Sākotnēji rakstniece literārajā arēnā iziet ar dzeju un rosīgi strādā plecu pie pleca ar ievērojamākajiem 20. gadsimta latviešu dzejniekiem, savukārt pēdējos gados autore pievērsusies prozai; tapuši vairāki lasītāju iemīļoti romāni, kuros uz 20. gadsimta Latvijas vēstures notikumu fona risināti dzimtu stāsti un izvērstas varoņu personiskās drāmas. Klajā nākusi arī autores atmiņu grāmata “Mani spēka pīlāri” par I. Ziedoni un O. Vācieti.

 

Dainas Avotiņas ilggadējā sadarbība ar latviešu literātiem, strādājot Latvijas PSR Rakstnieku Savienībā, radusi atspoguļojumu arī tikko izdotajā rakstnieces otrajā atmiņu grāmatā “Paliekoši uzzibsnījumi”.

 

Jaunajā darbā autore pievēršas plašākam 20. gadsimta 60. – 80. gadu literārās dzīves atspoguļojumam Latvijā, grāmatā iekļaujot atmiņas par virkni citu izcilu un iemīļotu autoru – Imantu Auziņu, Māri Čaklo, Mirdzu Ķempi, Regīnu Ezeru, Āriju Elksni, Olgu Lisovsku, Jāni Sudrabkalnu, Bruno Saulīti un citiem. Atmiņu skices, iztēlē restaurēti dialogi, vēstules, zīmītes, interesanti gadījumi “iz rakstnieku dzīves” saistoši raksturo laikmetu, kad formāli valdīja stingrs “uzvedības kodekss”, taču radošajās organizācijās talants un dumpīgums mutuļoja, iespējams, pat vēl dzīvīgāk nekā jebkad. Lasot šos “piezīmējumus”, kuros Daina Avotiņa atklāj gan savu laikabiedru sabiedriskās un radošās, gan privātās dzīves nianses, lasītāja acu priekšā veidojas rakstnieku un dzejnieku tēli, kam nav nekā kopīga ar hrestomātiskiem pieminekļiem – tie ir dzīvi cilvēki ar bieži vien gluži prozaiskām sadzīves ķibelēm, ar savām rakstura īpatnībām, ar spriegām emocijām, kuras visbiežāk sit augstāko vilni konfliktos ar “pareizās rakstības” standartiem.

 

Atmiņu grāmatā autore sev raksturīgi nekur neizceļ pati savus nopelnus, visu uzmanību veltīdama saviem “aprakstāmajiem”, tomēr šķiet, ka šajās desmitgadēs tieši Dainas Avotiņas rūpes un klātbūtne bieži vien bijusi tas tilts, kas savienoja laikmeta oficiālās prasības ar literātu alkām pēc radošās brīvības un pavēra ceļu uz publicēšanos daudziem izciliem, kaut formāli “nepareiziem” darbiem. Grāmata sarakstīta kā autores draudzīgs dialogs ar lasītāju, bet piesātinātā un koptā valoda padara tās vēstījumu ne tikai par saistošu faktu virknējumu, bet arī par literāru meistardarbu.

 

Grāmatu “Paliekoši uzzibsnījumi” ilustrē atbilstošā laika fotoattēli, vēstuļu un citu dokumentālo materiālu oriģināli, kas to padara vienlaikus vizuāli krāšņu un saistošu dažādu paaudžu lasītājiem. Īpaši vērtīga grāmata būs jauniešiem un studentiem, kuriem tā sniedz iespēju iepazīt izcilus autorus laikabiedru atmiņās – tātad gandrīz klātienē.

 

 

Informāciju sagatavoja:

Kristīne Ilziņa