Frīdrihs Vilhelms Vāgners – grāmatu ceļa bruģētājs
Ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) gādību visā valstī jau trešo gadu tiek atzīmēta latviešu grāmatas piecsimtgade, kas apritēs 2025. gadā. Šīgada vienojošā tēma ir “Tekstu izplatība senāk un tagad”, kas galvenokārt veltīta grāmatu izdevējiem. Šajā kontekstā svarīgi akcentēt grāmatas nozīmi latviešu kultūras saglabāšanā un attīstībā un iezīmēt Latvijas vēsturisko novadu grāmatniecības darbinieku ieguldījumu vēsturiskajos attīstības procesos. LNB Attīstības departamenta un Speciālo krājumu departamenta speciālisti sadarbībā ar Komunikāciju departamenta dizaineriem kopš 2023. gada sākuma ir veikuši grāmatniecības resursu izpēti. Gada nogalē darbs vainagosies ar izstādi “Paātrinājums: latviešu grāmatniecības īsais ceļš no aizbildniecības līdz patstāvīgai nozarei 19. gadsimtā”, kas tapusi ar Kultūras ministrijas atbalstu un drīzumā būs apskatāma LNB astotajā – bibliotekāru stāvā. Noslēdzam izstādei veltītu rakstu sēriju.
Jau tālajā 12. gadsimtā izveidojies gleznainais miestiņš, tagad – Neretas pagasts (savulaik arī pilsētciemats, rajona centrs, novada centrs) – meklējams Sēlijas dienvidrietumos, Dienvidsusējas un Neretiņas upju krastos, Lietuvas pierobežā. Atpazīstams citu pagastu vidū ne vien ar Sēlijai raksturīgo reljefu un krāšņajiem dabasskatiem, bet arī daudzām Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgām personībām – te minami rakstnieki Jānis Jaunsudrabiņš, Velta Toma, Jānis Veselis, aktieris Jānis Kubilis. Sēlijas pārzinātājiem un vietējiem iedzīvotājiem labi zināmi etnogrāfs, folkloras vācējs, arī arhitekts Mikus Skruzītis; novadpētnieks, rakstvedis un bibliotekārs, īsts novada patriots, Pēteris Lodziņš; Sēlijas novadpētniece, rakstniece un skolotāja Lūcija Ķuzāne; novadpētniece Lidija Ozoliņa; kultūras darbiniece, Jaunsudrabiņa muzeja vadītāja Ilze Līduma. Iespējams, tā nav sakritība, ka Neretas ģērbonī iestrādāts gudrības simbola – pūces attēls.
Samērā klusais Neretas pagasts ar nepilnu pusotru tūkstoti iedzīvotāju novietojies visai nomaļus – nezinātājs, braukdams no Rīgas uz Jēkabpili vai citu apkaimes galamērķi, var viegli aizbraukt garām ceļa pagriezienam uz ciemata centru. Ja nu vienīgi kā acis piesaistošai ceļa zīmei un aicinājumam iegriezties sekojam jau pa krietnu gabalu pamanāmajam Neretas evanģēliski luteriskās baznīcas tornim (viena no vecākajām mūra baznīcām Sēlijā, celta baroka stilā laikā no 1584. līdz 1593. gadam, pēc Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera rīkojuma to būvējis un dibinājis Neretas dzimtskungs, burgergrāfs Vilhelms fon Efferns).
2023. gads Neretas draudzei ir īpašs – tiek svinēta baznīcas 430 gadu pastāvēšanas jubileja. Bet ir vēl kāds iemesls, kas neretiešiem ļauj lepoties ar savu izcelsmes vai dzīves vietu. Līdzās daudzām citām gan Neretai, gan visai Sēlijai nozīmīgām personībām īpaši izceļams Neretas pastorātā un tā apkaimē savulaik ļoti īpašs un cienīts cilvēks – vācu tautības luterāņu mācītājs, arī grāmatu apgādātājs, izplatītājs, bibliotēkas dibinātājs Frīdrihs Vilhelms Vāgners (Friedrich Wilhelm Wagner, 1786–1854). Viņš bija lielas mācītāju dinastijas pārstāvis, kuras sākumi Kurzemē meklējami 17. gadsimtā, kad 1698. gadā Priekulē mācītāja darbu sāk Prūsijā dzimušais Vāgnera vecvectēvs Georgs Frīdrihs (1666–1721). Dzimtu un amatu turpina Vāgnera tēva tēvs Gothards Vilhelms (1717–1784). 1747. gadā Lielzalvē piedzimst viņa dēls Johans Vilhelms (1747–1811). Pēc studijām Jēnas universitātē un tām sekojošiem mājskolotāja darba gadiem 1778. gadā viņš kļūst par Kaldabruņas mācītāju, kur 1786. gadā piedzimst Frīdrihs Vilhelms.
Kas īsti bija Vāgners – mācītājs, grāmatu apgādātājs un izplatītājs, bibliotēkas dibinātājs, sabiedriskais darbinieks? Pirmo apmācību saņēmis jau ģimenē, skološanos turpinājis Jelgavas Pētera akadēmijā. Teoloģijas zinības apguvis Tērbatas universitātē. Vēl pirms mācītāja amata pienākumu pārņemšanas darbojies kā mājskolotājs. 1815. gadā – pēc iepriekšējā mācītāja Mīliha došanās mūžībā – kļuvis par Neretas draudzes mācītāju, tolaik būdams vien 29 gadus vecs, un kalpojis šajā amatā līdz pat aiziešanai no dzīves 1854. gadā.
Pārlūkojot daudzos Vāgnera darbošanās virzienus un centienus tautas, īpaši – bērnu – izglītošanā, iztēlē iezīmējas viņa “garīgais portrets” – apbrīnojami izglītots, enerģisks un daudzpusīgs cilvēks. Ar pārliecību un degsmi Vāgners rūpējies par latviešu skolu stāvokli – tieši viņa nopelns ir panāktā atļauja dibināt skolas latviešu zemniekiem ikvienā no apkaimes muižām; savukārt, apdāvinātākos jaunekļus Vāgners pats sagatavojis turpmākam skolotāja darbam. 1815. gadā, tūlīt pēc stāšanās mācītāja amatā, Neretas ķesterātā iekārtojis Ķesterskolu apkaimes bērniem. 1836. gadā Neretas draudzē bija jau 6 skolas. Tautas izglītība ir viena no jomām, kurai Vāgners bija uzticīgs visas savas dzīves laikā. Mācītāja gaitās gadu no gada apmeklēdams teju visus savas draudzes locekļus, reģistrēdams iedzīvotājus un “pārklaušinādams” viņu bērnus, Vāgners pedantiski uzskaitīja lasīt un rakstīt pratējus, kā arī viņiem pieejamo grāmatu sarakstus, un iegūtās ziņas regulāri publicēja laikraksta slejās. Pēc paša Vāgnera apkopotiem pierakstiem secināms, ka laikā, kad viņš darbojies kā draudzes mācītājs, lasītpratēju skaits pieckāršojies.
Viesošanos draudzes locekļu mājās raksturo paša autora citāts 1829. gada 7. marta “Latviešu Avīzēs”: “Gan grūti man nācās panest ziemas stipru saltumu, istabu karstumu, sūrus dūmus, kuriem dažā vietā uzgāju, un dažu citu neierastu lietu; bet visas šīs grūtības tapa pilnīgi aizmirstas caur to prieku, ko es baudīju, redzēdams, kā manas draudzes locekļi jo dienas ar mīļāku prātu pieņem manas pamācīšanas, un īpaši, ka grāmatu lasīšana un prāta gaišums jo dienas vairāk pie tiem vairojas.”
Vērā ņemams notikums bija paša Vāgnera tolaik sagatavotās aritmētikas mācībgrāmatas “Rēķināšanas pamācīšana, cik zemnieku ļaudīm vajaga” izdošana (1821), kura uzskatāma par pirmo latviešu bērnu skološanai pašmācībā paredzēto izdevumu, turklāt bijusi visizplatītākā matemātikas mācībgrāmata 19. gadsimtā. Grāmatu izdeva Stefenhāgens Jelgavā 1000 eksemplāru tirāžā, turklāt 1843. un 1867. gadā bija nepieciešami atkārtoti izdevumi.
Atzīmējams arī, ka, rūpējoties par bērnu lasītprasmi, vairumtirdzniecībā Vāgners izplatījis F. E. Štolla “Jaunu boksterēšanas un lasīšanas grāmatu”, kura laikā no 1813. līdz 1853. gadam izdota vairākkārt.
Mācītāja ieguldījums latviešiem adresētajā grāmatniecības produkcijā mūsdienu izpratnē bija skaitliski nenozīmīgs. Tomēr stāsts par Vāgneru labi raksturo 19. gadsimta pirmās puses situāciju latviešu tautības cilvēku kultūrizglītībā – atbilstoši tā laika vidējam tautas izglītības līmenim, iespējām un centieniem pēc gara gaismas, Vāgnera devums vērtējams kā nozīmīgs un paliekošs.
Vāgners mudināja latviešus vairāk lasīt ne vien garīga, bet arī laicīga satura literatūru, piemēram, praktisko padomu grāmatas, tāpēc iepirka izzinoša un praktiska satura grāmatas, daiļliteratūru, laika kavēkļa literatūru, laikrakstus Ķesterskolas vajadzībām. Rūpējoties gan par tautas izglītošanu, gan vienlaikus arī praktiski komerciāliem mērķiem, piemēram, jaunu ērģeļu iegādi Neretas baznīcas vajadzībām, 1827. gadā Vāgners īstenoja vēl kādu ideju – apgādāja Zalves mācītāja Millera atraitnes Šarlotes Elizabetes Milleres (Muller, 1767–1847) tulkoto medicīniska satura pamācību “No cilvēku glābšanas jeb īsa pamācīšana, kas ar tādiem jādara, kas pēkšņās nāves briesmās tikuši un kā nomiruši liekas”, kura atkārtotu izdevumu piedzīvoja 1871. gadā.
Tādējādi, sagādājot līdzekļus un par tiem iepērkot noderīgas grāmatas, bet vēlāk par zināmu samaksu – 2 grašiem nedēļā – tās padarot pieejamas arī pieaugušiem lasītājiem, Vāgners 1828. gadā nonāca līdz pirmās latviešiem adresētās bibliotēkas dibināšanas idejai, kas ir īpašas pieminēšanas vērts notikums latviešu bibliotēku vēstures pētniecības kontekstā. Piebilstams, ka jaunības gados arī pašam Vāgneram bija prāva privātā bibliotēka, kura, diemžēl, gājusi bojā ugunsgrēkā 1815. gadā.
Zināms, ka Vāgners piedalījies arī Latviešu literārās biedrības dibināšanā un tās izdotajā rakstu krājumā publicējis vairākus rakstus par latviešu valodas leksikas jautājumiem. 1851. gadā Neretas mācītājs būtiski papildinājis Ķesterskolas bibliotēkas krājumu ar Latviešu literārās biedrības dāvinātajām latviešu grāmatām – tūlīt pēc paziņojuma par šādu iespēju Vāgners pasteidzies pirmais paņemt piedāvātos izdevumus priekš savām un arī kaimiņu skolām. Lai gan sākotnēji neretieši nav bijuši pārāk atsaucīgi lasītāji, vēlāk situācija uzlabojusies un tieši latviešiem adresētas bibliotēkas ar latviešu valodā iespiestām grāmatām iedibināšana vērtējama kā viens no būtiskākajiem Vāgnera veikumiem. Pastāv arī minējums, ka šveiciešu rakstnieka J. H. Čokes utopiskā stāsta “Ciems, kur zeltu taisa” (1830) latviskojumā aprakstīts Neretas bibliotēkas paraugs, un pēc šīs bibliotēkas piemēra Latvijas laukos iekārtotas arī citas publiskās bibliotēkas.
Kopš 1822. gada, kad Jelgavā sāka iznākt “Latviešu Avīzes”, Vāgners kļuva par aizrautīgu to līdzstrādnieku un laikraksta izplatītāju savā draudzē. 1824. gadā “Latviešu Avīzēs” sāk parādīties nelieli rakstiņi, lielākoties ar vienādu virsrakstu “No Neretas”. Trīsdesmit turpmāko gadu laikā radīto Vāgnera publikāciju skaits tuvojas diviem simtiem.
Vāgners stāstīja par dažādiem pagasta notikumiem, veidojot ko līdzīgu notikumu hronikai. Tādējādi vācu tautības mācītājs kļuva arī par vienu no pirmajiem vietējās vēstures pētniekiem. Laiku pa laikam kas līdzīgs “Latviešu Avīzēs” tika iespiests arī par citām draudzēm, tomēr Nereta ir vienīgais novads, par kuru līdz mūsdienām saglabājies tik pilnīgs, profesionāli savākts publicētu faktu kopums. Viņa publikācijas, vairums no kurām šobrīd pieejamas digitālā formātā, ļauj izsekot iedzīvotāju izglītības līmeņa attīstībai un grāmatu izplatībai gadu desmitiem ilgā laikposmā, gūt priekšstatu par to, kā soli pa solim vairojas lasītpratēju pulks, 19. gadsimta četrdesmitajos gados pārsniedzot jau pusi no kopējā iedzīvotāju skaita. Vāgners aprakstījis arī Bībeles biedrības darbību grāmatu izplatīšanā.
“Latviešu Avīzēm” no Neretas iesūtīts arī krietns skaits praktisku padomu: kā izdzīt kurmjus, iznīdēt blaktis, izaudzēt lielus sīpolus, saglabāt kartupeļus, pārdzīvot lopbarības trūkumu u.c. – Vāgners viņš zināja, kas zemniekam svarīgs. Praktiskajai literatūrai vairāk uzmanības veltīts arī grāmatu apskatos, kurus Vāgners publicēja laikrakstā.
Atskaitot dažus nenozīmīgus joku gabaliņus, to vidū nav daiļliteratūras sacerējumu. Avīze viņam dāvāja iespēju stāstīt par savu laiku, to, kas notiek ar cilvēkiem viņa draudzē, kā viņi mainās gadu gaitā. Informācija sniegta demogrāfisko datu fonā, dažkārt arī lietpratīgi komentēta. Pats autors palika it kā neredzams.
Frīdrihu Vilhelmu Vāgneru tauta dēvējusi par skolu tēvu. Viņš – līdzīgi kā viņa dēls Pēteris Oto Vāgners (1825–1893), arī teologs, kurš kalpojis Neretas draudzē nākamos 40 gadus pēc sava tēva došanās mūžībā – pieskaitāmi pie Neretas apgaismotājiem teju 80 gadu laikposmā; dažos avotos šis tiek dēvēts par “Vāgneru gadsimtu” Neretas vēsturē. 1841. gadā apbalvots ar Svētā Staņislava III šķiras ordeni. Laikabiedru atmiņas pauž, ka bijis stalts, gara auguma vīrs sirsnīgām, laipnām acīm, ar savu draudzīgo raksturu spējis iedrošināt un viest uzticību pat mazos bērnos.
Pēc mācītāja Vāgnera došanās mūžībā 1854. gadā “Latviešu Avīžu” slejās lasāms viņam veltīts piemiņas teksts: “Ak tavu mīlīgu un rūpīgu gādāšanu par bērnu mācību, par derīgām skolām, par labām grāmatām, par bībeles biedrību, par baznīcas uzkopšanu, par ērģelēm un visām draudzes vajadzībām.”
2023. gadā, Neretas baznīcas 430. jubilejā, īpaši tiek godināts mācītāja ieguldījums neretiešu izglītībā.
Neretas Ķesteru kapsētas Mācītāju kalniņā arī šodien Frīdriha Vilhelma, viņa dēla Pētera Oto Vāgnera un vēl septiņu citu Vāgneru dzimtas cilvēku dusas vieta ir labi pamanāma, draudzes locekļu kārtībā uzturēta un rīta saules spoži apmirdzēta.
Izstādei izvēlētas sešas izcilas personības, katra no kurām pārstāv vienu no sešiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem (šoreiz apzināti atstājot malā galvaspilsētu) – ģeogrāfiskās viņu darbības vietas būs atrodamas stilizētā Latvijas kartes kontūrā:
- Pierīga, Pārdaugava – Vilis Altbergs (1847–1920), grāmatu izdevējs un tirgotājs, aktīvs Rīgas Latviešu biedrības u.c. organizāciju biedrs;
- Latgale – Andrivs Jūrdžs (arī Jurdžys, Jurdžs, 1845–1925), latgaliešu rokraksta grāmatniecības darbinieks, personiskās bibliotēkas īpašnieks, grāmatu iesējējs, dzejnieks;
- Zemgale – Heinrihs (Indriķis) Alunāns (1835–1904), publicists, tulkotājs, pirmais latviešu tautības profesionālais grāmatizdevējs, grāmattirgotājs, sabiedriskais darbinieks;
- Kurzeme – Klāvs Ukstiņš (1832–1904), pedagogs, grāmatu izdevējs un tirgotājs, aktīvs sabiedriskais darbinieks;
- Vidzeme – Jānis Ozols (1859–1906), grāmatu spiestuves, apgāda un veikala īpašnieks, aktīvs sabiedriskais darbinieks un nacionālās literatūras veicinātājs;
- Sēlija – Frīdrihs Vilhelms Vāgners (Wagner, 1786–1854), Neretas latviešu luteriskās draudzes mācītājs, publicists, mācībgrāmatu sastādītājs, grāmatu apgādātājs, izplatītājs, latviešu bibliotēkas dibinātājs.
Vairāku nedēļu garumā līdz izstādes atklāšanai Bibliotēku portālā stāstījām par katru no tiem.
Izstādes atklāšana notiks starptautiskās zinātniskās konferences “Izdevējdarbība un nācija” pasākumu kopas ietvaros. Plānots, ka vēlāk izstāde pārtaps par ceļojošo un tiks piedāvāta izvietošanai ar aplūkoto personību darbību saistītajos, kā arī citos mūsu valsts reģionos.
Rakstu sagatavoja:
Anda Saldovere
Bibliotēku nozares speciāliste
Latvijas Nacionālā bibliotēka
Attīstības departaments
Bibliotēku attīstības centrs
anda.saldovere@lnb.lv