Šo inscenējumu, ko varētu nodēvēt par senu dziesmu jaunās skaņās, bibliotēkas vadītāja Ligita Popsujēviča ir demonstrējusi kolēģiem seminārā Latvijā un arī Igaunijā. Novadpētniecība ir viņas sirdslieta. Turklāt Ligita pratusi mūsdienīgi un radoši noformēt materiālus, tādējādi ieinteresējot dažādu vecumu bibliotēkas lietotājus.

Rudzu pļaujas ieraksts ir veidots pārdomāti. Aktieri uzģērba baltus linu kreklus, pļāva ar īstām izkaptīm īstus rudzus, kas arī bija nogatavojušies Šeibaka zemnieku saimniecībā. Ligita bija sarunājusi pieredzes bagātas sievietes, kuras mācīja pareizi sasiet kūlīti un nolikt statiņu.

“Kompaktdiski ir jaunākais modelis, bet pirmās bija mapes. Tajās ir savākti novadpētniecības materiāli, kas bijuši presē. Mapes tiek papildinātas joprojām, jo saturs  taču nemainās, rakstītais vārds ir tikpat vērtīgs, cik videoieraksts, kas ir skatāms un klausāms,” stāsta Ligita.

Videokartotēka sākās ar pirmo Lutriņu bibliotēkas projektu 2005. gadā. Ar tā palīdzību Ligita gribēja saglabāt kultūras mantojumu — ierakstīt intervijas ar pagasta vecajiem cilvēkiem. Palīgā nāca pensionētais skolotājs Alfrēds Pelīte, un abi sāka strādāt — viņa ar diktofonu, skolotājs ar fotoaparātu. Pašvaldība nāca pretī un iegādājās bibliotēkai videokameru.

“Kopš tā laika sākām dokumentēt visus lielos notikumus un pasākumus, kas pagastā notiek. Nu jau ir ierakstīti 122 kompaktdiski. Alfrēds Pelīte ir mans pārinieks un izpalīgs, vienmēr strādājam tandēmā. Filmēšana ir viņa sirdslieta, to dara no brīvas gribas,” stāsta bibliotekāre. “Videokartotēkā ir arī Lielās talkas, mazpulcēnu darbs, Līča ozola saokopšanas talka, skolas izlaidumi, popielas, visi biedrības Lutriņu sprīdīši projekti, Līgo vakari… Ja cilvēks nav bijis kādā pasākumā, bet grib redzēt, kā tur bija, viņš var ierakstā noskatīties, it kā būtu bijis klāt. Kompaktdiskus izsniedzu tāpat kā grāmatas, tos var nest uz mājās, var arī noskatīties bibliotēkā.”

Pagājušajā nedēļā tika apstrādāti pagasta svētku pasākumu ieraksti. Uzfilmēto kārto un noformē Alfrēds Pelīte, un bibliotekāre no viņa saņem jau gatavu un izmantojamu ierakstu. Savukārt viņas lielais veikums ir uz papīra pārrakstītas intervijas. Ar tām saistās īpašas izjūtas, jo vairāku veco cilvēku, ar kuriem bibliotekāre ir runājusi par seniem laikiem un notikumiem Lutriņos, vairs nav šaisaulē. Viņa paguva dokumentēt vēsturi, kamēr aculieciniekiem tā vēl ir dzīva.

 

 

“Mums ir padomā kādā projektā piesaistīt līdzekļus jaunas videokameras iegādei, jo tagadējā jau ir nolietojusies,” Ligita dalās nākotnes plānos. “Nākamais solis novadpētniecībā aiz videokartotēkas jau varētu būt datubāze — datorā saglabāti kopēti materiāli, kurus iespējams apskatīt. Kad sāka strādāt jaunais kolēģis Mārtiņš Kursīšos, es mācīju viņu. Pa šo laiku ir tik daudz jaunumu ienākuši bibliotēkā,  ka nu ir otrādi, — es mācos no viņa.”

L. Popsujēvičai ir bijusi saskare ar neskaitāmiem cilvēkiem, un šķiet, viņa pazīst katru stūrīti savā pagastā. Atceros, reiz Lutriņu cilvēki veda mani rādīt mazu kapsētu mežā, un viņa brauca līdzi to fotografēt. Vietējie skolēni zina, ka savam pētnieciskajam darbam vai referātam bibliotēkā noteikti atradīs materiālus. 

Ligitai ir arī kāds interesants krājums — uz dažnedažādām lapiņām sarakstīti dialogi un pastāstiņi. Daļa ir nejauši noklausīti, daļu, zinādami viņas aizraušanos, cilvēki ir pastāstījuši. Par katru pierakstu ir zināms, kur tas notika, kas runāja. Mani Ligita sasmīdina, izstāstot kādu kolhoza gadu situāciju. Viens strādnieks ilgi slimojis, un cilvēki braukuši pie viņa uz mājām noskaidrot, kā slimnieks jūtas. Aizbraukuši pirmo satiek dēlēnu un jautā, kā tēvs jūtas. “Vēl jau klepo,” puika atbildēja.