Meklētājprogrammas Google iniciatīva, masveidā ciparojot angliskos tekstus, Francijā tika uztverta kā kājas spēriens. Toreizējais Francijas [nacionālās] bibliotēkas direktors Žans Noels Ženenē (viņš bija arī saimnieks mūsu Valsts prezidentes apmeklētajā "Pārsteidzošās Latvijas" pasākumā bibliotēkā) Le Monde publicēja asu rakstu pret Google projektu, un tā patoss bija – es nevēlos, lai maniem mazbērniem Viktors Igo un Balzaks būtu jālasa vienīgi tulkojumos angļu valodā. Frankofonisko SOS sadzirdēja Žaks Širaks. Viņš uzaicināja vēl piecu valstu vadītājus – Gerhardu Šrēderu, Silvio Berluskoni, Aleksandru Kvašņevski, Hosē Luisu Rodrigesu Zapatero un Ferencu Gjurčaņi, lai iesniegtu Eiropas komisijai rezolūciju par Eiropas digitālās bibliotēkas izveidi. Rezolūciju atbalstīja 23 ES nacionālo bibliotēku direktori.
Viesojoties Rīgā, Polijas prezidents Kvašņevskis man vaicāja, vai Latvija arī pievienojas? Pēc daudziem profesionāliem un birokrātiskiem pasākumiem 2007. gada 28. februārī tika nodibināts Eiropas Digitālās bibliotēkas fonds, lai koordinēti veidotu Europeana, kā turpmāk tiks dēvēta Eiropas digitālā bibliotēka. Tehnoloģiski un metodoloģiski "virzošais spēks" būs Eiropas nacionālās bibliotēkas, jo "komisijai" ļoti patika praktiskā iestrāde "superportāls" TEL – theeuropeanlibrary.com. Jāatzīst, ka Google ļaudis arī nesnauž un sākuši ciparot angļu valodā.
Viens no raksta centrālajiem mezgliem ir autortiesības. Šajā ziņā ES cenšas paēdināt vilku starp dzīvām kazām. Autortiesības regulē īpaša direktīva, kura vairs neapmierina nevienu. Pagaidām vismaz rakstīto publikāciju laukā ir sasniegts zināms kompromiss, kas paver iespēju sabalansēt autoru, izdevēju un lasītāju tiesības. Arī Latvijā ir veikti grozījumi likumā par Autortiesībām, arī par digitālās bibliotēkas tiesībām.
Latvijā digitalizācija sākās pirms 13 gadiem Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā ar izcilo Broces "Monumente". LNB un citas "atmiņas" institūcijas līdz šim bija un ir izveidojušas zināmus digitālos krājumus. Latvijas nacionālās digitālās bibliotēkas Letonica koncepts veidojās paralēli ar Eiropas Digitālās bibliotēkas ideju. Abos gadījumos tika formulēti šādi principi – informācijas ticamība, pieejamība neierobežoti ilgā periodā nākotnē, daudzvalodība, digitālā sadarbība bibliotēku, arhīvu un muzeju vidē, kā arī partnerība ar privāto sektoru. Par galvenajiem partneriem esam izvēlējušies Microsoft, kura vadībā top sarežģīts un daudzpusīgs risinājums. To sauc par digitālo objektu pārvaldes arhitektūru. Atsevišķos digitalizācijas komponentos ir iestrādes arī ar Exigen, Tildi un Lursoft. Atšķirībā no vairākiem kolēģiem Eiropā (Francijas, Norvēģijas, Slovākijas) mēs pagaidām atturamies no totālas visu nacionālo krājumu ciparošanas. Diemžēl daudz vairāk nekā Graftonsī rakstā, mums jāsaskaras ar laika un naudas problēmu. Pilnvērtīga vienas lappuses digitalizācija ar tekstu optisko pazīšanu un "iezīmēšanu" meklēšanai prasa 20 minūtes, bet vienas vidējas grāmatas apstrāde izmaksā 40 līdz 100 eiro.
Latvijas projektā ir mazliet citas prioritātes, proti, vispirms ciparot to, kas iet bojā. Diemžēl avīzes bieži jau ir tādā stāvoklī, ka tās vairs nav iespējams "atpazīt". Otrkārt, mēs vēlamies, lai digitālo bibliotēku būtu iespējams ātrāk lietot, galvenokārt, izglītības vajadzībām. Treškārt, mēs domājam par interaktīvo aspektu – cilvēku līdzdalību satura veidošanā, apstrādē, komentēšanā utt. Domāju, ka satura, zināšanu ziņā te ir milzīgas iespējas.
Te mēs nonākam pie interesantās apskatāmā raksta noslēguma daļas. Proti, pie marginālijām. Korejā viena universitāte par digitālās bibliotēka mērķi izvirzīja e-margināliju vides radīšanu. Principā tika nodrošināta gan "veco" piezīmju, gan jauno e-komentāru līdzāspastāvēšana bez iejaukšanās oriģinālajā tekstā. Tomēr paies ilgs laiks, līdz vienā un tajā pašā grāmatā izdarītās piezīmes, kuras ir izkaisītas publiski pieejamās, memoriālās un mājas bibliotēkās, būs apkopojamas.
Nobeigumā par lasīšanu nākotnē. Pēdējo gadu pētījumi, tāpat kā empīriski novērojumi rāda, ka tiek jauktas divas lietas – datorprasme un zināšanu piesavināšana. Izrādās, ka māka lietot tehniskos līdzekļus nebūt nav cilvēkus padarījusi zinošākus. Ir daudz sliktāk. Neuzskaitīšu visas elektroniskās informācijas priekšrocības, bet pastāv problēmas. Runā par īpašu Google paaudzi, un šī gada 16. janvārī Lielbritānijā publiskots pētījums par šo tēmu. Galvenie secinājumi ir šādi: "guglētāji" bieži nav spējīgi apgūt garus tekstus (ekrāna – vienas lappuses efekts), nespēj tos analizēt un vērtēt kritiski. Viņi ir par slinkiem, lai dotos dziļākos informācijas meklējumos. Ievadītie atslēgas vārdi bieži ir šauri un primitīvi. Programmā Google veidojas saites, kuru izmantošanas biežums nepavisam nenorāda uz satura izcilību, atbilstību vai pat ticamību. Guglētāji parasti nezina, ko viņi nezina. Un viņi vienkārši neatrod vispiemērotākos tekstus. Pētījuma autori to sauc par informācijas lauka mentālās kartes iztrūkumu. Šīs problēmas pastāv arī Latvijā, un tās nopietni apdraud visu līmeņu izglītību, pētniecību, profesionālismu, bet varbūt tas vēl nopietnāk apdraud spēju domāt, vērtēt un radīt. Informācijas meklēšana nav "viss", "viss" ir atrašana. 
 
 
Latvijas Bibliotēku portālā raksts pārpublicēts no žurnāla "Rīgas Laiks" 2008. gada februāra numura
 
Copyright © Rīgas Laiks