Jānis Ozols – literāri izsmalcinātais piebaldzēns
Ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) gādību visā valstī jau trešo gadu tiek atzīmēta latviešu grāmatas piecsimtgade, kas apritēs 2025. gadā. Šīgada vienojošā tēma ir “Tekstu izplatība senāk un tagad”, kas galvenokārt veltīta grāmatu izdevējiem. Šajā kontekstā svarīgi akcentēt grāmatas nozīmi latviešu kultūras saglabāšanā un attīstībā un iezīmēt Latvijas vēsturisko novadu grāmatniecības darbinieku ieguldījumu vēsturiskajos attīstības procesos. LNB Attīstības departamenta un Speciālo krājumu departamenta speciālisti sadarbībā ar Komunikāciju departamenta dizaineriem kopš 2023. gada sākuma ir veikuši grāmatniecības resursu izpēti. Gada nogalē darbs vainagosies ar izstādi “Paātrinājums: latviešu grāmatniecības īsais ceļš no aizbildniecības līdz patstāvīgai nozarei 19. gadsimtā”, kas tapusi ar Kultūras ministrijas atbalstu un drīzumā būs apskatāma LNB astotajā – bibliotekāru stāvā. Turpinām izstādei veltītu rakstu sēriju.
Jānis Ozols – izdevējs, tirgotājs, sabiedriskais darbinieks, izcila personība, kurā piebaldzēniem raksturīgais prakticisms apvienots ar izsmalcinātu literāro gaumi.
Ozols piedzima 1859. gada 28. martā Vecpiebalgas pagasta “Kūrēnos” saimnieka ģimenē. Laikā, kad veidojās Ozola personība – 19. gadsimta 70. un 80. gados – Vecpiebalga bija ievērojams sabiedriskās un kultūras dzīves centrs Latvijā, ierindojoties tūlīt aiz Rīgas un Jelgavas.
Draudzes skolā tolaik mācīja virkne progresīvu skolotāju – “skolas tēvs” Andžs Rātminders, Atis Kronvalds, Stērstu Andrejs, Jākabs Pilsātnieks, Zariņu Kārlis u.c. Par ārstu Piebalgā strādāja jaunlatvietis Jānis Jurjāns. Vārdu literatūras pasaulē jau bija ieguvuši brāļi Kaudzītes. Īsāku laiku Piebalgā uzturējās Andrejs Pumpurs.
1869. gadā dibināta Vecpiebalgas Dziedāšanas un lasīšanas biedrība, vēlākā Labdarības biedrība. Šeit pastāvēja pieci brāļu draudžu (hernhūtiešu) saiešanas nami, arī tie sekmēja zemnieku izglītošanos, nacionālās pašapziņas veidošanos, tautas inteliģences rašanos. Tika rīkoti priekslasījumu vakari, koncerti, teātra izrādes. Šādā kulturāla, radošā vide deva daudz ievērojamu rakstnieku, mākslinieku, mūziķu, arī grāmatizdevēju.
1868. gadā Ozols sāka mācīties Kaibēnu pagastskolā, kur skolotājs Matīss Kaudzīte labākajiem skolniekiem deva lasīt savas personīgās bibliotēkas grāmatas, tā piesaistot zēna sirdi un prātu literatūrai. Skolas gaitas turpinājās Vecpiebalgas draudzes skolā. Šeit Ozols iemācījās iesiet grāmatas un darbā saņemto naudu izlietot jaunākās literatūras iegādei. Viņa pirmais “inventārs” bija galdiņš, prese ar koka skrūvi un nazis grāmatu malu apgriešanai. Pirmos gadus pēc draudzes skolas beigšanas Ozols strādāja lauku darbus tēva mājās un pats mēdza izteikties: “Staigāju arklam pakaļ.” Jau pusaudža gados Vecpiebalgā viņam bija liela grāmatnieka slava. Pie Ozola sāka nākt arī kaimiņi ar lūgumu izrakstīt no Rīgas avīzes vai pa grāmatai. Tā Kūrēni kļuva par visiem zināmu literatūras pasūtīšanas vietu un Ozols, pašam nemanot, par grāmatu tirdzniecības starpnieku.
1880. gadā Ozols izlēma atteikties no zemkopības darbiem un turpmāk pelnīt tikai ar Labdarības biedrības algotā grāmatveža darbu, grāmatu iesiešanu un tirgošanu. 1885. gadā viņš saņēma oficiālu atļauju atvērt veikalu turpat Kūrēnu vecajā istabā. Iepelnījis naudu, Ozols 1891. gadā uzcēla jaunu māju ar plašām veikala telpām un pieņēma par mācekli jaunpiebaldzēnu Oskaru Jēpi. Kūrēnu mājas kļuva par sava veida pagasta garīgās dzīves centru, un neviens vien vēlāk redzams latviešu kultūras darbinieks skolas gados vēris Ozola grāmatu veikala durvis. Novadnieks Antons Austriņš atcerējies: “Ar lielu godbijību veru grāmatnīcas durvis, it kā ieiedams pasaku pilī. No šīs mājas savā laikā mantoju daudz dvēseles siltuma un klusas gara gaismas, ko izstaroja te pirktās, skaistās grāmatas.” Savu rakstāmlietu skapi Ozols atvēra arī draudzes skolā.
Sekojot vairāku skolotāju ierosinājumam, Ozols sāka grāmatas izdot arī pats. Matīss Kaudzīte ierosināja Piebalgas skolu vajadzībām izdot katķisma grāmatiņas. Kārlis Skalbe bija pārliecināts, ka pirmo vērā ņemamo kapitālu Jānis Ozols nopelnīja, pārdodams paša rokām iespiestus un iesietus Lutera “Mazos katķismus”. Vecpiebalgā tie ātri nolietojās. Papīrs bija plāns, tinte šķidra, bet ticīgie – viegli aizkustināmi. Lutera “Mazajiem katķismiem” sekoja Teodora Bernharda Veltera “Vēstures mācības grāmatas skolām” 2. daļa 1879. gadā. 1889. gadā Ozols laida klajā Jēkaba Purkalīša tulkoto Rīgā un Latvijas laukos populārā rakstnieka Benediksa lugu “Miera traucētāja”, kuru jau pēc gada iestudēja Rīgas Latviešu teātris. 1890. gadā Ozols izdeva savu pirmo lielāko grāmatu – Kārļa Lībieša “Ārsta padomi, sevišķi lauciniekiem”.
Uzņēmumam attīstoties, 1893. gadā Jānis Ozols Cēsīs Lielajā (tagad Rīgas) ielā 5 atvēra grāmatu veikalu un 1895. gadā iekārtoja arī spiestuvi, kļūstot par profesionālu izdevēju. 1901. gadā tika atvērts grāmatu veikals Alūksnē, 1900.–1902. gadā Ozols uzturēja arī grāmatu veikala filiāli Rīgā, Tērbatas ielā 7.
Izdevēja darbā Jānim Ozolam bija nelokāms princips – literārā kvalitāte turama augstāk par komerciāliem apsvērumiem. Kopumā izdevis ap 200 izdevumu, turklāt starp tiem nav nevienas tā dēvētās “sēnalu” grāmatas. Ozols izdeva vērtīgu literatūru, lielu rūpību pievēršot grāmatu mākslinieciskajai apdarei. Uzmanība tika veltīta jaunākajai oriģinālliteratūrai, sevišķi dzejai. Pat kalendāros viņš ievietoja daiļdarbus, krietni paceļoties virs parastās kalendāru literatūras līmeņa. Ozola vārds uz grāmatas vāka laikabiedru acīs garantēja tās vērtību.
Vislielāko vērību izdevējdarbībā pievērsa savu novadnieku darbiem. Ozola apgādā iznāca Teodora Zeiferta, Eduarda Treimaņa-Zvārguļa, Kārļa Skalbes, Pērsieša, Raiņa, Aspazijas u.c. autoru darbi. Par Ozola uzņēmību liecina viņa uzsāktie liela apjoma izdevumi, piemēram, brāļu Kaudzīšu kopotie raksti “Vija” 23 burtnīcās. Desmit gadu laikā – no 1895. līdz 1904. gadam – Ozols izdeva četras latviešu dzejas antoloģijas. Būdams apveltīts ar labu literāro gaumi, viņš nereti sniedza autoriem ierosmes, padomus, pat palīdzēja krājumu veidošanā. Viņa tuvākie līdzgaitnieki bija redaktori Teodors Zeiferts un Ermanis Pīpiņš-Vizulis.
Kā nozīmīgs Ozola devums latviešu literatūrā vērtējams pirmais latviešu almanahs “Jauna Raža”, ko vadīja Teodors Zeiferts. Ozols paguva izdot 7 sējumus. Almanahs tuvina Ozola izdevniecībai Rūdolfu Blaumani, Jāni Poruku, Augustu Saulieti, Eduardu Treimani-Zvārguli un Raini, jo viņu darbi tika publicēti visvairāk.
Lai gan cittautu literatūra nav izdevēja specialitāte, gluži bez ievērības arī tā netika atstāta. 1899. un 1901.gadā apgāda iznāk literatūras almanahs “Cittautu raža”. To vada Ermanis Pīpiņš-Vizulis. Atsevišķos izdevumos tiek izdotas Nikolaja Gogoļa “Precības” (1893) un “Mirušās dvēseles” (1897), Henrika Ibsena “Nora” (1900), Hermaņa Zūdermaņa “Kaķu laipa” (1899) un “Jāņugunis” (1905) u.c. darbi.
1902. gada beigās Ozola īpašumā pāriet Jēkaba Velmes rediģētais žurnāls “Austrums”. Ne Ozola, ne Zeiferta pūliņi īsti nespēj uzlabot žurnāla kvalitāti un 1904. gadā to pārņem Andrievs Niedra. Bērnu un bilžu grāmatu izveidē piedalījās Ozola dzīvesbiedre Paula (dzimusi Šmite). Nozīmīgu vietu izdevēja darbībā ieņem kalendāri – “Piezīmju kalendārs” (kopš 1890. gada), “Vispārīgais kalendārs” (kopš 1892. gada) un citi. Tie tika izlaisti līdz pat 10 000 eksemplāru metienā.
Uzmanību saista arī citi Ozola izdevumi, piemēram, pastkartes. Ar pazīstamāko darbinieku ģīmetnēm tās tika drukātas divās krāsās, dažādos izrotājumos, pievienojot viņu izteikumus vai dzejas pantus. Pastkartes ļauj ieskatīties Cēsu pilsētas vēsturē un arhitektūrā gadsimta mijā. Atsevišķu iespieddarbu grupu sastāda dažādi sīkdarbi: skolēnu liecību veidlapas, gan grezni, gan vienkārši iespiestās rēķinu veidlapas. No pētnieciskā viedokļa par unikālu iespieddarbu uzskatāms Vecpiebalgas pagasta zemnieku sētu saraksts.
Ilggadējā grāmatsējēja praksē Ozols bija mācījies novērtēt skaistas grāmatas ārējā ietērpa lomu. Izdevējs ar rūgtumu atzina, ka skaistā iesējumā izdotas grāmatas, kādu “citām tautām ir, ka ne pabrist nevar”, latviešu grāmatniecībā vēl ir retums. Enerģiskais izdevējs centās īstenot jaunas, perspektīvas tendences. Tika iegādāti jauna tipa burti. Ozolam piederēja tālaika modernākā latviešu spiestuve. Zināšanas viņš papildināja Vācijā, turp sūtot arī savus darbiniekus.
Izdevumu vidū īpaši izcēlās Aspazijas “Sidraba šķidrauts” un Raiņa “Vētras sēja” (abi tika izdoti 1905. gadā). Ozola meistarīgi iespiestie, greznām vinjetēm rotātie izdevumi, kas apvilkti dažāda tonējuma vāciņos, ieņem paliekošu vietu latviešu literatūrā, grāmatniecībā un kultūras vēsturē. Ar gaumīgu iesējumu, glītu iespiedumu, atturīgu teksta rotājumu un labu papīru izceļas brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiku” monumentālais 1903. gada izdevums, Kārļa Skalbes “Kad ābeles zied” (1905), Pērsieša “Paziņas” (1899). Iesējumu apdarei izdevējs sāka izmantot arī oriģinālzīmējumus, kurus pasūtīja māksliniekiem. Pēc izdevēja lūguma vāku zīmējumus darinājuši vairāki mākslinieki: Voldemārs Zeltiņš, Eduards Vītols, Krišjānis Ceplītis u.c. Ļoti skaists ir Riharda Zariņa zīmētais vāks Jēkaba Purkalīša dzejoļu krājumam “Dziesmu pazarītes” (1893). Ozols novērtēja jaunā censoņa Jāņa Rozes mākslinieciskās spējas un reizēm uzticēja zīmēt izdošanai iecerēto grāmatu vākus. Ir zināmi trīs izdevumi, kuru ārējās apdares autors ir Roze: divi Kārļa Skalbes darbi – “Cietumnieka sapņi” (1902) un “Kad ābeles zied” (1905) un Jāņa Poruka “Dzejas” (1906). Visas grāmatas ar Rozes zīmētiem vākiem tika izdotas gan brošētas, gan iesietas kalikona vākos.
Ievērojot dažādās lasītāju intereses un pirktspēju, gandrīz visām greznajām grāmatām tika izdoti arī to “vienkāršie”, brošētie varianti. Izdevumi atšķīrās formāta, iespieduma, vāka materiāla un, protams, cenas ziņā.
Tuvojoties 1900. gada pasaules izstādei Parīzē, Ozolam radās doma: vajadzētu tur parādīt greznā iesējumā latviešu daiļliteratūras tulkojumus franču valodā. Diemžēl, cariskās birokrātijas apstākļos šāds projekts izrādījās nereāls.
Ozola nopelns ir arī tas, ka viņš kā pirmais sāka izmantot kolportāžu vērtīgu grāmatu virzīšanai tautā. Izdevēja mācekļi ar grāmatām braukāja pa tuvāku un tālāku apkārtni, sevišķi pa rudens tirgiem, reizēm viņus pavadīja arī pats izdevējs. Bija arī tā dēvējamie “ārštatnieki, kuri iznēsāja grāmatas pa laukiem un mazpilsētām” – te minami Kārlis Skalbe un Linards Laicens.
Visvairāk tomēr Ozols latviešu grāmatniecības nākotnes labā ir darījis, izaudzinādams vairākus teicamus izdevējus. Viņš pieņēma par mācekļiem un materiāli atbalstīja apdāvinātus, trūcīgus jauniešus. Divi no viņiem – piebaldzēni Jānis Roze un Oskars Jēpe – vēlāk izveidoja ievērojamus grāmatu apgādus, kas vistiešāk turpināja Ozola aizsākto darbu. Jēpe palika Cēsīs un izdeva daudzu latviešu rakstnieku kopotos rakstus un vairākus jaunatnes literatūras krājumus. Roze gan pārnāca uz Rīgu, bet arī viņa izdevniecība, neraugoties ne uz kādiem konjunktūras apsvērumiem, saglabāja savu nopietno raksturu. Ozola darba turpinātājs ir arī tipogrāfs, tulkotājs, “Alūksnes kalendāra” redaktors Pauls Skrābāns. Viss minētais ļauj ar atzinību runāt par Piebalgas izdevēju tradīcijām latviešu grāmatniecībā.
1905. gadā Ozola uzņēmumā strādāja apmēram 30 darbinieku ar tolaik visīsāko darba laiku – 9 stundas. Viņiem bija vairāki mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi. Par ģimenisko atmosfēru rūpējās gan pats Ozols, gan viņa dzīvesbiedre Paula.
Kopējā darbā ar rakstniekiem Ozolam veidojās ciešas draudzības saites. Sevišķi vasarās Cēsis un Vecpiebalga kļuva par īstu latviešu inteliģences pulcēšanās vietu.
Sabiedrībā Jānis Ozols izcēlās ar stāju, iznesību un iespaidīgām ūsām, par kurām raksta Kārlis Skalbe: “Tās bija milzonīgas, kuplas un stingras, it kā tur iekšā būtu muskuļi. Nekad netiku redzējis tādu ūsu!”
Ozols aktīvi iesaistījās sabiedriskajā darbā, bija Vecpiebalgas Labdarības biedrības dalībnieks, arī priekšnieks, kādu laiku – biedrības bibliotekārs.
Izdevējs aktīvi iesaistījās “Latviešu grāmattirgotāju un izdevēju biedrības” dibināšanā. Ar aģitāciju panāca to, ka Cēsu pilsētas domē ievēlēja latviešus agrāko vāciešu vietā.
1905. gads bija kulminācijas punkts visā Ozola dzīvē. Stingrais, vienmēr nosvērtais vīrs aktīvi metās politiskajā dzīvē, iespieda revolucionāras proklamācijas, piedalījās to izplatīšanā. Lielu saviļņojumu radīja Ozola sarīkotais literārais vakars Vecpiebalgā 1905. gada augustā. Toreiz tieša rakstnieku saskarsme ar lasītājiem laukos bija kas neparasts. Sarīkojumā piedalījās izcilākie latviešu demokrātiski noskaņotie rakstnieki – Rūdolfs Blaumanis, Kārlis Skalbe, Jānis Akurāters, Antons Austriņš, Jūlijs Dievkociņš Aspazija un citi. Vakara beigās uzstājās Rainis, lasot dzejoļus no krājuma “Vētras sēja”.
Tālaika varai Ozola darbība nepalika neapslēpta. Sākoties soda ekspedīcijām, grāmatizdevējs bija spiests slēpties. 1906. gada 1. janvārī (1905. gada 19. decembrī pēc vecā stila) viņš tika arestēts, mēnesi pavadīja Rīgas Centrālcietumā, no kura vēlāk atbrīvots. Atgriežoties Cēsīs, policija viņu atkārtoti arestēja un netālu no Cēsu stacijas nošāva. “Kūrēnus” soda ekspedīcija nodedzināja, grāmatnīcu Alūksnē izpostīja, spiestuvi un veikalu Cēsīs slēdza. Apglabāts Bērzaines kapos, kur 1931. gada 18. oktobrī atklāts Burkarda Dzeņa veidots kapa piemineklis.
Pēc Ozola nāves viņa uzņēmuma darbību sašaurināja: līdz 1912. gadam to vadīja Jānis Roze, līdz 1914. gadam – atraitne Paula Ozola. 1914. gadā uzņēmuma darbība tika izbeigta.
Ozola dzīve beidzās traģiski pašā spēku briedumā. Tomēr viņa iedibinātās tradīcijas latviešu grāmatniecībā laida dziļas saknes. Gadus piecpadsmit – līdz 1905. gada revolūcijai – Ozola izdevniecība bija ievērojamākais latviešu grāmatu apgāds, pie tam ar spilgtu, savdabīgu “rokrakstu”, ko lielā mērā noteica paša Ozola personība.
Apzinoties novadnieka Jāņa Ozola vietu latviešu grāmatniecībā un kultūras dzīvē, Cēsu muzeja darbinieki apzinājās savu pienākumu savākt pilnīgu Vecpiebalgā un Cēsīs izdoto grāmatizdevēja darbu kolekciju. Tā sāka veidoties 1959. gadā, atzīmējot Ozola 100. dzimšanas dienu. Desmit viņa izdotās grāmatas ar Alekseja Apīņa gādību Cēsu muzejam uzdāvināja Latvijas Nacionālā bibliotēka (toreiz LPSR Valsts bibliotēka). Līdz tam muzejā nebija nevienas Ozola grāmatas. Dažādos avotos publicēto Ozola dzīvei un izdevējdarbībai veltīto materiālu apkopojums pieejams Cēsu Centrālās bibliotēkas Novadpētniecības mapē “Ozols Jānis”.
Izstādei izvēlētas sešas izcilas personības, katra no kurām pārstāv vienu no sešiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem (šoreiz apzināti atstājot malā galvaspilsētu) – ģeogrāfiskās viņu darbības vietas būs atrodamas stilizētā Latvijas kartes kontūrā:
- Pierīga, Pārdaugava – Vilis Altbergs (1847–1920), grāmatu izdevējs un tirgotājs, aktīvs Rīgas Latviešu biedrības u.c. organizāciju biedrs;
- Latgale – Andrivs Jūrdžs (arī Jurdžys, Jurdžs, 1845–1925), latgaliešu rokraksta grāmatniecības darbinieks, personiskās bibliotēkas īpašnieks, grāmatu iesējējs, dzejnieks;
- Zemgale – Heinrihs (Indriķis) Alunāns (1835–1904), publicists, tulkotājs, pirmais latviešu tautības profesionālais grāmatizdevējs, grāmattirgotājs, sabiedriskais darbinieks;
- Kurzeme – Klāvs Ukstiņš (1832–1904), pedagogs, grāmatu izdevējs un tirgotājs, aktīvs sabiedriskais darbinieks;
- Vidzeme – Jānis Ozols (1859–1906), grāmatu spiestuves, apgāda un veikala īpašnieks, aktīvs sabiedriskais darbinieks un nacionālās literatūras veicinātājs;
- Sēlija – Frīdrihs Vilhelms Vāgners (Wagner, 1786–1854), Neretas latviešu luteriskās draudzes mācītājs, publicists, mācībgrāmatu sastādītājs, grāmatu apgādātājs, izplatītājs, latviešu bibliotēkas dibinātājs.
Vairāku nedēļu garumā līdz izstādes atklāšanai Bibliotēku portālā stāstām par katru no tiem.
Izstādes atklāšana notiks starptautiskās zinātniskās konferences “Izdevējdarbība un nācija” pasākumu kopas ietvaros. Plānots, ka vēlāk izstāde pārtaps par ceļojošo un tiks piedāvāta izvietošanai ar aplūkoto personību darbību saistītajos, kā arī citos mūsu valsts reģionos.
Rakstu sagatavoja:
Solvita Ozola
Galvenā bibliotekāre
Latvijas Nacionālā bibliotēka
Attīstības departaments
Bibliotēku attīstības centrs
solvita.ozola@lnb.lv