Pastāvēt grāmatu izdevniecībai ārpus Rīgas, īpaši mūsdienu apstākļos, ņemot vērā, ka gan autori, gan galvenā mērķauditorija ir pietuvināta ģeogrāfiskajam punktam, ir izaicinājums. “Vītola izdevniecība” Gulbenē to spēj jau trīsdesmit gadus, no tipogrāfijas pakalpojumu sniedzēja topot par kultūrvēstures mantojuma apzinātāju un radošās izpausmes auklētāju. Kāds bija izdevniecības sākums, kas gadu gaitā pieredzēts, kādas ir šī brīža noskaņas un nākotnes vīzijas – par to sarunā ar izdevniecības vadītāju Ilonu Gaili (bijusi Vītola).

Ilona Gaile Gulbenes novada literātu pasākumā 2023. gadā. Foto no personiskā arhīva

Herta Pugača: “Vītola izdevniecība”, manuprāt, ir gana unikāla parādība Latvijas reģioniem. Dažreiz bibliotēkas, muzeji vai citas iestādes izdod grāmatas arī ārpus lielajām pilsētām un izdevniecībām, bet tāda ilglaicīga, noturīga izdevniecība mazpilsētā patiešām ir retums. Saprotu, ka sākāt nevis ar grāmatu izdošanu, bet gan poligrāfijas pakalpojumiem?

Ilona Gaile: Jā. Gulbenē bija tipogrāfija, mēs to privatizējām, vajadzēja pārveidot visas tehnoloģijas. 1990. gadā bija nepieciešama jauna virzība, jo viss mainījās. Pārgājām uz ofsetu un iespiedām visus darbus, ko jau tipogrāfija iespiež. Kādā intervijā teicu, ka nekad neizdošu grāmatas (smejas), bet, redz kā, nekad nesaki “nekad”. Tas notika pamazām, jo cilvēki vienkārši vēlējās iespiest grāmatas. Piemēram, Vija Poļaka-Rikveile bija viena no pirmajām autorēm, un tā viss lēnām attīstījās pēc iedzīvotāju, lasītāju pieprasījuma.

Šo rūpalu uzsākāt kopā ar vīru, taču abi bijāt bez izglītības vai pieredzes šajā jomā?

Bija tā. Es pati esmu žurnāliste. Mums palika bijušie tipogrāfijas darbinieki, viņi mums bija kā bāze. Avīzes, grāmatas mums vajadzēja arī maketēt, ne tikai iespiest, tā tas viss kopā veidojās un attīstījās. Tā strādājām, kamēr nonācām līdz posmam, kad mainījās iespieddarbu saturs, jo mainījās pieprasījums, piemēram, pēc veidlapām. Pagastu avīzes un pārējās avīzes sāka drukāt tikai lielās tipogrāfijas Rēzeknē un Rīgā, pat Valmierā vairs nē. Runājot par poligrāfijas vēsturi, interesanti, ka Gulbenē bija paredzēts celt lielu tipogrāfiju, bet neuzcēla, tāpēc, ka Gulbenes vadība to “nogulēja”. Madonā bija partijas Pirmais sekretārs Leo Bērziņš, un viņam bija izstrādāta programma, ka Madonā jāuzceļ, jāuzbūvē un jāattīsta visi iedzīvotājiem nepieciešamie pakalpojumi: sākot ar poliklīniku, dzelzceļa staciju, tipogrāfiju, vārdu sakot, visas nozares lai būtu uz vietas. Viņš panāca, ka Madonā uzcēla lielu tipogrāfiju, līdz ar to Gulbenē plāni par tipogrāfijas celtniecību atkrita. Bet – Madonas tipogrāfija vēlāk bija pirmā, kas pārstāja darboties, jo viņi drukāja specifiskas lietas. Arī Gulbenē mēs darbību kā tipogrāfija beidzām. Es pati personīgi pieņēmu tādu lēmumu, tāpēc, ka mums vajadzēja pāriet uz digitālu iespieddruku, un, lai to īstenotu, būtu nepieciešams iegādāt mašīnu, kas maksā apmēram pusmiljonu. Lai nodrošinātu tai pasūtījumus, apjomam būtu jābūt tādam kā Rēzeknē, kas strādāja galvenokārt Somijas, Norvēģijas tirgum, jo vietējā tirgū tik liela pieprasījuma nebija. Latvijā kopš divtūkstošajiem gadiem vairs nav pieprasījuma pēc poligrāfijas produkcijas. Rīgā kādreiz bija ļoti daudz tipogrāfiju, tagad gandrīz visas ir likvidētas.

Vai, pārņemot veco tipogrāfiju, jums nāca mantojumā arī kādas kultūrvēsturiskas vērtības?

Jā, mums bija linotipi un augstspiedes mašīnas, svins vārījās linotipu mašīnās. Bet to radikāli mainījām, pārgājām uz ofseta druku. Nikolajs Stepanovs, rajona toreizējais domes priekšsēdētājs, palīdzēja atrast telpas, sapirkām Rīgā mašīnas un sākām pamazām drukāt. Ar datorsalikumu mums palīdzēja Rīgā. Interesanti bija. Mēs Latvijā pirmie izveidojām tādu kompleksu, lai varētu maketēt avīzi. Tas nav liktenis, tā ir nejaušība vai otrādi (smejas). Izveidojās sadarbība ar vienu firmu Rīgā, kur bija ļoti ieinteresēti speciālisti, viņi sakomplektēja mums datorus un printeri, kas nāca no Austrālijas. Latvijā tolaik nekā tāda nebija. Salvis Kļaviņš bija pirmais darbinieks, kas uz datora salika avīzi. Kad mēs salikām pirmo avīzi, nevarējām saprast, kāpēc ekrānā viņa ir, bet tālāk neko nevaram izdarīt, un izrādījās, ka mums vienkārši tam datoram bija parāk maza atmiņa. Toreiz par to vispār vēl nebija nekāda priekšstata, datori tik tikko tikai ienāca mūsu dzīvēs.

Vai arī šobrīd jūs grāmatas izdošanas ciklu paši nodrošināt pilnībā?

Nē, šobrīd nodrošinām tikai līdz iespiešanai. Maketējam, veicam redakcijas darbu. Bet iepriekš kādus 20 gadus paši pilnībā nodrošinājām pilnu ciklu. Domāju, ka līdz ar to arī novadā tik daudz autoru attīstījās, jo viņi redzēja iespēju izdot grāmatu.

Kāds ir jūsu pašas ceļš pie grāmatām? Vai jums vienmēr ir bijusi interese par lasīšanu?

Esmu no Lejasciema, un mana draudzene ir Maija Kūle, filozofe, toreiz viņa bija Maija Skrendere. Mēs sēdējām vienpadsmit gadus vienā solā, un abas lasījām tik daudz, ka teicām – esam izlasījušas Lejasciema bibliotēku (smejas). Toreiz jau lasīšana bija galvenā nodarbošanās, tie bija sešdesmitie, septiņdesmitie gadi. Tas arī noteica profesijas izvēli: Maija aizgāja uz filozofiem, es – uz žurnālistiem. Latvijas Universitātē pirmā žurnālistu grupa bijām. Interesanti bija! Es jau tā nemaz neapzinājos, uz ko eju. Konkurss bija ļoti liels, bija pārrunas, uz redakcijām veda, likām eksāmenus, tos vērtēja. Tajā laikā arī žurnālistika bija citādāka nekā tagad – taustāmāka.

Atgriežoties pie šodienas. Jau minējāt, ka “Vītola izdevniecības” galvenais darbības lauks ir vietējie autori, Gulbenes novads un apkārtne. Kā notiek sadarbība ar autoriem, vai tiešām skatāties, no kurienes autors nācis, ņemat vērā šo piederību ģeogrāfiskajai atrašanās vietai?

Tā ir laika gaitā izveidojusies sadarbība. Piemēram, vienu brīdi diezgan daudz drukājām grāmatas Latvijas Universitātei. Daudz darba izdevniecībai bijis Balvu novada pašvaldībai, grāmatas gan par kultūru, gan sportu, gan teritoriālo reformu, dažādi pētījumi, projekti. Diezgan liela sadarbība sanākusi ar Alūksnes, Limbažu, Valkas rajoniem. No novadpētniecības viedokļa ārkārtīgi liela vērtība ir jebkurai grāmatai, kas iznāk, jo manuskripti nereti pazūd. Cilvēkam, kas kaut ko dzīvē rakstījis, ja to apkopo un izdod grāmatā, tas paliek vēsturei. Par kvalitāti un nozīmi grūti spriest, kas kurā brīdī ir svarīgs, kas ne. Mūsu darbība ir sekmējusi daudzus izdevumus, kas, ja mēs tos nebūtu izdevuši, droši vien neiznāktu vispār. Piemēram, Jurim Zaķim iznāca grāmata par Gaujas sākotni vai Jānis Zvaigzne uzrakstīja par Litenes pagastu. Par Lejasciemu izveidojām grāmatu ar dažādu autoru kolektīvu. Tas atkal iedvesmo citus cilvēkus, tagad, piemēram, par Ranku iznāca grāmata. Ar Juri Zaķi runājām, ka būtu interesanti izveidot grāmatu par Vili Zvaigznīti. Tā kā Juris pats ir no Lizuma, viņš pieķērās un tagad sadarbībā ar [Gulbenes novada] bibliotēku iznāca grāmata par tādu interesantu Dieva bērnu kā Vilis Zvaigznītis. Alūksnes novadā iznācis ļoti daudz grāmatu, astoņas vai desmit par represēto vēsturi. Daudzas lielas grāmatas.

Un laika gaitā tā kļūst jau par misiju saglabāt šo mantojumu?

Nu, jā, nezinu, kā to pateikt. Ļoti daudz iznāk dzejas grāmatu, un sanāk organizēt kultūras pasākumus. Tiekamies ar autoriem, prezentējam grāmatas, tiekamies ar cilvēkiem kultūras namos. Ir interesanti iepazīt autorus un lasītājus, un vērot kā autori attīstās. Prieks, ka viņi skaisti raksta. Tiešām apbrīnojami, cik daudz cilvēk mūsu novadā raksta, it īpaši dzeju. Es, iespējams, nekritiski vērtēju, bet man liekas, ka katrā dzejā ir kaut kas interesants un vērtīgs, var paskatīties uz cilvēku caur dzeju, ko viņš uzraksta. Un pats fakts, ka cilvēks kaut kādā veidā radoši izpaužas!

Kādā intervijā teicāt, ka jums ir būtiska šīs radošās izpausmes veicināšana. Kāpēc tas ir svarīgi, ko jums dod tas, ka kāds cits ir radoši izpaudies?

Tas dara dzīvi skaistāku. Daina Zalemane mani intervēja Latvijas Radio un jautāja, kur man radies spēks atjaunot māju? Izstāstīju viņai, kā tas ir un kā es to novērtēju – tur bija izaugsmes iespējas. Tur bija 3,30 metrus augsti griesti, tur bija lieli logi, bija no kā radīt! Sienas vai verandu jau var piebūvēt, bet ja nav pamata, tad nav uz kā izaugt. Tāpat ir ar cilvēkiem. Ja viņam ir talants, zināšanas, izglītība, redzējums, tad viņš var atvērt tos logus, paskatīties plašāk, ja nē, tad paliekam tur, kur esam. Domāju, tāpat kā par dzejas rakstītājiem vai novadpētniekiem, to var teikt arī par pašdarbniekiem vai bērniem, kas iet uz mūzikas, mākslas skolām. Tie cilvēki ir garīgi daudz bagātāki, gudrāki, inteliģentāki, viņiem ir cita vērtību skala.

Viena tāda “māja”, kurai augt, ir kopkrājums “Autogrāfs”, kas iznāk reizi piecos gados. Šī tradīcija joprojām ir spēkā?

Jā, jā! Toreiz ar Ivetu [Krūmiņu, bijusī Gulbenes novada bibliotēkas darbiniece] sagudrojām, ka jāsaliek visi autori kopā, un tā tas pirmais krājums radās. Uz pirmā krājuma bāzes izveidojās arī [literātu apvienība] “Autogrāfs”. Cenšamies savākt tajā brīdī Gulbenes novadā rakstošus cilvēkus. Visus apzināt neizdodas, viens otrs arī negrib tādu publicitāti. Izdodot “Autogrāfu”, esmu veidojusi kopkrājumus, kaut gan tagad man liekas, ka labāk tomēr ir, ka katram autoram iznāk sava grāmata… Katrai grāmatai ir sava vērtība. Kā mana vecmamma teica, katrs bērns piedzimst ar savu laimīti. Un katra grāmata ar savu lasītāju. Izdot var visu ko. Par grāmatām kopumā runājot, mūsu novadā vajadzētu vairāk kultūrvēsturiskus projektus rakstīt, pētīt, es tā domāju. Savulaik, kad Gulbenes novada bibliotēkas vadītāja bija Laima Lupiķe, viņa bibliotēkā ļoti attīstīja novadpētniecību, un uz šīs bāzes tā turpināja attīstīties.

Kā jūsu izdotās grāmatas tiek izplatītas? Vai jums izdevniecības darba gaitā ir kādreiz bijusi doma par savu grāmatnīcu?

Mēs sadarbojamies ar grāmatu bāzēm. Gulbenē grāmatnīcai “Globuss” dodam grāmatas, pasākumos piedalāmies ar grāmatām. Es domāju, ka grāmatu tirgus Latvijā ar katru gadu paliek tāds vārgāks. Pirmkārt, grāmatnīcu paliek mazāk, un tā ir runga ar diviem galiem, jo cilvēkiem ir grūti piekļūt grāmatai. Kādreiz Lejasciemā bija grāmatnīca, tagad grāmatnīcas ir tikai Gulbenē… Kas ir entuziasti, tie jau pērk, bet plašākā mērogā pirkšana nenotiek, jo cilvēki nespēj izsekot iznākušajām grāmatām, varbūt tā var teikt. Varbūt par daudz arī tās drukā (smejas), arī uz sevi to attiecinot. Cilvēks jau arī nezina, par ko interesēties. Kādreiz iznāca Imanta Ziedoņa grāmatas, tad visi zināja, ka iznācis kas jauns Imantam Ziedonim, un gāja pirkt. Un, ja šodien mazāk pērk, tad arī tirāžas grāmatām Latvijā samazinās.

Ja drīkst jautāt, cik šobrīd grāmatas jūs izdodat gadā un kādas ir tirāžas?

Tirāžas ir ļoti dažādas atkarībā no vajadzības. Pārsvarā dzejas grāmatas iznāk simtos eksemplāru, nekad ne tūkstošos, nav reāli realizēt tādu daudzumu. Kaut gan ir tādi izdevumi, kas konkrētam pasūtījumam ir bijuši jādrukā tūkstošos. Tagad gan vairs nē, tagad tāda grāmatu izplatība nenotiek. Ir arī grāmatas, kas beigušās, bet tās pieprasa, un tad nevar saprast, vai atkārtot metienu. Piemēram, par Balvu rajona sporta vēsturi izdevām Irēnas Šaicānes grāmatu. Tas bija ļoti biezs, milzīgs un plašs izdevums, to grāmatu joprojām meklē, kaut gan tā sen ir beigusies. Šo grāmatu meklē tādēļ, ka tas ir unikāls izdevums, par sporta vēsturi jau arī ļoti maz raksta.

Ja cilvēks meklē kādu jūsu grāmatu vai grib uzzināt, kādas vēl grāmatas esat izdevuši, kā var nākt “Vītola izdevniecībai” uz pēdām? Tāda lieta kā interneta veikals jums, cik saprotu, nav.

Nē, mums nepastāv tāpēc, ka tik plaši mēs nedarbosimies, lai būtu interneta veikals.

Jums šķiet, ka cilvēkam Liepājā diez vai radīsies interese…

…par Balvu sporta vēsturi vai, piemēram, par leģionāru pieminekļiem Alūksnes rajonā.

Bet tomēr, esat arī piedalījušies “Latvijas Grāmatu izstādē” Ķīpsalā, un to taču cilvēki no visas Latvijas apmeklē, droši vien, ka interese bija?

Jā, mēs daudzus gadus piedalījāmies. Tur veidojas jauni kontakti. Piemēram, ar Roju mums sadarbība izveidojās, drukājām grāmatas autoriem no Rojas. Pagaidām mēs grāmatas izdodam, bet tādu vērā ņemamu pacēlumu, ka būtu pieprasījums pēc grāmatām, es gan nejūtu. Plāni nākotnei ir, ir konkrēti autori, par kuriem zinām, ka izdosim viņu grāmatas, arī pati vācu materiālus divām grāmatām.

Tad jūsu vērojums, kopš “Vītola izdevniecība” darbojas, ka jūsu lasītāju loks ir kļuvis mazāks un klusāks?

Jā, protams.

Vai ir sanācis ievērot, kas agrāk lasītājus interesēja, kas tagad?

Dzejai ir savs lasītāju loks, tas ir visu laiku stabils. Novadpētniecība ir paplašinājusies tādā nozīmē, ka cilvēkus interesē tādas konkrētas lietas, viena konkrēta autora stāsts par savu dzīvi. Lasītājs personificējas ar autoru un, izdzīvojot viņa dzīvi, atceras savas gaitas tajā laikā. Kad Jānis Zvaigzne uzrakstīja grāmatu par Liteni, es to lasīju un biju ļoti pārsteigta par savām izjūtām. Man likās, ka viņš ir uzrakstījis par manu dzīvi, lai gan man ar Liteni nekāda sakara nav, ne arī ar tiem laikiem, bet, šķiet, vispārējo Latvijas vēsturi mēs izjūtam arī katrs kā savu likteni. Kaut upi varbūt sauc citādāk (smejas), upe gandrīz katram kāda upe tuvāk vai tālāk no mājas ir bijusi, un vēstures notikumi ir bijuši savstarpēji saistīti.

Izdevējdarbība nav jūsu vienīgā nodarbošanās, jums ir arī zemnieku saimniecība, kādā intervijā minat, ka jums patīk darbs ar dzīvām radībām. Kas varētu būt līdzīgs, vienojošs darbam ar dzīvnieku un grāmatu?

Emocijas. Grāmatu lasot, atbrīvojas emocijas, fantāzija, to pašu izdara dzīvnieks, – kad suns tev acīs paskatās… Jauni iespaidi. Zemnieku saimniecība mums ir tikai tāpēc, ka mums ir lauku māja, visapkārt pļavas un meži. Nevis tāpēc, ka īpaši gribam ar lauksaimniecību nodarboties, tas vienkārši ir latvieša dzīvesveids. Priecājos, ka tagad ļoti daudzas lauku mājas tiek atjaunotas. Šovasar pabraukāju pa pierobežu, Ludzas pusi, Rēzeknes, Daugavpils pusi, biju pārsteigta, cik ļoti esam savu priekšstatu varā. Man likās, ka tur tālāk ir tukšums, pasaules mala, bet tur gan lauksaimniecība, gan lauki ir attīstīti pat vairāk nekā Gulbenes novadā. Daudz skaistu, sakoptu lauku māju. Vajag vērt vaļā grāmatas un lasīt, jo vienmēr atradīsi kaut ko jaunu, tāpat kā braucot ārpus ierastiem ceļiem, ieraugi ko nebijušu.

Jūs esat “Vītola izdevniecības” vadītāja, vai jums ir vēl darbinieki, vai vadītājs ir cilvēks orķestris un tiek ar visu galā?

Cilvēks orķestris! Tādiem specifiskiem darbiem mēs slēdzam līgumus ar konkrētiem cilvēkiem. Datorspeciālists mums tagad ilgus gadus jau ir viens cilvēks, viņš gan jau kādus desmit gadus dzīvo Limbažu rajonā, bet mūsdienās tas netraucē.

Skatoties nākotnē, kas varētu būt jūsu sapņu grāmata, ko ļoti, ļoti gribētu izdot, vai sapņu autors, ar ko sadarboties?

Ir zināmas konkrētas lietas, daži cilvēki raksta par savu dzīvi. Pašai ir viena grāmata uzrakstīta sadarbībā ar fotomākslinieci, stāv jau divus trīs gadus, nevaru sadūšoties izdot, varbūt kādreiz izdošu. Esmu novada patriote, varētu kādu skaistu izdevumu izveidot par Gulbenes novadu. Lejasciema grāmatā bija interesanti, ka aicinājām novadniekus rakstīt, un pārsteidzoši skaisti uzrakstīja.

Jūsu saknes Gulbenes novadā ir vairākās paaudzēs mērāmas?

Jā. Esmu pētījusi baznīcu grāmatas. Izteikšos par Lejasciemu – ir tāda sajūta, ka mēs, tās senās dzimtas, esam viens otram radi, jo savstarpēji esam divu triju gadu simtu laikā saradojušies, radu saiknes visiem savijušās.

Par piederību novadam runājot, vai autoru darbos ir nācies ievērot apkārtnei raksturīgu izloksni, vietējās valodas īpatnības?

Samērā maz. Drīzāk Balvu novada autori, kad raksta, viņiem ir mazliet citādāka valoda. Interesants fenomens ir malēniešu valoda, līdz ar alūksniešu aktivitātēm, esmu uzzinājusi, ka zinu par vienu valodu vairāk (smejas), man vecmamma runāja malēniski, un es to valodu ļoti labi zinu. Bet skolā vajadzēja runāt literāri pareizā valodā, un mamma neļāva mums mājās runāt izloksnē. Bet ar izloksnēm tā pati problēma – tādu cilvēku kļūst arvien mazāk. Bet galvenais, lai grāmatas nekļūtu par retumu.

Noslēdzot notikumu cikla “Latviešu grāmatai 500” grāmatniecībai un grāmatu izplatīšanai veltīto 2023. gadu, janvārī uzsākām publicēt interviju sēriju:

Intervijas sagatavotas Latvijas Nacionālās bibliotēkas notikumu cikla “Latviešu grāmatai 500” ietvaros ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu.

Interviju sagatavoja:

Herta Pugača