Latvija ir bibliotēku zeme: Intervija ar grāmatas “Kultūrtelpa: 21. gadsimta kultūras būves Latvijā” autoru Jāni Dripi
“Arhitektūra Latvijā arvien ir bijusi sabiedrības ideālu un kultūras spogulis – tās daudzu slāņu attēlā dominē kosmopolītiskā un multikulturālā Rīga ar Hanzas pilsētas bagāto pieredzi un Baltijas telpas metropoles ambīcijām,” Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Atbalsta biedrības paspārnē šogad klajā nākušās grāmatas “Kultūrtelpa: 21. gadsimta kultūras būves Latvijā” ievadā raksta izdevuma autors – arhitekts Jānis Dripe.
“Šī ir grāmata par arhitektoniski veiksmīgākajām un nozīmīgākajām kultūras būvēm Latvijā, kas radītas pēdējos divos gadu desmitos. Kultūras būves visos laikos ir bijušas nācijas identitātes, kopienu un latvietības saglabāšanas centri. Arī platforma multikulturālās sabiedrības integrācijai.”
Saturiski grodā, fotogrāfijām bagātā un pasaules līmeņa “kafijas galdiņa” izdevumiem līdzvērtīgā arhitektūras grāmata vienlaikus lasāma latviski un angliski un aptver 83 Latvijas kultūras būves (kā arī 9 projektus un konkursu pieteikumus) – bibliotēkas, koncertzāles, būves kultūras izglītībai, muzejus, teātrus un cirku, kultūras centrus, kultūrvietas un saieta centrus, estrādes un vasaras koncertzāles.
Izdevumam izraudzītas 10 izcilas bibliotēku ēkas: Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Universitātes Centrālā bibliotēka, Jaunklidža bibliotēka un saieta nams, Kuldīgas Galvenā bibliotēka, Cēsu Centrālā bibliotēka, Talsu Galvenā bibliotēka, Ogres Centrālā bibliotēka, Ventspils Galvenā bibliotēka, Pārventas bibliotēka un Gāliņciema bibliotēka un pakalpojumu centrs.
“Mūsdienu bibliotēka vairs nav tikai grāmatu glabātava. Tā ir informācijas, zināšanu, kultūras un sabiedriskās dzīves centrs,” raksta Jānis Dripe, LNB padomnieks arhitektūras un kultūrpolitikas jautājumos, vairāku grāmatu un rakstu autors, viens no žurnāla “Latvijas Architektūra” dibinātājiem, savulaik arī Latvijas Republikas Kultūras minists, Latvijas vēstnieks Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē, kā arī Rīgas pilsētas galvenais arhitekts.
Latvijas Bibliotēku portāls aicināja Jāni Dripi pastāstīt vairāk par jauno izdevumu, tā tapšanu un bibliotēku arhitektūras lomu mūsdienās. Portāla redakcija pateicas par intervijai veltīto laiku.
Kā radās grāmatas ideja, un kā raksturotu tās tapšanas procesu?
Kopš pagājušā gadsimta nogales esmu bijis iesaistīts valstij svarīgu kultūras būvju īstenošanā, veicot ministra pienākumus Kultūras ministrijā, piedaloties arhitektūras konkursu žūrijās, konsultējot pašvaldības, rakstot par šīm ēkām grāmatās vai periodikā, pārraugot vai sekmējot būvniecības gaitu – bija sakrājies atziņu kopums. Dziesmu svētku 150 gadu jubilejas norise un Lielās estrādes jaunbūve bija kultūrpolitiski ietilpīgs un rosinošs notikums. Vienmēr ir vēlēšanās pēc kāda līdzsvara jeb balansa vai sakārtotības procesos. Globālajās lietās, profesijā un personīgajā telpā. Globāli mēs jau otro gadu esam saspringuma situācijā – Ukrainā iet bojā laikabiedri, būves un civilizācijas vērtības. Arī bibliotēku krājumi. Tagad klāt vēl Gazas sektors… mediju telpā dominē drupas. Šādā situācijā ir dabiska vēlēšanās un pat pienākums nākt klajā ar pozitīvu vēstījumu. Grāmata par Latvijas 21. gadsimta kultūras būvēm ir šāds apliecinošs varēšanas dokumentējums.
Vai būves bija viegli vai grūti atlasīt?
Pavisam noteikti, ka nebija viegli. Tāpēc ir laika ietvars – 21. gadsimta būves, tāpēc ir atruna par arhitektoniski veiksmīgākajām, interesantākajām un nozīmīgākajām būvēm – saturiski, tipoloģiski un telpiski. Lai arī grāmata ir fiziski liela (392 lpp.) un tajā ir daudz informācijas, tā nepretendē uz enciklopēdisku redzējumu. Grāmata ir profesionāli orientēts izdevums ar apzinātu vizuālo akcentu – kultūrmīļu acu priekam un pašapziņai. Izdevums ir mana privāta iniciatīva, kuru koleģiāli un lietpratīgi līdzēja īstenot grāmatas izdevējs – LNB Atbalsta biedrība. Nevalstiskas organizācijas iespēju apvienojums ar personīgu profesionālu redzējumu dod rīcības brīvību. Subjektīvo faktoru nevaru noliegt – man ir kāds arguments katra objekta nonākšanai grāmatā. Tāpat man ir profesionāli žēl, ka dažas nozīmīgas būves grāmatas iespiešanas brīdī vēl bija tapšanas procesā.
Grāmatā iekļautas arī 10 bibliotēkas. Par ko liecina šāds skaits? Vai Latvijā ar bibliotēkām viss ir kārtībā?
Varētu izveidot skaistu grāmatu tikai par jaunām vai atjaunotām Latvijas bibliotēkām. Ja mēs šādā izdevumā iekļautu dažādas nozīmes un juridiskās piederības bibliotēkas, tad mēs dokumentētā un poligrāfiski noformētā veidā konstatētu, ka Latvija ir arī bibliotēku zeme. Mēs parasti akcentējam publisko bibliotēku kopumu un esam lepni, ka tādas ir katrā Latvijas pašvaldībā, bet ir kāda interesanta tendence – virkne jaunas un telpiski pievilcīgas bibliotēkas izveidotas skolās. Gan mākslas, gan vispārizglītojošās skolās. Grāmatā akcents likts uz jaunās arhitektūras klātbūtni vai kultūrvidei nozīmīgu ēku pielāgojumu publiskai funkcijai. Un atkal – “aiz kadra” ir palikušas vairākas interesantas būves. Domājam par grāmatu “Latvija – bibliotēku zeme”!
Pieļauju, ka ne viss, kas tiek uzbūvēts, uzreiz ir atzīstams kā labs tikai tālab vien, ka ir uzcelts – vai jaunu kultūras būvju jomā Latvijā ir arī sliktie stāsti?
Kopumā situācija būvniecības nozarē nav svētku stāsts. Mazāk par 10% no visa uzbūvētā kopuma ir piekritīgs arhitektūrai. Vēl mazāks procents ir labas arhitektūras. Tā labā ziņa – kultūras būvju jomā arhitektoniski veiksmīgu risinājumu īpatsvars ir augsts. Tas arī loģiski, jo šim būvēm parasti ir konkursu bāze un pastiprināta sabiedrības uzmanība. Šis portāls nav arhitektūras likumiskā ietvara risināšanas platforma, bet metu konkursa rīkošana kultūras būvēm, nevis vienkārša projektēšanas iepirkuma procedūra, kā arī dažādu starpniecības firmu izslēgšana ir nopietni jautājumi un pamats labam rezultātam.
Vai un kā mainās bibliotēkas kā fiziskas telpas loma mūsdienās?
Loģiski mainās telpas izmantojums digitalizācijas ēras iespaidā – attālinātais pakalpojums daudzos gadījumos nepaģēr fizisku klātbūtni. Nemainās pamatvērtības. Bibliotēka ir VIETA! Izziņai, studijām, taktīlām attiecībām ar iespieddarbu. Bibliotēkai joprojām ir zinību un informācijas tempļa statuss, arī īpašas kultūrvietas statuss. Nacionālās bibliotēkas katrā valstī ir sava veida nacionālo iespieddarbu muzeji. Savukārt publiskās bibliotēkas būtiski paplašina pakalpojumu klāstu – tas arī diktē telpas atvērtību un aprīkojumu.
Vai ir kāda bibliotēka pasaulē, kuru jūs noteikti vēlētos izcelt kā atmiņā paliekošu veiksmīgas arhitektūras piemēru?
Grūti ir salīdzināt lielas un mazas, nacionālas un pašvaldību, skolu un universitāšu, privātas un publiskas bibliotēkas. Tomēr – Zahas Hadidas radītā Vīnes Ekonomikas augstskolas bibliotēka manā ieskatā ir ekspresīva ēka – skulptūra ārtelpā un interjerā. Atmiņā paliekoša.
Kādas ir dažas galvenās mūsdienu tendences bibliotēku arhitektūrā pasaulē, kuras jūs noteikti vēlētos izcelt?
Atvērtība, vienkāršība, ilgtspējīgu un ekoloģisku materiālu lietojums, telpas plānojuma spēja reaģēt uz izmaiņām un augsts tehnoloģisko rīku klātbūtnes līmenis. Jaunu un tieši ar bibliotēku nesaistītu funkciju papildinājums publiskajās bibliotēkās ir būtiska iezīme. Odi bibliotēka Helsinkos un Karla Deihmana bibliotēka Oslo ir spilgti piemēri šajā aspektā.
Bieži vien kā labais piemērs un iedvesmas avots tiek minētas Skandināvijas bibliotēkas. Kas, jūsuprāt, ir viņu veiksmes fenomens?
Skandināvijas valstis daudzās sabiedrībai būtiskās jomās ir līderes. Bibliotēkas un baznīcas ieskaitot. Tam pamatā ir demokrātijas tradīcija, arī augstais izglītības līmenis un kvalitāte. Un saudzīga attieksme pret vidi, kas nosaka materiālu lietojumu, taupības klātbūtni, pragmatismu un augstu funkcionalitāti. Arī kopumā augstais arhitektūras līmenis un prestižs šajās valstīs.
Šķirstot bagātīgo un krāsaino grāmatu, secināju, cik daudzas ēkas nav redzētas dzīvē. Vai grāmata, Jūsuprāt, var kalpot arī kā vērtīgs Latvijas apceļošanas maršruts?
Šī grāmata būs pasmags un neērts ceļvedis fiziskas lietošanas izpratnē, bet, ja grāmata radīs vēlmi kādu būvi apmeklēt tās telpiskās kvalitātes vai satura dēļ, izdevuma mērķis lielā mērā būs sasniegts. 83 būves – muzeji, bibliotēkas, koncertzāles, saieta nami un kultūrvietas, estrādes, kultūras skolas un universitātes, teātri un cirks – visas ir pelnījušas būt apmeklētas un ievērtētas. Šo ēku kopums ir nācijas pastāvēšanas pamats un telpiskais kods.
Kura ir Jūsu mīļākā bibliotēka? Kāpēc?
Latvijas Nacionālā bibliotēka, protams. Tā ir mana darba vieta, tā ir pasaulē pamanīta, tai ir starptautiski atzīts arhitekts ar 20 (!) bibliotēku projektiem – Gunāra Birkerta simtgadi atzīmēsim 2025. gadā.
Līdzsvara starp lielo un mazo, starp Rīgu un reģioniem dēļ noteikti jāmin vēl viena bibliotēka. Te domāju Ventspils Pārventas bibliotēku – tā līdzīgi kā manis jau minētā Zahas Hadidas Vīnes bibliotēka ir izteikti atšķirīga no citām bibliotēku būvēm. Tā ir arhitektoniska apaļskulptūra ar netradicionālu un veiksmīgu iekštelpas risinājumu.
Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Ventspils valstspilsētas domes, Rīgas valstspilsētas, Liepājas valstspilsētas, Talsu novada, Cēsu novada, Bauskas novada, Ropažu novada, Valmieras novada, Aizkraukles novada, Siguldas novada, Kuldīgas novada, Dobeles novada, Ādažu novada, Jēkabpils novada, Saulkrastu novada pašvaldību, RERE GRUPA, LNK INDUSTRIES un AIDACO CONSTRUCTION atbalstu.
Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Latvijas Bibliotēku portāla redaktore
Bibliotēku attīstības centrs
Attīstības departaments
Latvijas Nacionālā bibliotēka
anna.iltnere@lnb.lv