Izstādi veido lielformāta digitālās izdrukas, kurās latviešu literatūras klasikas ilustrācijas un fotogrāfijas no klasikas interpretācijām teātrī komentētas mūsdienīgā, sociāli aktuālā kontekstā.


Mēdz apgalvot, ka latviešu klasiskajā literatūrā nav daudz uzvarētāju, nav arī daudz laimīgu cilvēku un stāstu ar laimīgām beigām, pamaz tādu personu, kam gribētu līdzināties sevi cienošs 21.gadsimta cilvēks, kurš kaut nedaudz informēts par tiesībām, iespējām un vērtībām. Izstādē uzsvērti dažu motīvu (dzīvesstāstu, raksturu) biežā sastopamība un atkārtošanās. Tāpēc klasiskās literatūras situācijas un personas grupēti pēc to galvenās pazīmes un piederības sociālajai grupai: vientuļās mātes, veci cilvēki bez apgādnieka, bērni bez vecākiem.


Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāde Dzīves pabērni latvieši literatūrā nav mēģinājums rādīt, cik grūti klājas daudzajiem rakstniecības zelta fonda varoņiem. Izstāde neseko ierastajai literatūras interpretācijas sadzīviski sentimentālajai ievirzei un nežēlo savus varoņus. Tā arī nemēģina pretstatīt “kādreiz gan bija grūti laiki” šodienas īstenībai. Drīzāk izstādei ir divi uzdevumi: atgādināt, ka cilvēka dzīves sižeti laika gaitā ir mainījušies ļoti maz un ka mainās tikai vērtējums, ko mēs tiem piešķiram; otrkārt, izstāde ir aicinājums vērtēt informāciju, ko neizbēgami uzņemam sevī līdz ar kultūras mantojumu un tā interpretāciju obligātās izglītības sistēmas ietvaros.


Izstāde Dzīves pabērni latviešu literatūrā Rakstniecības un mūzikas muzejā tapa projekta Kas cilvēks spēj cilvēkam būt? ietvaros.