Šogad Viļņas Universitātes Komunikācijas fakultātes gadskārtējā informācijas zinātnes konference norisinājās Panevēžas apriņķa Gabrieles Petkevičaites-Bites vārdā nosauktajā publiskajā bibliotēkā. Šīs bibliotēkas krājumā ir lielas bagātības – pusmiljons vienību, to skaitā ir rokraksti un retās grāmatas. Bibliotēkā ir virkne novadnieku, ievērojamu kultūras, zinātnes, sabiedrisko darbinieku personīgās bibliotēkas un arhīvi. Viena no apjomīgākajām ir novadnieka, trimdas lietuvieša, tēlnieka Kazimira Bareno personīgā bibliotēka ar vairāk nekā 3200 vienībām. Tā kā apriņķī ir vairākas bibliotēkas, kas ieguvušas apjomīgas trimdas lietuviešu grāmatu kolekcijas un arhīvus, likumsakarīgi, ka bibliotēkā notika konference par Baltijas diasporas kultūras mantojumu un tā likteņiem pēc Otrā pasaules kara. Zinātnisku konferenču organizēšanas prakse bibliotēkai ir kopš 1998. gada, bet pēc ēkas rekonstrukcijas 2006. gadā tās iespējas organizēt pasākumus plašākam sabiedrības lokam krietni pieaugušas. Jāuzsver, ka rekonstrukcijas gaitā saglabāts vecās, greznās ēkas plānojums un fasāde, jo šajā namā savulaik atradusies arī pilsētas spiestuve, grāmatnīca, pilsētas laikraksta redakcija, bet valsts uzturēta publiska bibliotēka tajā darbojusies no 1932. gada. Panevēžas apriņķa bibliotēka ir viena no piecām Lietuvas apriņķu bibliotēkām, kuras saņem dalītu finansējumu – kā no pašvaldības, tā arī no Kultūras ministrijas, jo ir atzīta par apriņķa bibliotēku sistēmas kompetences (tajā skaitā – apriņķa novadpētniecības un novada informācijas resursu digitalizācijas) centru, kura padotībā darbojas 12 rajonu centrālās bibliotēkas, kā arī liels pakalpojumu punktu skaits (kopumā 279 vienības). Ņemot vērā funkciju spektru, bibliotēkā strādā vairāk nekā 100 darbinieku.

 

Atšķirībā no citām Vilņas Universitātes konferencēm, šogad piedalījās ne tikai pētnieki no Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, bet arī praktiķi, bibliotēku darbinieki, arhīvisti, kuru nolūks bija iepazīstināt auditoriju ar trimdas kultūras mantojuma iegūšanas ceļiem, to glabātavām Lietuvā, informēt par lietuviešu kopienām ārvalstīs. Liela uzmanība tika pievērsta trimdas kultūras popularizēšanas aktivitātēm Lietuvā. Valsts finansējusi ekspedīcijas pie attālākajām lietuviešu kopienām Urugvajā, Argentīnā, Austrālijā un citviet. Pie privātpersonām atrasti dokumentu arhīvi, muzeāli priekšmeti, kuri kopienas jaunāko paaudzi, kas jau integrējusies vietējā sabiedrībā, vairs neinteresē. Nozīmīgākie materiāli – galvenokārt lietuviešu sabiedriskās dzīves liecības − tiek pārvesti uz Lietuvas arhīviem, bibliotēkām, citām institūcijām. To pārņemšana, glabāšana ir tikai pirmais solis, tālākais – popularizēšana un eksponēšana.

 

Vitauta Dižā universitātes Lietuvas emigrācijas institūta profesore Dālija Kuiziniene demonstrēja dažādas trimdas rakstnieku materiālu eksponēšanas piemērus no dažādiem Lietuvas novadiem. Tie ir tradicionāli: 1) planšetes ar dokumentu attēliem un fotogrāfijām; 2) vitrīnas ar rokrakstiem, dokumentiem, grāmatām, ko papildina daži priekšmeti – kāds piezīmju blociņš, ķemme, pīpju kolekcija u.c.

 

Cik daudz cilvēku apmeklē šādas izstādes? Pētnieku skatījumā efektīvāks poopularizēšanas veids − dienasgrāmatu, dokumentu, fotogrāfiju, pētījumu publikācijas, bet kuram būtu jāuzņemas to izdošana? Vai tām ir noiets? Vai Lietuvas iedzīvotājus vispār interesē trimdas kultūra? Uz šiem jautājumiem drošas atbildes nav, tomēr šķiet, ka Lietuvā kultūras un zinātnes darbinieku ieinteresētība ir lielāka nekā Latvijā, jo vēl aizvien nelielas reģionālas bibliotēkas pārņem savu novadnieku personīgās grāmatu/dokumentu kolekcijas. Tā Biržu rajona Jurģa Bieliņa publiskā bibliotēka pavisam nesen ieguvusi novadnieka, režisora, dzejnieka un mākslinieka, Amerikas eksperimentālā kino “krusttēva” Jonasa Mekas (1922-2019) arhīvu, savukārt Anīkšču rajona pašvaldības Ļudvikas un Staņislava Didžuļu publiskajā bibliotēkā ienākusi ārsta, medicīnas doktora Joza Meškauska (1906-2010) privātā bibliotēka un dokumenti, atvesti no tālās Amerikas. Kaut arī Meškausks bija mediķis, lielāko daļu privātbibliotēkas veido daiļliteratūra, tātad tā interesē plašāku auditoriju.

 

Savukārt Viļņas Universitātes students Tomašs Božerockis raksturoja situāciju, kad kolekcija nonāk neieinteresētas organizācijas pārziņā. Viļņas bernardīniešu kompleksa restaurācijas gaitā tika atrasti dokumenti par poļu pretestības kustību pēc Otrā Pasaules kara. Tie tika nodoti tuvējā Seimā, kur iegūla plauktos un šķiet, vismaz daļa ir nozudusi. Tā kā šie dokumenti nav apgūti un ievadīti zinātniskajā apritē, turpinās pretestības kustības dalībnieku atmiņu publicējumi, kas ir pretrunā dokumentos atrodamajai informācijai. Tika uzsvērts, ka diasporas kolekciju pārziņu pienākums ir rūpēties ne tikai par iegūto vērtību saudzīgu glabāšanu, bet arī vispārēju pieejamību un iekļaušanu zinātniskajā apritē. 

 

Vairāki priekšlasījumi bija veltīti atsevišķām nozīmīgām trimdas materālu kolekcijām.

 

Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva (LVA) eksperte Agnija Lesničenoka iepazīstināja ar tiešsaistē pieejamo uzziņu izdevumu “Trimdas arhīvi atgriežas”, kur apkopota informācija par latviešu diasporas kolekcijām Latvijas atmiņas institūcijās, kas saņemtas līdz 2008.gadam. Lai parādītu šo kolekciju izmantojamību biogrāfiju pētniecībā, viņa iepazīstināja dalībniekus ar trimdas latviešu mākslinieka Jāņa Cīruļa (1908-1995) dzīves ceļu. Viņa mantojums Latvijas institūcijās nav apjomīgs: LVA personālfondā ir 60 lietas, kā arī gleznu kolekcijas Limbažu pilsētas muzejā un Latvijas Okupācijas muzejā. Tomēr tas ļauj izzināt ne tikai Cīruļa dzīves gājumu, bet arī latviešu mākslas procesus Zviedrijā un ASV tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas studentu biedrības “Dzintarzeme” darbību.

 

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Audiovizuālās lasītavas vadītāja Zane Grosa vēstīja par “Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība” latviešu ierakstu digitālo kolekciju, kas 2018. gadā saņemta no Hūvera institūta un arhīva (Stenforda Universitāte, ASV), pieejama arī tiešsaistē Hūvera institūta vietnē. Z. Grosa akcentēja LNB ieguldījumu ierakstu metadatu precizēšanā un papildināšanā, kā arī aicināja izmantot ierakstus aukstā kara pētniecībā.

 

Savukārt Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadošā pētniece Jana Dreimane sniedza pārliecinošu piemēru (Upsalas latviešu biedrības bibliotēkas dāvinājums Latvijas Valsts bibliotēkai 1989. gadā), kādu rezonansi informācijas telpā var iegūt neliela, bet vērtīga trimdas izdevumu kolekcija, kurai nodrošināta vispārēja pieejamība un pienācīga popularizēšana saskaņā ar sabiedrības vajadzībām un interesēm. 

 

Viena no konferences galvenajām atziņām: diasporas mantojuma pārņemšanā un popularizēšanā kultūras institūcijām jādarbojas ne tikai pasīvi (ja piedāvā kolekciju, tad to pieņem), bet proaktīvi – apzināms diasporas bibliotēku, arhīvu u.c. kultūras vērtību stāvoklis un, ja nepieciešams, tās nogādājamas tēvzemē. Itin bieži vietējā kopiena nepievērš pietiekamu uzmanību kultūras materiālu saglabāšanai, lai gan tām var būt ne vien lokāla, bet arī nacionāla un starptautiska nozīme. To konferences izskaņā atgādināja lietuviešu izcelsmes kolumbietis, baltu filoloģijas maģistrs, patlaban spāņu valodas skolotājs Klaipēdas Universitātē Alekss Eugēnijs Kulvietis. Kopš bērnības viņam spilgtā atmiņā palicis Medelīnas (Kolumbija) lietuviešu katoļu priesteris, kurš ne tikai organizējis un vadījis dievkalpojumus savai draudzei, bet gādājis par daudzu kopīgu saviesīgu pasākumu norisi. Pēc viņa nāves Medelīnas lietuviešu kopienas sabiedriskā dzīve panīka uz vairākiem gadu desmitiem, daudzi vidējās un jaunās paaudzes pārstāvju nemaz nezina savu vecāku/vecvecāku dzimto valodu. Tomēr spilgtās bērnības atmiņas par kopējiem svētkiem, kā arī nostāsti par vectēvu – enerģisku un ražīgu lietuviešu mākslinieku, raisīja A. Kulvieša interesi par Lietuvu. Jau pieaugušā vecumā viņš apmeklēja Lietuvu. Lai arī idealizētais priekšstats par vectēva dzimteni zuda, atgriežoties Kolumbijā viņam Lietuvas pietrūka. Nu jau gandrīz 20 gadus A. Kulvietis dzīvo Lietuvā, iemācījies lietuviešu valodu. Viņš apzinās Kolumbijas lietuviešu kopienas sabiedriskās dzīves nozīmi, tādēļ uzņēmies Kolumbijas lietuviešu biedrības vadību – tomēr pēc pārcelšanās uz Lietuvu saziņa var notikt vien ar sociālo tīklu starpniecību. A. Kulvietis uzsvēra, ka diasporā nepieciešamas personības, kas uzņemtos vietējās kopienas dzīves organizēšanu. 

 

Pēc konferences tās dalībniekiem bija iespēja apskatīt bibliotēku. Tai ir interesants arhitektoniskais risinājums: pilnībā saglabāta un rekonstruēta vēsturiskā ēka ar tai blakus esošās sinagogas fasādi; to papildina piebūve ar plašiem panorāmas logiem un stikla jumtu. Veco ēku un piebūvi savieno tilts iekštelpā. Bibliotēkā ir sanāksmju zāle un ātrijs ar brīnišķīgu akustiku koncertiem. Bibliotēkā ir daudz lasītāju darba vietu, lai gan teju visus izdevumus (izņemot retās grāmatas, rokrakstus, presi) var saņemt uz mājām. Atsevišķi iekārtota mākslas un mūzikas lasītava, kur tiek piedāvāta iespēja noklausīties arī plates. Reto grāmatu, rokrakstu kolekcijai ir izteikts novadpētniecisks raksturs – tiek apzināti un apkopoti Panevēžas apriņķī izdotie iespieddarbi, vietējo kultūras, mākslas, zinātnes darbinieku arhīvmateriāli, kā arī fotogrāfijas. Diemžēl pagaidām nav vērtīgo materiālu pastāvīgas eksponēšanas iespēju. Viss krājums ir rekataloģizēts un atrodams elektroniskajā katalogā, tomēr lasītāju ērtībām saglabāts arī kartīšu katalogs. Bērnu nodaļas jaunajā ēkā nav, tā atrodas citviet pilsētā. Bibliotēkai ir arī filiāle – Panevēžas teātra režisora Joza Miltiņa memoriālais dzīvoklis-bibliotēka (ir bibliotēkas īpašumā). 

 

Panevēžas apriņķa bibliotēka arī turpmāk plāno organizēt starptautiskas zinātniskas konferences, kurās tiks piedāvāta iespēja piedalīties Latvijas pārstāvjiem.

 

 

Ziņu sagatavoja:

Jana Dreimane
Latvijas Nacionālās bibliotēkas

Speciālo krājumu departamenta

Letonikas un Baltijas centra vadošā pētniece