Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Inguna Radziņa 

Mans ceļš un pieredze bibliotēku nozarē (iespējams norādīt iegūto izglītību, profesionālo pieredzi dažādos amatos / organizācijās / projektos).

Vispār jau gribēju kļūt par aktrisi. Braucu no Slokas uz Rīgu, uz Pionieru pils Pionieru teātri Māras Priedes vadībā (tagad teātris “Zīļuks”). Gāju skolas dramatiskajā pulciņā, tātad – viss skaidrs – būšu aktrise! Bet, tā kā par aktieriem kļūst tikai tie, kuri, kā vēlāk saka, “nejauši aizgāju kādam līdzi stāties aktieros”, es gāju pat ļoti “jauši” un, protams, papildināju pasaules “caurkritušo aktrišu” pulku. Toreiz – sirdssāpes un vilšanās sevī, ar šodienas prātu – cik labi, ka viss notika tā, kā notika, bet tas jau ir cits stāsts.

Kad mācījos Jūrmalas 1. vidusskolā, lai saprastu, par ko skolēni vēlas kļūt, mācību sarakstam tika pievienota vienība – “Mācību kombināts” – kā palīgs profesionālajā orientācijā. Vajadzēja no neliela saraksta izvēlēties specialitāti, ko vēlētos apgūt. Izvēlējos bērnudārza audzinātājas profesiju, jo par aktrisi būt “kombināts” nepiedāvāja :). Psiholoģiju mācīja skolotājs Rācenājs. Pēc aizpildītā psiholoģiskā testa viņš teica, ka vispiemērotākā profesija man esot bibliotekārs! Man, kas gatava kļūt par aktrisi, tas bija kā naža dūriens! Es un bibliotēka! Citēju skolotājam filmu “Dāvana vientuļai sievietei” ar “nemūžam, runčuk”, un saruna par šo tēmu bija beigusies. Bet ne uz ilgu laiku, jo… kā skolotājs smējās, kad, pēc diviem gadiem satiekoties, uz viņa jautājumu – kur es strādāju, es atbildēju – bibliotēkā, skolotāj! To, cik ļoti pareizs bija skolotāja vērtējums, sapratu tikai pēc vairākiem gadiem, kad radās iespēja mainīt darbu. Analizējot visus “par” un “pret”, izrādījās, ka ailītē “pret” neko nevaru ierakstīt, jo darbs bibliotēkā, īpaši bērnu bibliotēkā, joprojām bija viss, ko vēlos. Te esmu aktrise, gleznotāja, noformētāja, rokdarbniece, bērnudārza audzinātāja, skolotāja utt. Un, protams, grāmatas. Varu lasīt pēc sirds patikas!

Pirmā darba vieta bija Ķemeru bērnu bibliotēka. Jau pirmajā darba dienā vadītāja ātri parādīja, kas jādara, un atstāja mani vienu. Kā izrādās, šāds variants ir vispareizākais, kā mudināt visātrāk visu apgūt, jo – nav jau citu variantu, ir jāmāk. Man patika bibliotēkas smarža. Smaržoja pēc grāmatām un grīdas vaska, kas kopā radīja tīrības un noslēpumainības atmosfēru. Gribējās izlasīt visas grāmatas!

1983. gadā man piedzima dēliņš. Pēc pusotra gada pauzes darbā atgriezos jau kā Asaru bērnu bibliotēkas vadītāja. Sākās karjeras strauja augšupeja: bibliotēkas vadītāja, Centrālās bibliotēkas metodiķe darbā ar bērniem un tad jau direktora vietniece darbā ar bērniem. Kad kalnā esi uzlidojis, nekas cits neatliek, kā pamazām kāpt atpakaļ uz zemes. Jāatzīst, ka te – uz zemes, pie saviem mazajiem lasītājiem, arī jūtos vislabāk. “Uz zemes” kļuvu par Dubultu bērnu bibliotēkas vadītāju. Kad uzcēla jauno bibliotēkas ēku, Dubultu bērnu bibliotēku pievienoja Centrālajai bibliotēkai, un tagad tā ir Jūrmalas Centrālās bibliotēkas Bērnu un jauniešu nodaļa, kuru vadu.

Kad biju Dubultu bērnu bibliotēkas vadītāja, lellīte-marionete Grāmatu tārpiņš, ko uzšuvu dēliņam, pamazām pārcēlās uz dzīvi bibliotēkā. Katru gadu Bērnu grāmatu nedēļā viņš svinēja dzimšanas dienu. Pie viņa viesos ieradās dažādi draugi – arī lelles, kas kopā ar bērniem runāja par grāmatām, zīmēja, rotaļājās un atklāja bērnu zīmējumu un sacerējumu grāmatu “Grāmatu tārpiņš”. Tā pamazām sāka veidoties bibliotēkas leļļu kolekcija.

Dažas lelles, izkāpušas no grāmatas, uzsāka savu neatkarīgo dzīvi. Tā dažādas sadzīves problēmas risināja Uzrocis no Erno Raudas grāmatas “Naksitrallīši”, pa Pagultes zemi ceļoja Osumposums Pankūku mošķis un Snifs no Tūves Jānsones grāmatām par trollīti Muminu. Pateicoties Snifam, kas iepatikās kolēģiem no Somijas bibliotēkas, ieguvu Ziemeļu Ministru padomes stipendiju braucienam uz Tūves Jānsones jubilejai veltītu konferenci Tamperē Somijā. Bija fantastiski satikt rakstnieci un nodot viņai sveicienus no Jūrmalas.

Pamazām bibliotēkas leļļu kolekcija izauga tik liela, ka devās ceļojumā uz Somijas un Dānijas bibliotēkām, kā arī ceļoja tepat pa Latviju. Pamazām, 45 darba gados, vienas lelles ir nomainījušas citas. Dažas lelles, kas beigušas savas skatuves gaitas Jūrmalas teātra Leļļu teātra studijā, savu dzīvi turpina bibliotēkā, stāstot savus stāstus bērniem. Kad iestājos UNESCO tīklā “Stāstu bibliotēkas”, tieši lelles bija mani īpašie palīgi, stāstot stāstus. Dalība šajā projektā palīdzēja attīstīt savas stāstīšanas prasmes, un iepazinu daudz lieliskus kolēģus.

Vislielāko prieku un gandarījumu man savā darbā sagādā

Vislielāko prieku sagādā mazu soļu dipoņa un prieka spiedzieni, kas caur pieaugušo nodaļu tuvojas mums – bērnu nodaļai. Priecājos, ja lasītājs lūdz, lai iesaku vēl kādu grāmatu, jo tā, ko biju iedevusi, ir bijusi ļoti interesanta, priecājos par pašiem mazākajiem bibliotēkas lietotājiem, kuri naski rāpo pa bibliotēku un grāmatu izbauda, arī nogaršojot. Priecājos par katru grāmatu, ko izlasot, gribas steidzīgi kādam izstāstīt. Priecājos par pasākumu, pēc kura bērns uz bibliotēku atved vecākus, brālīti un māsiņu. Priecājos, kad bērns ieved bibliotēkā vecākus, kuri gribēja paiet garām. Priecājos, ka viņiem te patīk. Lūk, izrādās, ka viss mans darbs ir viens vienīgs prieks!

Mans lielākais izaicinājums profesionālajā darbībā

Izaicinājums ir – būt vadītājai! Ir grūti no kāda prasīt un kaut ko aizrādīt.

Šogad aktīvi ķērāmies pie darba ar jauniešiem. Lūk, tas ir izaicinājums Nr. 1! Bet, ja ir labi kolēģi, arī tas pamazām – jo visam vajag laiku – ir iespējams. Kā mums veicās, pajautājiet pēc pāris gadiem.

Zināšanas / prasmes / rakstura īpašības, kuras visvairāk noderējušas profesionālajā darbībā

Strādājot ar cilvēkiem, viena no vissvarīgākajām īpašībām ir humora izjūta. Ja nevar pasmieties, vismaz jāspēj pasmaidīt par sevi un citiem. Man ir paveicies, jo pārsvarā no saviem bibliotēkas lietotājiem saņemu pozitīvas emocijas un prieku. Ir jāspēj saprast bērnu, iejusties, vismaz daļēji, viņa ādā, saprast, kad viņš ir izbijies vai bēdīgs, un saprast, ko viņš grib pateikt ar savu dusmu uzplūdu. Man ir žēl, ka man nav pedagoģiskās izglītības. Strādājot Bērnu un jauniešu nodaļā, noder pieredze, ko guvu, darbojoties Jūrmalas teātrī kā aktrise, kā arī režisores pieredze, vadot Leļļu teātra studiju. Darbs teātrī un bibliotēkā tik labi papildina viens otru, ka grūti noteikt, kurš kuru ietekmē vairāk. Palīdz vēlme padarīt savu darbu maksimāli interesantu sev un bērniem. Tīrais egoisms – gribu, lai man nav garlaicīgi, tāpēc strādāju, taisu lelles, stāstu stāstus un pasakas. Patīk zīmēt. Arī šo vēlmi un patikšanu varu pielietot darbā. Esmu egoiste, daru visu, kas man dara prieku.

Bibliotēka, kuras darbs mani iedvesmo (Latvijas / ārvalstu) / nozares cilvēks, kurš atstājis uz mani paliekošu iespaidu

Apbrīnoju Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra darbiniekus. Viņu idejas, radošumu un milzīgās darba spējas.

Pakalpojums, kuru gribētu redzēt ieviestu Latvijas bibliotēkās / kādā konkrētā bibliotēkā

Gribētu vairāk audiogrāmatu pieaugušajiem, ko varētu klausīties, kad rokas ir aizņemtas ar citiem darbiņiem, braucot autobusā, vai vienkārši pastaigājoties.

Grāmata, kuru iesaku izlasīt / profesionālās informācijas resurss, kurš varētu noderēt citiem

Iesaku lasīt bērnu literatūru. Pieaugušie bieži vārdu “bērnišķīgs” lieto kā kaut ko noniecināmu, ne īsti gudru, kā ko tādu, kas nav vērtīgs. Bērnu literatūra ir gudra, tā mazā stāstiņā spēj pateikt lielas patiesības. Tā spēj parādīt saules staru aiz mākoņiem un pasaules skaistumu lietus lāsē. Tā palīdz dzīvot, izdzīvot. Varbūt ārstiem vajadzētu īsto grāmatu izrakstīt kā zāles uz receptes.

Manas dzīves īpašie mirkļi

Pasaule ieguva citas krāsas, kad piedzima mans mazdēliņš. Pasaule sagruva, kad viņš pārcēlās uz Angliju.

Trīs lietas, kas man sagādā prieku (uzlādē, iedvesmo)

Labi padarīts darbs, laba grāmata, draugi.

Ilonas Kauces īpašais jautājums: Vai un kā ir mainījusies bērnu interese par bibliotēku un tās piedāvājumu, salīdzinot ar “pirms-tehnoloģiju” laikmetu?

Ir mainījies laikmets, un līdz ar to ir mainījusies bibliotēka un tās nozīme. Šķiet neiespējami, cik ļoti ir mainījusies pasaule manas dzīves laikā. Drīz ticēšu, ka esmu redzējusi dinozaurus:). Sāku ar kartiņu katalogu un lasītāju formulāriem. Atskaites rakstījām ar rakstāmmašīnu, skaitļus rēķinājām ar skaitāmajiem kauliņiem. Šodien grūti saprast, kā visu paguvām. Bērni rotaļājās pagalmos, vieni nāca uz bibliotēku, jo vecākiem nebija laika. Bērni lasīja pasakas par piedzīvojumiem, par skolas dzīvi, par mīlestību. Bija bērni, kuri lasīja daudz, bija bērni, kuri uz bibliotēku nenāca. Tieši tāpat ir arī šodien. Tās pašas tēmas, tādi paši čaklie lasītāji un nelasītāji, tikai grāmatas ir citādākas, un bērni tādi paši, bet citādāki. Šodien grāmata nav kā propagandas līdzeklis, tās ir krāsainākas, interaktīvākas, tādas pašas kā bērni – dažādi un aktīvāki. Tehnika ir gan palīgs, gan drauds. Bibliotēku vairs nevaram iedomāties bez tehniskajiem palīgiem – datoriem, kopētājiem, skeneriem un visa pārējā. Bet arī e-grāmatu un informācijas internetā lasīšana ir lasīšana. Man patīk, ka tagad uz bibliotēku nāk ģimenes, nāk tēti un māmiņas, nāk mazie brālīši un māsiņas. Nejūtu nostaļģiju pēc agrākajiem laikiem, man patīk šodiena, ceru, ka patiks arī rītdiena.

Brīvais mikrofons (iespēja pateikt jebko – pievērst uzmanību kādai aktualitātei, pateikt kādam paldies, novēlējums u.c.)

Paldies bijušajai Jūrmalas Centrālās bibliotēkas direktorei Ausmai Zoldnerei par to, ka radīja iespēju iepazīties ar Ziemeļvalstu bibliotēkām un atrast tur draugus un iedvesmotājus. Paldies Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītājai Silvijai Tretjakovai par laiku, kad uzticēja veidot Lielos lasīšanas svētkus, paldies šīs nodaļas meitenēm – abām Ilzēm un Sarmītei, ka viņas liek man justies tur iederīgai. Latviešu bērnu literatūrai vēlu ieņemt arvien lielāku vietu pasaules literatūrā.

Nozares speciālists, par kuru mums vajadzētu uzzināt vairāk (nākamais intervijas dalībnieks)

Zorģos ir neliela bibliotēka, kuru vada cilvēks ar lielu sirdi – Aina Ezergaile. Bibliotēka ir kļuvusi par siltuma un mājīguma saliņu, kur katrs ir gaidīts un katrs tiks uzklausīts.

Īpašais jautājums šim izvēlētajam dalībniekam

Aina, kur Tu rodi spēku tik daudz paveikt, strādājot bibliotēkā viena?

Uz tikšanos nākamajā “Iepazīstam savējos” intervijā!