Apjomīgajā kolekcijā savākts ap 20 tūkstošiem etiķešu un ap 8 tūkstošiem maizes iesaiņojumu no vairāk kā 100 Latvijas maizes ceptuvēm. Kolekcija veidojusies pēdējo 10 gadu laikā un daudzas maizes ceptuves savu darbību jau beigušas, bet liecība par paveikto palikusi kolekcijā iekļauto etiķešu veidā. Viena no šādām maizes ceptuvēm ir arī Dundagas “Valdnieki”.

Latvija pasaules mērogā var lepoties ar ļoti lielu maizes veidu piedāvājumu: rupjmaize, baltmaize, saldskābmaize, kliju maize – tās zināmas katram latvietim. Taču ne vienmēr mēs aizdomājamies par to, ka katrai maizei dots savs īpašais nosaukums, katrai maizei ir savs iesaiņojums un katram cepējam savs amata noslēpums. Cepēji joprojām meklē jaunas maizes receptes, radot jaunus nosaukumus, etiķetes vai mūsdienīgos iesaiņojuma maisiņus. Šo bagātīgo nosaukumu un cepēju parādi, tad nu vienuviet krāsainu varam ieraudzīt Zālīša kunga kolekcijā, kas pati ir neliela Latvijas vēstures daļa un liecība cilvēka pacietībai, neatlaidībai un spējai pārvarēt dažādus šķēršļus.

Vai kaut kur pasaulē vēl varam nogaršot: Citronmaizi, Domnieku maizi, Doktora klaipiņu, Millenium maizi, Sinepju batonu, Burtnieku maizi, Griķu maizi. Pie mums cep arī: Alpu maizi, Austrumu rupjmaizi, Ziemeļu maizi un, protams, Latvijas maizi.

Daudzi maizes klaipiņi nes cilvēku vārdus: Jāņa maize, Matīsa un Alberta maizes.

Par maizes cepēju mīlestību, pret savu darbu un katru kukulīti, liecina daudzie maizes nosaukumi mīļvārdiņos: Odzenīte, Speķenīte, Sīpoliņš, Saulīte, Podziņa, Ķimenīte.

Iepazīstot etiķešu sniegto informāciju rodas, piemēram, jautājums: Kāpēc Balvos cep “Ances batonu“? Interesanti būtu uzzināt, jo Balvi un Ventspils pusē esošā Ance ģeogrāfiski ir visai tālu pat Latvijas mērogam.

Un tā ir tikai pavisam neliela daļa no tā ko varam iepazīt šai kolekcijā, kura joprojām tiek papildināta. Izstāde ir ceļojoša un kolekcionārs to jūlijā vēlas redzēt Dundagas novada Vīdales bibliotēkā, bet augustā Mazirbē – Līvu tautas namā.