Mans ceļš un pieredze bibliotēku nozarē (iespējams norādīt iegūto izglītību, profesionālo pieredzi dažādos amatos / organizācijās / projektos).

Manas darba gaitas bibliotēku nozarē sākās saulainā, dzestrā pavasara dienā 2001. gada 9. martā Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā. Tolaik, vēl studējot Rēzeknes Augstskolas pēdējā kursā, vīrs nejauši izlasīja sludinājumu laikrakstā “Rēzeknes Vēstis” par bibliotekāra vakanci Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā un ieteica man piedalīties. Tā kā par konkrētu darbu un strādāšanu vēl nebiju domājusi (jāpabeidz augstskola!), mazliet vieglprātīgi piekritu. Vīrs uzdrukāja manu sī vī un lika aiznest un iesniegt bibliotēkā. Tā arī izdarīju. Un par lielu pārsteigumu tiku pieņemta darbā. Man, “zaļam gurķim”, bez jebkādas bibliotekārās pieredzes bija grūti sākt strādāt. Augstskolā gūtās zināšanas nesniedzās tālāk par UDK 8. nodaļu – valodniecību, literatūrzinātni un daiļliteratūru. Abonementa vadītāja Zita Gorsvāne iedeva brūnu, apbružātu, mazliet netīru, bet pabiezu grāmatu, kurā virknējās skaitļi un vārdi. Tās bija klasifikācijas tabulas, kuras vajadzēja iemācīties, alfabēts arī obligāti jāzina. Sāku strādāt abonementā par bibliotekāri. Sākumā daudz laika pavadīju starp grāmatplauktiem, kārtojot grāmatas un apgūstot krājuma izvietojumu. Pamazām iemācījos reģistrēt lasītājus, aizpildīt formulārus un izsniegt grāmatas. Lasītāju bija daudz, galvenokārt studenti. Abonementā nepārtraukti bija garas lasītāju rindas, tāpēc vakaros sāpēja kājas no staigāšanas. Pirmie mēneši bija sarežģīti, jo paralēli darbam bibliotēkā rakstīju bakalaura darbu filoloģijā un gatavojos valsts eksāmeniem. Bibliotēkā biju nokļuvusi kartīšu katalogu ēras norietā un bibliotēku informācijas sistēmas ALISE ēras sākumā. Atceros laiku, kad ar pildspalvu aizpildījām lasītāju formulārus, tika veidoti un papildināti kartīšu katalogi, bet pakāpeniski notika pāreja uz datu ievadīšanu elektroniskajā katalogā un automatizēto apkalpošanu. Kādu brīdi pat sanāca tāda kā darbu dublēšanās.

2002. gadā sāku strādāt lasītavā par vecāko bibliotekāri. Darbs šajā nodaļā paredzēja skrupulozu informācijas meklēšanu dažādās enciklopēdijās, vārdnīcās, preses izdevumos. Toreiz uz lasītavu neviens tā īpaši “nerāvās” strādāt! Es tur aizgāju, jo bija lielāka alga. Atmiņā palikušas neskaitāmas pārcilāto avīžu kaudzes, daudzās kartotēkas kastīšu pārnēsāšanas reizes. Joprojām neesmu aizmirsusi lasītavas vadītājas Marutas Ločmeles darba principu – “Sevi nodarbināt visu laiku!”. Ar laiku darbs lasītavā iepatikās. Ikviens sarežģīts un kvalitatīvi izpildīts lasītāja pieprasījums šķita kā maza uzvara pār pasaules zināšanām bibliotēkas plauktos. 2006. gads bija padziļinātu datorprasmju apguves laiks, kad Rēzeknes Augstskola īstenoja projektu par Eiropā atzīta sertifikāta (ECDL) iegūšanu bibliotekāriem. Šis laiks atmiņā palicis īpaši – 20. decembrī saņēmu sertifikātu, pēc divām dienām piedzima meitiņa.

2008. gada 4. aprīlī veicu pirmo ierakstu Novadpētniecības datubāzē. Biju sākusi strādāt par vecāko bibliogrāfi. Analītikas datu ievades darbā mani apmācīja Marija Šeršņova – zinoša un stingra nodaļas vadītāja. Šajā laikā atklāju novadpētniecības darba daudzveidību un interesi par to. Paralēli bibliogrāfa darbam 2010. gadā iesaistījos UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas tīklā “Stāstu bibliotēkas”, kur izzinošas lekcijas un nodarbības vadīja stāstniecības eksperti Guntis Pakalns un Māra Mellēna. Darbojoties šajā iniciatīvā un organizējot stāstu pasākumus, guvu vērtīgas zināšanas un pieredzi stāstniecībā, kas noder joprojām. Tolaik bija aktuāls jautājums – “Kā var iemācīties stāstīt”? Stāstnieks Guntis Pakalns saka: “Stāstīt stāstus var iemācīties – stāstot!”

No 2015. gada novembra strādāju par Metodiskās un bibliogrāfiskās nodaļas vadītāju, jo pēkšņi mūžībā aizgāja tās vadītāja Marija Šeršņova. Šis posms bija piepildīts ar aktivitātēm. 2016. gada 22. aprīlī tika nodibināts lasītāju klubiņš “LASIs”. Vēl viena ideja radās pēc Amerikas Kinoakadēmijas balvas “Oskars” ceremonijas noskatīšanās. No tā visa biju ļoti iedvesmota, ka nolēmu – bibliotēkai vajag savu “oskaru”, un 2018. gadā notika pirmais Rēzeknes Centrālās bibliotēkas gada balvas “LASIs” pasākums, kurā tika godināti čaklākie lasītāji, aktīvākie un uzticīgākie bibliotēkas apmeklētāji. Tagad šis pasākums kļuvis par tradīciju.

2019. gada 12. jūnijā sāku pildīt par Rēzeknes Centrālās bibliotēkas direktores pienākumus, jo pelnītā atpūtā devās ilggadējā vadītāja Marija Sproģe. Jauns posms ar jauniem izaicinājumiem. Manā pārziņā ir Centrālās bibliotēkas (un divu filiāļu) administratīvais un saimnieciskais darbs, budžeta plānošana un izpilde, projekti un daudz kas cits. No 2020. gada, vienu termiņu, darbojos Latvijas Bibliotekāru biedrības valdē. Kopš 2023. gada aprīļa esmu Latvijas Bibliotēku padomē.

Vislielāko prieku un gandarījumu man savā darbā sagādā labi padarīts darbs un pozitīvas atsauksmes. Esmu gandarīta par savu un kolēģu darbu iepriekšējā gadā, jo rakstījām projektus un tie visi tika atbalstīti. Gada garumā bibliotēkā bija aizraujošas tikšanās ar rakstniekiem. Augustā Rēzeknē notika VII Latgales stāstnieku festivāls “Omotu stuosti”. Rudenī notika LBB Latgales novada bibliotēku darbinieku konference. Vēl paguvām sagatavoties Rēzeknes pilsētas triju publisko bibliotēku akreditācijai un Centrālajā bibliotēkā veicām krājuma inventarizāciju. Ar pašvaldības finansiālo atbalstu tika iegādāts bibliomāts, tāpēc varam piedāvāt jaunu pakalpojumu – iespieddarbu saņemšanu un nodošanu 24/7 režīmā. Esmu priecīga, ka Latvijas simtgades gadā tika īstenota ideja par bibliotekāru atmiņu stāstu diska “Simts no mums” sagatavošanu. Vairāku manu kolēģu diemžēl vairs nav mūsu vidu, bet viņu atmiņas ir saglabātas nākamajām paaudzēm, un tas ir svarīgi.

Mans lielākais izaicinājums profesionālajā darbībā vienmēr ir bijis atrast risinājumus uzdevumiem, kuriem nav skaidras atbildes. Piemēram, pirms 20 gadiem izaicinājums bija organizēt pasākumus, veidot publikācijas, izpildīt sarežģītus klientu pieprasījumus. Savukārt pēdējos gados profesionālais izaicinājums – vadīt Rēzeknes Centrālās bibliotēkas darbu. Vienmēr esmu gatava profesionāliem izaicinājumiem, jo tas ļauj augt un attīstīties.

Zināšanas / prasmes / rakstura īpašības, kuras visvairāk noderējušas profesionālajā darbībā

Profesionālajā darbībā svarīgi neapstāties un neieslīgt rutīnā. Mans mūžīgais dzinējs ir vēlme meklēt un izzināt ko jaunu. Augstu vērtēju zināšanas un prasmes, ko esmu apguvusi no pieredzējušiem kolēģiem. Kad vēl strādāju novadpētniecības jomā un bija jāapgūst informācija par vietējo vēsturi un novadniekiem, dažkārt mēdzu sacīt: “Kāpēc man tas jāzina, kam tas vajadzīgs?” Mana kolēģe, nodaļas vadītāja un novadpētniece Marija Šeršņova uz šo jautājumu atbildēja kodolīgi: “Tev var nepatikt, bet tev tas ir jāzina!” Pašlaik tas ir viens no maniem darba principiem. Darbs bibliotēkā prasa neatlaidību, pacietību, izturību, spēju iziet no komforta zonas, toleranci, dažkārt arī labu humora izjūtu.

Bibliotēka, kuras darbs mani iedvesmo (Latvijas / ārvalstu) / nozares cilvēks, kurš atstājis uz mani paliekošu iespaidu

Latvijā un ārpus tās robežām ir daudz iedvesmojošu bibliotēku piemēru. Pagājušajā gadā biju pieredzes apmaiņā Somijas bibliotēkās. Paliekošu iespaidu atstāja Nekala bibliotēka Somijas pilsētā Tamperē. Tā ir neliela, no vairākiem savienotiem konteineriem, izbūvēta bibliotēka ar pilnībā nodrošinātām pašapkalpošanās funkcijām. Par cilvēkiem-iedvesmotājiem runājot, vēlos minēt Māru Jēkabsoni – nozares profesionāli ar degsmi, neizsīkstošu enerģiju, Latvijas bibliotēku popularizētāju pasaulē. Lai Latvijas bibliotēkās būtu profesionāli kvalificēti bibliotekāri, tajā skaitā es, augsti novērtēju LNB kompetenču attīstības centra izveidotājas Dženijas Dzirkales-Maļavkinas ieguldījumu.

Pakalpojums, kuru gribētu redzēt ieviestu Latvijas bibliotēkās / kādā konkrētā bibliotēkā

Arvien lielāka nozīme ir sabiedrības izglītošanai informācijas meklēšanas, medijpratības, datoru lietošanas un citos jautājumos. Nākotnes perspektīvas saskatu attīstītā bibliotēku izglītojošās darbības virzienā. Lielākās bibliotēkās, piemēram, reģiona galvenajās, plašs darbības lauks pavērtos jaunai amata vienībai – bibliotēkas pedagogs.

Grāmata, kuru iesaku izlasīt / profesionālās informācijas resurss, kurš varētu noderēt citiem

Man ļoti patīk Jāņa Grota dzejoļu cikls “Vēstules Solveigai”, tāpēc iesaku tos izlasīt. Tā kā esmu ar saknēm un sirdi Latgalē, varu ieteikt Ontona Kūkoja dzejas krājumu “Mīlesteiba, Lelais Līpu kolns”.

Manas dzīves īpašie mirkļi, protams, ir ģimenes notikumi – bērnu piedzimšana, izlaidumi, kopīgi ceļojumi un kopā būšana. Īpaši izbaudu mirkļus, satiekoties ar Lielbritānijā jau vairākus gadus dzīvojošo dvīņumāsu. Pagājušajā gadā ģimenē ieguvu jaunu statusu – vīramāte, jo apprecējās mans dēls.

Trīs lietas, kas man sagādā prieku (uzlādē, iedvesmo)

Atpūtas brīžos labprāt lasu grāmatas un žurnālus. Pašlaik – somu autora Jāko Hemēna-Antilas “Islāma rokasgrāmatu”. Labprāt ieskatos žurnālos “Ir”, “Nezināmā vēsture”, ”Leģendas”, “Ilustrētā vēsture”, arī sieviešu žurnālos. Otra manas iedvesmas un labo sajūtu vieta ir dzimtās lauku mājas “Zaļbirzes”, jo tur varu būt saskaņā ar dabu un harmonijā ar sevi. Trešā svarīgā lieta – kustība. Savulaik skrēju, tagad nūjoju, reizēm piedalos sacensībās. Divreiz nedēļā spēlēju “Mamanet” Lūznavas komandā “BezĒ”. Starp citu, šī spēle Latvijā ir samērā jauna, līdzīga volejbolam, tikai bumbu vajag mest un ķert!

Ruta Suseja. Foto no personiskā arhīva

Vilhelmīnes Jakimovas īpašais jautājums: Kāda, tavuprāt, ir vadītājas veiksmes formula?

Es joprojām mācos būt par vadītāju. Manuprāt, vadītājs ar savu personīgo piemēru, dzīves pieredzi, zināšanām, prasmēm, labu humora izjūtu velk visus līdzi – iedrošina, pārliecina, motivē, saliedē. Vadītājam jābūt arī stingram un principiālam. Es kā vadītāja spēju atzīt arī savas vājās puses. Piemēram, nevaru pilnīgi visu zināt, ja nepieciešams, esmu gatava jautāt un meklēt atbildes un risinājumus kopā ar kolēģiem. Man ļoti patīk kāda profesora teiktais – “Jo augstāk tu kāp, jo zemāk tev jāpieliecas”, proti, tev jābūt vienkāršam un jāspēj rast pieeja katram! Mana kabineta durvis vienmēr ir atvērtas…

Brīvais mikrofons (iespēja pateikt jebko – pievērst uzmanību kādai aktualitātei, pateikt kādam paldies, novēlējums u.c.)

Liktenis bija lēmis nokļūt Rēzeknē un studēt Rēzeknes Augstskolā pie prasīgiem un stingriem docētājiem: Inetas Kristovskas, Ilgas Šuplinskas, Angelikas Juško-Štekeles, Olgas Senkānes, Ingara Gusāna un citiem. Paldies viņiem! Esmu pateicīga savām kolēģēm Zitai Gorsvānei, Marijai Šeršņovai, ilggadējai bibliotēkas direktorei Marijai Sproģei, kuras ar lielu pacietību mani mācījušas bibliotēkas gudrībās. Nozīmīga loma profesionālajā izaugsmē bijusi Latvijas stāstnieku kustībai un stāstniekiem Guntim Pakalnam, Aelitai Ramanei, Ārijai Klēverei, Agitai Lapsai un Vilhelmīnei Jakimovai. Kopš esmu pievienojusies bibliotēku direktoru saimei, mācos no pieredzējušām kolēģēm – Rutas Cibules, Ilonas Skorodihinas, Jeļenas Šapkovas, Daigas Rokpelnes, Lāsmas Zariņas, Elitas Zirnes.

Nozares speciālists, par kuru mums vajadzētu uzzināt vairāk (nākamais intervijas dalībnieks)

Daudzus gadus Ludzas novada bibliotēkā par metodiķi strādāja Elita Zirne – pieredzes bagāta, zinoša un atsaucīga kolēģe. Pašlaik viņa ir šīs bibliotēkas vadītāja. Ar Elitu iepazinos, kad mācījos par bibliotekāri. Viņa bija man prakses vadītāja. Labprāt aicinātu viņu būt par nākamās intervijas dalībnieci un dalīties savā pieredzē par profesionālajām gaitām.

Īpašais jautājums Elitai Zirnei

Kādas, tavuprāt, ir bibliotēkas vadītājam nepieciešamās īpašības?

Uz tikšanos nākamajā “Iepazīstam savējos” intervijā!