Diskusijā piedalījās ekspertes – arhitekte Ieva Zībārte un žurnāla „Latvijas Būvniecība” galvenā redaktore Agrita Lūse, to vadīja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības institūta Bibliotēku konsultatīvā centra projektu vadītāja Liega Piešiņa.

 

Latvijas kultūras kanons izveidots 2008. gadā un ir izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā. To veido 99 vērtības septiņās kultūras jomās: arhitektūra un dizains, kino, literatūra, mūzika, skatuves māksla, tautas tradīcijas un vizuālā māksla. Arhitektūras un dizaina sadaļā rodamas 18 vērtības:

  • latviešu viensēta un tās elementi (16.–21. gadsimts);
  • Vecrīgas siluets (13.–21. gadsimts);
  • Rundāles pils (1736–1740, 1763–1768);
  • Kristofs Hāberlands (1750–1803);
  • Reinholds Šmēlings (1840–1917);
  • Ata Ķeniņa ģimnāzija Rīgā, Tērbatas ielā 15/17 (1905);
  • koka ēku kolekcija Rīgā: Ķīpsala, Kalnciema iela, Mūrnieku iela (18.–21. gadsimts);
  • Dzintaru koncertzāle (1936–2008);
  • Salaspils memoriāls (1967);
  • Dailes teātris (1959–1976);
  • Andris Kronbergs (dz. 1951);
  • Gunars Birkerts (dz. 1925);
  • etnogrāfiskais sēdeklis stulpiņš (17.–21. gadsimts);
  • Rīgas pils sūtņu akreditācijas zāles interjers (1923–1929);
  • fotoaparāts „Minox” (1936–1937);
  • mopēds „RĪGA 12” (20. gadsimta 70. gadu beigas–80. gadu sākums);
  • Latvijas plakāti (20. gadsimta 70.–80. gadi);
  • Latvijas nauda.

Tā kā pasākuma pamatauditorija bija jaunieši, Ieva Zībārte bija sagatavojusi vizuāli bagātu prezentāciju par Latvijas kultūras kanona arhitektūras un dizaina vērtībām. Jāatzīst, Mežotnes jaunieši ir gana zinoši kultūras jomā un atpazina daudzas kanona vērtības. 2008. gadā Ieva Zībārte bija to ekspertu vidū, kas piedalījās šī saraksta veidošanā. Seši gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai par Latvijas kultūras kanona veidošanas projektu izkristalizētos vairāki secinājumi, kas uz tajā iekļautajām vērtībām liek paraudzīties citādi. Piemēram, pagājušā gada ugunsgrēks Rīgas pilī rosina pārdomas par to, ka pareizāk būtu bijis kanonā iekļaut visu pili, nevis tikai sūtņu akreditācijas zāles interjeru. Tāpat blakus 20. gadsimta 70.–80. gadu plakātiem Latvijas kultūras kanonā ir cienīgi atrasties arī 20. gadsimta 20.–30. gadu plakāti. Īpašu vērtību pēc eiro ieviešanas ieguvusi Latvijas nauda, kas tiek uzskatīta par vienu no visskaistākajām pasaulē. Par to, ka šis uzskats nav tikai leģenda un patriotisma spodrinātājs, var pārliecināties dažādos informācijas resursos, tajā skaitā Kristīnes Ducmanes un Andas Ozoliņas pētījumā „Naudas laiki Latvijā: no mārkas un vērdiņa līdz latam un eiro” (Rīga : Latvijas Avīze, 2013).

Skatījumu uz vērtībām papildina ne tikai laiks, bet arī konteksta informācija, salīdzinājums ar situāciju citur pasaulē. Kā piemēru Ieva Zībārte minēja Japānu, kur savulaik arī bijušas spēcīgas koka ēku būvniecības tradīcijas, taču tur līdz mūsdienām nekas no tā nav saglabājies. Turklāt ar koka arhitektūru Latvijā var lepoties ne tikai Rīga, bet arī Liepāja, Kuldīga un citas pilsētas un apdzīvotas vietas. Ieva Zībārte akcentēja arī latviešu amatniecības tradīcijas, ko, mantojot no vecvecākiem un meistariem, veiksmīgi turpina daudzi mūsdienu jaunieši. Amatniecība, kas pamatā ir roku darbs, ir izcila vērtība, un tai Latvijā ir spēcīgas tradīcijas, kamēr citviet pasaulē, īpaši t. s. attīstītajās valstīs, roku darbs ir retums. Ieva Zībārte aicināja jauniešus pievērsties roku darba tradīcijām – ne tikai tāpēc, ka tās ir vērtība pati par sevi, bet arī tāpēc, ka tās ir lieliski izmantojamas karjeras attīstībā un uzņēmējdarbībā. Tāpat konteksta sakarā ir svarīgi atcerēties, ka daudzas arhitektūras un dizaina vērtības pārklājas ar citu kanona sadaļu vērtībām. Piemēram, Kārlis Zāle un „Baltars” porcelāns, kas atrodas vizuālās mākslas sadaļā, tikpat labi iederas arhitektūras un dizaina sadaļā, tāpat kā tautas tradīciju sadaļā rodamā Latgales podniecība.

Agrita Lūse pirms viesošanās Mežotnē veica 12 arhitektu un dizaineru telefonaptauju par to, cik informēti arhitekti un dizaineri ir par Latvijas kultūras kanonu un tā vērtībām, kā arī kāds ir viņu viedoklis par šo projektu. Lai gan daži aptaujātie ir skeptiski un uzskata, ka Latvijas kultūras kanons ir lieka un nevajadzīga aktivitāte, vairums tomēr ir pozitīvi noskaņoti un pievienojas viedoklim, ka kanons ir gan vajadzīgs, taču nākotnē nopietni pilnveidojams tā pasniegšanas veids, proti, tas jāiedzīvina. Tāpat aptaujātie uzskata, ka izveidotais materiāls ik pēc laika jāpārskata un jāatjauno. Vislielākais kanona potenciāls tiek saskatīts patriotisma un kultūrizglītības veicināšanā. Projekta atpazīstamību un popularitāti veicinātu sociālo tīklu izmantošana, piemēram, Latvijas kultūras kanona profils „Facebook”, „Draugiem.lv” un „Twitter”. (Sk. konkursa „Jaunais Kultūras kanons (1991–2013)” „Facebook” lapu.)

Tie, kas vēlas papildināt zināšanas arhitektūras un dizaina jomā, var ielūkoties tādos tīmekļa resursos kā „Fold.lv”, „Modernists.lv”, „A4d.lv” un „Bbq.lv”.

Šī bija sestā diskusija Latvijas Nacionālās bibliotēkas rīkotajā pasākumu ciklā „Latvijas kultūras kanona zīmē”. Pirmā diskusija 26. februārī notika Balvos un bija veltīta kultūras kanona tautas tradīciju sadaļai. Diskusija par kanona kino sadaļu notika 4. martā Cēsīs, par mūzikas sadaļu – 18. martā Liepājā, par skatuves mākslas sadaļu – 27. martā Daugavpilī, par literatūras sadaļu – 4. aprīlī Madonā.

Pēdējā diskusija par Latvijas kultūras kanonu notiks 24. aprīlī Jēkabpils Galvenajā bibliotēkā – par vizuālās mākslas vērtībām runās mākslas zinātniece Laima Slava un mākslinieks Aivars Vīlipsons. Pasākumu ciklu noslēgs grāmatu svētki 9. maijā Valkā.

Pasākumu cikls ir projekta „Latvijas kultūras kanona vērtību popularizēšana Latvijas publiskajās bibliotēkās” sastāvdaļa. Projekta mērķis – veicināt Latvijas kultūras kanona atpazīstamību un rosināt diskusijas par kultūras vērtībām. Projektu finansiāli atbalsta Latvijas Republikas Kultūras ministrija.

 

Attēlā: speciāli pasākumam sagatavotās izstādes fragments.