Interviju sērija “Iepazīstam savējos”: Aelita Ramane 

Mans ceļš un pieredze bibliotēku nozarē (iespējams norādīt iegūto izglītību, profesionālo pieredzi dažādos amatos / organizācijās / projektos)

Es nebiju liela grāmatu lasītāja, bet man ļoti patika kārtot plauktus. To sapratu vēl maza būdama, kad dzīvojos pie mammas pasta nodaļā, un, lai netraucētu zīmogot kastes, viņa uzsūtīja mani uz bibliotēku otrajā stāvā. Bibliotekāre man parādīja, kur atrodas bērnu grāmatas. Tās bija ieliktas ļoti pamatīgos koka plauktos pašā apakšā pie grīdas. Tā es tur ielīdu un sāku tās kārtot pēc “auguma”. Pašai bija liels prieks, līdz bibliotekāre ieraudzīja…. Ak, kungs, alfabēts pagalam!

Skolas laikā gribēju kļūt par bērnudārza audzinātāju, bet vecāmāte teica ļoti zīmīgu frāzi, un man vajadzēja izvēlēties ko citu. Tolaik bija pieejami izglītības iestāžu katalogi, kurā arī atradu Rīgas Kultūrizglītības tehnikumu ar bibliotēku nodaļu. Uzņēma pēc astotās klases, man nebija jāmeklē vidusskola. Jāteic, ka ļoti labi sakrita tas, ka toreiz tehnikums pēdējo gadu uzņēma pēc astotās klases. Veiksme, vai ne! Tehnikums profesijai ielika pamatus visam mūžam, vismaz līdz digitālajam uzrāvienam.

Strādājot bibliotēkās esmu daudz mācījusies: apguvusi pedagoģiju un ieguvusi maģistra grādu LU Bibliotēkzinātnes un informācijas nodaļas profesionālā maģistra studiju programmā “Bibliotēkzinātne un informācija“, un apmeklējusi neskaitāmus kursus, jo vienmēr vēlos apgūt kaut ko jaunu, negaidot, kad to būs apguvuši citi.

Mana darba pieredze bibliotekārajā jomā ir jau turpat 40 gadi. Esmu izgājusi visus procesus, satikusi lieliskus vadītājus un speciālistus. Visvairāk patika apkalpot lasītājus, kā arī metodiskais darbs, kad varēju iepazīt lauku bibliotekāres viņu vidē, palīdzēt sakārtot dokumentāciju, bet tas bija uz īsu brīdi.

Ilgākie darba gadi aizvadīti Jelgavas pilsētas bibliotēkās: tagadējā Miezītes bibliotēkā un Pārlielupes bibliotēkā. Kad pārcēlos uz Rundāli, trīs gadus veidoju Rundāles pagasta ziņas un vienu mācību gadu nostrādāju Bauskas Valsts ģimnāzijas bibliotēkā. Šobrīd strādāju Bauskas novada Pilsrundāles bibliotēkā. Pati domāju, ka varu strādāt jebkurā bibliotēkā, bet sirdij tuvāka ir publiskā bibliotēka. Lai arī tiek veidoti digitālie krājumi un pieejamas e-grāmatas, pamatlasītājiem vajag iespiestu grāmatu un sarunu ar bibliotekāru. Draudzenēm saku, ka bez bibliotēkas es strādātu tikai grāmatnīcā, tipogrāfijā vai antikvariātā pie grāmatām.

Esmu bijusi Latvijas Bibliotekāru biedrības Zemgales nodaļas vadītāja, organizējusi seminārus un izbraukumus. Sesto gadu esmu Latvijas Stāstnieku asociācijas valdes locekle, un pienākumi ir, sākot no projektu rakstīšanas, līdz pat izmaksu veikšanai. Stāstniecība ir mana aizraušanās jau no 2009. gada, kad bibliotekāri varēja iesaistīties stāstnieku apmācībās. Man patīk stāstīt, redzēt klausītāju un sajust to klusumu, kad stāsts ir aizgājis līdz sirdij. Desmit gadus organizēju Zemgales stāstnieku festivālu “Gāž podus Rundālē”.

No 2012. gada Pilsrundāles bibliotēka ir UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas “Stāstu bibliotēka”. Bibliotēkā rīkoju stāstu vakarus, kur izstāstītos dzīvesstāstus apkopoju divās grāmatās ar vienādu nosaukumu “Atmiņu upe plūst”.

Vislielāko prieku un gandarījumu man darbā sagādā

Man ļoti patīk, ja ir izdevies iedot lasītājam vislabāko grāmatu. Lasītāji pat nevar iedomāties, ko tik bibliotekārs nedara, lai sagādātu grāmatu no viņa vēlmju saraksta, kuras nav paša bibliotēkā. Mēs darbojamies visā plašajā novadā un pat ārpus tā, jo apmierināts klients ir visa pamatā.

Es arī lasu grāmatas un reizēm ierakstu Facebook savas emocijas, pārdomas, kas bieži iedvesmo kādu izlasīt to pašu. Taču katram lasītājam ir sava grāmata, un tāpēc arī ir bibliotēkas, kas rūpējas par daudzveidīgo izvēli.

Lielu prieku sagādā apmeklētāju komplimenti par bibliotēkas iekārtojumu, interesantu izstādi, pat smaržu un noskaņu. Katra bibliotēka ir paša bibliotekāra spogulis, un mēs vispirms veidojam sev patīkamu vidi.

Mans lielākais izaicinājums profesionālajā darbībā

Nāk prātā tikai divi gadījumi. Toreiz, kad strādāju skolas bibliotēkā. Darbs bija intensīvs, krājums smagnējs, viedokļu atšķirības, stereotipu laušana. Es ļoti gaidīju zvanu uz stundu, kad bibliotēkā iestājās klusums. Otrs bija pēc pandēmijas, kad Latvijas Bibliotēku nedēļā aicināju skolēnus uz nodarbībām bibliotēkā. Tas bija kā no jauna sākt strādāt, jo bija atrasts no pasākumiem, no uzmanības, no intensīvas darbības, saskares. Likās, ka es neko vairs nemāku.

Zināšanas, prasmes, rakstura īpašības, kas visvairāk noderējušas profesionālajā darbībā

Kas tik nav apgūts! Visvairāk noder BIS ALISE, krājuma kārtošanas sistēma, alfabēts, grāmatu apstrāde, sociālo tīklu, bloga lietošana. Tik patīkami bija kādreiz līmēt stūrīšus un rakstīt pasītes. No rakstura īpašībām noteikti palīdz spēja uzklausīt, pievērst nedalītu uzmanību, tolerance, pat empātija. Klientu apkalpošana ļoti māca iecietību, pacietību, sapratni, un man patīk atrast katram savu pieeju. Bērnu apkalpošana ir īsts psiholoģisko zināšanu pārbaudījums.

Bibliotēka, kuras darbs mani iedvesmo (Latvijas vai ārvalstu); nozares cilvēks, kurš atstājis uz mani paliekošu iespaidu

Visvairāk iedvesmo Latvijas kolēģi, un tādu ir daudz, īpaši, ja pamanu sociālajos tīklos. Vēlos izcelt Olaines 1. vidusskolas bibliotekāri Aiju Jankavu. Ļoti patika bibliotēkas iekārtojums, citāti, iekārtotie stūrīši. Pati Aija ir ļoti mierīga, gudra, drosmīga. Ar viņu es dotos tālos pārgājienos. Īpaši mīļš ir Mārtiņš Lagzdons, kurš vienmēr sagādā prieka devu un vīrišķīgu skatījumu uz mūsu darbu. Šī gada atklājums ir Jaunpils bibliotēka ar ļoti mīļām un radošām kolēģēm. Pēdējā laikā sekoju Paņevežas apriņķa G. Petkevičaites-Bites publiskajai bibliotēkai, jo viņi ieinteresējās par stāstniecību un nu jau otro gadu brauc uz Latviju pieredzes apmaiņā. Man ļoti patīk viņu mājas lapa un profils Facebook.

Pakalpojums, kuru gribētu redzēt ieviestu Latvijas bibliotēkās vai kādā konkrētā bibliotēkā

Daudz kas redzēts ārvalstu bibliotēkās un šķitis pārņemams, bet parasti tās ir pilsētu bibliotēkas, un tas apjoms, kādu veic tur, nav salīdzināms ar Latvijas pagasta bibliotēku. Reiz IFLA konferencē aizkustināja kādas Āfrikas bibliotēkas ideju stends, kurā bija jauno grāmatu buklets, bet tāds atverams kā agrāk skolas laikā likām burtiņu kartītes aiz celofāna līnijām. Tur bija saliktas mazas grāmatu vāku bildītes, un bibliotekārs brauca uz attāliem ciematiem, lai vietējiem rādītu. Tas likās tik arhaiski, bet, zinot kāda situācija ir Āfrikā, atkrīt viss eiropeiskais pārākums.

ĻOTI vēlos redzēt visu Latvijas publisko bibliotēku profilus sociālajā tīklā Facebook, jo tikai tā mēs varam ieraudzīt viena otru. Un vēlos aicināt sekot Gāliņciema bibliotēkas vadītājas Kristas Karabeško izveidotajai grupai FB Bibliotekāru ideju mītava, lai mēs visi dalītos un iedvesmotos. Ieskatieties!

Man ļoti patīk papīra teātris Kamišibai, pati lietoju. Ideju tirgū ieraudzīju Latgales Centrālās bibliotēkas filiāles “Zīlīte” teātri ar iespaidīgām dekorācijām un iespēju izspēlēties ar tēliem. Pašai patiktu leļļu teātris bibliotēkā. Šovasar ar kolēģi izmēģinājām Pūčulēnu skolā, un atsauksmes bija labas.

Grāmata, kuru iesaku izlasīt, vai profesionālās informācijas resurss, kas varētu noderēt citiem

Man ļoti patika agrāk izdotā “Bibliotēku pasaule”. Tas bija mans iedvesmas avots. Angļu valodā lasu maz, bet vienmēr paskatos jaunumus. Lasu arī krievu valodā, un pēdējā ir par stāstniecību – Кармин Галло: Искусство сторителлинга. Как создавать истории, которые попадут в самое сердце аудитории, 2021 (Carmine Gallo: The Storyteller’s Secret, 2017)

No daiļliteratūras varu ieteikt Karlosa Ruisa Safona “Vēja ēna”, “Eņģeļa spēle”, “Debesu gūsteknis” un “Rēgu labirints”. Noteikti ņemtu līdzi uz vientuļas salas un lasītu vēlreiz. Esmu emocionālā lasītāja, reizēm neatceros ne rakstnieku, ne gadu, bet sajūtas, ko radīja pats stāsts. Pateicoties Kuldīgas Galvenās bibliotēkas lasītāju klubam “Plaukts”, visu izlasīto pielieku Goodreads, kur izlasītais ir vienkopus un nepazūd, var dalīties.

Man ir sava kolekcija ar citātiem par bibliotēku, bibliotekāriem un lasīšanu, kas iegūti no manis izlasītajām grāmatām. Kolekcija diezgan iespaidīga. Neliels ieskats te. Nu jau veidojas jauna – par stāstīšanu.

Manas dzīves īpašie mirkļi

Mani īpašie mirkļi ir kopā ar mazbērniem – Omeles prieki. Kāds tas ir abpusējs prieks un līksme! Es taču zinu, cik ātri viņi izaugs, tāpēc katrs mirklis ir mūžības vērts. Tie smaidi un spiedzieni, jautājumi un vērojumi, vaibsti, kuros varu saskatīt kaut ko no sevis un senčiem. Nekas nav līdzvērtīgs. Nekas!

Trīs lietas, kas man sagādā prieku, uzlādē, iedvesmo

Sniegs. Kā es mīlu sniegu!!! Putenī es varu iet tālu tālumā. Sarmainie koki, sniega kupenas, sals, kas kniebj degunā un aizrauj elpu. Bauda! Par to arī rakstīju savā stāstā, kas nupat ar Signes Lūsiņas gādību iespiests stāstu krājumā “Viss štokos, muterīt!”. Tā bija avantūra, bet man patīk ļauties.

Jūra. Tā skaista visos gadalaikos, bet vasarā cenšos to izbaudīt kopā ar vīru. Tā skatīšanās tālumā, ūdens viļņošanās, krāsu maiņa un mūžīgā dzintara meklēšana (neesmu vēl atradusi). Dievinu vētru un negaisa tuvošanos ar tumši ziliem padebešiem un zibens švīkām līdz pirmajam zibens spērienam.

Stāstu stāstīšana. Man patīk stāstīt līdzību stāstus, īsas pasakas. Kopš 2009. gada neredzēju nevienu stāstu, kur nu vēl pasakas. Tie mani atrada, un nu jau ejam kopā četrpadsmito gadu. Kad stāstu bērniem, jūtu lielu atbildību, jo bērnus ļoti varam ietekmēt ar jebkuru pasaku. Kad stāstu pieaugušajiem, cenšos aizrunāties līdz viņu emocijām un, kad jūtu tikai klusumu, kas pārņem zāli, zinu, ka viņi ir stāsta (manā) varā. Kā es stāstu, varat paklausīties te.

Aelitas Biķernieces īpašais jautājums: Aelita, ja atceries savu bērnību un savus bērnības sapņu darbus – vai tu varēji iedomāties, ka strādāsi bibliotēkā?

Mīļā vārda māsa! Es neatceros savus bērnības sapņus, un, ja man jautā par mērķiem, tas mani pat kaitina. Es dzīvoju nost! Pieņemu, ko dzīve dod, izmēģinu, kas interesē. Es pati sev esmu mērķis.

Saprotams, ka nedomāju par bibliotēku, jo kā jau sākumā rakstīju – nebiju liela lasītāja. Mamma ļoti daudz lasīja, pirka grāmatas, visa māja bija pilna. Bet es tik kārtoju! Bibliotēka bija pašsaprotama lieta kā jebkura iestāde laukos. Ja kādam vajag kaut ko sakārtot – esmu jūsu rīcībā.

Brīvais mikrofons (iespēja pateikt jebko – pievērst uzmanību kādai aktualitātei, pateikt kādam paldies, novēlējums u.c.)

Ar gadiem kļūstu tiešāka, neciešu problēmu aizklāšanu, formālas lietas. Bibliotēku jomā ir daudz problēmu, lai arī tā ir sakārtota sistēma. Gribētos, lai kādā seminārā pievērstos lasītāju un izsnieguma skaita samazināšanās cēloņiem, iemesliem, un mēs kopā meklētu risinājumus. Bibliotēkas pārvēršas par izklaides centriem, kur grāmatas tikai noskatās no plauktiem. Kā lai uzzina, ko viņas domā? Pajautāju mākslīgajam intelektam, tas bija pārsteigts par manu jautājumu un ieteica palasīt kaut ko no psiholoģijas.

Nozares speciālists, par kuru mums vajadzētu uzzināt vairāk (nākamais intervijas dalībnieks)

Jebkurā novadā ienāk jauni bibliotekāri un bieži ne no šīs jomas. Taču viņi nāk ar savu degsmi, saprašanu un maina stereotipus. Tāpēc vēlos ieteikt Bauskas novada Ceraukstes pagasta Ceraukstes bibliotēkas vadītāju Rasmu Strautmali, kas ir tik pozitīva, mīļa, saulaina, pretimnākoša, ka ikvienam novēlu iepazīties ar viņu.

Īpašais jautājums šim izvēlētajam dalībniekam

Rasma, kas Tevi, ienākot bibliotēkā no citas jomas, visvairāk pārsteidza?

Uz tikšanos nākamajā “Iepazīstam savējos” intervijā!