Izdevumā autore apkopojusi 12 homoseksuālu cilvēku dzīvesstāstus, kas tapuši pusotra gada laikā. 

 

“Padomju Savienībā homoseksualitāte vīriešu starpā bija kriminālnoziegums; sieviešu vidū tā tika uzskatīta par garīgu traucējumu izpausmi. Neatkarīgā Latvijā par homoseksualitāti vairs nesoda. Tomēr agresija pret gejiem un lesbietēm joprojām ir realitāte. Latvijas sabiedrība pēc politiskās neatkarības atgūšanas ir bijusi galvenokārt tradicionāli orientēta. Politiskas transformācijas laikā tas zināmā mērā ir saprotami. Tomēr demokrātiskuma, konstitucionālisma un galu galā cilvēktiesību principiem jābūt pamatā jebkurai brīvai sabiedrībai. Sabiedrībā it visiem pilsoņiem ir vajadzīga telpa gan vienlīdzībai un brīvai attīstībai, gan tradīcijām un bieži piesauktajām konservatīvajām vērtībām, taču ne šovinismam un nicinājumam pret cilvēcību. Tam nepieciešama izpratne, ka citādība neapdraud, ka daudzveidība ir vērtība. Mēs to labi zinām – galu galā eiropieši salīdzinoši nelielā teritorijā mierīgi sadzīvo daudzās mazākās un lielākās valstīs ar daudzām valodām. Mums nevajadzētu kautrēties īstenot šo daudzveidību. Tomēr šajā grāmatā apkopotās intervijas liecina, ka mērojams vēl tāls ceļš. Intervētie cilvēki runā anonīmi, un daži no viņu minētajiem faktiem ir pārveidoti, lai izvairītos no intervējamā atpazīšanas. Viņi joprojām dzīvo nicinājuma un naidīguma gaisotnē. Tāpēc viņu dzīvesstāstu publicēšana ir jo būtiskāka. Iepazīšanās ar šo personīgo pieredžu apkopojumu “citādajiem” – proti, heteroseksuāļiem, – spēj sniegt lielāku izpratni par homoseksuāļu dzīvi. Un, ja šī izpratne atvieglos situācijas, ar kurām homoseksuāļiem, biseksuāļiem un transpersonām ir jāsastopas diendienā, tad solis būs sperts pareizajā virzienā. Tad brīvā Latvija varēs sevi uzskatīt par patiesi brīvu,” – tā grāmatas priekšvārdā raksta Dr. Martins Zalms (Martin Salm), Fonda “Atmiņa, atbildība un nākotne” valdes priekšsēdētājs.

 

“Ritas Rudušas grāmata ir liecinājums par izolētību, ciešanām un kompromisiem, ar kuriem padomju laikā bija jāsaskaras katram cilvēkam, kas apzinājās savu homoseksualitāti. Tā apgāž mītu, ka PSRS laikos homoseksuāļu nebija un rāda: bija gan, par spīti valsts un līdzcilvēku pūlēm tos „saremontēt” vai vienkārši iznīdēt. Atraidījumi un pazemojumi, vientulības stundas un izmisuma brīži, publisks apsmiekls un neatklātas slepkavības, reliģijas un medicīnas spaidi – tas viss ierakstīts Latvijas homoseksuāļu vēsturē. Bet kā ar pašcieņu, spēju uzticēties, vajadzību mīlēt un būt mīlētam – vai tie joprojām ir neaizsniedzami sapņi?” (Kārlis Vērdiņš).

 

Grāmata izdota ar fonda “Atmiņa, atbildība un nākotne” (Foundation “Remembrance, Responsibility and Future”), Hiršfelda-Edija fonda (Hirschfeld-Eddy Stiftung) un LGBT un viņu draugu apvienības “Mozaīka” atbalstu.