Vai Tu varētu pastāstīt par savu ceļu uz bibliotēkām, un kas Tevi ir noturējis šajā nozarē?

Man grūti pateikt, bet katrā ziņā pamatskolā man bija citas intereses un prioritātes – mani interesēja medicīna. Es piedalījos dažādos ar medicīnu saistītos pulciņos, klases audzinātāja deva lasīt grāmatas par medicīnu, biju aizrāvusies ar ārstniecības augu vākšanu – to bija pilna māja (nākamajā gadā gan nācās tos izbarot govīm, jo tādos daudzumos šos augus nav iespējams patērēt).

Kā es nonācu līdz bibliotēkām? Vidusskolas laikā pie Latvijas Universitātes bija Latviešu valodas skola (iespējams, saucās savādāk), un mēs ar klases meitenēm piedalījāmies. Un tā kaut kā sanāca, ka es izvēlējos bibliotēkas. Bibliotēkas vide man ir zināma jau kopš bērnības, jo esmu apmeklējusi bibliotēku no pirmās klases. Un ja es tā padomāju, tad es arī bērnībā “spēlēju bibliotekāros” – man bēniņos bija saliktas vecas grāmatas, un tā bija mana bibliotēka, es pat biju sarakstījusi inventāra numurus. Katrā ziņā, kad es stājos bibliotekāros, es apmeklēju Latvijas Universitātes rīkotos sagatavošanās kursus, kas bija kopīgi dažādām specialitātēm. Pirmajā kursa pasēdēšanā mani grupas biedri teica: “Mēs uz Tevi skatījāmies un domājām, ka Tu stāsies vēsturniekos”. Un vēsture patiešām arī ir manā interešu lokā.

Mācību process bija interesants. Ja noņem visas politekonomijas, marksismu, ļeņinisma pamatus un tamlīdzīgus priekšmetus, mācību saturs bija patiešām labs. Mums padziļināti mācīja literatūru, sākot ar antīko literatūru; mums bija mākslas vēsture, bibliotekārā psiholoģija. Arī ievērojami pasniedzēji bija. Pēdējo praksi es izgāju Kuldīgā, iepazinos ar jaunām kolēģēm un pēc universitātes beigšanas izvēlējos iet strādāt uz Kuldīgu (lai gan pirms tam man nekāda sakara ar Kuldīgu nebija). Sāku strādāt par Kuldīgas Centrālās bibliotēkas lasītavas vadītāju. Es pēc savas būtības esmu tāds cilvēks, kurš ir atvērts klientiem, un man patīk darboties ar cilvēkiem. Dažādu peripetiju rezultātā 1984. gada vasarā es nokļuvu Rumbas pagasta bibliotēkā, kur pavadīju 18 gadus. Tagad, atskatoties atpakaļ, es varu teikt, ka tas ir bijis mana darba mūža visinteresantākais periods. Jo tieši tajā laikā, kas saistīts ar darbu pagasta bibliotēkā, es esmu guvusi vislielāko gandarījumu profesijā. Darbs ar cilvēkiem, literatūras ieteikšana, informācijas nodrošināšana, savstarpējā komunikācija, pasākumu organizēšana – tas viss dzīvi padarīja stipri interesantu. Un es tajā vidē jutos kā zivs ūdenī.

90. gadu beigās sākās pārmaiņas bibliotēku nozarē, bibliotēkās ienāca datori, tika radīta BIS “ALISE”, un kaut kā bija sanācis, ka Kuldīga bija viena no pēdējām, kur nekas tā īsti nenotika. Te jāņem vērā arī cilvēciskais faktors, jo pirms tam – 70. un 80. gados – Kuldīgas bibliotēka bija diezgan redzama. Piemēram, 1970. gadā tika realizēts pilotprojekts par bibliotēku centralizāciju. Bet tas tāds psiholoģisks moments – nāk pārmaiņas, un cilvēki vai nu var tās pieņemt, vai nevar. Tad man nezināmu iemeslu dēļ sekoja attīstības pārrāvums. Es diezgan daudz dažādos līmeņos runāju par to, ka vajadzētu strādāt savādāk. Un pienāca brīdis, kad Kuldīgas bibliotēka meklēja jaunu vadītāju. Manā raksturā bija tāds šausmīgs apzinīgums – es biju tik daudz runājusi, ka beidzot bija arī kaut kas jādara. Es ļoti ilgu laiku šaubījos un dokumentus iesniedzu pēdējā brīdī. Runāju ar daudziem cilvēkiem – vai es vispār varētu kaut ko tādu darīt, jo, lai cik tas jocīgi neizklausītos, man vienmēr ir bijušas problēmas ar pašapziņu. Līdz ar to tā man bija diezgan liela izšķiršanās. Te man jāsaka lielu paldies toreizējai Rumbas pagasta pārvaldes vadītājai Skaidrītei Vjaksai, kas mani iedrošināja iet šo ceļu. Un tā es atkal nonācu Kuldīgas bibliotēkā. Jāsaka, ka šis ceļš nav bijis viegls. Man liekas, ka ir daudz vienkāršāk ieiet pilnīgi svešā kolektīvā no malas. Bet ieiet kolektīvā par vadītāju, kur tevi visi pazīst, nav tik vienkārši, jo tiek mainīta tava loma. Bija jāveic diezgan būtiskas izmaiņas, bet paldies kolektīvam – visi bija saprotoši un atbalstīja mani un manas ieceres. Šodien es varu droši teikt, ka tikai pateicoties komandai, kas ar mani bija kopā (daļa no tās jau ir pensijā), mēs esam realizējuši gan bibliotēkas automatizāciju, gan ar pašvaldības atbalstu pārvietojuši bibliotēku atpakaļ uz pilsētas centru. Tagad jāsāk nākamais attīstības riņķis, kas balstīts jaunajās mobilajās tehnoloģijās. Jānāk jaunai komandai un atkal jāiegriež nākamais riņķis. Man ir sajūta, ka esmu padarījusi savu darbu un nu ir jādod vieta jaunajiem.

Cik ilgi Tu esi nostrādājusi Kuldīgas bibliotēkā?

Šī gada 1. oktobrī būtu 18 gadi.

Tad jau vajadzēja sagaidīt pilngadību!

Jā, daudzi tā saka, bet es nebiju gatava vasaru pavadīt telpās. Ja mēs runājam par vadības lietām, tad es uzskatu, ka vadītājam optimālais laiks ir 10 gadi – pēc tam iestājas zināma rutīna. Tad, kad tu stājies amatā, tu izstrādā pirmo stratēģiju, realizē to un, balstoties uz rezultātiem, izstrādā nākamo. Un tad, manuprāt, ir jānāk jaunam vadītājam.

Kādas rakstura īpašības un kompetences Tev ir palīdzējušas vadītājas amatā?

Raksturs droši vien [smaida]. Es vienkārši aizvēru acis un lēcu jaunajā lomā. Man nebija viegli, bet es ļoti daudz lasīju par vadības jautājumiem, mārketingu, personālvadību un to visu modelēju uz bibliotēku. Laikam tomēr man bija stratēģiskais redzējums – man ir vieglāk pārredzēt kvadrātkilometru nekā kvadrātmetru. Esmu cilvēks, kuram patīk plānot, analizēt dažādus skaitļus un rādītājus, skatīt tos dažādās tabulās un aspektos. Tas viss man ir palīdzējis vadītājas darbā.

Vai #paliecmājās laiks ir kaut kā ietekmējis Tavu lēmumu aiziet no nozares?

Tas, ka es kaut ko gribu mainīt savā dzīvē, manā galvā jau ir gadus trīs. 2019. gada oktobrī nomainīju amatu (no bibliotēkas vadītājas uz vadītājas vietnieci darbā ar pagastu bibliotēkām), un bija iecere vēl pusotru gadu nostrādāt. Un jā, šis laiks man palīdzēja pieņemt lēmumu. Mainījās darba ritms, un nevienam nav zināms, kas būs rudenī. Tā bija kā zīme, ka kaut kāds laiks ir beidzies un sāksies jauns etaps. Bet man nav sajūtas, ka es aizeju pensijā, un tagad “beigas klāt”. Es jūtos ļoti labi. No nozares es vēl pavisam neaizeju, vēl kādu laiku palikšu bibliotēku akreditācijas komisijā, jo man tas ļoti patīk. Braucot akreditācijās, var gūt pieredzi, iedvesmoties un iedvesmot.

Tu jau pieminēji darbošanos Bibliotēku akreditācijas ekspertu komisijā. Apmeklējot dažādas Latvijas publiskās bibliotēkas, Tev droši vien ir radušies savi secinājumi un pārdomas. Kas, Tavuprāt, ir Latvijas publisko bibliotēku stiprās puses un pie kā būtu jāpiestrādā?

Ja runājam par akreditāciju, man šķiet, ka ir jādomā par tādu problēmu, ka Latvijā ir divu līmeņu bibliotēkas, kas attīstās dažādā ātrumā. Ko tur var darīt, man ir grūti pateikt. Bet katrā ziņā liela nozīme ir reģiona galvenajai bibliotēkai – kādas prasības tiek izvirzītas pagastu bibliotēkām, kā tiek apmācīti pagastu bibliotēku vadītāji, kādi ir mērķi. Piemērs no pēdējās akreditācijas – bibliotēkas nedarbojas sociālajos tīklos, nenotiek nekāda veida novadpētniecības materiālu digitalizācija, darbā ar bērniem netiek izmantotas mobilās ierīces. Tās ir tās lietas, par kurām ir jārunā; ir nepieciešamas apmācības digitālajā mārketingā, jāmācās sevi pozicionēt interneta vidē. Latvijas publisko bibliotēku stiprās puses ir sakārtota vide. Pārsvarā bibliotēkās strādā sava darba entuziasti, kas ir atvērti vietējai kopienai un maksimāli cenšas nodrošināt dažādas iespējas komunikācijai ar saviem lasītājiem. Priecē tas, ka tiek piešķirti līdzekļi grāmatu iegādei. Uzlabot varētu bibliotēku darbību mobilo tehnoloģiju virzienā un arī bibliotekāru informācijas meklēšanas prasmes, jo bibliotekāri ne vienmēr apzinās abonēto datubāžu izmantošanas iespējas. Ir dzirdēti teikumi: “Mums jau neprasa datubāzes”. Bet kā tas cilvēks var zināt? Piemēram, “Lursoft” “Laikrakstu bibliotēka” piedāvā lieliskas iespējas cilvēkiem izlasīt gan savu, gan kaimiņu reģionālo presi, kā arī lielās avīzes, bet tas ir jāpiedāvā. Nemitīgi ir jāmeklē jaunas formas, kā piedāvāt savus produktus.

Vai ir grūti izteikt kritiskas piezīmes un dot norādes saviem kolēģiem akreditācijas laikā?

Nē, man nav grūti, jo es nekad nebraucu kā kontrolieris, es braucu uz sarunu ar kolēģiem. Mums ir nodefinēti kritēriji, pēc kuriem tiek vērtēta bibliotēka. Un mums ir saruna – kas ir, kas nav, kā varētu darīt savādāk. Saruna reizēm pati no sevis pavēršas noteiktā virzienā, un kolēģi to arī novērtē un ir pateicīgi par ieteikumiem.

Kā Tu raksturotu, ko mūsdienās nozīmē moderna, laikmetīga bibliotēka?

Mūsdienīgā bibliotēkā jābūt: 1) profesionāliem darbiniekiem, 2) aicinošai un sakārtotai videi, 3) ja ne pašām jaunākajām, tad normāla līmeņa tehnoloģijām, lai varētu sniegt pakalpojumus, 4) atvērtībai – gan vides, gan visos cits aspektos. Un, protams, nedrīkst pazaudēt krājumu, ar to ir daudz jāstrādā. Tas, ka tu nopērc grāmatu un ieliec plauktā, vēl neko nenozīmē – ar krājumu ir jāstrādā, tas jāpiedāvā, tam jābūt “kustīgam”. Krājums ir produkts, kurš bibliotekāram jāpārdod. Mans viedoklis varbūt būs nepopulārs, bet, skatoties ārzemju bibliotēkas un to pieredzi, es neatbalstu bibliotēku pakalpojumus, kas saistīti, piemēram, ar dažnedažādu rīku izīrēšanu. To var darīt jebkurš. Un tad nav jābrīnās, ka nāk bibliotēku slēgšanas vilnis. Bibliotēkai ir jākoncentrējas uz darbu ar informāciju un tās dažādajiem aspektiem, jo to neviens cits nedarīs. Stiprinot šo darbu, mēs varam parādīt bibliotēkas unikalitāti. Es arī dažādos līmeņos esmu runājusi par to, ka bibliotēkām ir ļoti nozīmīgi attīstīt arī novadpētniecības darbu. Ne tikai kraut mapītēs materiālus, bet digitalizēt, iet virtuālajā vidē, lai arī sabiedrība redz bibliotēkas ieguldījumu, kā tās palīdz apzināt vietējo vēsturi. Jo arī šo virzienu bieži vien neviens cits nedarīs.

Un kā bibliotēkai pierādīt sabiedrībai savu lomu? Vai pietiek ar to, ka bibliotēka dara visas šīs lietas (darbs ar informāciju un krājumu, novadpētniecība), lai sabiedrība redzētu un novērtētu? Vai tomēr bibliotēkai ir vēl kaut kas papildus jādara, īpašas aktivitātes, lai demonstrētu bibliotēkas ieguldījumu?

Te man ir pavisam svaiga pieredze no akreditācijas. Bija saruna ar nelielas pilsētiņas bibliotēkas vadītāju, kura saka: “Jā, vietējā pašvaldība mūs nenovērtē, saka – kas tad vairs iet lasīt?” Tad man ir pretjautājums – kā jūs sevi reklamējat? Šajos divos novados, kur es biju, neviena bibliotēka nav virtuālajā vidē, neviena bibliotēka nedarbojas sociālajos tīklos. Bez tā šodien vispār nav iespējams, jo bibliotēkai visu laiku sociālajos medijos ir sevi jāparāda, jāpozicionē un jāstāsta par visām labajām lietām, ko tā dara. Daudzviet izskan viedoklis – es jau nelasu, ko es iešu uz bibliotēku. Tāpēc bibliotēkām ir jāparāda viss, un jāpiedāvā visas tās lietas, kuras bibliotēka sniedz. Vienā novadā mums bija diskusija par to, ka tur tagad plāno optimizēt bibliotēku skaitu, jo iedzīvotāju skaits samazinās un, ja bibliotēkai ir 40–50 lietotāji, tad varbūt ir jāmeklē citi risinājumi, nevis telpu uzturēšana. Bet te jāatceras, ka šodien bibliotēka ir vieta, kas nodrošina e-pakalpojumu pieejamību. Valsts aiziet ar saviem pakalpojumiem virtuālajā vidē, un, lai cilvēks varētu saņemt šos pakalpojumus un komunicēt ar valsti, cilvēkam tas ir jāprot darīt. Un bieži vien bibliotēka ir tā vieta, tā pēdējā saliņa, kur viņš var iet pēc palīdzības un kur viņam patiešām arī palīdz. Ņemot vērā sabiedrības vecumu, domāju, ka tas varētu būt aktuāli vēl vismaz 5–8 gadus. Bet tas jau nav stāsts tikai par senioriem, nāk arī jauni cilvēki. Jo viens ir sērfot sociālajos tīklos un spēlēt spēlītes, bet pavisam cits – saņemt pakalpojumus un darboties padziļināti. Tā ir tā loma, par kuru būtu jārunā un jāstāsta. Man patīk, ka arī VARAM [Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija] akcentē bibliotēku tīkla potenciālu pašvaldības pakalpojumu saņemšanai, jo tādā veidā tiek stiprinātas pagastu bibliotēkas.

Un vēl, bibliotēka šodien ir īpaša vieta laukos – pēdējā gaismas saliņa, kur cilvēki var aiziet, satikties un komunicēt. Šajā digitālajā laikmetā, lai cik arī jocīgi tas nebūtu, pieaug vientulības problēma. Bibliotēka ir vieta, kur cilvēki var saņemt komunikāciju.

Atgriežoties pie Kuldīgas Galvenās bibliotēkas – tā šogad svinēs savu simtgadi. Vai esi gandarīta par padarīto un sasniegto?

Jā, es varu būt apmierināta par to, kāds ir bijis šis ceļš. Tas ir bijis komandas darbs, jo bez kolēģu ieinteresētības un atbalsta nekas nenotiktu. Šobrīd Kuldīgas bibliotēka Latvijā ir diezgan atpazīstama, mēs esam automatizēti un attīstām savu novadpētniecību, mums ir ļoti labs darbs ar bērniem, cenšamies savā darbā izmantot dažādas tehnoloģijas. Tagad nāk jaunā komanda, kurai šīs tehnoloģiju prasmes ir daudz spēcīgākā līmenī, viņiem ir daudz dažādu ideju. Domāju, ka Kuldīgas bibliotēka ir uz attīstības ceļa.

Nedaudz pasapņosim! Kā Tev šķiet, kas Kuldīgas Galveno bibliotēku sagaida nākamajā simtgadē? Varbūt ir kāds pakalpojums, ko Tu gribētu lai nākamajā simtgadē Kuldīgas bibliotēka realizē?

Jā, ir, un par to jau tiek domāts. Nākamais solis būtu automatizētā pašapkalpošanās, tā dotu iespēju darbiniekiem, kas šobrīd pilda tehnisku darbu (izsniegšana un saņemšana ir tehnisks darbs), vairāk strādāt par konsultantiem, piedāvājot literatūru, vai ar novadpētniecību, veidot dažādas kolekcijas. Novadpētniecība ir virziens, kuru varētu attīstīt un attīstīt. Arī vides uzlabošana, komfortablākas bibliotēkas ēkas iekārtošana. Vēl varētu attīstīt personalizētus pakalpojumus, kad katram lietotājam tiek nosūtīta informācija par viņu interesējošajām tēmām (no preses, grāmatām, datubāzēm). Tāpat jāturpina attīstīt visus attālinātos pakalpojumus, kuri šobrīd mums jau tiek aktīvi izmantoti. Ja es lasu, ka kolēģiem ir populāras jauno grāmatu dienas, kad cilvēki nāk uz bibliotēku apskatīties jaunās grāmatas, tad mums tādu nav, mēs nemaz to nevaram noorganizēt, jo kolīdz grāmatas ir apstrādātas, tās tiek uzreiz rezervētas. Mūsu pusē ļoti aktīvi ir attīstījusies arī lasītāju klubu kustība. Nezinu, kā viss būs pēc Covida, bet domāju, arī šis virziens saglabāsies, jo tā ir iespēja tikties un runāt par literatūru. Tas, ko vēl varētu attīstīt, ir aktīvāka bibliotēku telpu izmantošana dažādu organizāciju kopā nākšanai – lai bibliotēka veidotos kā kopienas centrs. Un esošā bibliotēkas vadītāja (Daina Girvaite) uz to visu ir spējīga.

Saki, lūdzu, vai nozarē ir kādi īpaši cilvēki (padomdevēji, “skolotāji”), kas atstājuši iespaidu uz Tevi kā profesionāli?

Pirmkārt, tie ir bijuši pasniedzēji – gan mācoties bibliotekāros, gan 2005.–2006. gadā profesionālajos maģistros. Bet ir viens cilvēks, kas mani tiešām iedvesmojis, kas man palīdzēja uzdrošināties un kura rakstus es vēl nesen ieteicu LU praktikantei – tā ir Veneranda Godmane. Es ļoti augstu vērtēju viņas atziņas par krājuma veidošanu, krājuma analīzi, kvantitatīvo un kvalitatīvo izvērtēšanu. Kad es sāku strādāt, mēs ļoti aktīvi tīrījām Kuldīgas bibliotēkas krājumu, un arī pagastu bibliotēkas tika aicinātas to darīt. Tobrīd pagastu pārvaldēs strādājošie grāmatveži ļoti uztraucās – kā tad tā, tagad tiks mesta ārā literatūra. Mēs noorganizējām sanāksmi kopā ar pārvalžu vadītājiem, grāmatvežiem, un es biju uzaicinājusi arī Venerandu uz šo sarunu. Pirms tam es biju veikusi krājuma vecuma izpēti un sagatavojusi citus interesantus datus. Jā, Veneranda ir tā, kas mani tiešām ir iedvesmojusi. Es uz krājuma attīstību publiskajās bibliotēkās skatos ļoti racionāli, jo man liekas, ka krājumam publiskajās bibliotēkās ir jābūt ļoti mobilam, interesantam, tādam, kas uzrunā cilvēkus. Nav jēgas turēt pilnus plauktus ar putekļainām grāmatām. Krājums ir mana lielā mīlestība, pat atnākot strādāt par vadītāju, es “uzurpēju varu” un paturēju savā pārziņā komplektēšanu. Jo jauno grāmatu iegāde ir kā narkotika, tā man ļoti, ļoti patīk.

Ikvienam dzīvē ir bijuši ļoti saspringti un darbīgi brīži. Kas Tev palīdz nomierināties un atjaunot enerģiju?

Dejošana. Ar nelieliem pārtraukumiem tautiskās dejas es dejoju no 1978. gada rudens – vispirms jauniešu kolektīvā, tad vidējās paaudzes kolektīvā un tagad senioru deju kolektīvā. Un arī turpināšu dejot. Šobrīd esmu aizrāvusies arī ar nūjošanu. Un, protams, es daudz lasu. Mana lielā kaislība ir skandināvu detektīvi, lielā cieņā ir arī grāmatas par vēsturi. Vēl esmu uzsākusi dzimtas pētniecību, ir savākta informācija līdz 19. gadsimta vidum, tagad jārok dziļāk.

Kādi ir Tavas dzīves nozīmīgākie mirkļi?

Dzīves nozīmīgākais un spilgtākais brīdis man ir meitas piedzimšana. Tāpat daudz prieka sagādā mazdēls un mazmeita.

Tev ir ļoti skaists latvisks vārds, pat divi. Vai šo vārdu nozīme un skaidrojums atbilst Tavai personībai, raksturo Tevi kā personību?

Vārda Laima nozīme un skaidrojums:
Veiksminiece, kas no puķu pārdevējas var kļūt par pirmo lēdiju. Viņai piemīt viengabalaina jautrība. Smalka gaume un izaicinošs stils. Laima nemēdz atkārtoties. Ironiski izturas pret mietpilsonības izpausmēm.

Vārda Mirdza nozīme un skaidrojums:
Viņai raksturīga ļoti augsta inteliģence, talants, kaislība, kas pamostas, sāk elpot – un šis tveicīgais klusums atgādina vēju caurstrāvotus klajus. Mirdzai nepiemīt īslaicīgas aizraušanās. Viņu vada nojausma. Patīk viss, kas ir labs. Augstas prasības pret vīriešiem, augstu vērtē lepnumu un paļaujas uz saviem spēkiem. Mirdza tiek pāri bezdibeņiem (jo sevišķi mīlestības) ar nevainojamu rotaļīgumu. Viņa nedusmojas ilgi, toties pāridarījumus atceras.

Patiesībā vārdu “Mirdza” es atgriezu, kad sākās jaunie laiki, pārsvarā izmantoju tikai pirmo vārdu – Laima. Laima ir smags vārds, tas uzliek atbildību, jo Laima ir viena no latviešu dievībām – likteņa lēmēja. Kad es piedzimu, maniem vecākiem jau bija diezgan daudz gadu (mammai 40, tēvam 50). Es biju tāda kā dāvana tēvam dzimšanas dienā. Tēvs ir sēdējis istabā un teicis: “Ej, Laimiņa, tu pa priekšu, Es tavās pēdiņās” – liksim meitiņai vārdu Laima”. Tāds ir tas stāsts. Mirdza bija plānota mana krustmāte, bet es to ikdienā nelietoju.

Par to raksturojumu man pašai ir grūti novērtēt, jāprasa kolēģiem. Ir tā interesanti, ka tas, kā cilvēki mani redz no ārpuses un ko viņi man saka, tas bieži vien nesaskan ar to, kā es pati sevi redzu. Tas arī ir tas jautājums par pašvērtību. Bet nākot gadiem klāt, es arvien vairāk saprotu, ka ir tik maz lietu pasaulē, par kurām būtu jāuztraucas, par kurām būtu vērts kreņķēties. Nav vērts pārdzīvot par lietām, kuras tu nevari mainīt vai konkrētajā brīdī ietekmēt. Mums ir viena lasītāja, ļoti enerģiska vitāla kundzīte savos 90 gados. Un vienu reizi, piegādājot viņai grāmatas (es pati šajā laikā sniedzu pakalpojumu “Grāmatu piegāde mājās”), es jautāju, kā to var saglabāt. Atbilde bija šāda: “Meitiņ, es to dzīvi ņemu kā vienu lielu teātri”.

Es nešaubos, ka arī Tu saglabāsi savu enerģiju un vitalitāti līdz pat 100 gadiem.

Es kolēģiem saku, ka šobrīd mēģinu noslēgt “līgumu” uz nākamajiem 30 gadiem – ceru, ka es Viņu tur augšā nesasmīdināšu. Mani jau ir uzrunājusi pensionāru apvienība, lai palīdzētu ar projektiem. Tāpat mums ir aktīva senioru skola, tajā būs jādarbojas. Es varbūt atkārtošos, bet man ir padarīta darba sajūta. Bibliotēkas laiks manā dzīvē ir beidzies, un es tagad veros vaļā visiem tiem brīnumiem, ko dzīve man vēl varētu piedāvāt. Es pavisam droši varu teikt, ka šobrīd nemaz nejūtos veca, bet man gribas tādus laiskus rītus. Es dzīvoju vecpilsētā ar malku kurināmā mājā; 42 gadus esmu cēlusies pulksten sešos, pusseptiņos, lai iekurinātu krāsni. Man vairs negribas celties tik agri. Jo kas vispār ir darbs? Mēs strādājam, lai iegūtu kaut kādu daudzumu naudas, kas ir maiņas līdzeklis mums vajadzīgo lietu iegūšanai – lai nodrošinātu mūsu eksistenci, lai mūs izklaidētu, dotu mums pozitīvas emocijas. Un ja vēl darbs sakrīt ar to, ko mums patīk darīt, tad ir pavisam labi. Taču pienāk dzīvē brīdis, kad valsts par to strādāšanu kaut kādu naudas daudzumu iedod tāpat. Tad ir jāizlemj, vai man ar to pietiek, vai man vajag vēl, un vēl, un vēl. Tā ir tāda zināma izšķiršanās, jo visu pasaules naudu tāpat nevar dabūt, un tad ir svarīgas prioritātes. Šobrīd man ir iekšēja nepieciešamība vairāk kustēties, es vairs neesmu gatava astoņas stundas pavadīt telpās un negribu kreņķēties par dažādām darba problēmām. Es gribu vienkārši baudīt. Es gribu ņemt.

Kādas cilvēciskās vērtības Tev ir svarīgas?

Man vienmēr ir bijis svarīgs godīgums un atklātība, es ne acu galā neciešu intrigas, tas man galīgi nav pieņems.

Ir aizvadīti gadi, kuros ir krāta nenovērtējama pieredze un zināšanas. Ko Tu gribētu teikt vai novēlēt citiem speciālistiem, kas paliek nozarē?

Noteikti ir jājūt laika gars. Un nevajag baidīties no izaicinājumiem. Labas un interesantas lietas nerodas komforta zonā – lai notiktu attīstība, nemitīgi jākāpj ārpus savas komforta zonas. Un lai pietiek uzņēmības, veselības un radošuma turpināt!

 

Ar Laimu Mirdzu Osteli sarunājās Latvijas Bibliotēku portāla redaktore Kristīne Deksne.