Kultūras ministres Helēnas Demakovas runa konferencē “Digitālās bibliotēkas – izglītībai”, 2007. gada 19. novembrī, Reval Hotel Latvija 

Dāmas un kungi, labrīt!

 

Kādam varētu šķist, ka šodienas darba kārtība ir šauri profesionāla. Pārsvarā te pulcējušies bibliotēku ļaudis, lai diskutētu par sava darba specifiku. Aicināti daudzi izcili ārzemju speciālisti, kuru pieredze un pienesums mūsu konferencē būs neatsverami pozitīvs.

 

Un tomēr, godātie klātesošie, atļaušos jau sākumā pateikt, ka šis nav tikai profesionāls saiets. Vismaz tādam tam nevajadzētu būt.

 

Šo konferenci ir rosinājusi Kultūras ministrija un tās mērķi ir nopietni, varētu teikt – stratēģiski. Šie mērķi ir saistīti ar valsts konkurētspējas celšanu, par galveno līdzekli šo mērķi sasniegšanā uzskatot izglītības kvalitāti un pieejamību gan īstermiņā, gan ilgtermiņā.

 

Šī konference ir viena no septiņām mūsu šā rudens konferenču ciklā "Septiņas māsas". Visas konferences ir veltītas jautājumiem, ar kuriem saistīta modernā, bet reizē nacionālā konkurētspēja. Vēl pirms desmit dienām ieinteresēti ļaudis pulcējās radošo industriju perspektīvai veltītajā konferencē Rīgas ekonomikas augstskolā, šodien mēs runāsim par Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas valdības kopīgi loloto digitālās bibliotēkas projektu.

 

Galvenais, ko es gribu pateikt visiem klātesošajiem – nav šaubu, ka bibliotēka ir pašvērtība kā kultūras mantojums, vispirms mūsu nacionālā kultūras mantojuma krātuve. Grāmatām ir jābūt mūžīgi mūžos, un nav šaubu, ka forma, kādā jūs sastopaties ar informāciju, ietekmē šīs informācijas uztveri.

 

Digitālo bibliotēku Latvijas valsts stratēģijas veidotāji uzlūko kā līdzekli, bez kura nav iespējama uz zināšanām balstītas sabiedrības un ekonomikas attīstība Latvijā.

 

Tas, ka šobrīd fizisko bibliotēku apmeklētības rādītāji ir labi, nenozīmē, ka tie tādi saglabāsies arī nākotnē, lai gan pasaules pieredze rāda, ka bibliotēkas, kā jums labi zināms, kļūst par ļoti daudzšķautnainiem sabiedriskiem centriem.

 

Tomēr, kā rāda dažas aptaujas, 95% procenti akadēmisko pētījumu mūsdienās sākas, iedrukājot tematam atbilstīgus atslēgas vārdus google.com meklētājā.

 

Nav šaubu, ka jebkuras bibliotēkas galvenā vērtība ir saturs.

 

Jebkurā bibliotēkā cilvēks ir aicināts nodoties intelektuālajam priekam, bibliotēka ir vieta, kur īstā vērtība ir zināšanām. Mēs visi labi zinām to sajūtu, kas rodas apsēžoties bibliotēkā, lai sāktu darbu pie kādas izpētes vai studijām. Nesen izlasīju skaistus vārdus par to, ka tā ir vientulības un brīvības sajūta – tikpat spēcīga kā kabineta klusums.

 

Bibliotēkas vienmēr ir palīdzējušas orientēties zināšanās. Lai gan Roterdamas Erasms uzskatīja, ka ikvienam kārtīgam cilvēkam ir jāizlasa viss klasiskās literatūras un filozofijas darbu korpuss un jāveic savas piezīmes uz šo grāmatu malām, diez vai kāds šodien uzskata, ka tas ir iespējams.

 

Es nezinu, vai šajā zālē ir kāds, kurš ir izlasījis visas pasaulē izdotās grāmatas – to kopskaitu lēš no 30 līdz 100 miljoniem –, tad jau ir ticamāk, ka kilometra rādiusā ap šo zāli drīzāk ir kāds, kurš nav izlasījis nevienu grāmatu.

 

Nesen žurnālā The New Yorker parādījās lasīšanas nākotnei veltīts raksts, kurā digitālās bibliotēkas priekšvēsture tika aprakstīta ar šādiem pieturas punktiem.

 

Aleksandrijas bibliotēkā grāmatas sāka šķirot pēc alfabēta, septiņpadsmitajā gadsimtā parādījās nopietni grāmatu satura indeksēšanas mēģinājumi, bet pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados sākās grāmatu un arhīvu kopēšana uz fotonegatīviem, taču mikrofilmu tehnika neguva lielus panākumus.

 

Jāpiezīmē gan, ka ievērojams daudzums arhīvu oriģinālu tika iznīcināti, jo tika uzskatīts, ka mikrofilma ir drošs informācijas glabāšanas līdzeklis.

 

Nav šaubu, ka mūsdienu pasaulē informācijas un komunikācijas tehnoloģiju ietekme ir pielīdzināma revolūcijai. Iespēja piekļūt saturam diez vai kādreiz ir bijusi tik izplatīta un tik visaptveroša. Astoņdesmito gadu futūristiskajās filmās tika rādīts, ka cilvēkiem būs līdzi kāda ierīce un tajā rādīs video – un visiem tas šķita kaut kas utopisks. Šodien video ir standarta funkcija gandrīz jebkurā mūsdienīgā mobilajā telefonā.

 

Nesen BBC radio kādā tehnoloģijām veltītā raidījumā tika definēts, kāds ir patiešām moderns, kārtīgs mūsdienīgs cilvēks. Izrādās, šādam cilvēkam piemīt divas pazīmes. Pirmkārt, viņam ir savs blogs jeb emuārs, kurā viņš regulāri ieraksta savas pārdomas. Otrkārt, šis cilvēks regulāri uzņem video ar savu mobilo tālruni uz augšupielādē nofilmēto youtube.com mājaslapā. Kā noprotat, izpratne par to, kas ir kārtīgs cilvēks, kopš Roterdamas Erasma laikiem ir jūtami mainījusies.

 

Ar to es gribu teikt, ka bibliotēkas sāk konkurēt ar popkultūras un izklaides industrijas piedāvājumu vispārējās konkurences ietvaros, kur par savu klientu jācīnās tikai ar labu produktu un izcilu tā mārketingu.

 

Daudziem ir tāds priekšstats, ka digitālajai bibliotēkai ir jābūt kaut kam līdzīgam universālai bibliotēkai, proti, tādai vietai, kurā var atrast visu, bet daudz kvalitatīvāk, nekā jau pieminētajā google.com vai jebkurā citā meklētājā.

 

Mēs visi zinām un Amazon.com grāmatu digitalizēšanas projektus, kuriem ir veltīti gan atzinīgi vārdi, gan nopēlums.

 

Protams, šie projekti ir visai atšķirīgi, jo Google un Amazon grāmatas nepadara pilnīgi pieejamas, bet Microsoft skenē tikai to, par ko ir zināms, ka problēmu nebūs. Taču ir skaidrs, ka aizvien vairāk priekšplānā izvirzās autortiesību jautājumi, par ko mums plānots runāt rītdienas seminārā.

 

Līdz ar to ir jākonstatē, ka universālā digitālā bibliotēka drīzāk būs nevis visas noskenētās grāmatas, kas padarītas vienkopus pieejamas, bet gan dažādu interfeisu un datu bāžu kompilācija, kuras daļai būs iespējams piekļūt ikvienam ar interneta pieslēgumu, bet pārējais apjoms būs pieejams vai nu ar autorizētu piekļuvi, vai arī par naudu. Pēdējie divi gan neizslēdz viens otru.

 

Lai vai kā, digitālajai bibliotēkai ir jākļūst par redzamu stūrakmeni radošajā ekonomikā, kas ir Latvijas perspektīva globālajā pasaulē.

 

Jau daudz ticis runāts un rakstīts par ASV, Kanādas, Lielbritānijas, Ziemeļvalstu radošās ekonomikas uzplaukumu, taču arī mums ir liels potenciāls šajā laukā. Digitālā bibliotēka radošajā ekonomikā nozīmēs to pašu, ko dizaina prasmes mūsu kokrūpniecībā, radot produktus ar augstāku pievienoto vērtību.

 

Mēs vēl esam ceļā uz izcilu digitālo bibliotēku, ar to saprotot ne jau tikai tekstu un attēlu skenēšanu. Mēs visupirms domājam par izcilu digitālo arhitektūru, tajā ietverto inteliģento meklējuma komponenti, lai šī sistēma vienā brīdi iekļautos skolotāju un skolnieku, studentu un pasniedzēju, mājsaimnieču un pensionāru mūžizglītības procesā. Kā mēdz teikt informācijas laikmeta vairāki guru – "search is everything", tātad, meklēšana ir viss. Taču pat vislabākās meklēšanas procedūras un algoritmi ir atkarīgi no datubāzēm, kuras tiek pārlūkotas. Savukārt, ko, kā un kāpēc pārlūkot ir cilvēka izvēle, kuru viņam var palīdzēt izdarīt bibliotekārs.

 

Laikā, kad valdība nopietni taupa, lai spētu izvairīties no inflācijas posta, mēs turpinām ar vairākiem miljoniem eiro nākamgad budžetā atbalstīt savu nacionālo digitālo bibliotēku, jo politiķi, kā jau minēju, tur saskata ne tikai mantojuma krātuvi, bet tikpat lielā mērā valsts nākotnes ekonomiskās attīstības instrumentu.

 

Latvijas valdība saprot, ka digitālā bibliotēka ir jāatbalsta valstij, jo mēs nevaram cerēt uz to, ka tik mazā tirgū, kāds ir informācijai latviešu valodā, tiks veidota visaptverošu digitālo bibliotēku uz tīri komerciāliem pamatiem.

 

Man ir vairāki politiski uzstādījumi, kurus šodien vēlos akcentēt.

 

Pat samērā autonomā Latvijas Nacionālā bibliotēka ir daļa no kopējā valsts organisma un tai ir jāseko vispārējiem valsts konkurētspējas celšanas principiem.

 

Mums galvenokārt ir jārunā par digitālo pakalpojumu kā saturu. Mums jārunā par bibliotēku citādo lomu mūsdienu globalizācijas apstākļos.

 

Bibliotēkām, ja tās vēl tādas nav kļuvušas, ir jātop par kompetences centriem.

 

Bibliotēkām ir jāspēj radīt, un tas visupirms notiks ar mūsu digitālās bibliotēkas starpniecību.

 

Bibliotēkām, galvenokārt mūsu Nacionālajai bibliotēkai, ir jākļūst par tādu kā nākotnes pareģotāju. Bibliotēkas smadzenes noteiks, kā mēs, lietotāji, bez maksas meklēsim informāciju, kāda būs šī informācija.

 

Interneta saturiskā kvalitāte ir zema, tādēļ ir jārada nopietna alternatīva.

 

Protams, autortiesību jautājumi ir vēl iedīgļa stadijā, bet tiem, kā jau minēts, būs veltīts seminārs rīt. Taču mūsu visu kopīgais uzdevums ir veidot sapratni par bibliotēku lomu. Par bibliotēku ir jāinteresējas ne tikai skolotājiem, skolniekiem un studentiem. Par bibliotēku radošās ekonomikas kontekstā ir jāinteresējas biznesam un valsts pārvaldei.

 

Tas nevar notikt tikai ar kampaņu palīdzību. Tam jānotiek ar izciliem konsultāciju pakalpojumiem, pat ar ideju ģenerēšanu no Nacionālās bibliotēkas puses. Mums jāapzinās, lai cik tas sveši skan intelektuāļu ausīm, ka mūsdienu pasaulē digitālās bibliotēkas nākotnes attīstības ceļš ir tā saucamā publiskā un privātā jeb public -privat partnership modelis. Kaut vai tādēļ, lai sasniegtu tās auditorijas, kurām būs liela loma valsts konkurētspējas veidošanā.

 

Tas ir paradokss, ka šo konferenci rosina Kultūras nevis Izglītības ministrija, tieši tāpat mēs ar radošajām industrijām veltīto konferenci darījām Ekonomikas ministrijas neizdarīto darbu.

 

Atslēgas vārds mūsu šodienas diskusijām ir izglītība. Bet tās pasūtītājam un vajadzību formulētājam būtu jābūt Izglītības un zinātnes ministrijai. Laikā, kad norisinās neauglīgas diskusijas par kādu desmitiem miljonu vērtu akadēmisko iekšējo tīklu, ekspertiem būtu daudz aktīvāk jāiesaistās diskusijās ar Nacionālo bibliotēku par visiem pieejamu digitālo bibliotēku.

 

Man patoss ir ļoti vienkāršs – Eiropas struktūrfondu līdzekļi jātērē tur, kur to atdeve aptver maksimāli lielu cilvēku skaitu ar maksimāli lielu paredzamo rezultātu. Tādam ir jābūt topošajam digitālās bibliotēkas projektam.

 

Es novēlu jums sekmes diskusijās, un ceru, ka daļa no jums secinājumus ne tikai darīs zināmus mums, bet arī publicēs savos blogos!

 

Paldies!