Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Baiba Īvāne 

Mans ceļš un pieredze bibliotēku nozarē (iespējams norādīt iegūto izglītību, profesionālo pieredzi dažādos amatos / organizācijās / projektos).

Bibliotēku pasaulē nonācu zināmā mērā nejauši, bet, iespējams, likumsakarīgi. Ilgus gadus strādāju par literāro redaktori, esmu ieguvusi humanitāro zinātņu maģistra grādu rakstniecības studijās Liepājas Universitātē. Arī šobrīd paralēli darbam bibliotēkā un augstskolā ik pa laikam labprāt strādāju ar tekstiem – tie ļauj ienirt citās pasaulēs, uzturēt tonusā pašai savu valodas stāju, arī ikdienas darbā šīs zināšanas un iemaņas noder.

2016. gadā pieteicos darbā Jelgavas pilsētas bibliotēkā, jo vēlējos darbu, kas ļautu labāk izprast vietējo vidi un kopienu, kā arī pašai bija būtiski iekļauties un sajust piederību svešā pilsētā. Un tā nemanot un strauji sanāca ielēkt ar galvu pa priekšu bibliotēku pasaulē. Vairākus gadus vadīju Jelgavas pilsētas bibliotēkas Informācijas nodaļu, paralēli darbam bibliotēkā ieguvu sociālo zinātņu maģistra grādu, paldies Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Informācijas un bibliotēku studiju nodaļas kolēģiem par zināšanām, ko studiju laikā ieguvu. Varu teikt, ka šis studiju posms iedeva man izpratni ne tikai par nozares specifiku, bet saprašanu arī par daudzām citām ikdienas dzīves likumsakarībām. Profesionāli tas man palīdzēja iegūt pārliecību par to, ko un kāpēc es daru, spēju konceptuāli domāt par ikdienas darba aspektiem, ielikt tos plašākā kontekstā un vērtēt nevis kā atsevišķas daļas, bet vienotu veselumu. Man tas ir ļoti būtiski. 2021. gadā pabeidzu arī doktorantūras studijas, taču esmu pārdomās par to, kā tieši tālāk virzīsies manas dzīves akadēmiskais ceļš.

Šobrīd esmu galvenā bibliogrāfe Salaspils novada bibliotēkā – atkal jauna vide un cita kopiena – mācos saprast apkārtni un cilvēkus. Varētu teikt, ka nu jau man piemīt zināma pētnieciska interese par stāstiem, kas dzīvo mums visapkārt – kas mēs esam, kāpēc tieši tādi un ne citādi? Kur un kā meklēt saskaršanās punktus? Kā dažādībai, atšķirīgām vērtībām un pasaules redzējumiem satikties, nevis sadurties? Bibliotēkas ikdienā šos jautājumus ir vērtīgi uzdot, un arī atbildes reizēm atnāk.

Paralēli darbam bibliotēkā lasu lekcijas Latvijas Universitātē. Darbs ar studentiem ir izaicinošs un prasa nepārtrauktu mācīšanos, tostarp arī no savām kļūdām, taču arī dod enerģiju un izslēdz iespēju ieslīgt pašapmierinātā apātijā.

Profesionāli un personiski man ir bijis svarīgi būt daļai no Latvijas Bibliotekāru biedrības, kura šogad atzīmē savu simtgadi – tas ļauj sajust pavisam cita veida piederību un arī individuālo atbildību nozares priekšā. Biedrībā sastaptie kolēģi man ir bijuši un ir joprojām svarīgi arī cilvēciski. Otra organizācija, kurā esmu, ir Latvijas Stāstnieku asociācija – stāstnieku kustību iepazinu caur UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas “Stāstu bibliotēku” tīklu. Stāstniecībā atrodamas dažas būtiskas atbildes kā par mūsu identitāti, tā par bibliotēku darba iespējām un vēl pilnībā neizmantoto potenciālu, ko stāstniecība var sniegt.

Vislielāko prieku un gandarījumu man savā darbā sagādā

Visticamāk tie ir mirkļi, kuros notiek enerģijas apmaiņa. Darbā ar studentiem – kad redzu, ka kādu esmu spējusi iedvesmot vai gluži vienkārši cilvēciski iedrošināt, vai arī ir izdevies rosināt aizdomāties par jautājumiem, kas iepriekš nav šķituši svarīgi. Bibliotēkas darbā priekam un gandarījumam var būt dažādas formas – reizēm tas ir prieks par to, ka spēj palīdzēt, reizēm – gandarījums, ja izdevies pārvarēt pašai sevi un apgūt jaunas prasmes; reizēm – vienkārši prieks, kad sajūti – tavi kolēģi ir arī tavi domubiedri.

Mans lielākais izaicinājums profesionālajā darbībā

Izaicinājumi ir neizbēgama darba un dzīves daļa. Iespējams, viens no sarežģītākajiem dzīves brīžiem man ir bijis tas, kurā bija jāatzīst un jāpieņem, ka profesionālās ambīcijas ir gājušas pārlieku asā konfliktā ar personisko dzīvi. Atteikšanās no tā, ko esi apņēmies, ir nepatīkama un vainas sajūtas caurausta pieredze, taču vienlaikus tādas situācijas ļoti daudz ko iemāca. Otra lieta, kas man profesionāli un cilvēciski šķiet izaicinoša un vienlaikus ļoti interesanta – kā mēs veidojam savstarpējās attiecības darba vidē, kā bibliotēku pasaulē tiek risināti personālvadības jautājumi, kā spējam un reizēm nespējam saprasties, kā mākam vai nemākam caur kritisku pašrefleksiju kopīgi paveikt iecerēto.

Zināšanas / prasmes / rakstura īpašības, kuras visvairāk noderējušas profesionālajā darbībā

Profesionālajā darbā, nenoliedzami, ir ļoti svarīga izglītība – tā iedod spēju domāt kopveselumā. Savukārt ikdienas darbā iegūtā pieredze dažādās darba situācijās dod iespēju ieraudzīt, kā iegūtās zināšanas patiesībā “izskatās” praksē. No personiskajām īpašībām – gribas domāt, ka atvērtība un pozitīva attieksme pret pasauli ir tā, kas palīdz ikvienā darbā. Tāpat radošums noder, un prasme atzīt savas kļūdas un mācīties no tām.

Bibliotēka, kuras darbs mani iedvesmo (Latvijas / ārvalstu) / nozares cilvēks, kurš atstājis uz mani paliekošu iespaidu

Grūti nosaukt vienu konkrētu bibliotēku un cilvēku, jo viss, kas ir redzēts, un katrs, kurš sastapts, veido mūs kā cilvēciski, tā profesionāli. Mani iedvesmo kādas Oslo bibliotēkas koncepcija, Biblo Tøyen – bibliotēka, kurā ieeja atļauta tikai bērniem no 10 līdz 15 gadiem, bibliotēka tikai jauniešiem, bibliotēka kā pasaule, kas ir tikai viņiem. Drosmīga un vecumam atbilstoša pieeja – domāju, tādas idejas ir vērts aizgūt arī Latvijā. No nozares profesionāļiem – nebūšu oriģināla un nevaru nepieminēt Baibu Mūzi, kuru ārkārtīgi cienu un augstu vērtēju. Tāpat Latvijas Universitātes kolēģus, kas ir no matu galiņiem līdz papēžiem nozarē. Un atskatoties – visus Jelgavas pilsētas bibliotēkas kolēģus, caur kuriem es ļoti augu un mācījos. Ticu, ka iedvesmas arī turpmāk netrūks kā no redzētā, tā no sastaptajiem cilvēkiem.

Pakalpojums, kuru gribētu redzēt ieviestu Latvijas bibliotēkās / kādā konkrētā bibliotēkā

Es vēlētos, lai Latvijas publiskās bibliotēkas vēl aktīvāk ieviestu savā darbā stāstniecību – gan pārliecinoši pārstāvot savas intereses, gan izmantojot to kā kopienas satikšanās un noturības veicināšanas formu.

Grāmata, kuru iesaku izlasīt / profesionālās informācijas resurss, kurš varētu noderēt citiem

Sevišķi kara kontekstā, bet ne tikai daudz esmu domājusi par tā saucamo bibliotēku neitralitātes principu. Ko tas īsti nozīmē? Ko mēs katrs ar to saprotam? Kāda tad ir bibliotēkas un bibliotekāra loma un atbildība dažādos sarežģītos sociāli politiskos apstākļos? Sākot ar krājuma komplektēšanas principiem, beidzot ar publisku savas nostājas paušanu vai nepaušanu, tādejādi veicinot vai neveicinot demokrātiskas sabiedrības veidošanos. Domājot par šiem jautājumiem, iesaku izlasīt jau pasen tapušu, un tomēr joprojām tematiski aktuālu eseju krājumu “Uzdodot jautājumus par bibliotēku neitralitāti” (Questioning Library Neutrality: Essays from Progressive Librarian).

Manas dzīves īpašie mirkļi

Ikviena diena, kurā pamostos ar apziņu – es esmu brīva un dzīvoju brīvā valstī.

Trīs lietas, kas man sagādā prieku (uzlādē, iedvesmo)

Patiesas un dziļas sarunas ar draugiem, ziemas peldes, agra rīta pastaigas, ieelpojot apkārtni, kurā citi vēl nav modušies.

Kristīnes Deksnes īpašais jautājums: Pirmā vieta nominācijā “Pārsteigums 2022”

2022. gads nenoliedzami aizgājis kara zīmē. Taču cerību dod tas, ka mēs tomēr varam būt vienoti un nesavtīgi, kad ir kopīgi jāiestājas par pamatvērtībām. Droši vien nominācijā “Pārsteigums 2022”, vai drīzāk “Nepieciešamība 2022” mūsu dzīves telpā ir bijusi okupekļa demontāža.Tas bija ļoti nozīmīgs un saviļņojošs brīdis, šādiem simboliskiem aktiem ir liels spēks un nozīme.

Brīvais mikrofons (iespēja pateikt jebko – pievērst uzmanību kādai aktualitātei, pateikt kādam paldies, novēlējums u.c.)

Gribu pateikt paldies Jelgavas pilsētas bibliotēkas vadītājai, draugam Lāsmai Zariņai un pārējiem manas pirmās bibliotēkas kolēģiem par to laiku, kurā bijām kopā. Man tas ir bijis ļoti nozīmīgi.

Nozares speciālists, par kuru mums vajadzētu uzzināt vairāk (nākamais intervijas dalībnieks)

Vilhelmīne Jakimova, stāstniece, bijusī Preiļu galvenās bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļas vadītāja. Latvijā ir ļoti daudz nozarē strādājošo, kurus ir vērts iepazīt tuvāk, tāpēc interviju sērija, ticams, vēl ilgi turpināsies. Taču Vilhelmīne ir viens no tiem cilvēkiem, kuri atstāj otrā svarīgus nospiedumus. Stāstniece – harizmātiska, iedvesmojoša, skaista un tāda, kuras sabiedrībā gribas būt.

Īpašais jautājums Vilhelmīnei Jakimovai: Ja tev lūgtu izstāstīt stāstu par bibliotēku – kāds tas būtu?

Uz tikšanos nākamajā “Iepazīstam savējos” intervijā!