Nacionālajai bibliotēkai ir jābūt līderei un inovatorei: Intervija ar Lietuvas Nacionālās Martina Mažvīda bibliotēkas ģenerāldirektori Aušrini Žilinskieni

2024. gada 15. aprīlī Aušrine Žilinskiene (Aušrinė Žilinskienė) tika oficiāli izziņota kā Lietuvas Nacionālās Martina Mažvīda bibliotēkas jaunā ģenerāldirektore, kļūstot par pirmo sievieti šajā amatā Nacionālās bibliotēkas 105 gadu vēsturē. Priekštecis Renalds Gudausks bibliotēku vadīja 13 gadus.

Portāls Bibliotēka.lv, 25. novembris, 2024 288

Aušrine Žilinskiene. Foto: Vygaudas Juozaitis

Pirms tam desmit gadus Aušrine Žilinskiene bija Lietuvas Kultūras institūta direktore, ir strādājusi Lietuvas Mākslinieku savienībā un projektā “Grāmatas no Lietuvas” vairāku gadu garumā ir veicinājusi lietuviešu autoru darbu tulkošanu un izdošanu ārvalstīs. Izglītību guvusi vācu filoloģijas un lingvistikas jomā. 2003. gadā Aušrine Žilinskiene ir godalgota ar valsts prezidenta piešķirtu Bruņinieka ordeni par nopelniem Lietuvas labā.

Lietuvas Nacionālā Martina Mažvīda bibliotēka Viļņā. Foto: Leonas Garbačauskas

Latvijas Bibliotēku portāls izsaka pateicību Aušrinei Žilinskienei par sarunai veltīto laiku un novēl veiksmīgu darba cēlienu jaunajā amatā.

Kopš pavasara esat Lietuvas Nacionālās Martina Mažvīda bibliotēkas ģenerāldirektores amatā. Kā ziņots Lietuvas plašsaziņas līdzekļos, vadības maiņas process ir bijis sarežģīts. Kā vērtējat līdzšinējo pieredzi?

Lietuvas Nacionālajā Martina Mažvīda bibliotēkā sāku strādāt aprīļa vidū.

Lietuvā Nacionālās bibliotēkas direktoru izvēlas uz pieciem gadiem konkursa kārtībā, ko organizē Lietuvas republikas Kultūras ministrija. Konkurss notika pagājušā gada novembra beigās. Lai gan konkursā uzvarēju, es nevarēju uzsākt darbu bibliotēkā, jo iepriekšējais direktors Renalds Gudausks, kurš arī piedalījās konkursā, komisijas lēmumu pārsūdzēja. Lai arī tiesvedība joprojām turpinās, tiesa atļāva Kultūras ministrijai iecelt amatā tās izvēlēto direktoru.

Es šo situāciju saredzu kā demokrātijas izpausmi – mums visiem ir dota iespēja apšaubīt augstākstāvošu amatpersonu pieņemtos lēmumus, kuriem nepiekrītam. Vienlaikus, tie ir arī morāli lēmumi, ko pieņēmis gan bijušais direktors, gan es.

Ilgi domāju par to, vai ir vērts sākt darbu, ja tiesa vēl nav pieņēmusi galīgo lēmumu, taču tiesas process var aizņemt ilgu laiku, tāpēc izvēlējos negaidīt un tā vietā esmu pilnībā nodevusies jaunajai lomai. Un mans lēmums tagad šķiet pilnīgi pamatots, jo katra diena bibliotēkā man ir prieka un atklājumu pilna.

Kāda, jūsuprāt, ir nacionālās bibliotēkas loma?

Mūsdienās nacionālajai bibliotēkai noteikti ir jābūt līderei un inovatorei, jo ir nepārtraukti jāattīstās, lai atbilstu lietotāju mainīgajām vēlmēm un neatpaliktu no tehnoloģiskā progresa. Mēs esam atbildīgi gan par bibliotēku nozares pilnveidošanu, gan par Lietuvas bibliotēku kopkataloga un digitālā mantojuma portāla administrēšanu un modernizēšanu, un tas pieprasa būt nepārtrauktā formā.

No otras puses, bibliotēkai ir jāturpina pildīt savas galvenās funkcijas kā nacionālā kataloga uzturētājai, saglabājot un paplašinot savus krājumus. Šajā nemitīgu pārmaiņu laikmetā nedrīkstam aizmirst par būtiskākajiem un svarīgākajiem nacionālās bibliotēkas pienākumiem.

Jūsu izglītība un iepriekšējā darba pieredze ir cieši saistīta ar literatūru, mākslu un kultūras pasākumiem. Kā jūs plānojat veicināt Lietuvas Nacionālās bibliotēkas izaugsmi un attīstību? Kādas galvenās prioritātes izvirzāt?

Savā piecu gadu programmā esmu izvirzījusi trīs prioritātes un konkrētus darbus, kas saistīti ar katru no tām.

Pirmkārt, bibliotēkai jācenšas uzlabot pakalpojumus visiem lietotājiem, lai ikviens šeit varētu justies gaidīts. Ir daudz darāmā attiecībā uz pakalpojumu pieejamības palielināšanu lietotājiem ar invaliditāti, atstumto sociālo grupu iesaistīšanu, izglītojošiem pasākumiem dažādām vecuma grupām utt. Īpašu uzmanību pievērsīsim digitālajiem pakalpojumiem. Tie kļūst arvien populārāki, taču pētījumi liecina, ka lasītāji un bibliotēku apmeklētāji to kvalitāti vērtē sliktāk nekā mūsu fizisko pakalpojumu kvalitāti.

Vēl viens uzdevums ir plašāk un atklātāk izmantot bibliotēkā uzkrātās zināšanas. Ar to es domāju bibliotēkas krājumu digitalizēšanu un to aktīvāku izmantošanu, lai uzticamas zināšanas sabiedrībai tiktu pasniegtas pievilcīgā un pieejamā veidā. Šobrīd bibliotēka strādā pie ļoti vērienīga e-kultūras projekta, kas apvienos ne tikai bibliotēku, bet arī citu kultūras iestāžu (arhīvu, muzeju, teātru, filmu un kino organizāciju u.c.) digitāli pieejamu krājumu vienotā platformā, kas ļaus sabiedrībai mijiedarboties ar šo saturu. Atsevišķs izaicinājums būs bibliotēkas uzkrāto zināšanu pielāgošana izglītības iestāžu vajadzībām. Nacionālā bibliotēka ir aktīvi iesaistījusies izglītības jomā, un tā administrē Kultūras pasu programmu skolām visā valstī.

Trešā joma, kurā strādāsim, ir saistīta ar valsts bibliotēku nozares apvienošanu un līderības piedāvāšanu, lai veicinātu kvalitatīvu lēcienu valsts bibliotēku nozarē, kopīgi veidojot nākotnes bibliotēku.

Kopš pagājušā gada Igaunijas Nacionālajai bibliotēkai ir jauns direktors, un šogad šim piemēram sekoja arī Lietuva un Latvija. Vai tas varētu nozīmēt jaunu lappusi Baltijas valstu nacionālo bibliotēku vēsturē? Vai šīs trīs bibliotēkas cieši sadarbosies arī turpmāk?

Jau daudzus gadus partnerība starp trīs Baltijas valstu nacionālajām bibliotēkām ir attīstījusies dažādos līmeņos un aspektos. Mūsu sadarbības saites ir ciešas. Šovasar notika mūsu tradicionālā seminārnometne LiLaEst, kurā piedalījās visu trīs Baltijas valstu nacionālo bibliotēku komandas. Mums bija iespēja ne tikai plecu pie pleca attīstīt savas kompetences, bet arī satikties, veidot jaunas saites un citam citu iepazīt.

Starp citu, mans pirmais darba brauciens kā jaunajai vadītājai bija uz Rīgu, kur tikāmies ar Andri Vilku, kurš noslēdza savu pilnvaru termiņu, un ar Igaunijas Nacionālās bibliotēkas jauno direktoru Martinu Ēvelu. Tikšanās bija ļoti sirsnīga un nozīmīga. Esmu ļoti pateicīga Andrim Vilkam par viņa siltumu un pretimnākšanu, simboliski nododot Baltijas valstu nacionālo bibliotēku draudzības vēsturi un kopīgo pieredzi, kā arī visas rakstītās un nerakstītās tradīcijas mums, jaunajiem, kā iedrošinājumu turpināt sadarbību.

Nešaubos, ka mūsu sadarbības centieni turpināsies, jo saskaramies ar daudziem kopīgiem izaicinājumiem: kiberdrošība, digitālo pakalpojumu paplašināšana, pakalpojumu kvalitātes uzlabošana un daudzi citi. Ir ļoti labi zināt, ka ir, ar ko konsultēties, ja rodas tāda nepieciešamība. Turklāt, protams, mēs vēlamies stiprināt mūsu reģionālo pārstāvniecību starptautiskajās organizācijās.

Šovasar Latvijas Nacionālā bibliotēka ar lepnumu atzīmēja desmitgadi jaunajā ēkā, ko dēvē par “Gaismas pili”. Arī Lietuvas Nacionālā bibliotēka ir piedzīvojusi ievērojamas pārmaiņas, jo pirms astoņiem gadiem tā tika skaisti atjaunota. Cik nozīmīga, jūsuprāt, ir bibliotēkas fiziskā telpa?

Nacionālajai bibliotēkai kā fiziskai telpai ir jāatbilst modernas un demokrātiskas sabiedrības mūsdienu vajadzībām. Agrāk bibliotēkas darbstacijas tika saprastas vienkārši kā lasītavā rindās izkārtoti galdi. Tagad apmeklētāju vajadzības ir pavisam citas.

No aptaujām zinām, ka apmeklētāji nāk uz bibliotēkām dažādu iemeslu dēļ – ne tikai mācīties, bet arī piedalīties kultūras pasākumos, ne tikai strādāt bibliotēkā, bet arī pavadīt brīvo laiku, ne tikai aizņemties bilžu grāmatu, bet arī atvest bērnu uz filmas seansu, izglītojošu nodarbību vai semināru. Ja vēlamies, lai cilvēki bibliotēkā uzturētos ilgāk un lai apmeklējums pārsniegtu viņu cerības, pat ja sākotnējais mērķis bija tikai paņemt pasūtīto grāmatu [Lietuvas Nacionālajā bibliotēkā noteiktās lasītavās iespējams grāmatas ņemt līdzi uz mājām – A.I.], mums jāpiedāvā iekļaujoša telpa un saistoši pakalpojumi. Telpa var iedvesmot. Tas ir tas, uz ko mēs tiecamies.

Turklāt mēs pievēršam uzmanību arī infrastruktūras uzturēšanai un darbinieku apmācībai, kā arī pakalpojumu pieejamībai, lai mēs varētu pēc iespējas plašāk atvērt ne tikai savas durvis, bet arī sirdis lasītājiem ar dažādām vajadzībām. Dažiem apmeklētājiem fiziskās telpas pieejamība ir būtiska, lai piekļūtu ēkai un saņemtu pakalpojumus.

Foto: Leonas Garbačiauskas

Latvijā pieaug bažas par bērnu, jauniešu un pieaugušo lasīšanas paradumu pasliktināšanos. Lai risinātu šo problēmu, Latvijas Nacionālā bibliotēka ir uzsākusi iedvesmojošu sabiedrības iesaistes kustību “Restarts lasīšanai”. Kāda ir situācija Lietuvā? Kādas stratēģijas, jūsuprāt, mēs varētu īstenot, lai atjaunotu lasītāju mīlestību pret grāmatām?

Mums Lietuvā ir tādas pašas bažas. Lai gan redzam uzlabojušos rezultātus lasīšanas jomā agrīnajā vecumā, t.i., arvien vairāk vecāku sāk apzināties lasīšanas nozīmi bērniem līdz 3 gadu vecumam un lasa saviem bērniem priekšā arvien vairāk, joprojām ir problēmas, ar kurām saskaras jaunieši un diemžēl arī pieaugušie.
Nesen Lietuvas Kultūras ministrijas pasūtītā aptauja atklāja, ka lasīšanas paradumi agrīnā vecumā pēdējo gadu laikā ir ievērojami uzlabojušies.

Nesen publicētie aptaujas rezultāti liecina, ka 44 % respondentu, kuriem ir bērni, lasa savam bērnam (0–17 gadi) vai kopā ar viņu katru dienu vai vairākas reizes nedēļā. Ja aplūko tieši agrīno lasīšanu (lasīšana bērniem vecumā no 0 līdz 6 gadiem), tad 44 % lasa bērniem vecumā no 0 līdz 2 gadiem katru dienu vai vairākas reizes nedēļā, bet 49 % lasa bērniem vecumā no 3 līdz 6 gadiem. Tikmēr 14 % nekad nelasa vai lasa savam bērnam vai ar savu bērnu retāk nekā reizi mēnesī. Sievietes biežāk nekā vīrieši lasa kopā ar bērnu (attiecīgi 54 % un 33 % lasa bērnam katru dienu vai vairākas reizes nedēļā). Tas uzsver tādu kampaņu kā “Tēti lasa bērniem” nozīmi, lai palielinātu tēvu iesaisti lasīšanas veicināšanā.

Tomēr joprojām ir vecāki, kuri lasa saviem bērniem pārāk reti vai vispār nelasa. Šāda lēmuma pamatā nereti ir pārliecība, ka bērni ir pārāk mazi, lai saprastu grāmatas. Lielākā daļa vecāku plāno sākt lasīt saviem bērniem, kad viņiem apritēs viens gads. Tas liecina, ka vecāki joprojām nezina par agrīnās lasīšanas priekšrocībām – eksperti iesaka lasīt mazuļiem priekšā jau no dzimšanas.

Lietuvā trūkst regulāru aptauju par lasīšanas paradumiem. Lai gan Lietuvas Kultūras padomes veiktais pētījums par iedzīvotāju līdzdalību kultūrā un apmierinātību ar kultūras pakalpojumiem aptver dalību literārajās aktivitātēs un dažus lasīšanas paradumus, ir svarīgi vākt datus par lasīšanu un lasīšanas jautājumiem regulāri un mērķtiecīgi.

Mēs kā bibliotēka turpināsim aktīvi sadarboties ar vecākiem, jo viņi ir vissvarīgākais posms bērnu iepazīstināšanā ar grāmatām. Šim nolūkam mums ir “Grāmatu starts” (“Knygu Startas“) – projekts, kurā tiek veicināta agrīnā lasīšana.

Mēs arī uzskatām, ka ļoti svarīga stratēģija ir bērnudārzu bibliotēku programmu stiprināšana. “Grāmatu starta” ietvaros Lietuvas Nacionālā Martina Mažvīda bibliotēka sadarbībā ar Viļņas pilsētas pašvaldības vadīto EDU Vilnius desmit galvaspilsētas bērnudārzos izveidoja lasīšanas stūrīšus. Mūsu mērķis ir veicināt agrīnās lasīšanas kultūru pirmsskolas izglītības iestādēs, rosinot pedagogus aktīvi iesaistīties un sniedzot viņiem zināšanas par agrīno lasīšanu. Lasīšanas stūrīši ir aprīkoti ar pirmsskolas vecuma bērniem paredzētām mēbelēm, lasīšanas speciālistu izvēlētām grāmatām un metodiskiem materiāliem par agrīno lasīšanu, tostarp padomiem, kā aktivizēt lasīšanas stūrīti.

Lietuvā 5.–8. klašu bērni piedzīvo vislielāko lasīšanas kritumu, un viņu piesaistīšana grāmatām prasa īpašas iniciatīvas.

Attiecībā uz gados vecākiem lasītājiem es uzskatu, ka bibliotēkām būtu jāiesaistās interešu aizstāvībā un jāveicina spēcīgāka komunikācija par to, ka novecojošai sabiedrībai ir nepieciešamas dažādas grāmatas dažādos formātos, lai cilvēki ar redzes traucējumiem netiktu atstāti novārtā, un, protams, mums būtu jārunā par to, kā iesaistīt lasīšanā personas ar dažādām vajadzībām.

“Cietais rieksts” ir ļoti aizņemts pieaugušais, kurš ir tik noguris, ka grāmatu paņem rokās tikai atvaļinājuma laikā. Taču es ticu, ka, pieaugot izpratnei par darba un privātās dzīves līdzsvara, pašaprūpes un garīgās veselības nepieciešamību, ar mēģinājumiem pāriet uz četru dienu darba nedēļu un līdzīgiem risinājumiem, rastos laiks un vēlme lasīt arī garākus tekstus, nevis tikai pārlūkot sociālos medijus.

Kādas, jūsuprāt, ir Lietuvas bibliotēku tīkla stiprās un vājās puses?

Bibliotēkām Lietuvā lielu impulsu deva vērienīgi valsts mēroga projekti. Viens no tādiem bija “Bibliotēkas progresam” (2008–2011) un “Bibliotēkas progresam 2” (2015–2017), ko Lietuvas Nacionālā bibliotēka īstenoja kopā ar Bila un Melindas Geitsu fondu. Pirmajā posmā bibliotēkas tika nodrošinātas ar datortehniku lietotājiem, bet otrajā darbinieki mācījās, kā radīt vērtību kopienām. Pirmais posms palīdzēja bibliotēkām piesaistīt vairāk apmeklētāju laikā, kad tikai nedaudziem bija personālie datori un piekļuve internetam mājās – tas radīja izcilu pievienoto vērtību. Otrais palīdzēja darbiniekiem formulēt problēmas un izstrādāt projektus to risināšanai. Tāpēc šodien bibliotēkas piedāvā dažādus ļoti interesantus pakalpojumus, kas izstrādāti, reaģējot uz konkrētām kopienas vajadzībām.

Šie projekti un daudzas citas iniciatīvas ir izveidojušas spēcīgu un aktīvu Lietuvas publisko bibliotēku tīklu. Tīkls turpina augt un radīt jaunas ierosmes, piemēram, iekļaujošas sabiedrības projektu “Bibliotēka visiem” un Medijpratības un informācijpratības kompetenču pilnveides programmu pieaugušajiem MIRKT.

Pēdējo gadu notikumi – pandēmija, Krievijas agresija pret Ukrainu, nemitīgs informatīvais troksnis, mediju pārpilnība, dezinformācijas kampaņas – ir mudinājuši sabiedrību pievērst uzmanību ziņu mediju un sociālo mediju darbības principiem un mācīties atlasīt, saprast, interpretēt, analizēt un kritiski izvērtēt informāciju, kas tai tiek sniegta. Tāpēc medijpratība un informācijpratība ir būtiskas kompetences (zināšanas, prasmes un attieksmes), kas palīdz kritiski izvērtēt ziņu medijos, kā arī sociālajos medijos sniegto informāciju un izvēlēties uzticamus informācijas avotus. Bibliotēkas ir informācijas un zināšanu mājvieta. Tās ir vietas, kur apmeklētāji var atrast profesionālus informācijas speciālistus, kuri vienmēr labprāt atbildēs uz viņu jautājumiem.

Mēs nevēlamies zaudēt asumu, tāpēc pirms gada Nacionālā bibliotēka uzsāka jaunu projektu par kultūras nozares darbinieku kvalifikācijas pilnveidi (2023–2025). Projekta mērķis ir nodrošināt sistemātisku, uz rezultātiem orientētu un ilgtermiņa ietekmi vērstu jaunu kvalifikāciju izstrādi kultūras nozares darbiniekiem. Mēs strādāsim pie tā, lai paaugstinātu kultūras iestāžu motivāciju un sniegtu tām iespējas piedāvāt kvalitatīvus kultūras pakalpojumus, kas atbilst sabiedrības vajadzībām; centīsimies panākt efektīvāku, uz rezultātiem orientētu pārvaldību, attīstīsim starpinstitucionālos tīklus un veicināsim sadarbības kultūru. Šī projekta ietvaros īpašu uzmanību pievērsīsim bibliotekāru profesionālo kompetenču attīstībai, kopienas saliedēšanai un stiprināšanai un pieredzes apmaiņai.

Kas šodien ir bibliotekārs?

Tas ir jautājums mums visiem: mūsdienās bibliotēkas darbinieks līdztekus tradicionālajiem bibliotekāra pienākumiem darbojas arī kā izglītotājs, skolotājs un vadītājs. Tātad – vai viņš joprojām ir bibliotekārs vai tomēr kas cits? Bibliotēkās strādā ļoti dažādi speciālisti ar dažādu izglītību. Šīs būtiskās pārmaiņas ir saistītas ar bibliotēkas funkciju daudzveidību.

Es uzskatu, ka bibliotekāra profesija ir lielisks piemērs mūžizglītības idejai. Strādājot bibliotēkā, jūs nepārtraukti mācāties un pielāgojat savas zināšanas un prasmes mainīgajām apmeklētāju un vietējās kopienas vajadzībām.

Bibliotekārs ir dinamisks jēdziens. Šodien mēs nezinām, kādas īpašības un spējas bibliotekāriem būs nepieciešamas vēl pēc desmit gadiem. Viens ir skaidrs: bibliotekāri spēj pielāgoties mainīgās sabiedrības vajadzībām, un tiem būs svarīga loma arī rītdienas kultūras dzīvē.

Vai bērnībā sapņojāt kļūt par nacionālās bibliotēkas direktori? Vai bija kāda konkrēta bibliotēka, kas jums patika?

Nē, man tas nekad nav ienācis prātā. Es uzaugu mazpilsētā, kur bija viena bibliotēka (neskaitot skolas bibliotēku), un es biju bieža tās apmeklētāja, jo man ļoti patika lasīt. Es zināju visu par bibliotēku, un viņi zināja mani, es biju pastāvīga apmeklētāja.

Tomēr bibliotēkas interjers nebija pārāk aicinošs, tāpēc es tur nepavadīju daudz laika un labprātāk lasīju mājās. Tikai vēlāk, ceļojot, redzēju daudzas iespaidīgas bibliotēkas, un man ir liels prieks sekot līdzi procesam, kā arī Lietuvas bibliotēkas atjaunojas, kļūst pievilcīgākas un aicinošākas.

Vai ticat, ka bibliotēkas var mainīt dzīvi?

Protams.

Pirmkārt, bibliotēkās ir grāmatas, kurām var būt milzu ietekme uz ikviena cilvēka dzīves lēmumiem vai panākumiem, kā arī uz personības attīstību. Piemēram, agrīna lasīšanas pieredze ir saistīta ar labākām agrīnajām akadēmiskajām prasmēm un labākiem sasniegumiem skolā. Bērnu grāmatās bieži tiek attēlota dažāda sociālā un emocionālā pieredze, kas ļauj bērniem attīstīt sociālās un emocionālās kompetences.

Otrkārt, bibliotēka ir vieta, kur cilvēki satiekas ar citiem, socializējas savā starpā un veido nelielas kopienas, kurās tiek stiprinātas sociālās saites, atrasti domubiedri un draugi. Bibliotēka ir iespēja vientuļiem cilvēkiem satikties un socializēties.

Treškārt, bibliotēkas var sniegt praktisku labumu, izglītot un stiprināt kritiskās domāšanas prasmes, informācijpratību un tehnoloģisko lietpratību, un tas var mainīt dzīvi, piemēram, palīdzēt vieglāk atrast darbu.

Pašlaik Lietuvā ir 1240 publisko bibliotēku, no kurām gandrīz 1000 atrodas lauku apvidos. Viena bibliotēka apkalpo vidēji 2254 iedzīvotājus, un bibliotēkas tiek apmeklētas aptuveni 9,3 miljonus reižu gadā.

Jaunākie pētījumi liecina, ka Lietuvas bibliotēkas ir ieguvušas apmeklētāju uzticību, jo tās maina un uzlabo apmeklētāju dzīves kvalitāti, atbilst viņu vēlmēm un kalpo kā spēcīgi kopienu centri. Bibliotēkas ne tikai palīdz mazināt digitālo izolētību, bet arī patiesi palīdz cilvēkiem risināt ikdienas problēmas, veicina jaunu pakalpojumu rašanos, rada piemērotus apstākļus IT aprīkojuma izmantošanai tiem, kuriem citādi šajā ziņā būtu ierobežotas iespējas, t.i., lauku teritoriju iedzīvotājiem, pensionāriem un cilvēkiem ar zemiem ienākumiem.

Jā, es ticu, ka bibliotēkas var mainīt dzīvi.

Paldies!