Konferences mērķis: izglītot skolu vadītājus, pedagogus, atbalsta personālu un citus interesentus par dažādām zinātnē bāzētām metodēm, kas palīdzētu veidot iekļaujošāku vidi, mazināt stresu un trauksmi audzēkņu un pedagogu vidē, mazinātu pāridarījumu skaitu, kā arī palīdzētu pedagogiem mazināt pārslodzes un izdegšanas risku.

Strādājot bibliotēku nozarē, ir būtiski paskatīties arī nedaudz plašāk un piedalīties arī starpnozaru konferencēs. Lai arī sākotnēji šī tēma varbūt neliekas tuva bibliotēku nozarei, izlasot konferences mērķi, tapa skaidrs, ka arī bibliotekāriem Latvijā būtu vērtīgi noskatīties konferences ierakstu un iedziļināties konferencē apskatītajos tematos.

Gan publiskajās, gan skolu bibliotēkās klusums bija manāms pandēmijas laikā. Bērnu un jauniešu čalas bibliotēkā ir normāla ikdienas parādība, un bibliotekāri vairs nav tie, kas nepārtraukti kušina skaļos lasītājus. Protams, ikvienam lasītājam ir jāzina bibliotēkas iekšējās kārtības noteikumi un jākontrolē savs balss tembrs sarunājoties, taču kā šobrīd bibliotēkās ir ar klusumu?

Skolu bibliotekāri pēcpandēmijas laikā minēja, ka viņi ir ļoti priecīgi, ka bibliotēkā atkal ir dzirdamas skolēnu sarunas. Skolas bibliotēka vairs netiek uzskatīta par vietu, kur klusumā var pavadīt starpbrīžus vai brīvo laiku. Protams, ir ļoti labi, ja bibliotēkā ir nodalītas zonas, kur var veikt grupu darbus, un zonas, kur skolēns var pabūt klusumā.

Konferencē gūtās atziņas

Konference tika apmeklēta klātienē, un raksta turpinājumā apkopošu vērtīgākās atziņas, liekot uzsvaru uz bibliotēkām – kas būtu jāņem vērā, organizējot pasākumus bibliotēkā un ikdienā strādājot ar bērniem un jauniešiem.

Konferences sākumā dalībnieki tika aicināti uzrakstīt, ar kādu klusuma veidu ikdienā saskaras. Sekojot līdzi menti.com iesniegtajām atbildēm, varēja secināt, ka klusuma veidi ir dažādi un liela daļa no tiem ir sastopami arī bibliotēkās. Piemēram, neziņas klusums, nedarbu klusums, viedtālruņu izmantošanas klusums, labsajūtas klusums, radošais klusums, lasīšanas klusums…

Būt klusiem un patiesi to izbaudīt ir ļoti izaicinoši, taču šo prasmi var iemācīties. Klusuma praktizēšana ir jāsāk pamazām – sākotnēji 1 minūti būt klusiem. Bērni un jaunieši sāks apzināties, cik patiesībā 1 minūte ir ilgs laiks, vai – tieši pretēji, cik 1 minūte ir īsa. Klusuma praktizēšanu var īstenot pirms kādas nodarbības bibliotēkā, lai bērni un jaunieši varētu sakoncentrēties un sagatavoties tai. Klusuma praktizēšanu var izmantot arī nodarbības beigās.

Vadot nodarbības bērniem un jauniešiem, bibliotekāram ir jāseko līdzi savam balss tembram. Lai nepārslogotu balsi, ir jācenšas runāt mierīgā balsī. Tiklīdz balss tiek pacelta, tā cilvēks pats sev dara pāri, un ilgtermiņā tas var radīt nopietnas veselības problēmas. Ja bibliotekārs nodarbības laikā saskaras ar skaļiem bērniem un jauniešiem, ir nepieciešams izprast auditoriju, iespēju robežās pamainīt kāda bērna vai jaunieša atrašanās vietu un turpināt runāt mierīgā un piezemētā balss tonī. Jo augstāks ir stresa un trokšņa līmenis, jo svarīgāka ir vizuālā komunikācija.

Skaidra un saprotama komunikācija ir atslēga tam, ka bērns un jaunietis bibliotekārā ieklausīsies. Ir jāatrod veids, kā nodrošināt nodarbībās arī uzskates materiālus, jo bērni un jaunieši informāciju var uztvert dažādi. Vienam labāk patīk klausīties, citam lasīt, bet vēl kādam – uztvert informāciju ar attēlu palīdzību.

Ja tiek novērots, ka nodarbību laikā vieni un tie paši bērni traucē, baksta citus utt., pastāv iespēja, ka viņiem vienkārši nav iemācīts pavadīt laiku ar sevi vienatnē. Šie bērni nezina, ko darīt un kā sevi kontrolēt nodarbību un stundu laikā. Pirmsskolas izglītības iestādēs bērns, kurš uzvedas pārāk skaļi vai nepieņemami, tiek novirzīts uz spēlēm, puzles likšanu utt. Ja bērns ir iemācījies pavadīt laiku ar sevi, garlaikoties, tad skolā viņam jau vajadzētu būt izstrādātiem mehānismiem, kā pārvarēt šo impulsu trakot un trokšņot.

Bērni un jaunieši stresa apstākļos izmanto tās metodes, kuras ir apgūtas, esot labā garstāvoklī. Piemēram, dažādi elpošanas vingrinājumi. Elpošanas vingrinājumus var izmantot gan preventīvi pirms nodarbības, gan nodarbību laikā, kad bērni kļūst skaļi un uzbudināti. Elpošanas vingrinājumi ir dažādi, piemēram, piecu pirkstu elpošana, pieneņpūku pūšana, sveces pūšana, zupas pūšana, balona pūšana, mākoņu stumdīšana ar savu elpas pūtienu u.tml.

Svarīgi bērniem iemācīt laika izjūtu. Piemēram, ja bērni nodarbības laikā sāk kļūt aktīvi, nemierīgi, var izmantot smilšu pulksteni vai taimeri, un bērni var sekot līdzi, cik ilgs laiks vēl atlicis līdz nodarbības beigām.

Pastāv iespēja, ka nodarbības laikā būs bērni un jaunieši, kuri nepārtraukti prasīs: kas tālāk jādara? Kad varēsim praktiski darboties? Kad nodarbība beigsies? Šādus jautājumus parasti uzdod tie bērni un jaunieši, kuriem svarīga rutīna un vēlme zināt, kas sekos pēc nākamās darbības. Viņi nespēj spontāni un pēkšņi pārslēgties uz ko citu. Viņi tam ir jāsagatavo.

Sensorais jūtīgums ir ļoti svarīgs aspekts, kas ir jāņem vērā arī bibliotekāriem, ja viņi vada nodarbības bērniem un jauniešiem. Āda ir vislielākais maņu orgāns. Var būt tādi bērni, kuriem nepatīk, ka viņiem pieskaras, taču tajā pašā laikā viņi var iesist blakus esošajam cilvēkam. Ja bērnam nodarbības laikā ir augsts stresa līmenis, viņam būs grūti saprast verbālās instrukcijas. Bērniem, kuriem ir paaugstināts dzirdes jūtīgums, varētu traucēt pulksteņa tikšķēšana, lampas raustīšanās, kāda cita bērna pirkstu krakšķināšana, krēsla čīkstēšana, košļāšana utt. Šiem bērniem ir grūtības izšķirt svarīgāko skaņu, jo dzird apkārt visas iespējamās skaņas. Bibliotekārs droši var aicināt šos bērnus attēlot dzirdēto skaņu, tādā veidā parādot, ka tic, ka šāda skaņa var būt un mēģināt to novērst. Izglītības iestādēs bērniem ir ļauts izmantot skaņu slāpējošās austiņas. Ja bērns atnāk uz bibliotēku ar šādām austiņām, bibliotekāram ir jāļauj bērnam tās izmantot, piemēram, veicot praktisko uzdevumu.

Nereti jauniešiem aizrāda, ka viņi nēsā kapuces vai visu laiku ir ar austiņām ausīs. Būtu jāņem vērā, ka šis jaunietis varētu būt sensori jūtīgāks un, piemēram, austiņu nēsāšana palīdz koncentrēties un dzirdēt patiesi svarīgo.

Aktīva līdzdalība nodarbībās ir iespējama, ja tiek ievēroti noteikumi. Bibliotekāram ir jādefinē skaidri noteikumi un uzdevumi nodarbības laikā. Tiem nevajadzētu būt vispārīgiem, kā, piemēram, ka jābūt klusiem. Tā vietā var izmantot secības principu: nodarbības sākumā runās bibliotekārs, pēc tam būs diskusija, kurā esat aicināti iesaistīties arī jūs, un noslēgumā radoša darbošanās, kura paredz arī aktīvu kustēšanos pa bibliotēku.

Konferencē izskanēja apgalvojums, ka pedagogi modelē tos uzvedības modeļus, ar kuriem paši netiek galā. Kā ir bibliotēkās? Aicinu ikvienu padomāt un atcerēties tās situācijas, kad bija grūtības tikt galā ar kādu klašu grupu vai kādu individuālo apmeklētāju. Vai nākamajā reizē, kad notika līdzīga situācija, darījāt to pašu vai tomēr mēģinājāt pamainīt savu rīcību, lai atrisinātu radušos situāciju?

Konferences laikā bija iespēja dzirdēt reālus pieredzes stāstus, ko dara izglītības iestādes, lai veicinātu klusumu stundās. Tika uzsvērts, ka visas šīs metodes un aktivitātes strādā tikai tad, ja visi ir gatavi iesaistīties, tās apgūt un regulāri izmatot. Piemēram, klusuma kampaņas dažādās telpās – lasītava, gaitenis, izstāžu zāle utt. Jauniešus var iesaistīt, lai viņi izdomā noteikumus, kuri būtu jāievēro klusuma kampaņas laikā.

Secinājumi

Kāds no lektoriem konferencē jautāja klausītājiem, kāpēc auditorija šobrīd ir klusa, kamēr lektors runā? Atbildes bija gana vienotas: cieņa pret lektoru, vēlme uzzināt kaut ko jaunu, vēlme profesionāli pilnveidoties, iespēja satikt kolēģus. Kā ir ar bērniem? Cik bieži viņiem tiek stāstīts, kāpēc ir jābūt klusiem, kamēr priekšā esošais cilvēks runā, izglīto? Vai viņi saprot un apzinās, ka viņiem šobrīd ir jāklausās? Mēs pieņemam, ka bērni šo zina, taču patiesībā ne visi bērni zina, ka viņiem ir jābūt klusiem, kamēr skolotājs vai bibliotekārs stāv viņu priekšā un māca kaut ko jaunu vai vienkārši sarunājas.

Konferences laikā vairākkārt tika runāts arī par praktiskām lietām, kas noder, lai atvieglotu pedagoga balss tembra skanēšanu visā klasē. Konferences ierakstā to var noklausīties un redzēt reālus piemērus, kā Latvijas skolās tiek izmantoti dažādi risinājumi, lai uzlabotu akustiku telpā.

Klusums ir lipīgs. Ja bibliotekārs ir ar mierīgu, nosvērtu balsi, neļaujas provokācijām, tad arī bērniem un jauniešiem pielīp miers. Runājiet par klusumu, aiciniet bērnus un jauniešus padomāt, kad viņi pēdējo reizi izbaudīja klusumu, ko viņi jūt, dzird, redz, kamēr apkārt viss ir kluss?

Klusums bibliotēkā, kad tajā atrodas bērni un jaunieši, nav ierasta prakse, taču ir būtiski, ka bibliotekāri ir informēti par dažādām metodēm, ko darīt, lai atpazītu bērnus ar sensoro jūtīgumu, dažādiem klusuma veidiem, kā arī nelielām niansēm, kuras zinot, var atvieglot savu darbu un arī labāk izprast bibliotēkas lietotājus.

Aicinu mācīties no citiem un iedvesmoties, tādā veidā kļūstot izglītotākiem un pieņemošākiem pret bērniem un jauniešiem.

Konferences ieraksts

Noderīgi resursi:
Programma “KiVa”
Uzvediba.lv bezmaksas resursi
Saruna par “īpaši jūtīgiem” cilvēkiem, bērniem un tā ietekmi uz dzīves kvalitāti
Good Behavior Game (var izmantot, lai veicinātu labāku sadarbību klases biedru starpā)
Raidījuma “Ģimenes studija” ieraksts “Klusums skolā ir svarīgs bērna ķermenim un izaugsmei; tas jāpraktizē arī ģimenē”

Informāciju apkopoja:
Madara Vīlipa
Nozares speciāliste darbā ar bērniem un jauniešiem
Latvijas Nacionālā bibliotēka
Bibliotēku attīstības centrs
madara.vilipa@lnb.lv