Dzejas dienām veltīts pasākums 22. septembrī notika Līvānu novada Centrālajā bibliotēkā. Uz tikšanos ar līvāniešiem bija ieradies mīļš un gaidīts ciemiņš – dzejniece Lija Blūma. Lai gan Blūmas kundzes dzimtā puse ir Vidzeme- Rūjiena un darba mūža lielākā daļa pavadīta Salacgrīvā, mēs varam Liju saukt par mūsējo, jo neilgs viņas darba periods ir saistīts ar Līvānu pilsētu. Pirms 48 gadiem Lija, būdama Rīgas kultūras darbinieku tehnikuma audzēkne, ieradās praksē Līvānu pilsētas bibliotēkā, kur nostrādāja mēnesi. It kā neilgs laika posms, bet cik daudz siltu atmiņu gan par pilsētu, gan bibliotēku un īpaši kolēģiem, ar kuriem viņa bija strādājusi kopā. Ar sirsnīgiem vārdiem dzejniece pieminēja gan toreizējo bibliotēkas vadītāju Moniku Livdāni, kas bija arī viņas prakses vadītāja, gan bibliotekāri Ainu Kalvāni. Ļoti emocionāla bija atkalredzēšanās ar Monikas kundzi.

 

Viešņa nebija ciemos braukusi tukšām rokām, jo līdzi bija paņemts pirmais dzejoļu krājums. Lai gan dzeju viņa raksta jau sen, pirmā dzejas grāmatiņa “Gar jūru ar atmiņām” izdota 2011. gadā. Līvānu dzejas cienītāji vienprātīgi atzina, ka krājumā apkopotie dzejoļi ir atzīšanās mīlestībā jūrai, Salacgrīvai un Rūjienai, to cilvēkiem. “Tur palika manas atmiņas. Tās aizplūst, varbūt pat izzudīs, bet jūra paliks, jo tā saistās ar sapņiem, ar plašumu, ar romantiku” – stāstīja dzejniece.

 

Kāda tad ir Lijas Blūmas dzeja? Dzejas dienu apmeklētāji teica: vienkārša, sirsnīga, saprotama. Vislabāk to, protams, raksturo Valdis Rūja: “..trāpīgi, nesamāksloti salīdzinājumi, reizēm mazliet paskumjas, bet ar gaišu mākoņmaliņu apskaidrotas metaforas, savā vienkāršībā spilgti epiteti, daudzas labestīgi vaļsirdīgas rindas, kas nesūdzas, netiesā, bet uzsmaida mums, sniedz siltu, draudzīgu plaukstu.”

 

Lija Blūma uzskata, ka stimulu rakstīšanai laikam ierosināja darbība pašas dibinātajā literārajā klubiņā “Noskaņa”, kas mājvietu bija atradis Salacgrīvas bibliotēkas paspārnē. Kad Rakstnieku savienība aicināja uz kursiem, Lija Blūma kļuva par apzinīgu to apmeklētāju. Lai gan pabeigta ir prozas sekcija, tomēr Lijas aicinājums ir un paliek dzeja. Lijas Blūmas dzejas vārsmas ir publicētas “Zintniekā”, “Saskarsmē”, “Auseklī”, “Rūjienas laikā” un citos izdevumos.

 

Jāatzīst, ka publika ļoti atsaucīgi izņēma arī viņas prozas lasījumus, kas bija liecība Blūmas kundzes vitalitātei un brīnišķīgai humora izjūtai.

 

Runājot par Dzejas dienām un par dzeju kā tādu, pasākuma dalībnieki bija vienisprātis- Dzejas dienas ir vajadzīgas, tās nekad nebūs plaša patēriņa prece, jo dzeja ir augstākās kvalitātes valoda. Mūsu gadsimtā brīžiem dzeju vajag pa reizei izvest pastaigāties un labākais pastaigu laiks ir Dzejas dienas.

 

Paldies Dzejniecei, paldies pasākuma dalībniekiem!