Pozitīvais apvērsums, ko radīja būtiska Latvijas bibliotēku modernizācija, nosacīti ir beidzies. Valsts vienotās bibliotēku informācijas sistēmas — Gaismas tīkla izveide ir milzīgs sasniegums: visdziļākajos laukos pieejami tādi informācijas resursi, kas ne visās pasaules valstīs. Gaismas tīkls ir lolojams un attīstāms kā izcils nācijas dārgums. Tomēr publisko bibliotēku attīstības projektam Trešais tēva dēls apritējuši jau pieci gadi. Mainīta bibliotēku filozofija – bibliotēkas no grāmatu krātuvēm pārtop par daudzfunkcionālām sabiedrisko procesu dalībniecēm, ieviestas tehnoloģijas, radīti jauni pakalpojumi, arī skolu bibliotēkas iekļaujas vienotā sadarbībā. Viss notiek. Vienlaikus ir izsmeltas iekšējās rezerves, tas nozīmē, ka personāla nodarbinātība un kapacitāte ir uz pēdējās robežas. Tagad jāsaprot, kuras lietas darām, un pietiekami kvalitatīvi, kuras — ne. Jābūt gudriem un gana drosmīgiem, lai to pateiktu. Jo pilnīgi visas funkcijas, ko, pēc kāda domām, bibliotēkai vajadzētu, nevaram uzņemties. Esam piedalījušies lielajos nacionālajos darbos, tādos kā eparaksts, ciparu TV ieviešana un tautas skaitīšana un darīsim arī turpmāk darbus, kas saistās ar moderno jēdzienu eiekļaušana. Bet ir jādara arī absolūti tradicionālais bibliotekārais darbs: grāmatu apmaiņa, lasīšanas veicināšanas pasākumi, kultūras procesu analīze, novadpētniecība, atbalsts izglītībai. Pēdējo gadu prioritāte ir un būs visu vecumu klientu apmācība informācijas meklēšanā un darbam ar jaunajām tehnoloģijām. Daudz laika paņem domāšana – ko, kāpēc un kā darīt. Katrai bibliotēkai jārēķinās ar tieši tur dzīvojošo vajadzībām, tomēr piedāvājums jāveido solīti virs ikdienas pieprasījuma. Ja gribam lietas darīt jēgpilni, tad jābūt pienācīgam finansējumam, aprīkojumam un strādājošo cilvēku daudzumam.

 

Esmu saprātīga optimiste, ceru, ka personāla daudzumu un algas bibliotēkās varēsim palielināt tad, kad valsts sapratīs, ka bibliotēkas tiešām ir nozīmīgs resurss sabiedrības attīstībai, ka tas ir instruments, kā atbalstīt cilvēku izaugsmi. Kad sabiedrība novērtēs un pieprasīs izglītotu cilvēku kā vērtību.

 

Valmiera to ir sapratusi?

 

Labāk nekā citur.

 

Kas bija pamatā mūsu bibliotēkas veiksmes stāstam — apstākļi, ideja, pašvaldības labā griba?

 

Kopums — ideja, situācija, cilvēki, kas gatavi ieguldīt lielu enerģiju.

Vēl joprojām esmu pārliecināta, ka pilsētas un reģionālas augstskolas apvienotā bibliotēka tāda mēroga pilsētā kā mūsējā ir laba.

 

2000. gadā pašvaldība nolēma: Valmierā būs integrētā bibliotēka, jauna ēka, jauns saturs. Tas bija drosmīgs un tam laikam netipisks lēmums. Bez lieka patosa saku, ka nozares vēsturē Valmieras bibliotekāres sevi ir ierakstījušas ar spēju uzdrīkstēties un pirmās darīt jaunas lietas, bet pašvaldība — ar spēju mūsu izvirzīto ideju saklausīt, atbalstīt finansiāli un morāli. Valmieras integrētā bibliotēka strādā jau piekto gadu. Tolaik labāku un plašāku mēs nevarējām izveidot. Bijām pirmie, pēc tam jau aizgāja Latvijas bibliotēku modernizācijas un rekonstrukciju vilnis.

 

Ja būtu plašāk, vēl trešais stāvs, būtu ideāli, darba zonas varētu atdalīt tā, lai klientu plūsmas nekrustojas, tad labāk tiktu nodrošināts bibliotēkā nepieciešamais miers un klusums. Kad projektējām, izpratne par bibliotēku kā sabiedrības tikšanās un mūžizglītības vietu tikai veidojās, tā prasa plašas telpas semināriem, konferencēm, bet tas arī attiecīgi maksā, un jāsalāgo vajadzības ar iespējām. Mūsdienu bibliotēkas telpu plānojumam, dizainam, atmosfērai jāveicina visu vecumu cilvēku izpratne par gara brīvību un intelektuālo līdzdalību. Tāpēc mums ir skaista ainava un dinamiska pilsēta aiz loga, skats šodienā un nākotnē.

 

Tas ir veiksmes stāsta sākums. Tagad jāspēj ikdienā piepildīt mūsu moto: Valmieras integrētā bibliotēka ir spilgts gaismas punkts Latvijas bibliotēku Gaismas tīklā. Moto formulēju es, bet pašlaik un ilgtermiņā veiksmes stāsts ir komanda, kas profesionāli un ieinteresēti, spējot priecāties par sasniegto, strādā, pilnveido sevi un attīsta pakalpojumus.

 

Veiksmes stāstam vajadzīgs papildu finansējums.

 

Daudzas lietas esam attīstījuši arī tāpēc, ka jau astoņus gadus esam Europe Direct tīklā — Eiropas Komisijas projektā ar pieklājīgu finansējumu sabiedrības izglītošanai par Eiropai nozīmīgām lietām. Dalība šajā apritē ir paplašinājusi izpratni ne tikai par Eiropas Komisijas darbu informācijas izplatīšanā, metodēm dialogā ar sabiedrību, bet arī veicinājusi izpratni, ka mēs paši esam tie, kas var noteikt attīstības tendences, metodiku un rada Eiropas līmeņa pieredzi. Latvija ir līdzvērtīgs dalībnieks, mūsu bibliotekāriem ir ko teikt. Katra Eiropas gada tematikā veidojam pasākumu kopumu, kas piedāvā cilvēkiem zināšanas un nostiprina bibliotēkas nozīmi sabiedrībā. Regulāri pulcējam Vidzemes reģiona bibliotekārus divreiz gadā pavasara iedvesmas semināros un rudeņos ražas ballē — gada izvērtēšanas pasākumā, veicinām nevalstisko organizāciju sadarbību. Ik gadu vismaz trīs bibliotekāri dodas kvalitatīvos pieredzes apmaiņas braucienos uz Zviedriju, Norvēģiju, Somiju, kā vieni no dibinātājiem aktīvi piedalāmies apvienoto bibliotēku tīklā CombiLib, Valmierā esam organizējuši starptautiskas konferences.

 

Vai ir kāda patiesība, ko esi secinājusi, kā saka, sev?

 

Nesen veselības problēmu dēļ bija laiks padomāt, sev formulēt, ko man iemācījusi mamma. Pirmkārt, slinkums ir nervu kaite, vesels cilvēks ir rosīgs. Otrkārt, nav vienmēr jālien visur priekšā, bet, ja apzinies, ka tu to vari un vislabāk, tad ir jāceļas un jādara, nav jēgas prātot, patīk vai nepatīk. Tāpēc es pārsvarā dzīvoju ar dziļu dzīvesprieku un ieinteresētību procesos. Man patīk domāt, analizēt, saprast lietu kārtību, virzību. Vairs neceru mainīt pasauli, bet, jo ilgāk dzīvoju, jo saprotu: patiesību daudz, vajag tās salāgot, iekļaut kopainā, jo īstā patiesība var nebūt tavējā.

 

Esmu audzināta ar domu, ka spēt vienmēr ir interesantāk nekā nespēt, un dzīves gaitā esmu sapratusi, ka gudram būt ir patīkami.

 

Kā tu pati nonāci līdz bibliotēkai?

 

Studēju, jo tur bija jāmācās četrus, ne piecus gadus. Agrā jaunībā pat domāju, ka nestrādāšu bibliotēkā, tomēr izrādās, ka tas ir mans ceļš. Tūlīt pēc augstskolas apprecējos, strādāju Skaņkalnes bibliotēkā, bet četros gados piedzima trīs bērni, un bibliotēkā tā īsti atgriezos tikai pirms piecpadsmit gadiem — jau Valmierā. Viss bija mainījies: valsts iekārta, sabiedrība, es pati un izpratne par bibliotēku.

 

Kas, tavuprāt, ir bibliotēka?

 

Kad atsāku strādāt, sev definēju tā: zinātkāre ir viena no spēcīgākajām cilvēces kaislībām, un bibliotēka ir tā, kas aicina cilvēku piedalīties intelektuālajā dejā. Tas deva spēku un iedvesmu. Es neesmu zaudējusi romantikas izjūtu attiecībā uz savu darbu, bet katrai rozei ir ērkšķi. Ir skaidri saprotamā tradicionālā informācijas un izglītības lieta, darbs ar mērķtiecīgajiem, zinātkārajiem, ieinteresētajiem, bet pēdējos gados ienāk arī citādi klienti — interneta lietotāji bez īpaša mērķa, laika pavadītāji, parādās jauna grupa — bezpajumtnieki. Bibliotēkā satiekas visdažādāko interešu un slāņu cilvēki, un visiem ir vienādas tiesības. Te ir iespējas izglītībai, piepildītai izklaidei, sociālajai komunikācijai, piekļuvei darba tirgum, arī iespējas kiberriebeklībām un kibernoziegumiem. Daudzveidība. Sabiedrībai tā zināmā mērā ir tolerances mācība, bet bibliotekāriem nopietns profesionāls izaicinājums.

 

Bibliotēkā tāpat kā visur klientam ir taisnība, bet cilvēkam tomēr jāapzinās, ko viņš grib un kur atnācis. Ja tu bez maksas izmanto kopīgus resursus, tev ir jāiekļaujas loģiskā kārtībā, netraucējot citus: arī pārējiem klientiem ir taisnība. Bet, ja tev nepatīk ne krēsls, ne lampa, ne noteikumi, ne bibliotekāre, varbūt pats sev nepatīc, varbūt neesi īstajā vietā. Vienlaikus jādomā par stereotipiem, mītiem. Frāze, ka mēs pildām sociālo funkciju, var nodarīt postu, jo dod neprecīzu vēsti. No klienta viedokļa te ir vieta, kas piedāvā daudzveidīgas iespējas visiem mūža garumā izglītoties un līdzdarboties. No bibliotēkā strādājošā viedokļa: darbs te ir lieliska iespēja apvienot lietišķo vidi ar radošo, rutīnu ar iedvesmu. Tas nenozīmē, ka katru dienu var radīt, bet — ir iespēja.

 

Ja ne bibliotēka, kas tad…?

 

Nāku no Rīgas, bet mēs ar Rokpelni bijām pirmie Breša zemnieki Skaņkalnes pagastā. Bez diskusijas: biju māte, un viss. Es priecājos, ka maniem bērniem nebija jāiet dārziņā, ka es varēju izdzīvot to laiku, — tā ir ļoti liela ekstra, Dieva dāvana! Man nelikās, ka dzīve paiet garām tādēļ, ka jāaudzina bērni. Vistas taču arī nedēj olas, kamēr izvadā cāļus… Kad viņi paaugās, varēju mesties bibliotēkas darbā. Man katrā desmitgadē ir bijusi tālā zvaigzne, uz ko tiekties: zemnieku saimniecība ne tikai kā ražošanas, bet arī kā neatkarības ideja, ģimene, izglītība, bibliotēka. Ja man tagad būtu kas jāmaina, droši vien tā īstā lieta arī parādītos: kaut kas saistībā ar sabiedrības izglītošanu. Apzinos: ja runāju par lietu, kas ir manējā, es spēju izskaidrot, pārliecināt, man pietiek prasmes un spēka.

Cilvēki, kas strādā bibliotēkā.

 

Ir milzīga nozīme tam, ar kādiem cilvēkiem kopā lietas dari. Pašvaldības iestādē lielākoties jārēķinās ar esošo komandu, nevar tā: ja cilvēks manu ideju nesaprot, nav vajadzīgs. Ja jau tava ideja tik laba, proti ieinteresēt! Jo ilgāk dzīvoju, jo labāk saprotu, ka ekstrēmi risinājumi, kašķis nekad nedod pozitīvu rezultātu.

Man ļoti patīk strādāt līdzvērtīgu cilvēku kompānijā, bet nav vajadzības šefot. Kritērijs: lai būtu idejas un vēlēšanās tās īstenot. Mums ir.

 

Tehnisko prasmju nepieciešamais apjoms mūsdienu cilvēkam ir liels. Mūsu paaudzes bibliotekāriem daudz kas pašiem bija jāapgūst, esam mācījušies, būtībā kļuvuši par interneta un tehnoloģiju speciālistiem. Bet tehnoloģijas ir tikai rīks, pamats ir cilvēku saskarsme. Darbā ar virtuālo vidi, ar datu bāzēm, nozaru literatūru viss ir kārtībā, taču mani sarūgtina tas, ka pēc jaunā izglītības standarta topošajiem bibliotekāriem vairs nemāca literatūru, — ir tikai tas, kā tu pats seko līdzi jaunākajam, kāda ir tava apjausma par literatūras procesu. Jaunajiem bibliotekāriem tas ir tikai kā hobijs. Domāju, ka tā ir stratēģiska kļūda, bibliotekārs nav tikai racionāls informācijas brokeris. Bibliotēkās vajadzīgi cilvēki, kas veido kultūrizglītojošus pasākumus, ar plašām zināšanām kultūras vēsturē un literatūrā, bet oficiālā programma tādus negatavo. No kultūrvides veicināšanas, literatūras popularizēšanas viedokļa — aplam.

 

Mūsu komanda ir dažāda: no pieredzējušiem līdz jaunajiem bibliotekāriem un kultūrizglītības bakalauriem, komunikāciju speciālistiem. Kombinējot prasmes ar talantiem, pieredzi ar jaunību, veidojam vidi, kas saprot gan tradicionālo, gan jauno. Arī sabiedrība no bibliotēkas sagaida kā konservatīvus, tā avangardiskus piedāvājumus.

 

Par ko tev ir profesionāls gandarījums?

 

Man nav īpašas vajadzības pēc pagodinājumiem — pāris reižu lielais paldies ir pateikts, un, kad ir prieks, es pati sevi izgodāju. Var lepoties ar to, kas izdarīts mūsu bibliotēkā, tas tiešām ir labi. Bet, tā kā tas ir kopprojekts, man nav vajadzības pārspīlēt savus nopelnus. Mans nopelns bija apvienotās bibliotēkas idejas izbīdīšana no sākuma līdz beigām. Savukārt daudzas citas lietas nebūtu notikušas bez citiem. Tagad mans galvenais uzdevums ir saprast, kāda bibliotēka (vai vairākas) Valmierai būs nepieciešams pēc 10 gadiem, un darīt, lai būtu.

 

Ir gandarījums, ka manu viedokli respektē nacionālā līmenī — ne jau tā, ka katru rītu ministre piezvana (smejas), bet, ja veru muti vaļā, ieklausās. Domāju par Latvijas bibliotēkām kopumā, starptautiski darbojoties, Europe Direct līmenī pārstāvot bibliotēku intereses.

 

Priecājos, ka drīkstu pasēdēt intelektuāļu sabiedrībā mūsu bibliotēkas grāmatu klubā. Prieks par sevi, ka nav kauns pateikt: nezinu, lūdzu paskaidrojiet! Tas mani bieži novedis ļoti interesantās vietās, piemēram, Radošuma pils kursos.

Kāds turpinājums ir stāstam par ģimeni, kurā māte pati audzināja bērnus?

Labs. Ěimene tāpat kā bibliotēka man ir mācījusi saprast globālo dimensiju un lokālo piesaisti (smejas). Ar vīru Kārli kopā var audzināt bērnus, saimniekot, iet tuksnesī un vēl tālāk. Man blakus ir pamatīgs, gudrs cilvēks, ar īpašu humora izjūtu, tāpēc esmu varējusi daudz arī ārpus ģimenes. Vecākais dēls ir mācījies starptautiskās skolās, un vienmēr ģimenei bijis svarīgi saprast, kas notiek viņa dzīvē: esam braukuši pie Kārļa uz viņa skolām Itālijā, Amerikā, Kembridžā, tagad jāpošas uz Lielo Ķīnas mūri. Alberts un vedekla Liene ir muzicējoši vēsturnieki, prasmīgi jaunie vecāki. Pēdējie lielie projekti ir nozīmīgas jubilejas, kāzas un mazbērni. Ārkārtīgi patīkama sabiedrība ir Alberts Alberta dēls Rokpelnis, viņš man māca mierīgu dzīves ritmu kā lielāko vērtību. Ne mazāk interesanti ir kļūt par internacionālas ģimenes vecmāmiņu, par to nupat parūpējās Ance un Kristjans.

 

Ěimene man devusi tādu vērtību kā dalību kustībā 3×3 jau desmit gadus. Kad paši veidojām nometni Naukšēnos, sapratām, ka esam saskanīga un uzticama komanda. Nometnes vadīšana prasa lielu saņemšanos, bet arī dod neizstāstāmas uzmundrinošas emocijas un spēku. Pēc nometnes mēs spērām platu soli ārpus savas komforta zonas: mūsu ģimenei pievienojās Mārtiņš.

 

Bez kā tu nevarētu iztikt?

 

Sadzīviski neesmu klīrīga. Bez visa varētu iztikt, bet es negribētu pārbaudīt, vai tā ir; lai vienmēr ir izvēles iespēja. Lielās lietās: nevarētu iztikt bez garīgās prakses, bez ģimenes, bez piepildītas saskarsmes ar cilvēkiem. Esmu sapratusi, ka nekam pārmēru nevar pieķerties — ne materiālām vērtībām, ne idejām.