Tiek veidoti ne tikai pārdotāko grāmatu, populārāko mūzikas ierakstu, pelnošāko izklaides industrijas pārstāvju, ietekmīgāko politiķu un citi topi, bet arī vērtību saraksti to aizsardzības un saglabāšanas, popularizēšanas un sabiedrības izglītošanas nolūkos. Sarakstu veidošanas process ir nebeidzams, taču vairums no tiem ik pēc laika tiek pārskatīts.

UNESCO Pasaules mantojuma saraksts

Spilgts piemērs ir UNESCO Pasaules mantojuma saraksts, kura mērķis ir pasaules kultūras un dabas mantojuma saglabāšana un aizsardzība. 1972. gadā tika pieņemta „Konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību”, 1995. gadā šai konvencijai pievienojās arī Latvija. UNESCO Pasaules mantojuma saraksts izveidots, lai veicinātu konvencijas izpildi, tas ietver pasaules nozīmīgākās kultūras un dabas mantojuma vietas, kam piemīt īpašas nozīmes vērtība. Šobrīd saraksts iekļauj 962 vietas 157 pasaules valstīs, Latviju tajā pārstāv divas UNESCO atzītas vērtības: Rīgas vēsturiskais centrs un Strūves ģeodēziskais loks. Atbilstoši konvencijai, ikviena valsts var veidot savu nacionālo mantojuma sarakstu vērtībām, kas nākotnē varētu tikt nominētas Pasaules mantojuma sarakstam. Pasaules mantojuma Latvijas nacionālais saraksts pašreiz ietver trīs vērtības: Daugavas lokus, Kuldīgas vecpilsētu Ventas senlejā un Grobiņas arheoloģisko ansambli. (2)

UNESCO programma „Pasaules atmiņa”

Vēl viens pasaules līmeņa piemērs ir UNESCO programma „Pasaules atmiņa”, kas izveidota 1992. gadā, lai apzinātu un saglabātu pasaules dokumentāro mantojumu, paplašinātu piekļuvi tam un veicinātu tā izziņu. Redzamākā programmas iniciatīva ir starptautiskie, reģionālie un nacionālie reģistri. Dokumentārā mantojuma liecību piederība „Pasaules atmiņas” starptautiskajam reģistram nozīmē ne tikai attiecīgās dokumentārā mantojuma vienības augsto novērtējumu un starptautisko atzinību, bet arī tā glabātājas valsts atbildību mantojuma saglabāšanā un pieejamības nodrošināšanā. (1) Pašlaik UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā iekļauta 301 kolekcija no 102 valstīm. Latviju tajā pārstāv divas nominācijas: „Dainu skapis” (iekļauta 2001. gadā) un „Baltijas Ceļš – cilvēku ķēde trīs valstu vienotiem centieniem pēc brīvības” (iekļauta 2009. gadā kā Baltijas valstu (Latvijas, Igaunijas un Lietuvas) kopīga nominācija). (3; 4) 2009. gadā izveidots programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālais reģistrs, kurā tika iekļautas pirmās četras nominācijas: „E. Krauca fotonegatīvu uz stikla pamatnes kolekcija – Ķeguma spēkstacijas celtniecības gaita 1936.–1940.”, „Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss”, „Raiņa un Aspazijas sarakste 1894.–1929.”, „Latvijas Centrālās Padomes Memorands. Rīga, 1944. gada 17. marts”. 2013. gadā reģistram tika pievienota piektā nominācija: „Tradicionālo prasmju un dzīvesveida dokumentēšana Pieminekļu valdes 1924.–1931. gada ekspedīciju fotonegatīvos”, kā arī nominācijas „Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss” papildinājumi. (3; 4)

Rietumu kanons

Jēdziens „Rietumu kanons” (Western canon) apzīmē Rietumu zinātnieku pieņemtu grāmatu (dažreiz arī mūzikas un mākslas darbu) kopumu, kas tiek atzīts par īpaši nozīmīgu un ietekmīgu Rietumu kultūras attīstībā. Vienlaikus tie ir arī darbi, kas tiek visaugstāk vērtēti arī no mākslinieciskā viedokļa. Lielā mērā tieši Rietumu kanons ir pamatā apzīmējumam „augstā kultūra”. (5)

Viens no zināmākajiem un atzītākajiem mēģinājumiem izveidot autoritatīvu kultūras kanonu angļu valodā runājošajai auditorijai ir 20. gadsimta sākumā uz Čikāgas Universitātes studiju programmas bāzes veidotā programma „Ievērojamas Rietumu pasaules grāmatas” („Great Books of the Western World”), ko 1952. gadā 54 sējumu apjomā izdeva „Encyclopædia Britannica”. Vēlāk izdevums tika papildināts līdz 60 sējumiem un izdots otrreiz. Līdzīgu pasaules klasikas antoloģiju „Harvard Classics” 51 sējuma apjomā 1909. gadā izdeva Hārvarda Universitātes rektors Čārlzs Viljams Eliots (Charles William Eliot, 1834–1926).

Vācu literatūras kanonu izveidojis poļu izcelsmes vācu literatūrkritiķis Marsels Reihs-Ranickis (Marcel Reich-Ranicki, 1920–2013). Viņa apkopojums „Kanons. Vācu literatūra” („Der Kanon. Die deutsche Literatur”) iznāca vairākos sējumos laikā no 2002. līdz 2006. gadam. Marsela Reiha-Ranicka mērķis bija izveidot kanonu, kas apkopotu lasīšanas vērtus vācu valodā runājošās pasaules darbus (Kanon lesenswerter deutschsprachiger Werke). Lai gan izdevumam bija gan atbalstītāji, gan pretinieki, Vācijā šis darbs ir iecienīts un populārs.

Dažāda veida sarakstus veido daudzas pazīstamas izdevniecības un žurnāli, piemēram, franču laikraksts „Le Monde” piedāvā „100 Le Monde gadsimta grāmatas” („Le Monde’s 100 Books of the Century”). Saraksta pamatā – 1999. gada pavasarī rīkota sabiedrības aptauja par labākajām 20. gadsimta grāmatām.

Vācu žurnāls „Die Zeit” laikā no 1978. līdz 1980. gadam pedagoģiskos un izglītojošos nolūkos katru nedēļu savās slejās publicēja vienu recenziju par kādu pasaules klasikas darbu. 1980. gadā visas recenzijas tika apvienotas grāmatā „Zeit 100 grāmatu bibliotēka” („ZEIT-Bibliothek der 100 Bücher”), kas Vācijā kļuvusi par sava veida kanonu un piedzīvojusi jau 13 atkārtotus izdevumus, kā arī papildsarakstus nozaru literatūrā un literatūrā, kas adresēta skolu jaunatnei.

Savdabīgs izdevums ir „1001 grāmata, kas jāizlasa dzīves laikā” („1001 Books You Must Read Before You Die”). Grāmata izdota 2012. gadā un tās sastādīšanā piedalījušies 100 literatūrkritiķi no visas pasaules. Grāmatas izdevējs – Londonas izdevējus pārstāvošais „Quintessence Editions” – izveidojis speciālu sēriju, kas piedāvā dažādus sarakstus par 1001 lietu, kas ikvienam jāredz, jādzird utt. līdz sava mūža galam. Sērijai „1001 Before You Die” ir arī tīmekļa vietne, kur var iegūt informāciju par visiem sērijā izdotajiem darbiem, piemēram, „1001 bērnu grāmata, kas jāizlasa, kamēr tu pieaudz” („1001 Children’s Books You Must Read Before You Grow Up”) un „1001 celtne, kas jāredz dzīves laikā” („1001 Buildings You Must See Before You Die”).

Krievijas kultūras kanons

Bez kanonisku sarakstu veidošanas neiztiek arī Krievija. Kopš 2012. gada sākuma Krievijas sabiedrībā nerimst diskusijas par toreizējā Krievijas ministru prezidenta Vladimira Putina 2012. gada 23. janvārī laikrakstā „Независимая Газета” publicēto rakstu „Krievija: nacionālais jautājums” („Россия: национальный вопрос”), kurā prezidents rosināja izveidot 100 grāmatu sarakstu, kas brīvajā laikā būtu jāizlasa katram Krievijas skolēnam. Saraksts kalpotu par Krievijas kultūras kanonu, un tā mērķis būtu celt Krievijas iedzīvotāju izglītības un kultūras līmeni. (6; 8)

2012. gada otrajā pusē tika sākts darbs pie saraksta veidošanas. Lai gan projektu „100 grāmatas” („100 книг”) vadīja Sanktpēterburgas Valsts universitāte, tiek uzskatīts, ka saraksta veidošanā ir piedalījusies visa valsts – gan speciālisti un eksperti, gan pārējā sabiedrība. Piemēram, savus sarakstus varēja iesniegt katra Krievijas Federācijas republika un apgabals. Pirms galīgās apstiprināšanas, saraksts tika nodots sabiedrības balsošanai internetā. (7) Viens no galvenajiem darbu atlases kritērijiem bija, lai darbi būtu vērtīgi un interesanti mūsdienu skolēniem, turklāt nedublētu skolu mācību programmā ietverto literatūru. (7)

Ar Krievijas Federācijas Izglītības un zinātnes ministrijas rīkojumu 2013. gada janvārī ieteicamais skolēnu patstāvīgās lasīšanas saraksts „100 grāmatas” Krievijas Federācijas tautu vēsturē, kultūrā un literatūrā (Перечень „100 книг” по истории, литературе и культуре народов Российской Федерации, рекомендуемый школьникам к самостоятельному прочтению) tika izsūtīts visām izglītības sistēmā iesaistītajām iestādēm un ir paredzēts ārpusskolas nodarbībām. (8)

Diskusijas par saraksta nepieciešamību, darbu atlases kritērijiem un saturu turpinās, un saraksta idejai, protams, ir gan piekritēji, gan pretinieki. Latviešu auditorijai interesants varētu būt krievu literatūrzinātnieka un kritiķa Pāvela Basinska (Павел Валерьевич Басинский), kā arī literatūrkritiķa un publicista Vladimira Bondarenko (Владимир Григорьевич Бондаренко) viedoklis.

Izmantotie informācijas avoti

  1. Pasaules atmiņa [tiešsaiste]. Rīga : UNESCO Latvijas Nacionālā komisija [skatīts 2013. g. 27. nov.]. Pieejams: http://www.unesco.lv/lv/zinasanu-sabiedriba/pasaules-atmina/pasaules-atmina-1/
  2. Pasaules mantojums [tiešsaiste]. Rīga : UNESCO Latvijas Nacionālā komisija [skatīts 2014. g. 6. janv.]. Pieejams: http://www.unesco.lv/lv/kultura/pasaules-mantojums/pasaules-mantojums-1/
  3. Programma „Pasaules atmiņa” [tiešsaiste]. Rīga : UNESCO Latvijas Nacionālā komisija [skatīts 2013. g. 27. nov.]. Pieejams: http://www.atmina.unesco.lv/page/sakums
  4. Sākusies nomināciju pieteikšana UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” starptautiskajam reģistram [tiešsaiste]. Rīga : UNESCO Latvijas Nacionālā komisija, 15.11.13. [skatīts 2013. g. 27. nov.]. Pieejams: http://www.unesco.lv/lv/kultura/sakusies-nominaciju-pieteiksana-unesco-programmas-pasaules-atmina-starptautiskajam-registram/
  5. Western canon. Wikipedia [tiešsaiste] : the free encyclopedia. 21.10.2013. [skatīts 2013. g. 10. dec.]. Pieejams: http://en.wikipedia.org/wiki/Western_canon
  6. В. Путин хочет составить список из 100 книг, обязательных для выпускника. РБК [tiešsaiste] : весь мир. 23 января 2012 г. [skatīts 2013. g. 13. dec.]. Pieejams: http://top.rbc.ru/society/23/01/2012/634294.shtml
  7. Заверняева, Светлана. Составлен отечественный культурный канон. Парламентская газета [tiešsaiste]. 15 января 2013 года [skatīts 2013. g. 13. dec.]. Pieejams: http://www.pnp.ru/news/detail/8914
  8. Кунафин, Г. С., Хужахметов А. О. Культурный канон „100 книг” по истории, культуре и литературе народов Российской Федерации: анализ и альтернатива. Современные проблемы науки и образования [tiešsaiste]. № 4 (2013) [skatīts 2013. g. 12. dec.]. ISSN 1817-6321. Pieejams: http://www.science-education.ru/110-9714

Attēlā: izdevumu sērijas „1001 Before You Die” tīmekļa vietnes sākumlapa