Tomēr trīs nozares – bibliotēkas, arhīvi un muzeji – vismazāk var papildināt savu budžetu un, būdamas valsts aģentūru vai KM tiešās pārraudzības institūciju statusā, pilnībā pakļautas tām pašām izmaiņām, kas skar valsts pārvaldes iestādes. Kā šo jomu pārstāvji izdzīvojuši krīzes gadus un cik lielas vēl ir iekšējās izturības rezerves, jautājām gan valsts, gan pašvaldību kultūras iestāžu vadītājiem.

Protams, detaļās atšķirsies gan situācija valsts un pašvaldību pārvaldībā esošajām iestādēm, gan arī pēdējo starpā – pašvaldību turība, bet starp pirmajām – iespējas pašiem papildināt budžetu. Tomēr visiem kopīgs tas, ka vidējais dotācijas samazinājums kultūrai ir 53 procenti salīdzinājumā ar 2008. gadu.

Lietotājs izmaiņas jūt maz

Bibliotēku, muzeju un arhīvu apmeklētājs šo kritumu gan īsti nesajūt, jo iestādes cenšas ar ierobežotajiem līdzekļiem panākt tādu pašu vai pat vēl labāku ārējo efektivitāti. Ka tomēr viss nav īsti kārtībā, visskaidrāk apliecina tas, ka Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) pasūtījuma apstrāde agrāko divu dienu vietā ieilgst nedēļu, bet Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) ieviesusi divas brīvdienas – svētdienu un pirmdienu.

To viegli saprast, ja zina, ka LNA darbinieku skaits no 697 speciālistiem 2008. gadā sarucis līdz 426 (finansējuma kritiens bijis ievērojami krasāks – no 7,478 miljoniem latu 2008. gadā līdz 3,353 miljoniem latu 2011. gadā; to mazliet amortizējis pašu ieņēmumu pieaugums no 12 līdz 22 procentiem). Arī LNB kolektīvs bijis spiests samazināt štatu – agrāko 438 darbinieku vietā šogad palikuši 332, bet, lai nebūtu jāatlaiž vēl vairāk cilvēku, krīzes laikā slodze 85 procentiem strādājošo noteikta 0,75 apmērā. LNB direktors Andris Vilks teic, ka tāds bijis kolektīva lēmums, cerot, ka grūtie gadi valstī reiz beigsies un tad atkal būs iespējams atjaunot normālu darba režīmu. Jau 2012. gada budžeta projektā LNB lūgusi iestrādāt pilnas slodzes likmi aptuveni 60 darbiniekiem, lai bibliotēka varētu pilnvērtīgi sagatavoties pārejai uz jauno ēku. “Mums ir ļoti detalizēts aprēķins par to, kas nepieciešams pārejas sagatavošanai – jāpārkārto viss katalogs, precīzi jāapzina, kur katra grāmata atradīsies, lai lietotājs brīdī, kad jaunās bibliotēkas durvis atvērsies, varētu ērti strādāt,” saka A. Vilks.

Pie iestādēm, kas centušās nesamazināt speciālistu skaitu un uz pārslodzes rēķina pat ievērojami paplašinājušas piedāvājumu apmeklētājiem, pieder Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM). Tā direktore Māra Lāce gan norāda, ka 15 darbiniekus muzejs tomēr bijis spiests atlaist, bet pārējo rindās sākusies būtiska kadru rotācija: “Agrāk katru jauno speciālistu apmācīja pieredzējis darbinieks, nomaiņa notika dabiski. Patlaban, ja kāds aiziet, vietā esam spiesti likt cilvēkus bez zināšanām. Tāpat pedagoģisko programmu un ekskursiju vadītājus, kuri lielākoties ir jauni cilvēki, neapmierina slodzes un atalgojuma attiecība.” Jāpiebilst, ka LNMM alga par slodzi ir pat mazāka nekā kultūras darbinieku vidējais atalgojums valstī, kas tiek lēsts 364 latu apmērā pirms nodokļu nomaksas. Muzeja speciālisti vidēji saņem 340 latus pirms nodokļu nomaksas, un, kā saka muzeja direktore, “2008. gadā pie mums strādājošie mākslas zinātnieki varēja atļauties pirkt darbam nepieciešamās mākslas grāmatas, kā arī reizi gadā kvalifikācijas celšanas braucienu uz ārzemēm, bet tagad tas vairs nav iespējams”.

Par kultūras darbinieku vidējo atalgojumu mazāku atlīdzību saņem arī daļa vissazarotākās bibliotēkas – Rīgas Centrālās bibliotēkas – speciālistu. Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta sabiedrisko attiecību projektu vadītāja Indra Vilde norāda, ka atalgojums tās 27 filiālēs svārstās no 295 latiem vecākajiem bibliotekāriem līdz 515 latiem galvenajiem speciālistiem.
Motivācija? Patriotisms!

Kultūras ministres Žanetas Jaunzemes Grendes preses sekretāre Elīna Bīviņa norāda, ka ar katru gadu aug naudas apjoms, ko spēj piesaistīt paši muzeji, un atalgojums lielā mērā atkarīgs tieši no šīs spējas. Tomēr katram muzejam ir savi ieņēmumu “griesti”, bet, piemēram, bibliotēkām peļņas iespējas pavisam minimālas. Kā motivēt darbiniekus, kad nav iespēju ne izmaksāt prēmiju, ne droši solīt, ka pārredzamā nākotnē būs labāk? Viena no loģiskām atbildēm, šķiet, dažādi ES vai sadarbības projekti.

Ventspils muzeja direktore Margarita Marcinkeviča steidz piebilst, ka esošo darbinieku atalgojumu tas nekādā veidā neietekmē, un pēc ilgstošas lejupslīdes vispirms par desmit, otrreiz – līdz pat 20 procentiem tikai šovasar labas pilsētas budžeta ieņēmumu izpildes dēļ izdevies algas par pieciem procentiem atkal uzaudzēt. Muzejs iesaistījies divos ERAF finansētos projektos. Viens no tiem – šaursliežu dzelzceļa atjaunošana, kas beidzās pērn, – jau nesis augļus, gan palielinot apmeklētāju skaitu – muzejs kļuvis par apmeklētāko tūrisma objektu Ventspilī 2011. gadā –, gan radot jaunas darba vietas šogad un potenciāli arī nākamgad pēc otra projekta noslēguma.

LNMM iesaistījies divos mūžizglītības projektos “Gruntvig” programmas ietvaros, tomēr arī M. Lāce atgādina, ka ES projektu īstenošana nekādā veidā neietekmē darbinieku atalgojumu. Pēc likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” ne speciālists, kurš projektu uzrakstījis, ne arī kāds cits ie
stādes darbinieks nedrīkst no projekta gūt peļņu. Tādējādi vienīgā motivācija projekta īstenošanā speciālistiem ir iespēja viesoties pie sadarbības partneriem un celt kvalifikāciju. Šāda kārtība nešķiet pieņemama A. Vilkam, īpaši zinot, ka citās ES dalībvalstīs noteikumi atšķiras: “Piemēram, Polijā bibliotēkas speciālists, kurš uzrakstījis projektu, var saņemt prēmiju pat 20 procentu apmērā. Tad jautājums, kādēļ citur tas ir iespējams, bet pie mums ne?” LNB šobrīd cenšas motivēt darbiniekus, piedāvājot iespēju mācīties darba laikā un cerot uz labākiem darba apstākļiem jaunajā ēkā, kur infrastruktūra, pārliecināts A. Vilks, radīs arī lielākas iespējas pašu ieņēmumiem.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) atturas no dalības ES projektos tieši tādēļ, ka to īstenošana un pārraudzība ir birokrātiski smagnēja, bet ieguvums muzejam – simbolisks, saka direktors Arnis Radiņš: “Ņemot vērā, kā samazinājies finansējums un pieaudzis administratīvais slogs, iespēja satikt citu muzeju speciālistus šķiet niecīgs ieguvums.” Tādēļ LNVM meklē motivējošākas sadarbības iespējas un patlaban sācis īstenot ASV Valsts departamenta finansētu publiskās līdzdalības projektu “Apaļais galds”. Tā kopējās izmaksas ir 145 tūkstoši ASV dolāru, un to īstenos LNVM sadarbībā ar ASV Nacionālo konstitūcijas centru, “Tiziano Project” (ASV), Rīgas 10. vidusskolu, Rīgas Kultūru vidusskolu un Lizuma vidusskolu. Projekta mērķis – apkopot trešās atmodas vēstures norises un pilsoniskās līdzdalības pieredzi videointervijās.
A. Radiņš lēš, ka ar tik dramatiski mazu budžetu uz izturības robežas vēl var strādāt gadus piecus. KM šobrīd nav precīzu datu par kadru mainību kultūras nozarē, un arī ieteikumu risinājumiem trūkst. “Valsts pārvaldē darbiniekiem proporcionāli palielināt atlīdzību praktiski nevar budžeta iespēju un atlīdzības noteikšanas mehānisma dēļ,” atzīst E. Bīviņa. KM gan ir solījusi, ka kultūras iestāžu finansējums nākamajā gadā paliks vismaz šā gada līmenī. Vai tā tiešām notiks, redzēsim šodien pēc 2012. gada valsts budžeta pieņemšanas Saeimā. Jebkurā gadījumā tas nozīmē, ka iestāžu vadītājiem, lai motivētu savus darbiniekus, joprojām nāksies likt lietā visus savus spēkus un izmanību.

Viedoklis
Iveta, kāda Rīgas muzeja darbiniece: “Muzeja darbiniekiem patlaban ir noteiktas 0,8 slodzes, un papildu brīvdiena nedaudz atvieglo dzīvi, īpaši tiem, kuri uz darbu brauc no Ogres, Olaines, Bēnes. Atlaisti tehniskie darbinieki, tādēļ speciālisti dara pilnīgi visu – no priekšmetu signācijas un tīrīšanas līdz zinātnisko rakstu rakstīšanai. Ir, protams, sajūta, ka mūsu darbs un izglītība tiek novērtēta neadekvāti. Var paciesties pusgadu vai gadu, taču jaunieši aiziet jau tagad, un var prognozēt, ka, apstākļiem nemainoties, muzejos paliks tikai pirmspensijas vecuma cilvēki – gan tādēļ, ka viņus citur neviens negaida, gan arī tādēļ, ka esam savas jomas entuziasti. Taču situācija nav motivējoša.