Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Agita Zariņa-Stūre 

Jaunās rubrikas šīmēneša dalībniece ir pedagoģe un politiķe Agita Zariņa-Stūre – 14. Saeimas deputāte un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītāja. Ilgus gadus strādājusi par Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas direktori, arī skolotāju, šobrīd – ģimnāzijas metodiķe.

Agita Zariņa-Stūre ir izglītības politikas veidotāja, bibliotēku, īpaši skolu bibliotēku atbalstītāja un liela grāmatu lasītāja. Ar iedvesmojošu runu piedalījās Latvijas skolu un bērnu bibliotekāru lasītpatikas forumā Siguldā, kurā uzsvēra, ka, “runājot par vēlmi pavadīt laiku ar grāmatu, izejas punkts vienmēr ir ģimene. Ja vecāki rāda piemēru, ka grāmatu lasīšana ir labs laika pavadīšanas veids, bērns to automātiski pieņem. Tikpat liela loma motivācijas veidošanai ir bibliotēkām. Diemžēl novērojams, ka bibliotēku aktivitātes vērstas tai bērnu mērķauditorijai, kura vairs nav jāpārliecina lasīt.”

Nupat izskanējušajā Pasaules grāmatu un autortiesību dienā, 23. aprīlī, Latvijas pašvaldībām un reģionu galvenajām bibliotēkām deputāte izsūtīja vēstuli ar aicinājumu jaundzimušajiem dāvināt pirmās grāmatiņas un bibliotēku lasītāja kartes. “Paldies par darbu, ko ieguldāt, lai uzturētu un attīstītu lasīšanas kultūru savā novadā, paldies, ka esat grāmatu dzīves viens no būtiskākajiem stūrakmeņiem,” vēstulē Latvijas bibliotēkām raksta deputāte.

Latvijas Bibliotēku portāla redakcija izsaka Agitai Zariņai-Stūrei lielu pateicību par atsaucību un veltīto laiku sarunai par bibliotēkām.

Kāpēc bibliotēkas? Kāda ir Jūsu motivācija tās atbalstīt?

Šobrīd, kad sabiedrībā tik daudz runājam par lasītprasmi, emocionālo inteliģenci, jauniešu brīvā laika pavadīšanu un vienlaikus – par bibliotēku slēgšanu, ir redzams, ka valstī nav viennozīmīgas izpratnes par to, cik daudz bibliotēkas var dot. Joprojām dzīvs ir stereotips, ka bibliotēka ir tikai grāmatu izsniegšanas punkts. Līdz ar to pašvaldība var nodomāt: “Mēs taču varam apvienot divus izsniegšanas punktus vienā!” Doma par bibliotēku kā nozīmīgu kultūrtelpu novadā vai reģionā nav tik viennozīmīga. Tā kā es šo bibliotēku lomu saredzu, tad man ir jāuzdod pretjautājums: kāpēc neatbalstīt?

Par ko priecājaties bibliotēku nozarē?

Man ir milzīgs prieks par to, cik sabiedrībai atvērtas laika gaitā kļuvušas bibliotēkas. Ja kādreiz tā tiešām bija vieta, kur tikai aiziet pēc grāmatas, palasīt žurnālu, tad šobrīd bibliotēka ir vide, kur cilvēki satiekas, dodas uz nodarbībām, te notiek prātam neaptveramas lietas – pat suns bērnu apkalpošanas nodaļā! Par bibliotēku kā atvērtu kopienas centru ir mans vislielākais prieks.

Reizē man ir cilvēciska interese, kurp nozares attīstība aizvedīs nākotnē? Ja vēl pirms gadiem nevarējām iedomāties, kādas bibliotēkas būs šodien, tad noteikti tagad nespējam īsti uzminēt, kādas tās būs pēc vēl desmit gadiem. Tas ir ļoti interesanti.

Kāda ir Latvijas bibliotēku stiprā puse?

Neesmu satikusi nevienu bibliotekāru, kam nemirdzētu acis. Cilvēki–fanātiķi ir Latvijas kultūrtelpai kopumā raksturīga stiprā puse.

Vēl – par spīti datiem, kādi figurē par lasīšanu un lasītprasmi, es tomēr uzskatu, ka Latvija ir grāmatu valsts, un arī tā ir mūsu stiprā puse. Latviešu valodā rakstītās grāmatas – oriģinālliteratūra un tulkojumi – ir kultūra, pie kuras ļoti stipri turamies. Kad ienāca digitālā pasaule, valdīja bažas, vai grāmatas vēl būs? Tagad jau varam drošāk apgalvot, ka grāmatas ir un būs, jo latviešu lasītāji uz pasaules fona ir neliela kopiena, bet mīlestību pret grāmatu noturēt tik stabilu – tas ir spēks.

Kas bibliotēku nozarē būtu jāmaina?

Strādājot Saeimā, tiekoties ar bibliotēku un izdevniecību pārstāvjiem, man ir izveidojies subjektīvs viedoklis par to, kas būtu jāmaina. Organizējot aktivitātes, pamatmērķis jau ir viens – ievilināt cilvēku lasītāju pulkā. Bet visbiežāk bibliotēku rīkotās aktivitātes ir paredzētas mērķauditorijai, kura jau aktīvi lasa. Svarīgi būtu padomāt, kā to nelasītāju – gan bērnu, gan pieaugušo – sasniegt, uzrunāt un ieinteresēt. Ar to mēs kā sabiedrība tikai iegūtu.

Ko iesakāt bibliotēkām, lai pulcētu ap sevi spēcīgu kopienu?

Nepretendēju uz vienu vienīgo atbildi, bet domāju, ka kopienas stiprināšanā izšķiroši svarīga ir vide un tās atvērtība. Manā apkaimes bibliotēkā nav pat īsti kur piesēst, lai palasītu vai ar kādu tiktos. Nupat viesojos Viļņas Nacionālajā bibliotēkā, un viņi stāsta, ka pirmais, kas pēc rekonstrukcijas tika izdarīts – tika noņemtas visa veida kontroles ierīces. Tas esot bijis viens no labākajiem lēmumiem, jo bibliotēka ir kļuvusi pilnīgi atvērta. Vide ir tā, kas pievilina cilvēku un ir svarīgs sākumpunkts tālākajam. Bet ja es, jau ienākot bibliotēkā, nejutīšos gaidīta, diez vai atgriezīšos vēlreiz.

Kā veidojušās Jūsu pirmās attiecības ar bibliotēku? Kādas ir Jūsu pirmās atmiņas?

Bērnībā augu Stalbē, un mums bija bibliotēka ar brīnišķīgu bibliotekāri. Tās ir manas pirmās spilgtās atmiņas. Pirmā lasīšanas pieredze ir saistīta nevis ar skolotājiem, bet tieši ar šo bibliotēku un bibliotekāri. Es pat vēl tagad varētu izstāstīt, kurā plauktā kas stāvēja. Biju ļoti aktīva lasītāja un reizēm uz bibliotēku gāju pat vairākas reizes dienā, jo biju paspējusi grāmatu jau pāršķirstīt un izlasīt. Bibliotekāres personība ļoti ietekmēja to, kas man kā bērnam šķita dzīvē svarīgs.

Kura Latvijas vai pasaules bibliotēka vēl Jūs ir iedvesmojusi un atstājusi paliekošu iespaidu?

Spilgtākās ir divas. Jau pieminētā Viļņas Nacionālā bibliotēka, kurai rekonstrukcijas procesā nemaz negāja viegli, jo bibliotēka atrodas klasicisma stila ēkā, kuru tika nolemts padarīt par mūsdienīgu telpu – grūts uzdevums. Kas mani patīkami pārsteidza, bija atvēlētā vieta praktiskam darbam – te var urbt, zāģēt, šūt un 3D printēt. Personālam, kas bibliotēkā diendienā strādā ar jauniešu auditoriju, ir svarīgi ievilināt pusaudzi, ļaut viņam darboties, kļūt par daļu no bibliotēkas kopienas, un tad varbūt palēnām viņš sāktu izrādīt interesi arī par grāmatām, lasīšanu, citiem bibliotēkas pasākumiem.

Otra sapņu bibliotēka ir Karla Deihmana bibliotēka Oslo un tās vide: gan vieta, kur bibliotēka atrodas – Oslo centrā, fjorda krastā, – gan tās arhitektūra, telpu pieejamība, plašums. Viss ir vaļā, ir vieta gan kur māmiņām bērnus barot, gan kur studentiem uz kāpnītēm sēdēt, ir nišas, ir studiju telpas. Ir radīta vide, kas vilina iet uz bibliotēku.

LNB “Gaismas pils” ēkai šogad aprit 10 gadi. Kādas ir Jūsu pirmās atmiņas par to?

Pirmais spilgtais iespaids bija lielais Tautas grāmatu plaukts, arī ēkas plašums un varenība. Tomēr pārsteidzošākais bija sastapšanās ar afišām un iepazīšanās ar Nacionālās bibliotēkas piedāvājumu: Meditācijas telpa, izstādes, Ziedoņa zāle. Apjausma, ka bibliotēkas apmeklējums nenozīmē tikai grāmatas. Jāpiebilst, ka savus tuviniekus es uz LNB esmu pati aiz rokas aizvedusi, jo daudziem bija priekšstats, vai te vispār var tāpat vien nākt un staigāt? Līdzīgi kā par Saeimu – vai tad te var nākt ekskursijās?

Kādus pakalpojumus Jūs gribētu redzēt ieviestus Latvijas bibliotēkās?

Pirmkārt, jau minēto, ka jādomā, kā uzrunāt nelasītājus – bērnus, jauniešus, pieaugušos. Neatceros, kurā valstī bija piemērs, ka bezdarbniekus iepazīstina ar bibliotēkām vai aizved uz teātri. Ir jādomā ne tikai par lasīšanu, bet par to, kā veidot iekļaujošu sabiedrību. To saredzu kā vairāku iestāžu sadarbību, ko būtu vērtīgi attīstīt. Ir svarīgi parādīt savu attieksmi pret tiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir izkrituši no darba tirgus. Parādīt, ka mums rūp viņu labbūtība.

Pasaules grāmatu un autortiesību dienā, 23. aprīlī, izsūtīju visām Latvijas pašvaldībām un bibliotēkām vēstuli ar aicinājumu jaundzimušajiem dāvināt ne tikai suvenīrus, bet arī pirmās grāmatiņas vai bibliotēkas lasītāja karti, kas jau veiksmīgi tiek darīts Siguldā, arī Lietuvā. Tātad mani ieteikumi ir ne tik daudz par pakalpojumiem kā tādiem, bet par valstiska mēroga izpratni par to, kā sadarbībā ar bibliotēkām veidot iekļaujošu sabiedrību. Tāpēc jo īpaši satraucoši ir tas, ka atsevišķās pašvaldībās bibliotēkas nevis attīsta, bet gan slēdz. Es varu mēģināt to izskaidrot tikai ar to, ka varbūt nav izpratnes par to, kāda ir bibliotēku loma? Bet patiesībā man izskaidrojuma tam nav.

Vai ir kāda grāmata, kuru iesakāt izlasīt tiem, kas vēlas atbalstīt kultūru, kas vairotu šo izpratni?

Es lasu ļoti daudz. Pēdējos gados gan vairāk atpūtai, jo ikdienas darbs ir tik spraigs, ka prāts atpūšas, lasot kriminālromānus: Bisī, Miso, Dikērs, protams, Jū Nesbē. Bet patīk arī vēsturiskās drāmas un cilvēku likteņi. Šībrīža grāmata nr. 1, kas atstājusi spilgtākos pārdzīvojumus, ir Markusa Zusaka “Grāmatu zagle”.

Kad dzīvē trūkst atbildes, man vienmēr palīdz Imanta Ziedoņa “Epifānijas”, kuras var atvērt jebkurā lappusē, ielikt pirkstu tekstā, un ir atbilde.

Trīs lietas, kas Jums sagādā prieku, uzlādē, iedvesmo?

Pirmkārt, grāmatas. Braucot uz laukiem vai ceļojumos, ņemu līdzi trīs vai vismaz divas, jo man ir bail, ka vienu izlasīšu un citas vietā nebūs. Panika! Otrkārt, teātris, kuru man vajag lielās devās, lai es domātu par to, kas notiek sabiedrībā un kādi mēs esam. Treškārt, stūre. Visģeniālākās idejas man dzimst ceļā, braucot ar auto.

Brīvais mikrofons (iespēja pateikt jebko – pievērst uzmanību kādai aktualitātei, pateikt kādam paldies u.c.)

Gribu pateikt paldies nozares cilvēkiem par darba fanātismu. “Spīdīgas acis” sākumā jau ir daudziem, bet noturēt to fanātismu ilgtermiņā un augstā līmenī ir īsta darba mīlestība. Gribu pateikt paldies par nerimstošajām idejām. Braucot pa reģioniem un iepazīstoties ar bibliotēkām esmu pieredzējusi, ko tikai neizdomā! Martā piedalījos Latvijas skolu un bērnu bibliotekāru lasītpatikas forumā Siguldā, kur Lēdurgas bibliotēkas pārstāve stāstīja, kā ar bērniem kopā stāda puķes. Milzīgs paldies bibliotēkām par bezrobežu radošumu! Ja kaut vai uz mirkli iedomājamies, ka tā visa nebūtu, kultūrtelpā iestātos vakuums.

Vienīgais, kas mani dara bažīgu, ir nozares pārstāvji, kuri tā arī nav “izkustējušies” savā domāšanā. Tomēr domāju, ka pārmaiņu laikos tas raksturīgi jebkurai profesijai, un ir cilvēki, kam pārmaiņu lineāls ir garāks.

Ļoti daudz kas vēl būtu atbalstāms un stiprināms tieši skolu bibliotēkās. Skolu bibliotekāri ir vistiešākie grāmatu vēstneši, kas var ietekmēt to, vai bērns turpmāk gribēs lasīt vai nē. Situācija ar skolu bibliotēkām ir ļoti sāpīgs jautājums: katram skolas direktoram ir savs redzējums, ir sarežģīti uzlabot vidi, ir ierobežotas iespējas. Mums visiem kopā būtu jāmeklē risinājumi.

Ko Jūs novēlētu bibliotēku saimei?

Jānovēl kas tāds, kas var piepildīties. Novēlu attīstību, novēlu nezaudēt radošumu un novēlu bibliotekāriem spēju noformulēt, kāds atbalsts ir nepieciešams. Runājot par atbalsta kultūru, mēs pamatā koncentrējamies uz naudu, bet ticu, ka ir iespējamas arī citas atbalsta formas: institūciju sadarbība, ideju apmaiņa. Novēlu drosmīgāk spert soļus arī ārpus bibliotēkas un tuvināties kopienai. Mēģināt!

Aicinām lasīt:
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Gints Kaminskis
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Jolanta Borīte
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus“: Andris Teikmanis
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Renāte Punka
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Agnese Lāce
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Juris Binde
Interviju sērija “Iepazīstam bibliotēku draugus”: Anda Čakša

Interviju sagatavoja:
Anna Iltnere
Latvijas Bibliotēku portāla redaktore
Bibliotēku attīstības centrs
Attīstības departaments
Latvijas Nacionālā bibliotēka
anna.iltnere@lnb.lv