***
Es izeju tai gaismā,
kur tālāk nav kur iet.
Brīvs putns esmu gaisā,
man kapu nerociet.

 

Varbūt es nolaidīšos
kādreiz, varbūt, mazliet,
var būt, ka zilos viršos
vai ceriņos, kas zied.

 

Un tajā mirklī viela
pa dzejolim man dos.
Ak, nē, ir gaisma liela –
es nenolaidīšos.

 

Un tad jau dzejas nebūs,
būs tīra gaisma vien.
Es neesmu vairs dzejnieks.
Es biju vakardien.

 

I.Ziedonis
“Taureņu uzbrukums”

 

Neatkarīgs, brīvs savpatis, kuram ne Latvijas, ne ārvalstu literatūrā nebija līdzinieku. Cilvēks, kas stādot kokus, audzēja garu un valodu. Ziedoņa dzeja un epifānijas kā abpusēji griezīgs zobens trāpa tieši un neatgriezeniski, mainot valodas gultnes un domu tecējumu, reizē atbrīvojot telpu gaismai un siltumam. Saudzēsim šo gaismu Latvijai!

 

Izsakot līdzjūtību Imanta Ziedoņa tuviniekiem, līdzgaitniekiem un draugiem – visiem, kuru sirdīs paliks dzīva Ziedoņa dvēseles gaisma un valodas stīga,

 

skumjās un dziļā līdzjūtībā –
kultūras ministre Ž.Jaunzeme-Grende un Kultūras ministrija