Ievadvārdi… Vai mūsu spēkos ir ko jaunu literatūras mīļotājiem pateikt par šiem latviešu literatūras dižgariem? Nav jau runa par minūtēm un nav arī par stundām – pat par dienām ne… Šķiet, domādams neizdomāsi arī gada garumā… Šķiet, viss jau ir pateikts un izzināts, izlasīts un izpētīts… Un tomēr – pat “150 gadus pēc” mēs tomēr spējam atrast ko tādu, kas mūs vienotu, atceroties Raini un Aspaziju.

 
Mēs izvēlējāmies vaicāt. Mēs izvēlējāmies uzdot jautājumus, kuri mūsu bibliotēkas apmeklētājiem ne tikai liktu domāt, bet arī aizdomāties. “Aspazija” vai “Rainis”, “Jā” vai “Nē” – bet varbūt atbilde slēpjās ne tikai šajos divos apgalvojumos, bet gan vairākos variantos. Arī tos mēs Jums sagatavojām – sagatavojām un ar patiesu prieku secinājām, ka ne tikai mēs jautājumu izpētes procesā esam ieguvuši jaunas zināšanas, bet arī spējuši nodot tās Jums. Arī Jums, mūsu pasākuma apmeklētāji, zinātkāre, sacensība, azarts un jaunu zināšanu ieguve bija tas, kas šo dienu bibliotēkā ļaus atcerēties ar smaidu. Caur azartu un radošumu tieši Jūsos radās daudzie labie vārdi par šo pasākumu. Par pasākumu, kurā mēs ne tikai atcerējāmies vēsturiskus faktus no Raiņa un Aspazijas dzīves, bet kurā mēs mēģinājām iejusties arī pašu dzejnieku lomā, pēc iespējas precīzāk “liekot kopā” viņu dzejoļus, kā arī spēlējot vārdu asociāciju spēli, kas saistās ar viņiem abiem.

 

Viņi bija divi. Arī mēs sadalījāmies divās komandās. Taču gan mēs, gan viņi nesacentās. Mēs spējām no diviem radīt vienu veselu, kas spēja mūs piepildīt. Gan mēs, gan viņi radīja atmiņas, kuru galvenā īpašība ir vienojošs spēks arī pēc daudziem gadiem. Mēs atcerējāmies viņus, bet caur viņiem mēs atcerēsimies šo septembra dienu Olaines bibliotēkā, kas šķita kā viens mirklis, bet tomēr arī kas tāds, kas atmiņā paliks vienmēr. Mirklis var paskriet nemanot, tomēr atbalss paliks uz ilgu, ilgu laiku. Šis mirklis ir Raiņa un Aspazijas veikums, šis mirklis ir mūsu ikdiena bibliotēkā, to atceroties.