Liekas, bibliotēkas vadītāja Aiga Blumberga to labi apzinās. Viņa nominēta arī LNB Atbalsta biedrības konkursam Pagasta bibliotekārs — Gaismas nesējs.

 

Aiga ir izveidojusi savu bibliotēkas blogu un twitter kontu, kur var sekot līdzi jaunajai informācijai un piedāvājumiem. Savukārt linu dekors lasītavā ir zīme mākslinieciskajai aizrautībai: viņai esot vieglāk izteikties darbos. Aigas pieredze pedagoģijā un vizuālajā mākslā noder, pasākumus veidojot.

 

— Man patīk darbs ar cilvēkiem, patīk organizēt. Lauku ļaudis nav tik runīgi, lai uzreiz tā atvērtos, bet es jūtu, ka cilvēks aiziet apmierināts. Bibliotēka ir vieta, kas pastāvīgi attīstās, mainās. Uzskatu, ka bibliotekārs ir cilvēks, kas vienmēr mācās, jo viņš ir spiests visu laiku iet līdzi jaunajam. Jāzina, kas ir jaunākais un kā to lasītājam dot, lai viņam būtu interesanti un saprotami, lai vēlētos ņemt. Tā ir ar datoru apgūšanu, ar eparakstu, bibliotekārs ir tāds kā skolotājs. Saku: iesim, mēģināsim kopā! Īstenībā man tas viss ļoti patīk. Rutīna nudien nav man, tad tu paliec dīķītī, sēdi rāmi… Uzpūš vējš, jaunas vēsmas — tas labi!

 

Valmierieši brauc uz Pūpoliem, Gaujaslāčiem, Saulītēm un iegriežas šeit — tuvāk nekā Valmiera, šo bibliotēku ļoti iecienījuši arī augstskolas studenti. Kā minēts lasītāju ieteikumā konkursam, vietējie jaunieši te saņem padomu un atbalstu.

Viena no svarīgākajām apmeklētāju grupām ir sākumskolas bērni. Tepat pāri ceļam, un dabas zinību stunda jau notiek bibliotēkā.

 

— To bērnos redzam, kā pasaule mainās — nu ir taču katra paaudze citāda! Esam spiesti domāt līdzi, kā ieinteresēt lasīt, kā padarīt pašu lasīšanas procesu atraktīvāku, lai patiktu. Tāpēc kopā ar bērniem ejam laukā, mācu just ar tausti, dzirdi, kustoties, lai interesanti. Mans sešgadīgais dēls veselu gadu gaida oktobri, jo tad būs “Tumšā tumšā naktī” — nesaucam to par helovīnu, bet jautrie spociņi būs gan. Šogad atkal jādomā kas cits — rozīnīte, netradicionālais. Latviešu tautas pasakas bija mūsu bērnībā, bet tagad tie paši un līdzīgi motīvi saista citādāk.

 

Nelielā bibliotēka pagasta pastāvīgajiem iedzīvotājiem, vasarniekiem un studentiem nodrošina visus pakalpojumus, kādi pieejami mūsdienīgā grāmatu krātuvē. Taču tās darbs arī atkarīgs no lēmumiem, ko pieņem vietējā, reģionālā un nacionālā līmenī, vispirms jau finanšu ziņā.

 

— Vienmēr jau gribas vairāk. Bet esam iemācījušies dzīvot ar piešķirto, saņemam arī dāvinājumus: piemēram, sabiedrība “Abuls” ik gadu ziedo 1200 latus četrām novada bibliotēkām, un par pašvaldības izpratni un atbalstu nesūdzos, deputāti manās vajadzībās ieklausās.

 

Pašvaldība atvēl gadā Ls 500 grāmatām un 350 — presei, bet naudiņu pēc Aigas lūguma papildina vietējie uzņēmēji, pasūtot bibliotēkai konkrētus preses izdevumus. Pašvaldība apmaksā arī sistēmas Alise izmantošanu un Valmieras integrētās bibliotēkas pakalpojumus, par ko Aiga saka: — Valmierā ir mūsu galvenā, un, salīdzinot ar citur redzēto, ir vērtīgi, ka palikām bijušā rajona lokā. Tā nav tikai grāmatu apstrāde — mēs ik mēnesi tiekamies, saņemam jaunāko informāciju semināros un pieredzes apmaiņas braucienos, esam pārstāvēti Rīgā.

No atbalsta nacionālā līmenī Aiga izceļ publisko bibliotēku attīstības projekta “Trešais tēva dēls” devumu — arī Brenguļi tajā tika pie datoriem, bezmaksas interneta, datu bāzēm. Aiga atzīst gan, ka valsts mērogā lauku kultūras iestādes salīdzinājumā ar pilsētām zaudē.

 

Papildinot mūsdienīgo pakalpojumu iespējas ar pašas labo gribu un izdomu, Aiga mērķtiecīgi veido savu mazo gaismas pili par kultūras un informācijas centru. Te lieli un mazi sanāk gan Ziemassvētku un līdzīgos pasākumos, tapošanas un dekupāžas nodarbībās, gan Zemes stundā, kad pašu mājās taupa elektrību un deg lampas tikai Kaimiņos. Protams, notiek sparīga darbošanās, nevis lekcijas! Netālu esošais Abula tilts izgaismojies pašdarinātos lukturīšos Lāčplēša dienā, dedzis ugunskurs un uz klūgām ceptas īpašās skautu maizītes. Bērni aicina līdzi vecākus, bet galvenais — tā bibliotēka pieradina un audzina sev nākamos lasītājus, smej Aiga.

 

Aiga ir šejieniete, dzimtas vēsturē astoņās paaudzēs lūkojusies. Viņai un domubiedrei Santai Paeglei lielā aizraušanās ir novadpētniecība. Pagasta skolas šovasar atzīmēja 150. gadskārtu, un pērn abas sāka sijāt skolu vēstures graudus no ļaužu atmiņām. Santa ir mūsu digitālā acs, Aiga nopietni saka, materiāli ir ieskenēti, ir ideja par to pieejamību diskos. Šovasar Valmieras bibliotēkas radošuma konkursā Brenguļu bibliotēka piedalās ar Santas videoklipu Grāmatmājas iemītnieki, no tā Aigas valstībā iemājojis mazais zaļais mājas gariņš, bet Dzejas dienās bērni un jaunieši sēdīsies Dzejnieka krēslā.