Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Silva Vucena
Bibliotēku nozarē strādā ļoti daudz aizrautīgu, interesantu, radošu cilvēku, par kuriem mēs nezinām vai zinām ļoti maz. Lai labāk iepazītu nozares speciālistus Latvijas Bibliotēku portālā tiek uzsākta interviju sērija “Iepazīstam savējos”. Interviju sērijas mērķis ir izgaismot un nedaudz vairāk uzzināt par cilvēkiem, kuri ir izvēlējušies un pieņēmuši misiju būt par bibliotekāriem un ar savu darbu sniedz ieguldījumu nozares attīstībā un iedvesmo citus. Interviju ciklu atklāj Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attīstības departamenta direktore Silva Vucena.
Īss profesionālās dzīves apraksts (iespējams norādīt iegūto izglītību, profesionālo pieredzi dažādos amatos / organizācijās / projektos)
Par pirmo profesionālās dzīves stūrakmeni var uzskatīt brīvprātīgo darbu Čehijā – vasarā pēc 11.klases. Tam nebija nekāda sakara ar bibliotēkām – mēs nesām ķieģeļus un ravējām dārzus vecās muižās, taču tas man atvēra acis uz pasauli – es iepazinu pati sevi, ieraudzīju, ka aiz horizonta ir jauns horizonts un ieguvu paliekošu interesi par cilvēkiem un kultūrām. Pēc vidusskolas absolvēšanas no Ventspils devos uz Rīgu, kur Latvijas Universitātē sāku studēt Informācijas un bibliotēku zinības. Bakalauram sekoja arī maģistra grāds. Studiju laikā sāku strādāt LU Sociālo zinātņu fakultātes bibliotēkā. Pāris gadus pēc studiju beigšanas LU nolēmu savai interesei par cilvēkiem un kultūrām pieiet akadēmiski un RSU ieguvu maģistra grādu sociālantropoloģijā. Vienlaikus 2013.gadā sāku strādāt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Pirmos četrus gadus biju bibliogrāfe Sociālo un Humanitāro zinātņu lasītavā. Biju laimīga piedzīvot vēl mazliet no bibliotēkas “vecās dzīves”, lielo pārcelšanās procesu, jaunās ēkas apdzīvošanu. 2016.gadā pieņēmu izaicinājumu un bibliotekāro darbu nomainīju uz administratīvāku – kļuvu par LNB Stratēģiskās attīstības speciālisti. Trīs gadi šajā amatā izrādījās kā labs ievads un pamatu ielikšana darbam ko daru šobrīd – esmu LNB Attīstības departamenta direktore. Laikam jau šī departamenta darbs, vairāk kā jebkuras citas LNB struktūrvienības darbs, ir vērsts “uz āru”, uz sadarbību ar nozari visnotaļ plašā tvērumā. Tas ir Bērnu literatūras centrs ar lielajām lasīšanas veicināšanas programmām, kuras tālu pārsniedz Latvijas robežas, Bibliotēku attīstības centrs ar nerimstošu dažādu veidu profesionālo atbalstu bibliotēku nozares kolēģiem visu veidu bibliotēkās, Digitālā mantojuma centrs ar Latvijas Nacionālo digitālo bibliotēku un nozarei pieejamo kompetenci digitalizācijas jautājumos, kā arī Kompetenču attīstības centrs, kas piedāvā dažāda līmeņa profesionālās pilnveides, tajā skaitā arī pēc studiju izglītības, programmas.
Protams, līdzās studijām un darbam, gandrīz vienmēr ir bijis kāds “blakus projekts”. Vai tā būtu fotografēšana, antropoloģijas vasaras skolu organizēšana, dalība kādā pētniecības projektā vai darbs Lielbritānijas latviešu dokumentācijas centrā un arhīvā. To visu es apzināti pieminu pie profesionālās dzīves apraksta, jo viss iepriekš minētais mani ir veidojis kā cilvēku un nedomāju, ka profesionālo izaugsmi ir iespējams atdalīt no personiskās izaugsmes.
Visvairāk man savā darbā patīk
Pirmkārt, man ir darbs, kuram es redzu jēgu. Es, mana departamenta komanda, bibliotēka kopumā – mūsu darbs rada pievienoto vērtību un šī apziņa man ir kritiski svarīga. Otrkārt, tā ir vide un cilvēki, kuri veido šo vidi. Es izbaudu bibliotēku kā vietu, kurā notiek augstvērtīgas norises, kurā strādā un viesojas inteliģenti cilvēki un notiek man interesantas sarunas. Līdzīgi noteikti ir arī citās bibliotēkās, taču domāju, ka Nacionālā bibliotēka ar savu mērogu un kapacitāti šajā kontekstā izceļas. Tāpat arī bibliotēkas kolektīvs – profesionāļu komanda ar kuru ikdienā esmu ciešā saskarē. Protams, ne viss vienmēr ir tikai skaisti, taču labā ir pārliecinošā vairākumā un pie tā es turos.
Līdz šim lielākais izaicinājums profesionālajā darbībā
Abus savus pēdējos amatus profesionālā izaicinājuma ziņā uztveru kā vienlīdz nozīmīgus. Kā Stratēģiskās attīstības speciāliste es ļoti daudz mācījos, varētu pat teikt – ielauzīju sevi līdz tam nezināmos darbos un procesos. Tas man ļāva bibliotēku iepazīt pavisam citā griezumā. Attīstības departamenta direktores amatā es turpinu intensīvi mācīties – mācīties darot, mācīties no saviem kolēģiem, no situācijām. Es apzinos, cik liels uzticības kredīts man ir iedots kā no kolēģu, tā vadības puses.
Zināšanas / prasmes / rakstura īpašības, kuras visvairāk noderējušas manā darbā
Mana antropoloģiskā interese par procesiem, vajadzība izprast cēloņsakarības neļauj pie lēmumiem vai spriedumiem nonākt pa īsāko ceļu. Manuprāt, visizplatītākais nesaskaņu cēlonis ir neprasme sarunāties, sadzirdēt otru cilvēku. Man gribētos domāt, ka man šī prasme piemīt.
Bibliotēka, kuras darbs mani iedvesmo (Latvijas / ārvalstu) / nozares cilvēks, kurš atstājis uz mani paliekošu iespaidu
Bibliotēka. Esmu no tiem, kuri neuzskata, ka bibliotēkai sabiedrībai būtu jāpiedāvā šujmašīnu vai instrumentu noma. Bibliotēka ir informācijas un zināšanu templis un tieši caur to tai sevi ir jāparāda vai jāpierāda, ja nepieciešams. Šeit iespējas darboties ir bezgala plašas un tādas darošas bibliotēkas mani iedvesmo. Tās, kuras neatkarīgi no sava izmēra vai ietekmes mēroga atrod interesantus veidus kā strādāt ar sabiedrību, kuras spēj reaģēt, sajust savas kopienas vajadzību pēc kādām zināšanām, prasmēm.
Cilvēks. Inese Auziņa Smith. Cilvēks, kuru Latvijas bibliotekārā sabiedrība labi pazīst. Ar Inesi iepazinos, kad maģistru studiju laikā devos Erasmus+ apmaiņas studiju programmā uz Lofboro Universitāti Lielbritānijā. No tā gada vasaras sākās mans ik vasaras darbs (septiņus gadus) Lielbritānijas Latviešu dokumentācijas centrā un arhīvā Straumēnos. Tas man ļāva kaut nedaudz iepazīt latviešu trimdas vēstures biezās lapaspuses, izzināt to caur ļoti personiskiem stāstiem un atmiņām. No Ineses esmu mācījusies un ar Ineses gādību pieredzējusi tik daudz, ka būtu neiespējami to šeit aprakstīt. Gan profesionāli, gan cilvēciski – tā ir neatsverama vērtība un par to Inesei vienmēr būšu pateicīga.
Pakalpojums, kuru gribētu redzēt ieviestu Latvijas bibliotēkās / kādā konkrētā bibliotēkā
Digitālo humanitāro zinātņu infrastruktūras attīstība un aizvien plašākas iespējas kā interesenta, tā pētnieka līmenī strādāt ar dažādiem datu masīviem. Pateicoties vērienīgajai LNB krājuma digitalizācijai, ir radušies apstākļi, kas mums ļauj un liek domāt par pētniecību daudz plašākā mērogā. Mēs vēlamies Latvijas un ārvalstu pētniekiem radīt iespēju ne vien lasīt elektroniskās grāmatas un laikrakstus, bet arī pētīt Latvijas digitālo tekstu kolekcijas, jeb tā saucamos tekstu korpusus, teksta apstrādei un analīzei izmantojot datorprogrammas. Par Digitālo pētniecību, kā uz āru vērstu, lietotājam pieejamu pakalpojumu LNB nopietni domā no 2018. gada un mūsu mērķis ir analītisku rīku izstrāde un digitālās pētniecības pakalpojumu nodrošināšana pētniekiem. Šāda pētnieciskā instrumenta pieejamība, manuprāt, ienes jaunu un interesantu jaudu zinātniskajā vidē. Šī pakalpojuma plaša pieejamība un izmantojums ir tas, ko gaidu ar nepacietību.
Grāmata, kuru iesaku izlasīt citiem
Grāmata, kurai šķietami nav nekāda sakara ar bibliotēkām – Māra Bērziņa “Aizliegtais pianīns”. Stāsta darbības vide ir bērnudārzs, taču sižetu veido varoņu attiecības ar nebeidzamu birokrātiju, politiskām aizkulisēm un zemtekstiem, un viņu attieksme un izpratne par lietu kārtību pasaulē. Šo bērnudārza vidi viegli varu iztēloties pārlikumā uz bibliotēku vidi. Tādējādi tas ir kā atgādinājums saglabāt veselo saprātu attiecībās ar mūsu administratīvo ikdienu valsts un pašvaldību iestādēs. Viegli un ar ļoti veselīgu humora devu, tā ir iespēja paskatīties uz mums pašiem.
Manas dzīves svarīgākās vērtības
Ģimene un man tuvie cilvēki, mīlestība. Kā privātajā, tā profesionālajā dzīvē augsti vērtēju cieņpilnu atklātību.
Brīvais mikrofons (iespēja pateikt jebko – pievērst uzmanību kādai aktualitātei, pateikt kādam paldies, novēlējums u.c.)
2020.gadu mēs visdrīzāk atcerēsimies vēl ilgi. Pandēmija un viss no tā izrietošais vairāk vai mazāk ir skāris katru no mums. Turklāt ir pāragri par to runāt pagātnes formā. Domāju, ka daudz taisnības ir atziņā, ka katra krīze mūs padara stiprākus. Krīzes situācijas mums liek meklēt jaunas pieejas darbam, risināt nebijušas problēmas. Šī gada kopsavilkums un atziņas būs īpašas. Šajā brīdī es vēlos izteikt apbrīnu un pateicību bibliotēkām par to, ka darbs ir turpinājies. Ir ņemti vērā valstī noteiktie ierobežojumi, vienlaikus esam saglabājuši kontaktu ar saviem lasītājiem un viens ar otru. Lai mums visiem turas dzelžaina pacietība un izturība šo laiku izdzīvot līdz uzvarošam galam!
Nozares speciālists, par kuru mums vajadzētu uzzināt vairāk (nākamais intervijas dalībnieks)
Līga Krūmiņa, šobrīd Liepājas Universitātes bibliotēkas direktore. Līga bibliotēku zinību studiju laikā bija mana pasniedzēja, arī maģistra darba vadītāja. Cilvēks, kuru es varētu ierakstīt arī atbildē pie jautājuma par cilvēkiem, kuri uz mani ir atstājuši paliekošu iespaidu. Augsti profesionāla, zinoša, prasīga un vienlaikus ļoti sirsnīga un patīkama kolēģe.
Mans īpašais jautājums nākamajam intervijas dalībniekam
Kādas ir Liepājas Universitātes bibliotēkas vērtīgākās atziņas izdzīvojot COVID laiku?