Literatūras ceļvedis piedāvā: intervija ar lasīšanas vēstnesi Aiju Bremšmiti 

Aija Bremšmite ir lasīšanas vēstnese, Ogres Centrālās bibliotēkas bibliotēku informācijas speciāliste, raidieraksta “Piedzīvot lappuses” un Instagram konta @piedzivot.lappuses [šobrīd deaktivizēta] satura veidotāja, kā arī viena no autorēm portālā LSM.lv. Ievērības cienīgs sasniegums ir Aijas iekļūšana žurnāla “Pastaiga” Latvijas ietekmīgāko, radošāko sieviešu sasniegumu 2024. gada topā. Tas nav viss, jo laikā, kad top intervija, Aija, visticamāk, aktīvi iesaistījusies jaunos projektos un darbos, kas saistīti ar lasīšanas veicināšanu. Viņai piemīt neizsmeļama radošā enerģija, uzņēmība un entuziasms, ja runa ir par grāmatām un lasīšanu, to popularizēšanu plašākai sabiedrībai. Ir pagājuši vairāki gadi kopš pirmajām raidieraksta epizodēm un ierakstiem sociālajās platformās. Savulaik Aija mani ir aicinājusi aprunāties raidierakstā “Piedzīvot lappuses”, tagad esam mainītās lomās, laiks iztaujāt arī viņu par lasīšanas aktualitātēm, grāmatu blogeriem, darbu Ogres Centrālajā bibliotēkā un to, kā veidot lasīšanas kultūru un būt daļai no tās.

Kā sākās tava aizraušanās ar lasīšanu? Vai atceries pirmo īpašo grāmatu, kas tevi mudināja arī turpmāk iedziļināties aizraujošajā grāmatu pasaulē?

Šī intervija notiek ļoti interesantā manā dzīves laikā. Tieši šobrīd daudz domāju un pārdomāju par to, kas man ir grāmata, kā es redzu to savā dzīvē šodien un rīt. Līdz šim grāmatas un lasīšana ir bijusi daļa no manis, no manas identitātes, un tās vienmēr bijušas man blakus. Tuvāk vai tālāk, bet blakus.

Es atceros grāmatu, ar kuru iemācījos lasīt. Atceros vidusskolas laikus un to, cik cītīgi lasīju obligāto literatūru. Pēc tam nāca studijas ar tik intensīvu lasīšanas un studēšanas periodu, pēc kura grāmatu rokās neturēju vairākus gadus. Es teiktu, ka lasīšanā mani atgrieza Noras Ikstenas “Mātes piens”. Tā bija grāmata, ar kuru es atkal tā pa īstam sajutu, ka lasīšana var būt ne tikai pienākums vai izklaide, bet arī emocijas, līdzpārdzīvojums, piedzīvojums lappusēs, kuru esi izvēlējies pats. Jā, tā bija grāmata, kas manī atkal atvēra lasītāju. Turklāt tādu, kas ir pilnīgi pārliecināts, ka mums katram kaut kur ir vismaz viena īstā grāmata.

Nu jau piecus gadus esmu grāmatu blogeru kopienā, un nupat jau šķiet, ka lasīšanas intensitātes ziņā šis periods bijis diezgan tuvs tam, kā lasīju studējot. Ir sajūta, ka laiks piebremzēt, mazliet apstāties un pavērot sevi un apkārt notiekošo. Es atkal gaidu grāmatu, kas manī atvērs jaunu lappusi un vēlmi turpināt būt grāmatu pasaulē.

Kā lasīšana pilnveidojusi tavu dzīvi?

Nu jau kādu laiku saku, ka lasīšana ir mana dzīve. Tas ir mans darbs, mana ikdiena, mans hobijs, intereses. Es laikam īsti vairs nedomāju par to, ko man dod lasīšana, un es gribētu domāt, ka neviens kaislīgs lasītājs par to nedomā. Mēs vienkārši lasām, esam stāstā, emocijās, pārdzīvojumā. Tāpat manī ir pārliecība, ka nelasītāju par lasītāju nevar pārvērst, piesolot skaistāku, gudrāku, labāku dzīvi. Es negribētu, lai visi uz pasaules būtu zvērināti lasītāji. Es gribētu, lai cilvēki iemācītos lasīšanas baudu, un reizēm tas var būt vien īss mirklis grāmatā.

Kāpēc izjuti vajadzību par grāmatām un lasīšanu runāt publiskajā telpā?

Šis ir jautājums, ko uzdodu sev šobrīd. Kāpēc man vajadzētu par izlasīto runāt publiski? Un vai es maz to vēl vēlos? 🙂 Tolaik es par to vispār nedomāju, un bija sajūta, ka pasaulei taču noteikti būtu interesanti uzzināt, cik daudz aizraujošu un labu grāmatu mums ir. Sāku stāstīt par bērnu grāmatām kontekstā ar bērnu lasītprieku, un joprojām uzskatu, ka lasošus bērnus var izaudzināt tikai lasoši pieaugušie un ka lielajiem ir jālasa mazo grāmatas, lai ģimenēs, skolās, bibliotēkās veidotos sarunas par un ap grāmatām. Lasīšanas kultūrai jābūt ikdienišķai un pašsaprotamai, un tas bija tas, ko savulaik gribēju panākt ar savu balsi sociālajos tīklos. Man šķiet, es mazliet cerēju mainīt pasauli, bet pasaule nemainās troksnī. Tieši tāpēc šobrīd gribas paklusēt un pavērot visu, kas notiek, lai atgrieztos ar citu sakāmo, vai vienkārši samainīt fokusu.

Vai tavā vidē – draugu, ģimenes un paziņu lokā, − vienmēr bijuši lasītāji? Kā tu atradi lasīšanas domubiedrus?

Manas omītes mājā ir grāmatu siena. Burtiski. Viena vesela siena grāmatu, un grāmatas tieši omītes mājās es atceros jau no ļoti agra vecuma. Lasa arī mana mamma, savulaik lasīja tētis. Es nesauktu mūs par dižiem intelektuāļiem, taču grāmatas mūsmājās bijušas vienmēr, un kāds tās vienmēr arī lasījis. Arī manā draugu pulkā ir cilvēki, kas lasa, savukārt tie, kas lasa, ir kļuvuši par maniem draugiem. Es nezinu, kā tas ir, kad ģimenēs tā visa nav. Nevaru iedomāties, tāpēc man reizēm pietrūkst skatījuma no otras puses, lai dziļāk izprastu nelasītājus. Tiekoties ar pedagogiem un bibliotekāriem, es stāstu, ka mēs esam ļoti priviliģēti, mums mājās ir grāmatas, grāmatu plaukti, skapji, varbūt pat sienas, bet vērts atcerēties, ka ne visiem bērniem tā ir. Tik daudzi neko tādu ģimenēs nepiedzīvo, tāpēc mēs nevaram no visiem skolēniem klasē gaidīt vienādu attieksmi pret grāmatām un lasītprieku. Tas nav iespējams. Tas, ko varam – kļūt par bērnu lasītprieka vēstnešiem, stāstīt, rādīt, lasīt priekšā. Jā, lasīt priekšā arī skolā, arī pamatskolā un, kāpēc gan ne, vidusskolā.

Esmu šogad ievilinājusi savus ģimenes locekļus grāmatu klubā. 🙂 Mēs cits citam iesakām grāmatas, kuras gada laikā izlasīt, un ceru, ka šī gada noslēgumā mums būs ne tikai svinēšana, bet arī karstas diskusijas par izlasīto. Tā ka tos lasīšanas domubiedrus nav jāmeklē nekur tālu, un tos arī nevajag daudz. Mums viss jau ir pa rokai.

Kā tapa ideja par raidieraksta veidošanu?

Kad piedzima mana meita, devos garās ratu pastaigās, kurās sāku klausīties raidierakstus. Tolaik manā uzmanības centrā bija darbs skolā un pedagoģija, tāpēc daudz informācijas klausījos par to tēmu. Lielākoties svešvalodās, jo latviski raidierakstu par pedagoģiju vēl nebija. Tad nu audzēju un izaudzēju sevī domu, ka varu taču pati veidot kaut ko savu. Raidieraksti tieši tāpēc ir (un reizēm arī nav) lieliski, jo tie ļauj pie mikrofona nokļūt ikvienam. Ja tev ir ko teikt, ņem un runā. Tad nu es sadūšojos un sāku veidot sarunas par izglītību un dzīvi skolā raidierakstā “Piedzīvot skolu”, kas vēlāk dabiski pārtapa par “Piedzīvot lappuses”. Man gribējās radīt vienkāršu, pieejamu saturu ikvienam, kam interesē lasīšana.

Kāpēc no visiem sociālajiem tīkliem priekšroku devi Instagram platformai, lai dalītos ar grāmatu ieteikumiem?

Laikam jau tāpēc, ka Instagram šķita visvienkāršākais veids, kā to darīt. Sociālie tīkli kā tādi ir atvērta, demokrātiska vide, kurā ikviens var rādīt sevi, savas aizraušanās, satikt domubiedrus. Klasiskie blogi man šķiet ir intīmāki, privātāki, vairāk sev. Tāpēc es vienmēr iekšēji mazliet pasmaidu, kad kāds saka, ka veido Instagram saturu tikai sev. Sev jūs varat iekārtot glītu kladīti vai rakstīt pārdomas Word dokumentā. Sociālie tīkli ir par socializēšanos, un es godīgi atzīstu, ka atsauksmes nerakstu sev un grāmatas nefotografēju sev. Es to daru citiem, un es gribu, lai mani sadzird.

Vai bija kādi blogeri, kas tevi iedvesmoja rakstīt atsauksmes?

Es vēl atceros laikus bez tā saucamā #bookstagram jeb grāmatu satura Instagram. Lasīju Mairitas Gurovas un Daiņa Gžibovska, vēl vairāku citu blogeru blogus un apbrīnoju, cik interesanti viņi rakstīja par grāmatām, cik aizraujoši. Ietekmējos no viņu ieteikumiem, mēdzu lasīt to, ko lasīja viņi, un būtībā izjutu visu to emociju gammu, ko šobrīd jūt tie, kas seko maniem vai citu grāmatu blogeru ierakstiem. Tā ir interese, vēlme lasīt līdzi, vilšanās, jo grāmata nav patikusi tik ļoti, kā to aprakstījis blogeris. Nezinu, vai kāds konkrēts blogeris mani iedvesmojis rakstīt arī pašai. Tas notika kaut kā dabiski, jo līdz ar Instagram blogošanas durvis atvērās arī ne tikai tehniski veiklajiem. 🙂

Cik svarīgs ir grāmatu blogeris kā starpnieks starp izdevniecībām un lasītājiem? Vai, tavuprāt, grāmatu blogeris izdara daļu no izdevniecības darba, reklamējot grāmatu?

Es teiktu, ka grāmatu blogeris var būt lielisks instruments grāmatas reklamēšanā, lasīšanas popularizēšanā. Diemžēl man gribētos teikt, ka joprojām neesam iemācījušies šo instrumentu izmantot. Lai neizklausītos tik skarbi, teikšu – esam ceļā uz to, un pagaidām šajā ceļā visvairāk trūkst mērķtiecības gan no izdevniecību, gan grāmatu blogeru puses. Es gribētu skatīties un lasīt tādus grāmatu blogus, kuru mērķis nav tikai grāmatu brīveksemplāru iegūšana, bet, piemēram, savu lasītāju sasmīdināšana vai informēšana, vai aizvešana līdz šim nezināmos grāmatu ceļos, varbūt izaicināšana, pretī runāšana, pārsteigšana. Tad arī izdevniecībām būtu vieglāk šobrīd tik biezajā blogeru mežā atrast savu blogeri, ar kuru gribas sadarboties, strādāt, veidot to tiltu uz lasītāju, nevis mehāniski izdalīt grāmatu eksemplārus atsauksmēm.

Zini, var jau teikt, ka blogeris dara izdevniecības darbu, bet tā jau ir mūsu izvēle piekrist grāmatu brīveksemplāriem, mūsu veidots saturs, mūsu rakstītas atsauksmes vai reklāmas. Vai mums, grāmatu blogeriem, ir kaut kas cits, ko piedāvāt? Man gribētos domāt, ka ir, tikai reti kurš ir tik drosmīgs izkāpt no ierastā un pierastā.

Cik liela, tavuprāt, ir grāmatu blogera atbildība, iesakot grāmatas potenciālajiem lasītājiem?

Pirmkārt, mums jābūt atbildīgiem pret savu sirdsapziņu. Un te arī sākas tas interesantākais, jo reizēm sirdsapziņa neļauj kritizēt grāmatu, jo tā taču dāvināta, eksemplāru atsauksmei uzticējusi izdevniecība, varbūt pat pats autors. Kā gan tagad teikt, ka nepatīk! Kā gan pieminēt neveiklu tulkojumu vai sižeta negludumus! Sirdsapziņa neļauj. Redzi, es pat nepieminēju bloga lasītājus, jo par tiem mēs domājam ļoti reti. Viņi jau neapvainosies! Viņi jau nepamanīs, neuzzinās, ko es domāju patiesībā. Labāk mazliet piepušķošu, piemelošu, lai visi priecīgi.

Tagad paskatīsimies no otras puses. Viena ne no sirds saslavēta grāmata pret, piemēriem, pieciem bloga lasītājiem, kas vīlušies secina – hmm, līdz šim izvēlējāmies grāmatas pēc Aijas ieteikumiem, vienmēr viss bija labi, bet šoreiz galīgi garām. Lasītāji sāk šaubīties, neuzticēties un no uzcītīga bloga atbalstītāju loka pamazām atkrīt, jo saprot, ka tās locījuma vietas vairs nesakrīt.

Skaidrs, ka uz papīra tas viss izklausās vienkārši – esi godīgs pret savu lasītāju, un viss būs labi. Realitāte ir tāda, ka mēs visi esam cilvēki un ka māksla ir un paliek ārkārtīgi subjektīva lieta. Sirdsapziņa ir atslēgas vārds. Mūsu uzdevums ir to vispār sadzirdēt un ar saprātu izvērtēt iespējamos ieguvumus un zaudējumus.

Kā tu raksturotu savu sekotāju auditoriju? Kas viņus visvairāk uzrunā tavos grāmatu apskatos un recenzijās?

Man gribētos pateikt lielu paldies tiem cilvēkiem, kas joprojām seko manam blogam. Ļoti to novērtēju, arī labos vārdus, ko saņemu. Taču, godīgi sakot, man nav ne jausmas, kas sekotājus manā blogā uzrunā. Nedomāju, ka es ar kaut ko īpašu atšķiros no citiem blogeriem. Ar dažiem izņēmumiem šobrīd mani diezgan garlaiko saturs, ko veido mūsu grāmatu blogeri, un galvenokārt es garlaikojos pati no sevis. Gaidu kādu radošo dzirksti un vēlmi atkal strādāt tā, lai ir interesanti man un citiem. Es ļoti gribētu atrast to savu rokrakstu, veidu, kā runāt par grāmatām, kas būtu tuvs man un kas arī citiem palīdzētu mani ieraudzīt un atšķirt. Es ceru, ka par to domā arī citi grāmatu blogeri. Dažiem no mums ir foršas odziņas. Gribētos odziņu dažādību un garšu nianses.

Cik nozīmīgi, tavuprāt, ir grāmatu blogi mūsdienu grāmatu tirgū?

Sarežģīti atbildams jautājums, jo te arī ir vairāki aspekti. Domāju, ka Latvijā tā ietekme nav tik ievērojama. Daudz ietekmīgāks ir [apgāda “Zvaigzne ABC” īpašnieces] Vijas Kilblokas ieraksts Facebook. Lūk, tas gan var sašūpot tirāžas un pārdošanas ātrumu! 🙂 Daudz kas atkarīgs no bloga lasītāju skaita un uzticības kredīta lieluma, kopā liekamas vairākas sastāvdaļas, lai to ietekmi reāli izmērītu. Cik nācies runāt ar izdevējiem, neesmu dzirdējusi, ka grāmatu blogi spējuši ietekmēt vienas vai otras grāmatas pārdošanas rādītājus. Man ir sajūta, ka daudz iespaidīgāku ietekmi varam veidot, runājot par grāmatām lasīšanas kontekstā, ievilināt lasītāju pulciņā arvien jaunus un jaunus cilvēkus. Tas ir tas, ko noteikti varam darīt un ko ļoti daudzi no mums arī veiksmīgi dara.

Kā tu vērtē savu ietekmi kā grāmatu blogerim salīdzinājumā ar tradicionālajiem literatūrkritiķiem?

Šis ir tāds negodīgs salīdzinājums, jo mēs tomēr nedarām vienu un to pašu darbu. Blogera un literatūrkritiķa mērķi un arī mērķauditorijas ir atšķirīgas. Dažreiz, protams, kaut kas var sabalsoties, taču ir labi, ka mums katram ir sava ietekme un veids, kā šo ietekmi radām. Labu kritiku var lasīt kā labu grāmatu, tas pats par sevi ir vērtīgs, dziļš, daudzpusīgs teksts, un to nebūtu godīgi salīdzināt ar blogeru atsauksmēm, kas visbiežāk ir visai plakans teksts. Tiesa, ir atsevišķi grāmatu blogeri, kuru rakstīto es vienmēr izlasu ar lielu baudu un esmu teikusi – te ir rakstnieka potenciāls.

Kā tu domā, vai ir iespējams vidusceļš starp blogeru atsauksmēm un akadēmisko literatūrkritiku?

Vai tāds vidusceļš būtu nepieciešams? Mēs mierīgi drīkstam un varam braukt katrs pa savu ceļu vai joslu. Mums katram ir savi lasītāji, kas, protams, arī reizēm var sakrist, taču tas, ko sagaidām no blogera un kritiķa, atšķiras. Man bail domāt par to, kāds varētu izskatīties šis vidusceļš. Man tās atšķirības liekas pašas interesantākas. Nevajag mums vidusceļu. Man liekas, tas, ka šādas divas ļoti atšķirīgas formas pastāv, jau pats par sevi ir vidusceļš – vieta, kur tam lasītājam satikt savu grāmatu neatkarīgi no tā, kāda veida tekstu viņš vēlas lasīt izvērtēšanai.

Kāpēc ir vajadzīgi grāmatu blogeri?

Blogošana – tas ir hobijs, un kā jebkurš cits hobijs – tam nav obligāti jābūt, bet tas piepilda mūsu sirdis ar mirdzošu prieku un vēlmi lasīt, domāt un dalīties. Grāmatu blogeri ir tiešie starpnieki starp grāmatu un lasītāju, un to ir vērts atcerēties gan mums, gan izdevniecībām, gan bloga lasītājiem.

Kādi ir grāmatu blogera pienākumi un atbildība?

Te nu viss atkarīgs no tā, cik nu kurš gatavs celt un nest. Ir blogeri, kas koncentrējas uz rūpīgu atsauksmju rakstīšanu, citi iet tālāk un dara reālas lietas lasītprieka veicināšanā. Mums par to neviens nemaksā, tāpēc, ja tā labi padomā, savā blogā varam izpausties un rakstīt gan baltu patiesību, gan tīrākos pekstiņus. Tomēr aicinu būt godīgiem gan atsauksmēs, gan attiecībās ārpus kadra, neizmantot situāciju ļaunprātīgi vai negodprātīgi, klausīt sirdsapziņu un atcerēties grāmatu vērtību.

Kā gadu laikā ir attīstījusies grāmatu blogošanas kultūra Latvijā?

Tā attīstība bijusi cikliska. Mainījies laiks un forma, kādā runājam, rakstām atsauksmes, bet grāmata palikusi centrā, un tas ir skaisti. Ir labi apzināties, ka palielu bariņu cilvēku vieno lasīšana un viss, ko varam piedzīvot lappusēs. Laikam ritot, ir, protams, amizanti vērot, kā tas, par ko runājām pirms dažiem gadiem, nu atkal aktuāls jaunās blogeru paaudzes vidū. Te tas cikliskums var mazliet nogurdināt. Taču kopumā ir labi, ka sarunas par grāmatām neizsīkst un turpinās.

Uz kuru pusi tā varētu virzīties, kādas jaunas tendences parādīties?

Nemācēšu teikt par jaunām tendencēm, bet domāju, ka laiks virzīties tuvāk sev, meklēt savu personisko centru, rādīt citādo, atšķirīgo, neparasto, veidot dažādākas, dziļākas sarunas par izlasīto. Es gaidu jaunas, drosmīgas asinis, kas saduļķotu mūsu mazo, nedaudz iemigušo dīķīti. Tas būtu interesanti!

2024. gada pavasarī notika pirmais Latvijas grāmatu blogeru forums ar vairāk nekā 60 dalībniekiem, kā šī iecere no idejas tapa līdz realizācijai? Vai šogad arī forums notiks?

Par 2024. gada spārnoto teicienu pasludināts Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča teiktais Jaunā gada uzrunā: “Ja nu nesanāks. A ja nu sanāks?” Lieliski teikts, un kaut kā brīdī, kad it kā pa jokam kādā sarunā izskanēja šī ideja, mēs pat neiedomājāmies par to, ka varētu nesanākt. Joks pa jokam, ideja pa idejai, un kaut kā tas viss sāka ripot uz priekšu, līdz aprīļa beigās attapāmies pirmajā Grāmatu blogeru forumā. Paldies stiprajai organizatoru komandai, kuras sastāvā bija Ieva (grāmatu blogere @mrs.lasitaja), Kristīne (grāmatu blogere @humpalasungramatas), Sandra (grāmatu blogere @pielasit_sirdi) un Inga (rakstniece Inga Grencberga). Mēs ļoti centāmies, lai šis pasākums ir ar patīkamu un gaišu pēcgaršu. Par šo gadu gan man ļoti grūti teikt. Lai pasākums notiktu, tas kādam jāorganizē. Ceru, blogeru vidū atradīsies kāda uzņēmīga un drosmīga kompānija, kas šo darbiņu uzņemsies šogad.

Kā apzināt, cik grāmatu blogeru Latvijā varētu būt, ņemot vērā, ka daudzi darbojas dažādās sociālajās platformās? Kādiem, tavuprāt, kritērijiem būtu jāizpildās, lai sevi varētu dēvēt par grāmatu blogeri?

Viens no mērķiem, kāpēc pagājušajā gadā organizējām forumu, bija apzināt reālo blogeru skaitu. Skaidrs, ka arī tas nebija objektīvi precīzs skaitlis, bet guvām vismaz aptuvenu ieskatu un apjausmu. Domāju, ka īsto, reālo skaitli neiegūsim nekad, jo viss ir plūstoši un mainīgi. Kāds, kas sevi šodien sauc par grāmatu blogeri, rīt var izvēlēties citu ceļu. Es arī negribētu būt tas cilvēks, kas nosaka kritērijus, pēc kuriem atlasāmi grāmatu blogeri. Jālasa grāmatas un jāraksta par tām atsauksmes, jāveido saturs par grāmatām, lasīšanu – tas būtu visvienkāršākais. Vēlams darīt to regulāri un no sirds.

Kādi ir kritēriji, pēc kuriem tu pati izvēlies grāmatas, par kurām veidot atsauksmes un apskatus?

Es cenšos lasīt daudz bērnu literatūras, tā joprojām ir man visinteresantākā. Man patīk palasīt arī latviešu dzejniekus, par to gan blogā nerakstu. Tālāk jau skatos un pētu, kas interesants jaunumu plauktos, kas varētu būt interesants, svaigs, aizraujošs. Nekā oriģināla manos izvēles kritērijos nav. 🙂 Atsauksmes visbiežāk rakstu par to, kas paticis pašai. Kaut gan tas arī ir tik mainīgi. Agrāk rakstīju atsauksmes par katru izlasīto grāmatu, bet šobrīd tas mainījies. Uzfilmēju arī kādu videoatsauksmi, skatos, kas sekotājiem interesē vairāk. Tā ir tāda nepārtraukta taustīšanās un sevis meklēšana. Vismaz manā gadījumā.

Kādu vēstījumu tev ir svarīgi par grāmatu pateikt savā atsauksmē? Kas noteikti būtu jāiekļauj vēstījumā?

Man tik ļoti patīk tie gadījumi, kad grāmata mani ir aizrāvusi, apbūrusi, sagrāvusi un tad salīmējusi atkal kopā. Tās ir tās reizes, kad grāmata ir caur un cauri manējā, un tad par to gribas izstāstīt visai pasaulei, pārliecināt, ka šī noteikti, noteikti jālasa. Ir gadījušies izņēmumi, bet parasti tādas atsauksmes uzrakstīt ir ļoti viegli, un tad es nemaz nedomāju, kam atsauksmē jābūt. Grāmatas radītās emocijas plūst pašas no sevis.

Atsauksmes par grāmatām var būt ļoti dažādas, un te tiešām ir svarīgi, lai sadzirdam sevi un attīstām katrs savu rokrakstu un balsi. Taču īsu sižeta izklāstu un no ceturtā vāka pārstāstītu anotāciju gan par atsauksmi saukt negribētos. Diemžēl arī šāda tendence mūsu blogārē ir novērojama, un tas, manuprāt, ir ļoti negodīgi gan pret lasītāju, gan pret izdevēju un autoru, ja grāmatas eksemplārs saņemts dāvanā. Saprotu, ka mūsu steidzīgajā laikmetā visu gribam ātri un īsi, un varbūt kādam lasītājam tiešām arī der šāds ātrs ieskrējiens grāmatā, taču to nevajadzētu saukt par atsauksmi. Par ieskatu varbūt.

Cik svarīga tev pašai ir lasītāju atgriezeniskā saite pēc tavām recenzijām? Kā tas ietekmē tavas nākamās publikācijas?

Atgriezeniskā saite ir svarīga, protams. Es nedarītu to publiski, ja necerētu saņemt reakciju no lasītājiem, skatītājiem, sekotājiem. Tā ir degviela, kas ļauj darboties, strādāt tālāk. Un es neticu nevienam, kas apgalvo – komentāri man nav svarīgi, sirsniņas man nav vajadzīgas. Viss ir vajadzīgs! Tas ir sociālo tīklu spožums un arī posts. No otras puses, es apzinos, ka grāmatu atsauksmes ir tāds Instagram žanrs, kas reti kad raisīs tik lielu interesi, lai zem ieraksta veidotos dabiskas un aizraujošas sarunas un diskusijas. Īpaši reizēs, kad vairāki no mums gandrīz vienlaicīgi lasa un vērtē vienas un tās pašas grāmatas. Atkal un atkal atgriežos pie tā, ka vērts meklēt un atrast savu īpašo, atšķirīgo balsi un rokrakstu, varbūt pat citu veidu, kā runāt par izlasīto.

Kas ir tas, kas paliek grāmatu blogera ikdienas aizkadrā?

Bezgalīgi gari izlasāmo grāmatu saraksti, milzīgas neizlasīto grāmatu kaudzes un vainas sajūta par neuzrakstītajām atsauksmēm. Vārdu meklēšana reizēs, kad nerakstās, centieni atrast īsto gaismu fotogrāfijai, atsauksmju rakstīšana vai video montēšana ļoti vēlos vakaros vai agros rītos. Sajūta, ka jaunas idejas gāžas viļņiem, bet tad atkal absolūts tuksnesis galvā. Protams, daudz, ļoti daudz lasīšanas, kad vien tas iespējams. Savulaik cēlos piecos no rīta, jo tas bija vienīgais brīdis, kad varēju sev izkārtot lasīšanu. Tagad esmu pārgājusi uz vēlajiem vakariem, un tad bieži sanākt arī aizmigt ar grāmatu rokās.

Pastāsti, lūdzu, kāda ir viena diena darbā Ogres Centrālajā bibliotēkā!

Es neesmu bibliotekāre, tāpēc ar lasītājiem satiekos ļoti, ļoti reti. Mans darbs vairāk saistīts ar bibliotēkas tēla veidošanu. Esmu atbildīga par to, kā izskatāmies sociālajos tīklos, organizēju pasākumus un izstādes, reizēm kādu pasākumu sanāk arī novadīt. Tā kā Ogres Centrālā bibliotēka joprojām ir Ogres viesu uzmanības centrā, regulāri iejūtos arī gida ādā un vadu bibliotēkā ekskursijas. Starp citu, man ir arī pilnīgi oficiāls gida sertifikāts, kas gan iegūts pirms vairākiem gadiem, un tā iegūšana savulaik nekādi nebija saistīta ar darbu bibliotēkā. Bet man patīk vērot, kā dzīves kauliņi sakrīt savās vietās un kā mūsu agrākajiem lēmumiem allaž atrodas kāds mērķis, kas atklājas kaut kad vēlāk.

Manas dienas bibliotēkā ir ļoti, ļoti dažādas. Tas, kas ir nemainīgi – es strādāju vienā no skaistākajām bibliotēkām Latvijā un man ir brīnišķīgākie kolēģi. Man ir milzīgi paveicies! Ļoti! Par to esmu ārkārtīgi pateicīga liktenim.

Kāpēc tev bija svarīgi pašpasludināt sevi par bērnu un pusaudžu literatūras vēstnesi? Pastāsti, lūdzu, kā tapa Ogres Centrālās bibliotēkas bērnu grāmatu klubs pieaugušajiem “Lasītdrosme”! Kāda līdz šim ir bijusi tā darbība?

Ai, tā pašpasludināšanās jau vairāk tika domāta kā humors, bet, jā, ar to man gribējās pievērst tieši pieaugušo, vecāku, pedagogu, bibliotekāru, uzmanību. Parādīt un pierādīt, ka pieaugušajiem arī vērts lasīt bērnu literatūru. Pirmkārt, tā ir aizraujoša, skaista, dziļa, asprātīga. Otrkārt, tas ir viens no veidiem, kā klasēs, bibliotēkās un ģimenēs veidot lasīšanas kultūru, kas mūsu sabiedrībā ir vāji attīstīta. Ļoti daudzi pieaugušie dzīvo katrs ar savu lasīšanas traumu. Tas var būt bērnībā saņemts bibliotekāres rājiens par laikā nenodotu grāmatu. Tie var būt bezgalīgi gari obligātās literatūras saraksti un sliktas atzīmes par nepareizajām domām. Tās var būt mājas, kurās vispār nav bijis grāmatu un kurās lasīšana nebija vērtība. Tāpēc man bija svarīgi pievērst pieaugušo uzmanību mūsdienu bērnu literatūrai, mudināt atgriezties bērnībā vai jaunībā un samīļot to iekšējo skumjo un sabijušos bērnu. Pieaugušais, kas mīl bērnu literatūru, ir brīnišķīgs lasīšanas vēstnesis un stabils pamats mūsdienu jaunās paaudzes lasītpriekam.

Bērnu grāmatu klubs “Lasītdrosme” manā galvā dzīvoja jau kādu laiku, līdz beidzot tam saņēmos pagājušā gada noslēgumā. Šobrīd notikušas jau divas tikšanās. Mums katru reizi ir kāda tēma, par kuru parunājam vairāk un dziļāk, un es esmu laimīga par šīm tikšanās reizēm, jo tās mani uzlādē. Mani ļoti iepriecina pieaugušie, kuru acis, runājot par bērnu grāmatām, mirdz. Tas ir skaisti un ļoti cerīgi!

Kā dabiski bērnos, jauniešos un arī pieaugušajos radīt paliekošu mīlestību uz lasīšanu, nevis to uzspiest?

Vai esi gatava vismaz stundu garai lekcijai? 😀 Šī ir mana mīļākā tēma, es tiešām varu par šo runāt daudz un gari. Man ir arī mana personiskā pieredze kā skolotājai un nu arī kā mammai. Es teiktu, ka mums jābūt tādā vienlaikus koncentrētā un atslābušā stāvoklī. Mērķi par lasošu sabiedrību nedrīkst pazaudēt, uz to ir mērķtiecīgi jāvirzās un jāstrādā, jāveido ļoti konkrētas, uz rezultātu vērstas stratēģijas un tās jāievieš skolās. To vajadzēja izdarīt jau vakar, tikmēr ministriju kabinetos tiek spriest par abstraktām miljonu vērtām programmām, kas diez vai nesīs taustāmu rezultātu. Arī Ogres Centrālajā bibliotēkā mērķtiecīgi ar šo strādājam, un pagājušajā gadā sadarbībā ar novada bibliotēkām un izglītības iestādēm izveidojām programmu “Lasītrosme”, kuras ietvaros bērni apgūst lasītprieku klasēs un regulāri apmeklē literārās nodarbības bibliotēkās.

No otras puses, jāatceras, ka to rezultātu var panākt, neko daudz nesarežģījot. Lasām ar bērniem, lasām priekšā bērniem, runājam par izlasīto, aizejam uz teātra izrādi, pavadām laiku bibliotēkā, ja naudiņa atļauj, aizejam ar bērniem uz grāmatnīcu. Veidojam vidi, kurā grāmata un lasīšana ir vērtība, prieks, jauka izklaide, sarunu temats, bet apzināmies, ka ne visiem jābūt lieliem lasītājiem. Mums der arī bērni un jaunieši, kuri mīl citas lietas, ne tikai grāmatas.

Kāda ietekme ir ģimenei un pārējai sabiedrībai, lai bērnam rasot vēlme lasīt grāmatas?

Vislielākā un vistiešākā. Kad man kāds jautā, kas ir tas, kas var ietekmēt bērnu lasītprieku, es atbildu vienā vārdā – pieaugušais. Un tā ietekme var būt gan pozitīva, gan negatīva. Es negribu sevi atkārtot, jo esmu daudz par šo pateikusi iepriekšējās atbildēs. Domājot par bērnu lasītprieku, pieaugušajiem vērts iedomāties sevi bērnu vietā. Kad jūs pēdējo reizi veidojāt prezentāciju par pēdējo izlasīto grāmatu saviem kolēģiem? Kad jūs pēdējo reizi saņēmāt kritiku par grāmatas izvēli, jo esat kādai grāmatai par lielu vai par mazu? Kad jūs pēdējo reizi nedrīkstējāt lasīt paša izvēlēto grāmatu, jo jūs par daudz lasāt viena žanra literatūru? Mēs tik daudz gaidām no bērniem, bet tik reti ļaujam viņiem grāmatās vienkārši būt.

Agrāk biji skolotāja, pašlaik strādā bibliotēkā – kā Tu ikdienā spēj rast līdzsvaru starp darba un grāmatu blogera pienākumiem?

Man šķiet, ka nu jau man te viss ir sajaucies kopā, ka es vienkārši plūstu uz priekšu un strādāju visur, kur un kā varu, lai tā grāmatu vēsts iet plašumā. Es ceru, ka tam visam ir un būs arī kāda jēga. Ja tu man jautātu, kā spēju sabalansēt darba un mājas dzīvi vai rūpes par veselību, tad gan es teiktu – nespēju. Laikam laiks pāriet uz audiogrāmatām, lai varētu ikdienā arī izkustēties, nevis tikai sēdēt dīvānā un lasīt. 😀

Kā, tavuprāt, spēt iesaistīt lasīšanas aktivitātēs tos, kuri uz bibliotēku nenāk, nepērk un nelasa grāmatas? Tie, kuri lasa, droši vien, arī turpinās lasīt, bet kā paplašināt lasītāju loku un lasītāju “burbuli”?

Jaunas, mūsdienīgas bibliotēkas ļoti palīdz. Domāju, to apstiprinās Talsu, Pārventas, Gāliņciema, Ulbrokas, Ikšķiles bibliotekāri, kas pēdējo gadu laikā tikuši pie skaistām un modernām bibliotēku ēkām. To apstiprinu arī es, kas strādā Ogres Centrālajā bibliotēkā – jaunā ēka durvis lasītājiem vēra 2021. gada augustā, un pie mums arvien nāk cilvēki, kas kļūst par bibliotēkas lasītājiem pirmo reizi.

Vēl es ļoti gaidu to brīdi, kad lasīšanai atradīsies kāds spēcīgs vēstnesis. Tāds, kas prastu aizklauvēties līdz visu vecumu cilvēkiem un pateikt – hei, parunājam šovakar par grāmatām. Es ļoti gaidu, kad mūziķi, aktieri, kouči, interneta personības, kas cits pēc cita raksta arvien jaunas grāmatas, beidzot sāks runāt arī par lasīšanu. Lasīšanai jāatgūst spēka pozīcijas, nevis jāturpina vilkt pēdējā elpa kā nabagmājas grūtdienim, un šeit tiešām no svara ir katra balss un katra saruna par izlasīto.

Tu Liepājā studēji Rakstniecības studijas. Pastāsti, lūdzu, vai un kā tev ir palīdzējušas šīs padziļinātās zināšanas par literatūru, kādas priekšrocības tas sniedzis?

Liepājā esmu studējusi divreiz. Pirms dažiem gadiem pabeidzu Rakstniecības studijas, bet patiesībā manā pūrā ir arī bakalaurs Baltu filoloģijā, ko pirms daudziem gadiem ieguvu tolaik vēl Liepājas Pedagoģijas akadēmijā. Tas arī ir viens interesants stāsts par to, kā kauliņi sakrīt pareizajās vietās. Tas nekas, ka ar novēlošanos. Atceros, kā pēc pirmajām studijām aizskrēju lielajā dzīvē, sāku strādāt ar literatūru pilnīgi nesaistītā darba vietā, bet, re, kur esmu tagad – literatūrā līdz ausīm. 😀 Par abām studijām Liepājā varu teikt tikai to labāko. Liepājā strādā fantastiski, zinoši, sirdsgudri, pasniedzēji – personības, kas ar sirdi un milzīgām rūpēm gādā par katru studentu, tā izaugsmi. Tie ir cilvēki, kas man iemācījuši ne tikai saprast, bet arī sajust literatūru. Ja man būtu tāda iespēja, es laiku pa laikam atkal un atkal atgrieztos šajās studijās un pie šiem pasniedzējiem – tik vērtīgi tas viss man bijis kā cilvēkam un arī kā grāmatu apskatniecei. Ja kāds prāto par Rakstniecības studijām, neprātojiet! Ejiet! Dariet! Un es jūs ļoti apskaudīšu, jo jums to visu būs iespēja izbaudīt pirmo reizi.

Ko vēlies novēlēt tiem, kuri vēl nav atklājuši lasītprieku?

Ak vai, diez vai kāds tāds cilvēks šo sarunu lasītu! 🙂 Bet ja nu tomēr, tad es viņiem novēlu vēsu prātu un pacietību, jo brīdī, kad atklāsiet lasīšanas maģisko spēku, jums gribēsies izlasīt visas pasaules grāmatas. Taču tas nav iespējams, un tas ir vienlaikus skumji un lieliski. Skumji, jo pēc mums paliks tūkstošiem neizlasītu stāstu. Lieliski, jo tas ļauj atslābt un baudīt to grāmatu, kas tieši šobrīd ir mūsu rokās. Lai visiem lieliski piedzīvojumi lappusēs!

Paldies par interviju!

www.literaturascelvedis.lv

Aicinām lasīt:
Literatūras ceļvedis piedāvā: Intervija ar biblioterapeiti Bidžalu Šā

Interviju sagatavoja:
Raiva Turka
Grāmatu blogere
IG: @piezimesungramatas