Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Jānis Palkavnieks

Bibliotēku nozare nav iedomājama bez dažādu jomu pārstāvjiem, kuri ir bibliotēku draugi, atbalstītāji un aizstāvji. Ar mērķi šos cilvēkus apzināt, izcelt un dot viņiem vārdu, Latvijas Bibliotēku portāls jau otro gadu veido interviju sēriju “Iepazīstam bibliotēku draugus”.

Portāls Bibliotēka.lv, 27. janvāris, 2025 417

Jānis Palkavnieks. Foto no personiskā arhīva

Jānis Palkavnieks pazīstams kā sociāli atbildīgs uzņēmējs no Draugiem Group, sabiedrisko attiecību profesionālis, šobrīd – Draugiem Group runasvīrs. Kā viens no Latvijas eksportētāju asociācijas The Red Jackets valdes locekļiem, rūpējas par zināšanu eksportu, “smadzenes paturot Latvijā”. Dažādības vadības entuziasts un aktīvs sabiedriskais darbinieks, kurš savas zināšanas un pieredzi par sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību izplata globāli. Atbalsta Ukrainas tautu cīņā par brīvību fondā “Uzņēmēji mieram” un strādā LGBTQ+ padomē, lai uzlabotu visu Latvijas cilvēku tiesisko stāvokli. Karjeru sācis, izveidojot un vadot Latvijas Universitātes (LU) Sabiedrisko attiecību departamentu, bijis arī politikas redaktors Diena.lv un strādājis uzņēmumā Tet kā sabiedrisko attiecību veidotājs. Studējis teoloģiju un reliģiju zinātni LU, kā arī zīmolvedību London Business School un krīzes komunikāciju Akademie Führung und Kommunikation.

Latvijas Bibliotēku portāla redakcija aicināja Jāni Palkavnieku – aktīvu lasīšanas, bibliotēku un latviešu rakstnieku atbalstītāju – uz sarunu. Tiekamies darba dienas rītā Draugiem Group birojā Torņakalnā, pastaigas attālumā no Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Pirms sarunas Jānis izrāda mājīgās biroju telpas, kur pilsētu nosaukumi “Cēsis”, “Losandželosa” un “Barselona” rindojas līdzās, kur ir vieta darbam, sportam un lasīšanai. Draugiem Group pirmsākumi meklējami 2004. gadā, – dzimšanas dienu tas svin vienlaikus ar sociālo mediju Draugiem.lv –, bet šodien apvieno jau vairākus veiksmīgus uzņēmumus, kas darbojas visdažādākajās jomās ar kopsaucēju – tehnoloģijas. Sarunā Jānis citēs latviešu mūzikas grupu “Instrumenti”, uzsverot, ka mūsdienas ir viņa mīļākās dienas, un nemitīgi uzsvērs, cik svarīgi ir izzināt Latviju, rūpēties par latviešu valodu un lepoties ar savējiem visās nozarēs.

Latvijas Bibliotēku portāla redakcija saka lielu paldies Jānim Palkavniekam par atsaucību, sirsnību un sarunai veltīto laiku!

Grāmatas un lasīšana ir ļoti nozīmīga Latvijas identitātes daļa. Šogad mēs atzīmējam pirmās latviski izdotās grāmatas piecsimtgadi. Kādi, tavuprāt, būtu būtiski vēstījumi, kam būtu jāizskan par grāmatām un lasīšanu?

Man ļoti patīk lasīt mūsdienu latviešu daiļliteratūru. Man mājās ir Paula Bankovska darbu kolekcija, esmu izlasījis visas viņa grāmatas. Patīk Andras Neiburgas, Daces Rukšānes, Jāņa Joņeva darbi. Modē ir lasīt ārzemju grāmatas, tas ir labi, bet nekas tomēr neaizstās mūsu autoru rakstīto. Līdzīgi kā mēs varam ēst suši, bet, kad latvietis ir mājās slims vai noskumis, viņam tomēr vajag to mājas kotleti (smejas). To grūti izskaidrot, bet, kad lasu mūsdienu latviešu autorus, es jūtu, ka lasu oriģinālu, kaut ko sev pazīstamu, saprotamu un autentisku. Man patīk arī tas, kā latviešu autori būvē tekstu, kā tiek veidoti teikumi. Atceros, ka bērnībā mani ārkārtīgi sajūsmināja fakts, ka teikumu var veidot viens vārds, piemēram, “Satumst.”. Izmantoju to savos skolas sacerējumos. Es daudz no latviešu autoriem mācos! Tas vēstījums būtu tāds – censties pēc iespējas vairāk lasīt latviešu oriģināldarbus.

Negribu izklausīties vecs, bet – pirms ceļo uz Bali, padomā, vai esi bijis Smiltenē? Talsos, Kandavā – esi bijis? Tāpat ar lasīšanu – mums ir tik daudz kvalitatīvas literatūras, bet sava veida provinciālisms liek nemitīgi tiekties pēc ārzemēm. Daudzi saka, ka neklausās latviešu mūziku. Bet vai “Instrumentus” esi paklausījies? Vai “Singapūras satīnu”? Vieni viņus dēvē par nepieklājīgiem reperiem, bet patiesībā tie ir intelektuāļi čaļi, kuru dziesma “Kapusvētki”, piemēram, ir īsts Latvijas kods, vienā īsā dziesmā var saprast, kāda fenomenāla tradīcija latvietim ir kapusvētki. Man ļoti patīk patērēt vietējo, lokālo, pat ja esmu ceļojumā, es gribu pamēģināt to, ko tikai tajā vietā varu iegūt. Es nemērošu tūkstoš kilometru, lai iedzertu Heineken alu vai apēstu importētu nagetu. Tā arī mēs nedrīkstam pazaudēt to savu vietējo, lokālo, unikālo, un tas ir jānovērtē.

Novēlu katram šogad izlasīt vismaz vienu latviešu autora daiļliteratūras darbu. Un aicinātu lasīt mūsdienu literatūru, jo ļoti ticu mūsdienām. Protams, kultūras mantojums ir svarīgs, un es to cienu, arī mūsu bērni ir nosaukti par godu Aspazijai un Fricim Bārdam: meita ir Elza un dēls ir Fricis. Bet dzīvojam mūsdienās! Piemēram, Māra Zālīte – fenomenāla autore. Kā var tik dziļi, bet vienkārši un trāpīgi rakstīt! Māras Zālītes dzeja man vienmēr rada tādu dumpīgu skaudību: es arī tā gribu! (smejas) Mans mīļākais Zālītes dzejolis ir veltīts mātei. Mazliet skarbs, kā viņa skatās uz mākoņiem virs jūras, kamēr māte iet uz kūti strādāt. Man pat ir bijis tā, ka, braucot mašīnā, es atceros to dzejoli, un man uzmetas zosāda, un drusciņ nāk bimba.

Pēdējos gados, būdams tētis, ļoti orientējos bērnu literatūrā, kas, manuprāt, ir pat sarežģītāk radāma, jo bērni ir godīga un kritiska auditorija, ja kaut kas nepatiks, viņi tā arī pateiks. Atceros, ka, gaidot pirmdzimto, nopirku Margaritas Stārastes “Zīļuku”. “Liecies mierā ar to savu Zīļuku…” (smejas). Bērnam ir jāļauj pašam izvēlēties, ko lasīt, nevajag uzbāzties. Ja bērns grib lasīt Dogmenu, tad lasīsim Dogmenu. Bet vienlaikus ir ļoti daudz labas latviešu literatūras bērniem, Inese Zandere, piemēram, ir uzticamākais zīmols!

Kāpēc bibliotēkas? Kāda ir tava motivācija tās atbalstīt?

Viens no svarīgākajiem tautas pastāvēšanas pamatiem ir valoda. Un valodu nevar nekā citādāk saglabāt, kā vien tajā runājot, rakstot un lasot. Valoda ir neatņemam nācijas sastāvdaļa. Turklāt ir daudzas tautas, kurām pat nav savu ģeogrāfisko māju, nav savas nacionālās teritorijas, piemēram, romiem, bet ir valoda.

Patriotisms nav uzvilkt mastā pēc iespējas lielāku Ķīnā uzšūtu Latvijas karogu, uzvilkt džemperi ar auseklīšiem un kaunināt tos, kuri 18. novembrī nav piesprauduši lentīti. Patriotisms ir maksāt nodokļus un rūpēties par nāciju, arī stiprinot latviešu valodu, tai skaitā – atbalstot bibliotēkas.

Laikā, kad Latvijas teritorija bija okupēta, latviešu kultūra neizzuda, arī ārvalstu emigrantu kopienās valoda un tradīcijas tika koptas. Studējot LU, aizbraucu uz Argentīnu un tikos ar turienes latviešu kopienu, kas runāja latviski bez akcenta! Daudzi Amerikas latvieši ļoti atbalsta Latviju, piemēram, mūsu uzņēmumos strādā daudzi trešās paaudzes Ziemeļamerikas latvieši, kara laika emigrantu mazbērni. Ja viņi nebūtu gājuši svētdienas skolās, piedalījušies nometnēs, kas bija par un ap latviešu valodu, jau sen vairs neizjustu saikni un piederību Latvijai, piederību tik mazas valodas saimei. Ir ļoti skaisti un īpaši tas, ka protam un pārstāvam valodu, kurā runā tikai neliela daļa pasaules. Tas ir kā nēsāt rotas, kas pieejamas vien dažos eksemplāros.

Turklāt latviešu valoda ir tik sarežģīta, lai to, piemēram, iemācītos sveštautietis. Mani vienmēr sajūsmina katrs, kas to ir paveicis. Kaifoju par japāņu, indiešu u.c. tiktokeriem, kuri runā latviski. Rēzeknes slimnīcā tagad rezidē viens no labākajiem neiroķirurgiem Latvijā, šrilankietis Kavšantha Malinka Rambadagalla, un tik fascinējoši klausīties, kā viņš runā latviski. Es viņu atceros vēl kā studentu, kad mēs universitātē iepazināmies.

Par ko priecājies bibliotēku nozarē?

Man ir paveicies, ka esmu piedzīvojis tikai labas bibliotēkas. Tukuma 1. pamatskolas bibliotēkā mums bija ļoti laba bibliotekāre, Kandavas tehnikumā arī bija ļoti laba bibliotēka. Pēc tam sākās “juku laiki”, daudziem nebija naudas, bet es studēju LU Teoloģijas fakultātē, kurai bija daudz saziedotu līdzekļu, lai uzturētu ļoti labu bibliotēkas krājumu. Priekšstatam – normāla alga tolaik bija 80 lati, bet laba studiju grāmata angļu vai vācu valodā maksāja 20 latus. Arī bibliotekārus esmu piedzīvojis galvenokārt tikai laipnus un atvērtus, tādus, ka bibliotēkā gribas atgriezties.

Uztveri, kāda vēl var būt bibliotēka, daudz mainīja Gaismas pils Bērnu literatūras centrs. Plaukti vairs nebija tumši brūni un tādi, kuros orientējas vien bibliotekāri (un kur pašam labāk neko neņemt, ka nesajauc), izrādījās ka bibliotēkā var būt arī pufs un šūpuļtīkls. Kad augu, tad ļoti izjutu arī to, ka bibliotēkas visā Latvijā bija saslēgtas Gaismas tīklā. Daudziem jauniešiem toreiz mājās nebija ne datora, ne interneta, bet bibliotēkās, pat lauku bibliotēkās bija. Priecājos par to, ka jau sen bibliotēkas vairs nav tikai grāmatu plaukti, ka tās ir kas daudz vairāk.

Joprojām redzu fantastiskas pārmaiņas. Arī tas, ka šobrīd nomainās paaudzes, man liekas aizraujoši. Visu cieņu līdzšinējam LNB direktoram Andrim Vilkam, bez viņa, es domāju, Gaismas pils nebūtu tapusi. Izcils krīzes menedžeris, kas “juku laikos” iznesa smagumu uz savas muguras. Tagad sagaidu no jaunās direktores Dagnijas Baltiņas, ka būs “bibliotēka 2.0”! Andris Vilks izdarījis grandiozu darbu, un jaunajai direktorei ir dotas visas iespējas to pacelt jaunā līmenī.

Skatoties apkārt, mani iedvesmo redzēt, kādi ir jaunās paaudzes politiķi, iestāžu vadītāji, uzņēmēji, jūtu, ka lietas notiek! Esmu liels mūsdienu fans. Grupai “Instrumenti” ir dziesma “Mūsdienas“, kur viņi dzied: “Mūsdienas ir manas mīļākās dienas.” Kas es esmu? Esmu mana pagātne, mani senči un viņu paveiktais; esmu mani bērni, kuri ir mūsu nākotne; bet es pats dzīvoju mūsdienās, es esmu tagadne. Pagātnē nebija labāk. Tagad ir vislabāk. Arī bibliotēku nozarē.

Pakalpojums, kuru gribētu redzēt ieviestu Latvijas bibliotēkās?

Man patīk, ka jau tagad bibliotēkās ir foršas lasītavas, ka drīkst ienākt ar ūdens pudeli. Es nesaku, ka blakus grāmatai jāēd burgers, bet forši, ka var ienest ūdeni. Man patīk, ka pakalpojumi saplūst. Mēs Draugiem Group patlaban atjaunojam vēsturiskus namus Cēsīs. Vienā no tiem Andrejs Pumpurs sarakstīja “Lāčplēsi”. Nevis Koknesē, bet tieši Cēsīs. Blakus šim namam ir vēl divas mājas, vienu sauc Spīdalas nams un otru sauksim par Laimdotas namu. Pumpurs savā laikā bija ļoti vīrišķīgs, harizmātisks un populārs džeks, un es ļoti pieļauju, ka Laimdotai un Spīdalai prototipi meklējami dzīvē. Dagnija Baltiņa kādā no nesenām intervijām teica, ka aicina privātuzņēmējus piedalīties lasīšanas veicināšanā. Un mēs izdomājām, ka, tā kā Laimdota bija tā labā beibe, mēs Laimdotas namā Cēsīs veidosim lasītavu. Tā nebūs gluži par brīvu, ieejas maksa būs mēneša abonements līdzīgās cenās kā Spotify vai Netflix. Un riskēsim. Laimdotas nama lasītava būs ar ērtām mēbelēm, pieklusinātu mūziku, mājīgām gaismām, un tur būs iespēja ne tikai lasīt, bet arī satikties, iegādāties uzkodas, dzērienus. Plauktos plānojam izlikt tā brīža labāko literatūru, lielākoties latviešu. Noteikti konsultēsimies ar bibliotēkām par krājuma izveidi. Gribam izmēģināt, kā tas strādā, un varbūt, ka nav tomēr tik traki lasīt grāmatas, ēdot olīvas.

Domājot par bibliotēku pakalpojumiem, manuprāt, pats svarīgākais nav tas, vai bibliotēkās ievieš jaunas tehnoloģijas, izremontē telpas, kas, protams, viss ir labi, bet pats svarīgākais ir cilvēks. Cilvēks, kas sagaida bērnus, jauniešus un pieaugušos. Bibliotekārs ar personīgo mērķi “pārdot” lasīšanu. “Ā, šis puisis izlasīja vienu grāmatu, uzstādīšu sev par mērķi panākt, lai izlasa divas.” Bez kaunināšanas vai uzbāzības, bet kā biznesā – prot prasmīgi pārdot. Bibliotekārs, kurš strādā kā izsmalcināts algoritms, uzmin, ko ieteikt nākamo. Kā smalku viesnīcu konsjerži, kas pazīst savus uzticamākos klientus, zina, kam ieteikt operu, kam ko citu. Ja man kāds piemeklēti saka – man liekas, ka šī grāmata tev varētu patikt, – visticamāk, ka es tiešām to ņemšu un izlasīšu.

Pats galvenais, lai bibliotēka ir atvērta, gaiša, lai tu justos gaidīts un, protams, lai ir pieejami, paredzami darba laiki. Vēl svarīgi ir dot plašas izvēles iespējas, nekad nekaunināt par to, ko lasa. Mums biroja kafejnīcā par maksu var dabūt snikeru un kolu, bet turpat blakus par brīvu var ņemt burkānus un ābolus. Tā ir izvēle. Vienlaikus veselīgo padarot ļoti pieejamu. Es pats, starp citu, par “Rīgas Laika” lasītāju kļuvu nejaušības pēc: mēdzu pirkt žurnālu “Klubs”, biju pusaudzis un žurnālos meklēju plikas meitenes, un pēc tam arī palasīju rakstus un intervijas, bet vienreiz kioskā “Kluba” nebija un paņēmu toreiz vēl krāsaino un glancēto “Rīgas Laiku”. Tā kļuvu par uzticamu tā lasītāju līdz pat pēdējam numuram.

Jānis Palkavnieks. Foto no personiskā arhīva

Kāda ir tava pārsteidzošākā pieredze ar bibliotēkām Latvijā vai pasaulē?

Protams, ka arhitektūra atstāj spēcīgu iespaidu. Kad atvēra Pārventas bibliotēku, tā likās “o, kā ārzemēs!” (smejas), Dārlingtonas bibliotēka Anglijā palika atmiņā dēļ Harija Potera stila, vēl man pārsteidzoši likās redzēt latviešu mākslinieka Kristapa Ancāna darbus Ņujorkas Centrālajā bibliotēkā – darbi bija izvietoti kā ekrānsaudzētāji datoros! Arī Gaismas pils arhitektūra mudina to apmeklēt, tas ir arhitektūras pērļu spēks. Tāpat Ogres Centrālo bibliotēku braucu apskatīt, pirmkārt, lai redzētu arhitektūru. Bet, kā jau teicu, tas viss ir forši, bet galvenie tomēr ir cilvēki. Viļānu pilsētas bibliotēkā strādā brīnišķīgi cilvēki. Remontiem jābūt, komfortam arī, bet kāda jēga uzlikt, piemēram, skolai jaunu jumtu par lielu naudu, ja skolotājiem nav labas algas un skolēnu skaits rūk.

Vēl man liekas svarīgi ir turpināt bibliotēkās attīstīt kopstrādes un sapulču telpas, kas daudzviet jau ir. Tas būtu svarīgi tieši lokālā tūrisma pilsētām, piemēram, Saulkrastos es labprāt vasarās pavadītu vairāk laika, ja varētu bibliotēkā noteiktā laikā aiziet un rezervēt telpu attālinātai sapulcei vai svarīgam zvanam.

Tavas pirmās atmiņas par bibliotēku?

Tukuma 1. pamatskolas bibliotēka, kurā strādāja angļu valodas skolotāja. Stingra, bet, ja tu izrādīji interesi par grāmatām, tā kļuva par labāko draudzeni. Visas manas pirmās bibliotēkas ir saistītas ar mācībām: skola, tehnikums, universitāte. Bet tā, ka bērnībā ietu uz publisko bibliotēku, tā nebija. Drīzāk tieši tagad bibliotēkas ir neatņemama mūsu ikdienas daļa. Mana sieva Zane rūpējas, lai mēs regulāri apmeklētu Mārupes bibliotēku, un manai meitai vēl ir arī pašai sava bibliotēkas karte. Mana meita mācās Pārdaugavas Mūzikas un mākslas skolā, un blakus ir Rīgas Centrālās bibliotēkas filiāle “Zemgale”, un viņai katru reizi ir jāieiet bibliotēkā, jānodod izlasītā grāmata un jāpaņem jauna. Pirmo reizi es aizgāju līdzi, bet vairāk nedrīkstu iet līdzi, viņai ir pašai savas attiecības ar bibliotekārēm. Vienreiz es ļoti steidzos, un saku, nu, varbūt to grāmatiņu varam nodot rīt? Nē, nevaram, jo šodien ir datums! Viss kārtībā, es nokavēju vienu tikšanos darbā, bet meita nodeva grāmatu laikā. Atšķirībā no manas bērnības, šodienas ģimenēm bibliotēka noteikti ir viens no brīvā laika pavadīšanas veidiem. Vasarā bija lietaina diena, un es ar bērniem aizgāju uz Gaismas pils Bērnu literatūras centru, un priekšā bija jau mans čoms ar saviem bērniem.

Ko tu novēlētu bibliotēku saimei?

Es novēlu, lai pie bibliotekāriem nāk cilvēki un saka: iesakiet man kaut ko! Un lai bibliotekāri ir tam gatavi. Lai prot pārsteigt. Ne vienmēr pretjautājums “Bet kas jums interesē?” būs tas labākais. To, kas interesē, cilvēks jau pats atradīs. Mēģiniet kā biznesā taisīt piepārdošanu, tālākpārdošanu [uzņēmējdarbības termini – red.], ja lasītājs ir “uz āķa”, nelaidiet vaļā. Centieties uzturēt attiecības, kontaktu, parādiet, ka viņi šeit ir gaidīti. Zinu, ka lielākā daļa bibliotekāru to jau dara! Novēlu uzstādīt sev mērķi – nevis, piemēram, izsniegt tik un tik grāmatas, bet šogad pievērst lasīšanai piecus nelasītājus. Bieži vien vecāki iet līdzi bērniem, lūk, arī auditorija, neizlaidiet arī viņus ārā bez grāmatas. Jebkurš bizness sapņo kļūt par abonētu biznesu. Bibliotēkai ir visa infrastruktūra un priekšnoteikumi to īstenot. Un labāk, lai ir viens uzticams abonents nekā desmit tādu, kas ienāks tikai vienreiz. Novēlu, lai cilvēki bibliotēkās atgriežas.

Paldies!

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Latvijas Bibliotēku portāla redaktore
Bibliotēku attīstības centrs
Attīstības departaments
Latvijas Nacionālā bibliotēka
anna.iltnere@lnb.lv