Mūsu prioritātes, protams, pirmkārt nosaka mūsu lietotāju vajadzības, raugoties plašāk – Latvijas Universitātes stratēģija un izvirzītie mērķi. Tas var patikt vai nepatikt, bet augstākās izglītības iestādēm, vismaz Latvijā, ļoti svarīga ir to vieta starptautiskajos augstskolu reitingos, un to veidošanas algoritmos, savukārt, nozīmīgs svars ir zinātniskajām publikācijām, kas vienlaikus ietekmē arī zinātnes finansējuma apmēru. No tā izriet, ka mūsu prioritātei ir jābūt pētniecības atbalsta pakalpojumu attīstīšanai, mums jāspēj palīdzēt universitātes pētniekiem radīt augstvērtīgas un plaši citētas publikācijas, kas tiek publicētas ietekmīgākajos zinātniskajos žurnālos. Tas nozīmē, ka mums jāpalīdz viņiem atrast labākos informācijas un datu avotus, izvēlēties un izmantot piemērotākās informācijas analīzes metodes, un atrast īstos žurnālus, kuros iesniegt savas publikācijas, vienlaikus nodrošinot pētniecības rezultātu pieejamību atbilstoši atvērtās zinātnes nostādnēm. Šajā jomā daudz kas jau tiek darīts, taču esmu pārliecināts, ka varam vairāk un labāk.

Līdztekus studiju procesa un zinātniskās darbības atbalstam LU bibliotēkai, gluži tāpat kā pašai universitātei, ir arī t.s. “trešā misija”, proti, rūpēties par Latvijas kultūras vērtību saglabāšanu un kultūras izaugsmi. Pēc bibliotēku apvienošanas LU bibliotēkā ir iekļāvusies arī Misiņa bibliotēka, kā arī Akadēmiskās bibliotēkas retumu un rokrakstu krājums, kura aizsākumi meklējami pirms 500 gadiem izveidotajā Rīgas pilsētas bibliotēkā, jeb Bibliotheca Rigensis. Tāpēc nozīmīga prioritāte ir arī šo unikālo krājumu popularizēšana un aktīvākas izmantošanas veicināšana. Mana pārliecība ir, ka it visam, ko mēs darām, ir jārada pievienotā vērtība. Ir par maz ar to, ka esam šo unikālo vērtību glabātāji – mums ir jāpanāk, ka šie krājumi tiek aktīvi izmantoti un rada jaunas zināšanas.

Tavā darba pieredzē ir arī departamentu vadīšana LNB. Kā šī pieredze tev noder šodien un kas bija jāiemācās no jauna?

Es katru dienu uzzinu un iemācos ko jaunu. Mēdz teikt, ka velns ir detaļās, līdz ar to es cenšos iedziļināties un niansēti izprast, kā strādā visi bibliotēkas procesi, jo bez tā nav iespējams pieņemt izsvērtus lēmumus par stratēģiska līmeņa jautājumiem. No otras puses esmu pārliecināts, ka ikvienam bibliotēkas darbiniekam savā specifiskajā darba jomā ir jābūt zinošākam par vadītāju. Cenšos bez vajadzības nemainīt labi strādājošus procesus un neieslīgt mikromenedžmentā.

Līdzšinējā pieredze – un, protams, arī bibliotekāra izglītība – bez šaubām, lieti noder. Lai arī LNB nebiju tieši iesaistīts bibliotēkas pamata pakalpojumu sniegšanā, gribētos domāt, ka šīs pieredzes rezultātā pietiekami labi izprotu, kā kopumā jāfunkcionē valsts nozīmes bibliotēkai un kā to vadīt. Taču ne mazāk noderīga ir arī visa pārējā līdzšinējā pieredze, no pieredzes lasītāju apkalpošanā, ko vēl kā students guvu ASV Informācijas resursu centrā, līdz savai pēdējai pieredzei Kultūras ministrijā.

Kādus novērojumus un secinājumus par Latvijas bibliotēku tīklu kopumā tev ir devis darbs Kultūras ministrijā?

Godīgi sakot, strādājot Kultūras ministrijā, man ne tuvu nesanāca pievērsties bibliotēku jomai tik daudz, kā sākotnēji biju domājis un cerējis – kā valsts sekretāra vietniekam kultūrpolitikas jomā mana uzmanība nepārtraukti bija sadalīta starp visdažādāko jomu jautājumiem, sākot ar radošo personu statusu un beidzot ar mūzikas un mākslas skolu tīkla optimizēšanu. Taču aktualitātēm bibliotēku nozarē, protams, arī sekoju līdzi, tai skaitā piedaloties Bibliotēku padomes darbā. Cita starpā esmu piedalījies ne vienā vien smagā diskusijā ar pašvaldībām par bibliotēku tīklu un tā pārklājumu. Saprotams, ka, samazinoties Latvijas iedzīvotāju skaitam un to demogrāfiskajam profilam, ir nepieciešams pārskatīt to, kā iedzīvotājiem optimālā veidā nodrošināt bibliotēku pakalpojumu pieejamību, kā arī priekšstatus par to, ka vispār ir bibliotēka un kādiem jābūt tās pakalpojumiem. Tāpēc esmu gandarīts, ka ir uzsākta bibliotēku nozares normatīvo aktu pārskatīšana, lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, un salāgotu normatīvo regulējumu ar reālo dzīvi. Es teiktu, ka Latvijas bibliotēku tīkls vēl joprojām ir stiprs, un, pats galvenais, ļoti vajadzīgs Latvijas iedzīvotājiem, par ko paldies jāsaka visiem nozarē strādājošajiem.

Kuras pasaules bibliotēkas – to arhitektūra, dizains, pakalpojumi vai darba metodes – ir tevi pārsteigušas vai iedvesmojušas?

Man ir palaimējies būt daudzās pasaules bibliotēkās, no Kongresu bibliotēkas un Britu bibliotēkas līdz nesen apmeklētajai Saūda Arābijas Nacionālajai bibliotēkai. Katras bibliotēkas apmeklējums ir devis noderīgas atziņas un jaunas idejas. Iespējams pārsteidzošākais manā pieredzē ir bijis Norvēģijas Nacionālās bibliotēkas krātuves Mo i Ranā apmeklējums, savukārt iedvesmojošas šķiet Nīderlandes – Amsterdamas, Roterdamas, Utrehtas u.c. pilsētu – publiskās bibliotēkas.

Dodoties uz darbu LNB, ikreiz vēroju, kā pamazām apveidus iegūst topošā LU Rakstu māja. Kādā stadijā šobrīd ir tās būvniecības process? Vai ir paredzams atklāšanas datums?

Ar būvniecību, kā zināms, ir kā arī bitēm. Esmu bijis ja ne gluži iesaistīts, tad vismaz tuvu stāvējis gan LNB ēkas, gan Kultūras ministrijas iestāžu – Jaunā Rīgas teātra, Valmieras teātra, Nacionālā vēstures muzeja telpu Rīgas pilī – būvniecības un renovēšanas procesiem, un labi zinu, ka visdažādāko iemeslu dēļ būvniecība reti kad norit tā, kā plānots. Ar Rakstu māju diemžēl ir gluži tāpat, konkrētu atklāšanas datumu – vai pat gadu – neriskēšu nosaukt, taču skaidrs, ka tas nebūs šogad. Ceram uz nākamo gadu, bet derības par to neesmu gatavs slēgt.

Kādu tu saredzi LU bibliotēkas sadarbību ar LNB?

LU bibliotēka un LNB ir diezgan radniecīgas, it īpaši tagad, kad pēc LU bibliotēkas reorganizācijas esam kļuvuši par otru nozīmīgāko nacionālās grāmatniecības un retumu un rokrakstu krātuvi. Domāju, ka tieši sadarbība speciālo krājumu efektīvākas izmantošanas veicināšanā varētu būt viena no sadarbības prioritātēm; uzskatu, ka mums ir lielisks potenciāls kopīgiem spēkiem vairāk popularizēt mūsu krājumus kā vienotu kopumu, tostarp veicinot arī ārvalstu pētnieku piesaisti.

Abās bibliotēkās vēl joprojām ir būtiska krājuma daļa, kas nav atrodama elektroniskajā kopkatalogā, līdz ar to retrospektīvā kataloģizācija noteikti ir joma, kas ir svarīga abām bibliotēkām un kurā varam sadarboties – jau bijām ciemos LNB, lai izzinātu mākslīgā intelekta izmantošanas iespējas šajos procesos. Tāpat sadarbības potenciāls ir arī restaurācijas un digitalizācijas jomās – piemēram, LU bibliotēkas digitalizētais krājums vēl joprojām nav pieejams Digitālajā bibliotēkā, kas noteikti jāmaina. Protams, esam atbalstoši arī LNB centieniem izveidot pilnvērtīgu bibliotēku konsorciju kopīgai datu bāžu abonēšanai.

Ir dzirdēts viedoklis, ka LU bibliotēkas nozīmi varētu mazināt LNB fiziskā atrašanās vieta tieši blakus LU Akadēmiskajam centram, taču nevaru tam īsti piekrist – piemēram, nedomāju, ka LNB spētu un vēlētos uzņemties obligātās mācību literatūras izsniegšanu studentiem. Taču, bez šaubām, tas ir lieliski, ka mūsu lietotājiem ir iespējas izmantot darbam arī LNB telpas, un otrādi; domāju, ka ir jāturpina darbs pie tā, lai bibliotēku pakalpojumi abās bibliotēkās būtu pēc iespējas integrēti.

Kas tu gribēji būt bērnībā? Vai atceries savu pirmo bibliotēku?

Bērnībā biju Džeralda Darela grāmatu fans, vēlējos sekot viņa pēdās un kļūt par zoologu. Otrs variants – automehāniķis; biju regulārs autosacīkšu apmeklētājs, pie tam mammas draudzenes vīrs gatavoja mašīnas sacensībām, tas šķita patiešām aizraujoši. Taču šobrīd es gan ar tehniku, gan dabu esmu diezgan “uz jūs”.

Par bibliotēkām bērnības atmiņu man gan nav – mana mamma bija kaismīga lasītāja, tāpēc grāmatu mājās nekad netrūka, vēl tagad neesmu izlasījis ne pusi no viņas mājas bibliotēkas.

Jebkuram darbiniekam svarīgs ir līdzsvars starp darbu un brīvo laiku. Kas ir tavi hobiji, kaislības, aizraušanās? Kā tu vislabāk atgūsti spēkus?

Tas tiesa, es ar gadiem aizvien asāk izjūtu, cik svarīgi ir rūpēties par savu garīgo un emocionālo “bateriju” uzlādēšanu un sekot līdzi tai trauslajai robežai, aiz kuras sākas izdegšana. Jau kopš vidusskolas gadiem spēlēju bungas dažādās rokgrupās, nesen pēc ilgākas pauzes atkal esmu atsācis tos darīt. Protams, ātrumus pārslēgt palīdz arī nedēļas nogales lauku mājā.

LU bibliotēkas direktors Uldis Zariņš. Foto: Toms Grīnbergs, LU.

Sākot strādāt par direktoru, noteikti nozīmīgs ir profesionāļu atbalsts. Kādi cilvēki tevi ir ietekmējuši un atbalstījuši šajā pirmajā cēlienā? Kam vēlies pateikt paldies?

Es gan gluži nesauktu šo par pirmo cēlienu – esmu bijis piederīgs bibliotekāru saimei lielu daļu dzīves, tāpēc drīzāk uztveru LU bibliotēkas direktora pienākumu uzņemšanos kā nākamo profesionālās attīstības posmu. Protams, ienākšana jaunā kolektīvā, it īpaši jau tā vadībā, vienmēr ir izaicinājums, un bez kolēģu atbalsta tas nav iespējams. Tāpēc gribu teikt lielu paldies visiem LU bibliotēkas darbiniekiem, kuri ir mani pieņēmuši, palīdzējuši saprast kā bibliotēka funkcionē, nākuši pie manis ar savām idejām un problēmām, un reizēm arī runājuši pretī – esmu pārliecināts, ka tikai strīdos dzimst patiesība, tāpēc nevairos arī no nepatīkamām diskusijām, ja tās noved pie labiem risinājumiem. Tāpat paldies jāteic arī citiem cilvēkiem no plašās LU saimes, kuri ir palīdzējuši iejusties – grūti aptvert, bet kopumā LU strādā vairāk nekā 3000 darbinieku, tāpēc bez labas sadarbības ar citām LU iestādēm nekādi neiztikt.

Vai tici, ka bibliotēkas var mainīt dzīvi?

Bez šaubām. Man gan vispār ir tuva t.s. “tauriņa efekta” teorija, proti, piekrītu, ka mēs nekad nevaram droši zināt kādas būs sekas tam vai citam notikumam, tostarp pavisam šķietami nenozīmīgam. Manu dzīvi viennozīmīgi ir mainījušas gan grāmatas, gan arī mūzika, kāpēc gan lai kādam tā nebūtu bibliotēka?

Paldies!

www.biblioteka.lu.lv

Ievadā izmantota informācija no LU tīmekļvietnes.

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Bibliotēku portāla redaktore
LNB Bibliotēku attīstības centrs
portals@lnb.lv